Pirmā diena iekš UK.


Nekādi putekļi, pelni vai lietus neaizkavēja manu prombraukšanu. Anglijā ierados paredzētajā datumā – 28. aprīlī. Lidojums nebija viens no patīkamākajiem, jo vispirms nedaudz aizkavējāmies, jo dažs labs neieradās pietiekami laicīgi uz lidaparātu, kas manu jau tā sērīgo garastāvokli vēl vairāk nopietni pabojāja, jo no rīta ar mammu paēdām lidostas “Rīga” “Lido” filiālē pa 9 Ls… šo faktu, protams, uztvēra mana jūtīgā studenta dvēsele, jo tā mūsu kārtās ir milzīga nauda, turklāt nemaz tik garšīgi arī nebija! :p Pfff…

Ielidoju London Stansted un atklāju cik šausminoši labirinti ir šajā lidostā, cik šauri ir gaiteņi un cik pretīgas ir kāpnes, kad Tev ir jāstibī sava lielā soma augšup kādus pakāpienus četrdesmit, jo “slīdošās trepes” nedarbojas! Jā, atzīstu, šajā rakstā laikam no optimisma būs maz, jo tas ir par dienu, kad man nācās atstāt (kaut arī tikai uz trim mēnešiem) visu ierasto, pazīstamo un man svarīgo, pašai čortojoties par to, ka parakstījos uz kaut ko tādu… Bet nu… nemiera gars dīdīja, tad nu būs laba mācība man, mazajam šmurgulim…

Ar lielu un pulsējošu, nenormāli sāpīgu galvassāpi atradu ceļu laukā, vien nopriecājoties par to, ka šajā valstī man nebūs problēmu ar to, ka mani nesaprot, ja runāju angliski, un atradu autobusu. Nopirkusi biļeti un, turot to zobos, kamēr gaidīju autobusu, beidzot atļāvos nopētīt tā kārtīgāk visu apkārt esošo cilvēku klāstu – ļoti tumši indieši, mazliet gaišāki indieši, tumšādainie (teiktu, ka afroamerikāņi, bet šeit tā daļa par “amerikāņiem” laikam neder) – gan tumši, gan gaiši, gan mulati, kā arī arābi un musulmaņi, parastie, mazie, baltie cilvēciņi, kas šeit, Birmingemā, ir pavisam nelielā skaitā… Uzreiz tapa skaidrs, ka es ar savu bālo ādaskrāsu un blondajiem matiem izcelšos…

Ierāpusies autobusā, klusībā priecājos par skaistajiem, melnajiem sēdekļiem, kuriem katram ir pa drošības jostai, ko vēlāk nožēloju, jo autobusam sabremzējoties, aizmidzis cilvēks visu laiku slīdēja nost, bet siksna vilka atpakaļ, tāpēc sanāca saraustīta gulēšana. Brauciens bija paredzēts četrām stundām, bet beigu beigās – bija piecas! Galva sāp, kājas nav kur izstiept, ēstas ir tikai brokastis, visi brauc pa citu ceļa malu, apkārt skan visādas valodas tikai NE angļu un, ja arī atskan, tad vairs nav tāda īpatnēja akcentiņa, bet gan pamatīga, pilnīgi citādāka izloksne, kas, protams, uz manām ausīm atstāja šausminošu iespaidu! :p Sastopot kādu jaunu cilvēku, apvaicājos no kuras valsts viņš ir, jo reti kurš patiešām IR no šejienes…

Luton pieturā iekāpa daudzi citi braucēji un man blakus piesēda kāds indietis, kuram vārdu tā arī nepajautāju… (laikam sāku pārvērsties par sociāli mazliet noslēgtu cilvēku vai arī vienkārši patiešām nebija garastāvokļa runāties) Centos pēc iespējas vairāk/ilgāk gulēt, bet miegs no manis vairījās… Agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt nenovēršamajam – sarunai. Nebija tik traki, bet … likās dīvaini, ka man, cilvēkam, kuram ar visiem un vienmēr atrodas kaut kas par ko parunāt, bija tā jāpiepūlas, lai uzturētu parastu sarunu. Galvenokārt, runājām par ierastajām tēmām – kurš no kurienes ir, ko šeit dara un tamlīdzīgi, līdz tikām līdz man daudz noderīgākai informācijai – kādas ir cenas autobusiem, kā nokļūst līdz hostelim (puisis man izsauca taksi un pat piebiedrojās braucienā līdzi, lai pārliecinātos, ka mani nogādā īstajā vietā), kas ir svarīgākās vietas Birmingemā, no kā vajadzētu uzmanīties un tamlīdzīgi…

Nonākuši Birmingemā, izsaucām taksi un par piecām mārciņām, kas man likās traki lēti, jo braukāts tika daudz (Ieva nebija pierakstījusi pasta kodu, kas šeit ir DAUDZ svarīgāks par adresi), līdz sameklējām manu hosteli – “Hatters hostel” (ienāca prātā doma par Mad Hatter no Alises Brīnumzemē). Pa ceļam, kamēr meklējām īsto mājas numuru, nonācām pie lietuviešu veikaliņa, par kuru biju lasījusi jau citos blogos un biju nodomājusi uzmeklēt anyway… Tas man bija tāds mazais prieciņš! 🙂 Jutu, ka esmu pagalam nogurusi – no visas lielās nakts kravāšanas, skumjām, stresiņa un ceļošanas, kā arī to, ka optimisma un smaidīšanas šķidruma arī vairs nav daudz…

Pašā hostelī jau bija daudz jaukāk… Piereģistrējos, iepazinos ar Martu no Ungārijas, kura, uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, uzreiz man pastāstīja, ka šeit strādājot vēl viena meitene – Laura no Latvijas, kuru man gan diemžēl tā arī nesanāca satikt… Bet Martas smaids man uzlaboja garastāvokli un apziņa, ka gulta ir pavisam netālu mani darīja mundru. Istabiņā iepazinos ar meiteni no Skotijas, kas originally ir – guess! – no Indijas, bet bija jauka un ar labām angļu valodas zināšanām un rūpju pilnu skatienu, tāpēc savācos un biju jauka, kaut arī gribēju tikai ielīst karstā dušā un čučēt, čučēt, čučēt…. :p

Nočāpoju lejā, palietoju internetu, noskatījos ar austrālieti un diviem puišiem no Holandes “Simpsonu” sēriju un sajutos jau kā cilvēks, nedaudz ieēdu mūsu pašu saldskābo maizīti (paldies, Mamm!) un jutu to “warm and fuzzy feeling”… Papļāpāju istabiņā ar visām dāmām, beidzot tiku savā ilgi kārotajā dušā un viss – ielīdu gultā un atslēdzos, uzreiz! Tāpat kā izslēdzot gaismas slēdzi… Klikt!

Advertisements

Par Evie
Interesting personality with wide heart and glorious smile.

2 Responses to Pirmā diena iekš UK.

  1. Danute Zeltite says:

    ar savu anglu valodu tu anglija nepazudisi 😀 viniem Birmingham nav briesmigs akcents ,???

    • dove2010 says:

      Nu, ir, ir tas akcents, bet jau otrajā dienā sāku sadzirdēt visu, ko šie man saka… 🙂
      Būs iziet kolosālākā angļu valodas apguves skola!
      Speciāli pieturos pie sava angļu valodas stila, izrunājot visus vārdus skaidri un nesaīsinot, lai nesabojāt savējo, taču saklausīšanu es noteikti būšu uzlabojusi… paliek tikai saprast, ko runā tie, kas ir no Jamaikas :p 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

Vīteņa/Vietiņa

# Gleizdi #ViņiDaraTā

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site

%d bloggers like this: