Vecie piedzīvojumi, jaunā paskatā


Hei, hei! 🙂

Palikusi kāda nedēļa līdz atsāksies skolas gaitas, līdz ar to gribēju mazliet sakārtot un pārveidot bloga izskatu. Nevēlējos riskēt kaut ko pazaudēt, tāpēc pamatdizainu neesmu mainījusi, bet esmu nedaudz to pilnveidojusi un pielāgojusi savam pašreizējam dvēseles stāvoklim 🙂

Neesmu vēl izlēmusi vai beigu beigās paturēšu “Mazā Hameleona piedzīvojumi”, jo vairs neesmu tik “maza”, bet, šķiet, ka gan “hameleons”, gan ” piedzīvojumi” vēl ataino manas ikdienas kopbildi, tāpēc svārstos – mainīt vai nē… Ir idejas?

Augšējā bilde ir nomainīta uz kalniem, jo pa lielam šis būs mans KALNU gads – Skotija, Anglija, Velsa, cerams arī Spānija, Malta, Norvēģija un, iespējams, Jaunzēlande…

Sadaļā “Iewish” esmu pievienojusi vecos stāstus par Erasmus praksi Anglijā un Erasmus studiju apmaiņu Portugālē, kurus tiku raksījusi gan http://www.esmaja.lv, gan http://www.polilogi.lv mājaslapām. Polilogi ir pārstājuši eksistēt, tāpēc nācās “rakt dziļi”, lai šos rakstus sameklētu. ES Māja vēl turpina eksistēt, tomēr viņu “Viedokļu” sadaļa ir pamatīgi pārveidota un attēli vairs nav skatāmi. Diemžēl nevarēju atrast kādi attēli tika izmantoti orģinālstāstos, tāpēc izmantoju tos, kurus varēju sameklēt un kuri likās tematiski piemēroti. Ieskaties! Es smējos pilnā balsī!

Pašai bija interesanti pārlasīt, kas piedzīvots, kādās krāsās esmu redzējusi piedzīvojumus toreiz un kā uz tiem atskatos tagad…

Jāatzīst, ka iedvesmu atjaunot vecos rakstua smēlos no daiļās un talantīgās Jolantas Sermās. Lai gan netieši, bet tieši viņa mani pamudināja pacensties sameklēt vecos garadarbus, jo … tadadāāā

10955943_821889937852413_994045933_n

Bilde uz jaunā “JAUNATNE” žurnāla ir pirmais (pirmais no neskaitāmiem) fotoattēls, kurā esam redzamas abas ar Jolantu. Tā bija diena, kad abas no priekiem burtiskā nozīmē lēkājām, jo uzzinājām, ka Vidzemes Augstskola mums ABĀM bija piešķīrusi stipendiju Erasmus studiju apmaiņai. Toreiz gan vēl nezinājām, ka abas tiksim uz Porto, bet tas jau ir cits stāsts! 😉

Daži interesanti fakti, kāpēc ŠIS attēls un ŠIS žurnāls man pašai PERSONISKI nozīmē tik daudz:
– Pusaudžu gados strādāju par brīvprātīgo LJP (Latvijas Jaunatnes Padomē) un diezgan bieži tikos ar tā laika “Jaunatne” žurnāla veidotājiem un redaktoriem. Viņi un cilvēki viņiem apkārt bija mani pirmie iedvesmas avoti starptautiskai un multi-kulturālai sevis pilnveidošanai;
– Mazliet vēlākos tīņa gados pēc tam, kad biju līdzdarbojusies starptautiskā projektā Maķedonijā, “Jaunatnē” jau bija pavīdējis neviens vien mans raksts, kas spārnoja gan manu ceļošanas nepieciešamību, gan rakstīšanu, gan gandarījumu par abu apvienošanu un citu cilvēku iedvesmošanu;
– “Jaunatne” bija mas pirmavots par Erasmus sniegtajām iespējām – vēl pirms studenta statusa apstiprināšanas, es zināju, ka arī es būšu ERASMUSnieks!
– ŠĪ konkrētā žurnāla veidošanā savu roku ir pielikusi arī Jolanta – mans plecs un kalns gan Porto studiju laikā, gan ilgi pēc tam…

Smieklīgi, bet šķiet, ka šodien ir noslēgts viens vesels cikls…
Žurnāla veidotāji iedvesmoja mani -> es turpināju iedvesmot citus, tajā skaitā arī nodrošināju kārtīgu sapurināšanu pašai Jolantai, lai viņa pieteiktos studiju apmaiņai un praksei -> mūsu blogi, atvestie stāsti un piemēri iedvesmoja citus -> Tagad Jolanta rūpējas, lai iedvesmotāji satiktu tos, kam tā iedvesma visvairāk nepieciešama… Un es esmu laimīga pielikt savu ķepu, kaut vai tikai ar stāstiem, ja ne pašas klātbūtni!

Ak, jā, un tagad lapas labajā pusē ir redzami arī mani Instagram attēli. Paši attēli gan ir jauktā secībā, bet pēc kāda (nenoteikta) laika tiem vajadzētu sākt parādīties arī hronoloģiski. Biju pamatīgi iesūnojusi gan tehnoloģiski, gan arī … slinkumā palaidusies, tāpēc tagad katru dienu cenšos sākt ar kādu jaunu attēlu no pēdējo divu gadu piedzīvojumiem, redzēto un darīto.

Tiem, kas ar mani draudzējas Facebookā lielākā daļa bilžu nebūs nekāds lielais jaunums, bet izskatās, ka mans sekotāju loks ir nekonsistents attiecībā uz konkrētu sociālo platformu, tāpēc darīšu, ko varēšu, lai to atjaunotu līdz aktuālajiem notikumiem.

Tāpat esmu atvērusi arī jaunu blogu, kas tiks rakstīts angļu mēlē. Centīšos rakstīt par vieniem un tiem pašiem notikumiem, lai vienas valodas lietotāji netiktu apdalīti no otrās, bet, jā, redzēs, vai neesmu apņēmusies par daudz… Katrā ziņā ŠIS blogs ir manas “mājas”, tāpēc, ja nespēšu “pavilkt” abus, teikšu ardievas angliskajam! 😉

Advertisements

Ne kārtējā Jaunā gada apņemšanās jeb bloga reinkarnācija


10698399_10205227932117897_2261197604734557778_nAtsākt rakstīt blogu NAV mana Jaunā Gada apņemšanās, līdz ar to ir cerība, ka pieturēsies 🙂 Bieži esmu atgriesusies pie domām par to, kāpēc neturpinu rakstīt blogu un vairāk kā tikai bieži esmu atvērusi šo vietni, blenzusi uz ekrānu, pielikusi pirkstus pie klaviatūras un … neko … Absolūti NEKO – ar lielajiem burtiem!!!

Es domāju, ka neapzināti esmu pieturējusies pie pašas galvenās domas, kādēļ es sāku rakstīt blogu – sākotnēji tas bija paredzēts manu Erasmus aktivitāšu dokumentācijai, tad mēs tā pa īstam  sadraudzējāmies un arī Latvijā esot, turpināju rakstīt. Tomēr tādā lielajā bildē tā bija vietne, kur stāstīt par labām lietām, pozitīviem cilvēkiem, lieliem un košiem sapņiem, to piepildījumu un nenormālo gandarījumu, ko viens cilvēkbērns var just apzinoties, ka ir nonācis īstajā vietā, īstajā laikā.

Godīgi?! Es Londonā nedaudz pazaudēju šo spožumu. Un, šķiet, ka neapzināti biju uzrakstījusi bloga atvadas vienā no iepriekšējiem ierakstiem (spied: šeit, lai lasītu), bet to es pamanīju pavisam nesen, pārlasot saraksīto.

Lai gan par dzīvi Londonā sūdzēties patiesi nevaru, jo laiks tika pavadīts gan palīdzot ģimenei, gan izplešot savus spārniņus, gan iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, par kuriem varu teikt – daļu nekad vairs savā dzīvē nesatikšu un paldies Dievam! bet par dažiem īpašiem personāžiem, par kuriem velāk varēsi arī lasīt, es varu apzvērēt, ka tie noteikti paliks draugi uz mūžu – lai tur vai kas! Bet tomēr Londonā pavadītais laiks ir bijis smagākais dzīves posms manā līdzšinējā dzīvē. Ironiski, bet izskatās, ka Skotija būs vēl smagāks!

Bet atpakaļ pie bloga, jo par visām augšupejām un lejupslīdēm rakstīšu vēlāk…

Viss rakstītais ir jāuztver ar pozitīvisma piegaršu, nelielu ironijas devu, citreiz pat sarkasmu, bet pavisam noteikti labskanīgās un košās krāsās! Lai, kas arī nebūtu noticis, lai kādiem cilvēkiem es arī nebūtu pateikusi ardievas, pagājušais gads ir bijis viens no maniem labākajiem – es uzkāpu savā pirmajā kalnā, satiku sen neredzētus draugus Soču 2014 Paraolimpiskajās spēlēs un fočējos ar Putinu (interesants stāsts, starpcitu), ar vienu kāju pabiju Āzijā (Stambulas Āzijas daļā), esmu sastapusi kolosālus un nepārspējamus cilvēkus, nokārtojusi burāšanas apkalpes sertifikātu un pierādījusi sev, ka spēju izturēt spriedzi un domāt vēsu prātu kritiskos apstākļos gan kalnos, gan uz ūdens. Dzimšanas dienu atkal aizvadīju jaunā vietā un izmēģināju … ehm… pleznas niršanā un pirmo reizi uzkāpu klintī bez stiprinājumiem, noskrēju 10933928_10205714888731508_7017721079002167324_n (1)20km sacensībās, pārvarot piecpadsmit dažādas grūtības šķēŗšļus kopā ar savām “māsām” – Alisi un Līsu, kopā arī apceļojām Norvēģijas vidieni un kāpām ledājā, laivojām pa kalnu upēm un peldējām fjordā (arī par to – speciāls stāsts), kam sekoja lielās asaras un šķiršanās, jo pārcēlos mācīties uz Skotiju. Vēl pēdējais kopīgais brauciens bija Dublina, bet visus Ziemassvētkus un Jauno Gadu nostrādāju.

Man raudāt gribas, cik ļoti man pietrūkst šo cilvēku, cik ļoti kārojas dienas pavadīt kāpjot kalnos un smieties līdz vēdera krampjiem kopā ar savu jauno ģimeni. Par to arī būs tie nākamie ieraksti – par to, kā, pametot mājas, vari atklāt sevī spēku un enerģiju ne tikai neskumt un darīt, kas darāms, bet arī izveidot tādas draudzības saiknes, kas pat sapņos nav rādījušās. Stāsti par piedzīvojumiem, par jaunatklātām prasmēm un to, kā reizēm arī nabadzīgajiem noveicās… Eh, bet visā visumā – man patiešām vienkārši veicās un lielākoties tā veiksme seko manās pēdās tieši saistībā ar cilvēkiem. Īstie cilvēki + īstajā laikā = veiksmīgākā kombinācija!!!

Un, šķiet, esmu pateicību parādā visiem labajiem gariem! xxx

Jaunā dzīve, Jaunā Ieva


Mazliet ilgāk kā divus gadus esmu saukta par “Eve”, nevis Ievu, jo briti nespēj izrunātu mums tik pierasto “ie” skaņu, bet es daudz labprātāk pati esmu vainojama sava vārda izvēlē, nevis pieņemu kāda cita izvēlēto mana vārda versiju! It kā jau nieks vien ir, vai ne? Bet, acīmredzot, vai nu pierodi un samierinies, vai tomēr izdari savu izvēli.

10943717_10205731361463316_1761834899974952249_n

Eve jau kopš pirmajiem ceļojumiem man ir bijusi ļoti interesanta un draiska biedrene, līdz ar to nebija nemaz tik grūti izdarīt izvēli par labu starptautiskākam vārdam. Ja latviešu versija ir pagodinājums slavenai dziedātai, kas kurināja vienotības un dzimtenes mīlestību Jaunās Atmodas laikā ar savu mūziku un dziesmu tekstiem, tad angliskā versija ir mans pagodinājums tai pirmatnējai sievietei (vienalga bija vai nebija viņa pirmā sieviete uz Zemes, pēc Bībeles nostāstiem), kas ir dabiska, saiknē ar dabu, koķeta un sievišķīga, vienkārša savā sarežģītībā, uguns sargātāja, piedzīvojumu meklētāja, pasaules piederīgā…

Šo divu gadu laikā dzīve ir bijusi raibu raibā, un cerams, ka nākamajos stāstos beidzot izdosies daļu arī pierakstīt. ĻOTI gribās atkal būt blogeru vidū un izstāstīt “savu stāstu”, bet brīvais laiks ir luksuss, kas nabadzīgiem studentiem nepieder. Un, ja godīgi… ir pat mazliet dīvaini rakstīt latviski (atkal) 🙂 bet, nu, cerams, ka manas kļūdas piedosi (un izlabosi – nekautrējies darīt man zināmu, kur kas trūkst – sen ir tas laiks, kad būtu jāatsāk darboties latviešu valodā, pat, ja savā nodabā vien).

Galvenās lietas, ko zināt, pirms ķeros pie citiem stāstiem:

– Atkal esmu students (mamma gandrīz no krēsla novēlās no priekiem, jo ceļš uz studentiju bija pārsteigumiem, ilgām un bailēm piepildīts);

– Dzīvoju, strādāju un mācos Skotijā;

– Esmu kalnoskāpēju vidū un lēnām, bet cītīgi apgūstu arī burāšanu, niršanu ar akvalangu un raftingu;

– Esmu sveika, vesela un laimīga, tik nabadzīga 🙂 bet tas nekad nav bijis šķērslis, vienīgi iemesls, kāpēc mājās neesmu bijusi nu jau kādu gadu …

– Nākamie lielie piedzīvojumi pēc absolvēšanas ir paredzēti Jaunzēlandē! 😉 Jā, plānoju pārcelties uz citu kontinentu uz kādu gadu vai ilgāk – redzēs, kur ceļa vēji pūtīs…

Prieks, ka vēl aizvien uzmani manus virtuālos pēdu nospiedumus!
Centīšos nesarūgtināt!

Ieva jeb Evie 🙂

Kā būtu, ja būtu… ?


FxCam_1367794380771Katru dienu pavadu gandrīz stundu braucot metro uz un no darba. Reizēm snauduļoju, reizēm lasu grāmatu, citreiz vienkārši klausos mūziku un vēroju cilvēku plūsmu… Reizi pa reizei nododos pārdomām par savu dzīvi, kur esmu, kā esmu šeit nokļuvusi un ko man gribētos mainīt. Ja ne tas pēdējais posms – ko gribētos mainīt – tad visā visumā teiktu, ka šādas pārdomas nav sevišķi veselīgas…

Vakarnakt vairākas stundas pētīju darba piedāvājumus gan Latvijā, gan Londonā (neuzdrošinājos pat atvērt citu valstu piedāvājumus, lai izvairītos no kārdinājuma), jo esmu gatava pārmaiņām – kaut kam, kas sapurinās… Tā laikam ir tā lielākā problēma ar mani un man līdzīgajiem, kas dzīvo ātri, riskējot un piepildot dzīvi ar košumiem, cilvēku gūzmu un piedzīvojumiem, – mums ātri viss apnīk… 😦 Un sāku atkal pieķerties domām par to, kas ir izdarīts, ko vēl gribētos paveikt, kur gribētu pabūt, kāpēc esmu šeit un kas pie tā vainojams? (Pareizā atbilde pati, visu pati!)

Interesanti, ka vidusskolu un augstskolu pavadīju uzticīga žurnālistikai, paralēli iebāžot degunteli arī pasākumu vadīšanā un organizēšanā. Lūk, arī pirmā nopietnā manas dzīves alternatīvā izmaksa – kur un ar ko es tagad būtu, ja tomēr būtu iesniegusi papīrus arī tūrismā? Ironiski, bet lielākā daļa darba pieredzes man ir tieši viesmīlībā… Kas būtu noticis, ja nebūtu tikusi budžetā un tomēr BŪTU paņēmusi savu Gap Year…? Vai es būtu ātrāk atradusi sevi un to, ko vēlos darīt? Vai būtu iepinusies lielākos maldu mudžekļos? Es vienmēr būšu pateicīga Valmieras aurai un dvēselei, saviem pasniedzējiem, kas iedvesmoja, un draugiem, kas atbalstīja un uzšāva pa pēcpusi, kad vajadzēja, bet one can’t stop to wonder…

Kas es tagad būtu, ja būtu pieņēmusi 2. kursā darba piedāvājumu no pasniedzēja, kas redzēja manu potenciāļu un domu lidojumu? Vai es tagad būtu pilntiesīga žurnāliste? Vai arī I would have crashed and burned gluži kā Ikars, kas pielidojis saulei daudz par tuvu? Kas būtu noticis, ja es nebūtu piekritusi pieņemt darba piedāvājumu no cita pasniedzēja, uzsākot 4. kursu? Vai es būtu ar visu diplomu kabatā? Vai es būtu laimīgāka vai, iespējams, tikai ātrāk devusies prom naudas problēmu dēļ?

Vai es būtu laimīgāka, ja būtu palikusi Latvijā un ļāvusi ģimenei pašai kārtot savas likstas un palikusi skatītājos no malas? Interesanti, bet šis laikam ir vienīgais jautājums par kuru man NAV šaubu! Es nebūtu laimīgāka, bet mana dzīve būtu mierīgāka (un daudz garlaicīgāka). Būtu mazāk problēmu, bet nebūtu arī tas rūdījums. Es vilktu dzīvību tā vietā lai dzertu no pasaules dzestrās dvašas…

Reizēm liekas, ka savā dzīvē par maz esmu darījusi un, jā, vienmēr var vairāk, bet tā jau ir tā lieta ar pagātni – neko vairs nevar mainīt! Var tikai pieņemt to, kas ir bijis un izmantot savā labā! Un taisnība bija tam cilvēkam, kas teicis, ka nožēlo vien to, ko nav darījis… Arī ar mani tā ir… Nožēloju, ka nav tā bakalaura grāda vēl kabatā (bet būs, būs!), nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi (vairāk kā dažs labs, bet krietni mazāk kā Ieva pēc 5 gadiem), noželoju, ka jau agrā, pavisam agrā jaunībā nesapratu sevi labāk un “pa ceļam”  esmu sāpinājusi daudz labu cilvēku.

DSC_4596 (2)Reizēm šausminos, ka nespēju mācīties no citu kļūdām, reizēm pat ne no savējām, un sanāk uzkāpt vienam un tam pašām grābeklim vairāk kā tikai vienreiz. Tikai tagad saprotu, ka jau gadus piecus atpakaļ es un daži no man tuvākajiem draugiem centās mani piesiet vienai vietai, vienam cilvēkam, jo uzskatīja to par pareizu. Jā, pareizu viņiem, bet ne man! Un esmu TIK ĻOTI pateicīga par to, ka man ir tādi vecāki, kādi ir manējie, kas uzreiz saprata, ka viņu bērns ir pasaules staigātājs, citu zemju bradātājs, piedzīvojumu meklētājs, koķete un nemiera gars. Žēl, ka ne vienmēr esmu klausījusies, jo IR bijušas reizes, kad esmu norimusi, kaut arī būtu vajadzējis lidot! Tik daudz, daudz reižu…

Vai es būtu tā persona, kas es esmu šobrīd, ja kaut viens gabaliņš iztrūktu? Ja nebūtu Vidzemes Augstskolas manā dzīvē, bet būtu bijusi Stradiņu Universitāte? Ja nebūtu nospļāvusies par noteikumiem, ka ārzemju praksē dodas tikai pēc otrā studiju gada, un nebūtu devusies uz mazo, dīvaino studiju Birmingemā? Ja būtu apstājusies pie saviem plāniem un sapņiem par Portugāli pie pirmajiem šķēršļiem, kā rezultātā nebūtu satikusi Lucia Moniz vai iepazinusi savus sirdsdraudziņus? Vai es būtu priecīgāka ar oficiālo izglītības dokumentu kabatā, bet nesatikusi tos kolosālos Paralimpisko spēļu cilvēkus? Vai tagad nesurstētu acis, ka netieku uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm?

Ak, Dievs! Ir tik daudz brīnumu, kas ar mani notikuši! Ir tik daudz cilvēku, kam esmu pateicīga! Ir tik daudz kļūdas pieļautas, kuras nespēju nožēlot, un ir tik daudz pareizu lēmumu pieņemts, ka nespēju vien nopriecāties par savu tālredzību… 🙂 Bet mēs visi zinām šo skaudro dzīves patiesību – it is a 50/50 chance, isn’t it?

 

Otrā Londonas elpa


Deviņi mēneši aizvadīti šajā brīnumainajā pilsētā, bet iepazīti varētu būt kādi procenti 5 (labi, ja)…

Trīs dienas esmu pavadījusi ar jauniegūtiem draugiem no Vācijas, kas atvēra to otro Londonas elpu priekš manis. Pusdienas, kas izvērtās jaunā draudzībā, vakariņas, kas noved pie kopīgas dzērienu baudīšanas un dzīves kvalitātes salīdzināšanas starp Vāciju, Poliju, Indiju, Latviju, Ganu, Angliju un ASV, šotiņi, kas aizsāk “strūklaku piedzīvojumu”  (no sava Bucket List beidzot varu izsvītrot stāvēšanu zem Marble Arch krāsainajām strūklakām), gara nakts pastaiga smieklu un čalu plīvurā, kas beidzas mazā viesnīcas istabiņā, kur dāmas atlūzt uz grīdas, bet puiši kā nosisti šņākuļo uz gultas. Karstums mocīja pilnīgu visus, līdz ar to nakts mierā ik pa laikam bija dzirdamas gan čalas, gan joki un smiekli par kāda krākšanu vai dīvaino gulēšanas pozu.

Kam brīvdiena, kam uz darbu?! Walk of Shame pa ceļam uz darbu un kolēģes komentārs, ka mugurā tā pati vakardienas kleita 😀 Dzīvokļa biedrenes laipnība atvedot jaunas drēbes no mājām, dubultā maiņa, kiķinot par visu un visiem (laikam alkohols vēl asinīs) un cenšoties pārāk bieži neskatīties pulkstenī, lai ļautu laikam skriet vēja spārniem. Vakara pirmā daļa ar Franču draugiem, kas ieradušies gan atrādīt savu otro pusīti, kas ciemos atbraukusi, gan vienkārši nosvinēt savas māsīcas dzimšanas dienu. Un tas, kā tas viss apvienojumā ar menedžera pēdējo darba dienu izvērtās par labāko vakaru Londonā. Sarunas un smiekli, dejas bārā, dzērienu jūra un vēl vairāk dejas, vēl vairāk smiekli un dejas līdz slēgšanai… Nakts kebabi, nakts autobusi un “zaļās pieturas”  meklēšana parkā, kas aizslēgts. Rāpšanās pāri divmetrīgam nožogojumam garā kleitā, somas saplēšana un jaunas rētas iegūšana, kad stipras rokas laicīgi noķer un paglābj no riktīgas nomaukšanās uz sejas. Pazuduši draugi, neliels uztraukums un kārtējā garā pastaiga, jo dažs labs ir ietiepīgs (loģiski, ka es) un nevēlas ņemt taksi, nedz arī rikšu 😀 (cenu gan mēģinājām nokaulēt, though… just in case!)

Tā apjausma, ka ir par vēlu pat nakts autubusam, jo jau aust gaisma… beidzot atrasts pazudušais draugs, kas sev laiku kavē pie viesnīcas durvīm ar diviem arābiem no Dubajas, un priecīgs smaida, ka ar mums ar viss ir kārtībā, piesēšana uz dīvāna, gaidot iespēju tikt uz tualeti, bet pamošanās uz grīdas (atkal), tajā pašā kleitā vairākas stundas vēlāk. Improvizētas “brokastis gultā” (nezinu, vai skaitās brokstis gultā, ja nav gulēts gultā, bet nu okay… lets let that slip!).

Brauciens mājās, lai pārģērbtos, ieietu dušā un savāktu mantiņas jaunai dienai. Camden Town šopings kungiem un viņu radiem un draugiem. Tiku pie krekliņa, kuru gribēju jau, kopš pirmās reizes, jo pamanījos uzliet Sangriju 😀 Kolosāli skati, daudz cilvēku un jaunas idejas jauniem pirkumiem un iekārojamām lietām. Iegādāts vīns un stundas kājāmgājiens solīto 15 minūšu vietā, meklējot London Zoo un Regent’s Park. Metām visu pie malas un devāmies uz to pašu Hyde Park, kas patiesībā bija Kensington Gardens 😀 Ūdenspīpīte, vīna pudele un alus, frisbijs un mana kā wing-man testēšana (nocopēju puišiem meiteni vārdā Anna, bet viņu prieks nebija ilgs, jo meitenei drīz bija jādodas prom), vecmeitu ballītes novērošana un cenšanās līgavu atrunāt no kāzām…

Noslēgumā – pavadītas divas dienas (un divas naktis) kopā, izdzerts liels daudz šķidruma, dalīts ēdiens un duša, apstaigāta Londona un atjaunota ticība nejaušībām un sakritībām, kā arī mīlestība pret mūziku vācu valodā, izbaudīta naksnīgās pastaigas un pagarināta dzīve vismaz par nedēļu, jo visu laiku smējāmies, bet bildes… bildes būs vēlāk… 🙂 Vienu vārdu sakot – lieliska atpūta, kad jau trešo nedēļu tiek strādāts tuvu pie piecdesmit stundām ar vienu brīvu dienu. Vairāk šada tipa pazīšanās, tiešām vairāk! Vēl labāk nebūtu sanācis, pat, ja tiktu plānots…

Par visu un neko…


DSC_4733 (4)Šoreiz atvēru blogu bez jebkādas nojausmas par ko rakstīšu un ko es ar to gribu pateikt. Man vienkārši gribas rakstīt… šī vietne ir viens no maniem vissenākajiem draugiem… Un, nē, es nesūdzos, ka man nebūtu draugu, ar ko dalīties savās pārdomās, sapņos un sāpēs (tieši otrādi – to ir vairāk, kā būtu pelnījusi), bet reizumis tomēr paliek tā sajūta, ka lietas ir pateiktas, bet nav izrunātas, ka esmu izskaidrojusi savas sajūtas, bet vieglāk nepaliek…

Līdz gada beigām vēl palikuši gandrīz pieci mēneši, bet es jau tagad ņemos apgalvot, ka tas ir viens no smagākajiem manā līdzšinējā dzīvē. Ir lietas, kas ir mainījušas mani, ir piedzīvojumi, kas piešķīruši dzīvei jaunu nokrāsu, ir cilvēki, kas ir izkrtuši no mana redzesloka un par dažiem ņemos teikt, ka labi, ka tā, bet pārējiem… ceru, ka laiks draudzību neizbalinās. Ir jauni cilvēki ieņēmuši savu vietu manā sirdī, ir apgūtas jaunas lietas, sāpīgā ceļā iepazīta cilvēku patiesā daba un ar apbrīnas pilnām acīm esmu noraudzījusies cilvēku līdzjūtībā un atbalstā.

Pārāk daudz ir noticis pa šiem mēnešiem, lai maz censtos to izstāstīt citiem… un, šķiet, ka universitātes iztrūkums beidzot ir panācis savu, jo jūtu, kā smadzenes sāk atmiekšķēties. Grāmatas uztur vēl vismaz kaut kādu dzīvību, bet, jā, ar nepacietību gaidu, kad visas esošās saistības tiks piebeigtas, un varēšu atsākt mācības. Ne velti vienmēr ar lepnumu esmu domājusi par sevi kā par mūžīgo studentu (hi-hi). Arī domas ir kaut kādas nevienmērīgas – lēkāju no viens pie nākamās… Tā vien šķiet, ka laikam tomēr BŪS jāpaņem sev brīvdienas tikai ar sevi vienu pašu. Nebūtu domājusi, ka kādreiz nonākšu līdz tam, ka gribas kaut kur doties neņemot nevienu līdzi, pat ne telefonu… Esmu nogurusi. Esmu nogurusi no runāšanas. No izlikšanās, ka man rūp, kas ar mani notiks pēc gadiem diviem, kad nespēju paredzēt, kas notiks nākamajā dienā. Esmu nogurusi runāt svešā mēlē, bet neesmu vēl gatava atgriezties. Esmu nogurusi no smaidīšanas. Ne jau tāpēc, ka smaidītu viltus smaidu, bet tāpēc, ka zinu, ka reizēm tieši mans smaids ir tas, kas nosaka citu cilvēku dienas atmosfēru un pieķeru sevi pie domas, ka cenšos atrast IEMESLU, kāpēc smaidīt tomēr to patieso smaidu (eh, nav svarīgi, ja godīgi)

Jūtu, ka atkal uznāk tas posms, kad gribas būt vienai. Doties ilgās pastaigās, vairāk lasīt, bezmērķīgi sēdēt uz soliņa un vērot garāmgājējus… Gribu vairāk ceļot, biežāk kāju pirkstus iemērkt svešos ūdenos, dejot neizdejojamos ritmos un nosarkt no svešinieku acuskatiena. Gribu to nemieru, kas tirda un urda doties, darīt un priecāties, bet negribu rutīnu, negribu sevi ierobežot, negribu būt tur, kur nejūtu, ka vēlos but… if that makes sense?!

Katru reizi, kad atveru Facebook vai draugiem.lv piedomāju par tiem draugiem, kas saderinājušies (vai taisās), kas precās (vai plāno kāzas), kas sagaidījuši savu pirmdzimto (vai jau ķērušies pie otrā/trešā plānošanas)… un saprotu, ka, nu, nav mans laiks vēl, un turu īkšķus, ka kādreiz tās savas domas mainīšu, jo šobrīd to ir grūti iztēloties. Gribētu iemācīties sevi mazāk ziedot citiem, bet… nu, došanās uz Soču Olimpiskajām spēlēm (atkal brīvprātīgā) laikam visu izsaka pats par sevi, vai ne? 😀 Šogad esmu nodevusies dažādiem kārdinājumiem vairāk kā vajadzētu, bet man vienmēr izdodas atrast īsto motivāciju, kādēl tai ļauties. Vai tas ir kokčiks otro vakaru pēc kārtas, ceļojums, ko patiesībā nevaru atļauties, vai tikai lietas/grāmatas, ko man patiesībā nevajag. Jūtos kā skuķis, kas stūķē šokolādes saldējumu aiz vaigiem, rīdama asaras pēc tam, kad lielā mīla pametusi.

Un uz šādas “par visu un neko” nots arī šoreiz beigšu… varbūt kaut kad drīzumā saņemšos ko sakarīgāku uzrakstīt, bet teikšu godīgi – šķiet, esmu izvēlējusies privātumu. Lai gan bloga galvenais iemesls bija iedvesmot citus, jūtu, ka šo slogu vairs neesmu spējīga panest. Pārāk daudzi noslauc pozitīvismu, pārāk maz iedvesmas pašai, nemaz nerunājot par ierasto ieganstu – laika trūkumu. Esmu atgriezusies pie drukātās “dienasgrāmatas”, kas lieliski aizpilda mierīgos metro braucienus vai tos pašus soliņa slīpēšanas brīžus. Bet, jā, tad jau redzēs…

Lai miers ar Tevi, mans nemiera gars! :*

Latvietis ar lielo “L”


Mana pieeja interneta tīmeklim un datoram vēl arvien ir ierobežota, tomēr šodien smēlos dziļu, nepārspējamu un spēcīgu motivāciju un prieka devu no citiem latviešiem, latviešiem, kurus man gribētos saukt par LATVIEŠIEM ar lielajiem burtiem. Iemesls, kāpēc šodien šāda veida motivācija un “spēriens pa dupsi” bija tik svarīgs, ir tas, ka, dzīvojot prom no mājām, prom no Latvijas, pēdējā laikā sajūtas ir arvien nomācošākas. Pat par spīti labajiem laikapstākļiem un spēcīgajai veselībai. Ir dīvaini apjaust, ka dzīvo tik lielā pilsētā, kur ir tik daudz draugu, bet jūties tik sasodīti maziņš, vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Arī apziņa, ka šobrīd nevaru atļauties studēt tālāk (gan laika, gan finanšu ziņā), mazliet grauj ikdienā tik ierasto optimismu un pārliecību par sevi, tāpēc uzmeklēju divus blogus, kam sekoju un izlēmu padalīties. Pēdējā laikā arī tiem, kas vēl mīt mīļajā Latvijā, ir sācies mazliet jūtams depresijas vilnis (es gan ceru, ka tas mainīsies līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem), tāpēc ceru, ka šie stāsti uzmundrinās un sapurinās tā labi kārtīgi!

Beta_un_Martinsh_NepalaGandrīz ikvienam Valmieras studentam, kas uzsācis savas studiju gaitas ap 2007. gadu, ir zināms Vīgantu pāris (Mārtiņš un Elizabete) un viņu uzturētais blogs (bilde no bloga, Elizabetes un Mārtiņa īpašums). Abi vairākus mēnešus pavadījuši Nepālā, strādājot par brīvprātīgajiem (par pašu līdzekļiem, nevis organizāciju apmaksātā darbā ar kabatas naudu un istabu dzīvoklī) skolā, mācot bērnus un dzīvojot vietējā ģimenē. Negrasos atstāstīt viņu piedzīvojumus, jo ticu, ka daudz feināk ir uzzināt no viņiem pašiem, vai vismaz lasīt viņu piedzīvojumus blogā “Vīganti Nepālā”.

Ne tikai abu sirsnība un nesavtīgais mērķis mani iedvesmo, bet arī skaudrā patiesība par dzīvi un to, cik sīksti patiesībā esam mēs paši, kādas ir mūsus robežas, spējas un uz ko esam spējīgi, ja vien tā labi gribam. Un šie abi jaunieši gribēja, nu ĻOTI!!! Lieki piebilst, ka kaut kas tāds ne kuram katram būtu pa spēkam un ne kuram katram būtu vēlme ko tādu darīt, taču tieši tas šo pāri padara īpašus un svētītus ne tikai ar krāšņo draugu pulku un piedzīvojumu lādīti, bet arī vienam ar otru. Super-pāris, super piedzīvojums, super bildes un super-liela-iedvesma citiem, tajā skaitā arī man! LIELS PALDIES abiem, ka neslinkoja un dalījās savos iespaidos, līdzībās un atšķirībās arī ar mājās palikušajiem, bija ļoti interesanti lasīt un just līdzi! Žēl, ka neizdosies tikt uz bilžu vakaru, jo labprāt gribētu uzzināt vēl šo un to vairāk par īstenā brīvprātīgā dzīvi. Novēlu visu to labāko!

 

IMG_1731-300x224Otrs blogs (100latviesustasti.lv), kas man pēdējā laikā ir palīdzējis samierināties ar dzīves niansēm, cilvēkiem un pienākumiem, kas piederās pieaugušo dzīvei. Ieraksti ir nodrošinājuši izpratni, ka, nu, neesmu es viena pati savās likstās un nelāgajās sajūtās, bet mūsu ir krietni daudz! Attāluma šķirti, bet vienoti savā tautībā, ilgās un mīlestībā pret dzimteni, vēlmē atgriezties, meklējot veidus kā DZĪVOT (nevis eksistēt) un cenšoties to visu apvienot ar savu sapņu realizāciju un iespēju būt kopā ar sev mīļajiem.

Autori ir divi puiši, kas man personīgi nav pazīstami, bet lasot rakstīto ātri vien sāk likties, ka seni draugi. Šķiet, ka šāda rakstīšanas maniere mani arī visvairāk piesaistīja šim blogam. Ir gan lietas, kas varētu būt citādāk izveidotas, bet tas jau paliek pašu puišu ziņā – viņu darbs, viņu piedzīvojums, viņu stāsts! 🙂 Bet nu super ideja! Apsveicu par izdomu, kreativitāti un vēlu visu to pašu labāko! Lai izdodas piepildīt sapni! Un ceru, ka, ja būs vairāk to latviešu, ka tomēr neapstāsies pie skaitļa 100… Interesanti paraudzīties, kādos zemes nostūros tikai nemīt mūsu ciltsbrāļi un māsas… Lūk, neliela daļa no 5. ieraksta viņu blogā (par modeli Līgu):

“..Tāda ir pasaules kārtība, ka cilvēkiem materiālā stabilitāte nepieciešama pilnvērtīgai funkcionēšanai. Un, apgūstot citas kultūras, mēs varam labāk ieraudzīt savējo, nereti atklājas līdz tam nepamanītas nianses. Tam visam klāt – jebkura papildus valoda padara mūs daudz bagātākus. Bet neviens tevi negaidīs tā nekur, kā gaida mājās. Jo, lai arī mūsdienās tehnoloģijas paver iespēju būt ekrāna attālumā no saviem mīļajiem, sazināties ar tiem ik dienas, kā atzīst arī Līga – ne jau sarunas ir tas, pēc kā ilgojies visvairāk. Tā ir klātesamības sajūta, kas pietrūkst..”

 

Lai jauki lasās, draugs!

 

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site