Eu sou Ieva :)


Olā! 🙂

Pirmie sveicieni no Porto! 😉

Jā, esmu vietā, kur, salīdzinot ar manu iepriekšējo atrašanās vietu, ir aptuveni 20 līdz 30 grādu starpība, blakus ir upe ar sešiem milzīgiem tiltiem, kur otrā krastā ir viena vīna darītava pēc nākamās, nedaudz tālāk ir okeāns, apkārt skan melodiska valoda un saule mūs mīl biežāk, nekā Latvijas saule vasarā… un, jā, šī skaitās Portugāles ziema, by the way!

Šobrīd liekas, ka labāku izvēli savām ERASMUS studijām nebūtu varējusi izvēlēties, jo, pirmkārt, esmu atmodusies no sava ziemas miega un tā saucamās “ziemas depresijas”, kad kājas ir slapjas neatkarīgi no diennakts laika; otrkārt, esmu sajūsmā par visu apkārt notiekošo, ieskaitot valodas skanējumu un cilvēku atsaucību, jauniegūtajiem draugiem un, treškārt, kas varētu šokēt pat manu māti (man tā šķiet), es gribu mācīties! 😀 Man ir enerģija un nav īsit, kur to likt pagiadām, tāpēc pa dienu tiek nostaigāti kaut kādi padsmit kilometri… 🙂 Un, jā, mīļie un dārgie ViA pasniedzēji, kas varbūt lasīs kādreiz šo ierakstu, es jums saku: “PALDIES! Paldies, ka uzticējāties un atsūtījāt šurp! Un uztraukumiem nav pamata… ViA gars mīt arī šeit! 😉 ”

Dārgās dāmas, kas, iespējams, brauks šeit ciemoties… lūdzu, es jūs ļoti lūdzu – NEŅEMIET augstpapēžu kurpītes! Man būtu ļoti žēl redzēt tās šeit nobeidzamies un jūs kunkstam sāpēs… Te ir vieta, kur praktiskums tiek vērtēts visaugstāk – kediņas, sandales, botiņas – jebkas, kam ir vai nu platformiņa vai arī stabila virsma pastaigām pa Porto būs īstie apavi!

Lūk, kādi izskatās mani papēži pēc VIENAS nakts “ballējoties” un mēs pat nenācām ar kājām mājās, bet gan paņēmām taksi… :p Tiesa gan – manas kājas no rīta nesāpēja, bet tas ir izskaidrojams ar to, ka mēs jau bijām tik daudz izstaigājušas riņķī apkārt, ka kājas jau bija labi pieradušas… 🙂

Eh, bet pilsēta ta KĀDA! WoW!!! Vēl arvien ik pa brītiņam jūtos kā tūrists, jo neticās, ka es patiesi spēju atrasties šeit… Šauras, bruģētas ieliņas, daudz svaiga gaisa, ūdens riņķī apkārt, staltie un varenie tilti viens pēc otra rindiņā vien, skats no augšas, gaisa tramvajiņi, kas vizinās šurpu turpu, cilvēki, kas atskatās, jo mēs JAU, viņu ziemā, esam ģērbušās svārciņos, vīriešu komplimenti (ne tie izcilākie gan, bet tomēr) kliedzot pakaļ uz ielas… 😀

Advertisements

Kur Tev būs būt…?(!)


Jau vasarā iesākās mans “Bītlu gads”, jo sāku beidzot saklausīt kaut ko remotely līdzīgu tam, kas bija sākumā domāts dziesmu tekstos, un tā šim gadam arī būs turpināties – ar daudz vecas, fantastikas un aizkustinošas mūzikas, mani starp Angliju un citām zemēm (vēlams Latviju), jo plāni jau ir tā kā Napaleonam – pabūt visur, izdarīt visu 🙂

Vēl arvien gaidu ziņu no Olimpisko spēļu rīkotājiem un turu īkšķus (kožu vaigā un nervozi drasēju pa istabiņu), vai paņems vai nē… Tik ļoti gribās paveikt savā dzīvē kaut ko TĀDU, ko viennozīmīgi varētu pēc tam stāstīt saviem bērniem, un man vienalga, ka to varēs stāstīt vēl 70 tūkstoši citu cilvēku saviem bērniem, jo es nespiežu uz ekskluzivitāti, bet gan uz vienotību… 🙂 Vienu vārdu sakot – gribu, gribu, gribu…

Ar Bekingemas pili fonā

Jā, Anglija ir kaut kādā veidā mana zeme un, nē, ne jau tāpēc, ka latvieši tur būtu viena no biežāk sastopamajām tautām, bet gan tāpēc, ka tur ir kaut kāda maģija, tur ir klikšķis starp mani un to zemi. Man patīk kā britu tantiņas lamājas, kad domā, ka tās neviens nedzird, cenšanās uzturēt “tējas laiku” dzīvu, pieklājīgi autobusa šoferi, kas neizlamā Tevi no panckām par to, ka nesaproti, kur atrodies un kur kāpt ārā, pieklājīgi policisti, kas ne vien smaida, ieraugot cilvēkus, bet arī pieliec savu cepuri, kas skaitās lielākais cieņas izrādījums no viņu puses… Britu valoda, alus dzeršana “tējas pauzēs” (kamēr sievas dzer tēju, tikmēr vīri atnāk uz aliņu) un viss, viss cits…

Tagad arī daudz draugu mitinās šajā “mini-Amerikā” (Eiropas Brīvības un Sapņu pilsēta) – kas strādā, kas mācās, kas nespēj īsti izšķirties, kur vēlas palikt… Bet es beidzot esmu sapratusi, kur vēlos dzīvot ES. ES vēlos dzīvot tur, kur es zinu, ka man ir vislabāk! Nē, tā varētu arī nebūt Anglija vai Amerika, jo tur redz leilāki pabalsti un nodrošinājums, jo čakarē jau cilvēkus visur… ir jāmāk “atkost” sistēmu, lai Tev neuzmestu kāds un Tu zinātu kā sevi pasargāt, kādas ir Tavas iespējas un ko Tu vari darīt, pie kā vērsties…

ES vēlos dzīvot tur, kur es jūtos kā savējais, kur es varu iesākt ar savu dzīvi kaut ko vērtīgu, kaut ko darīt savas ģimenes un citu cilvēku labā un sapratu, ka mans trakojošais, brīvību mīlošais gars vēlas padzīvoties visur… :p un par Latviju, manu mīļo, dārgo Latviju, es sapratusi, ka ne jau patriotisma trūkst tiem, kas aizceļo, bet gan spēka cīnīties… un ES BŪŠU LATVIJĀ, lai tur vai kas (!!!), ja vien būs kas tāds ko es varu tai SNIEGT! Tā ir mana asinsbalss, kas mani sauc atpakaļ, tā ir mežu šalkoņa, par kuru nav jāmaksā, tā ir mammas un tēta valoda, kas mani uzrunā, tā ir mūzika un dziesmas, kas skandināmas klusumā, tā ir mana sirds un mana dvēsele, bez kuras es būtu klaidonis… tukšs, pelēks klaidonis…

Tagad tikai jāatrod tas, ko tai sniegt, jāpieaug un jāsāk kārtot ģēlas mājās… 🙂

Neliela atkāpe


… jo straujāk tuvojos 4. kursam, jo spēcīgāk sajūtu to, cik lielu iespaidu Valmiera un Vidzemes Augstskola ir uz mani atstājusi… un nebiedzu, protams, sajūstmināties par kārtējo “īstajā vietā, īstajā laikā” momentu, kam (tikai nesmej!) es pat ļoti, ļoti ticu! 🙂

Bet tas, kas ir pats svarīgākais, protams, ir “mani cilvēki”:

Kopā, pirms ballītes… un, jā, Marta, pēc visām ballītēm Valmierā, arī TU jau esi Valmieras cilvēks! 😉

Mans rūmijs, galvenais ēdienu meistars un smaida avots… 🙂 Dikti Tevis te trūkst! Zinu, ka Tev patiktu te! :*

Mani Porto draudziņi un cīņu biedri… trūkst mums te trešā muskatiera, bet ne jau bez pieminēšanas! Tev, Sig, VAJADZĒJA te būt, vienkārši vajadzēja… bet nu ko – turam buru par Tevi arī! :*

Visim visi man mīļie un jaukie, kas nepažēloja nedz savu laiku, nedz arī enerģiju ne tikai, lai kārtīgi no manis atvadītos, bet arī, lai padarītu šo vakaru (un rītu) neaizmirstamu un ilgi glabājamu manā “dārgumu lādītē”.

Gads iesākās patiešām koši 🙂 PALDIES!!!

Abas manas dārgās jaunkundzītes ar papildinājumu aiz kameras (šoreiz) – Ievu, to, kas Reliņa 🙂


Par ašo mājasdarbu, par palīdzību ar pēdējiem darbiņiem, par atbalstu smagajos rītos un uzmundrinājumu vēlajos ballīšu vakaros un to, ko darīji, lai nebūtu tik skumji, kad tiku atstāta viena… :* Muito bessos! :* :* :*

Par kolosālo vasaru, košajām krāsām, lielo atbalstu un neizsīkstošo smaidu un pozitīvismu! Tu esi viens no “manas Valmieras” lielākajiem zeltiem! :* Gaidām Tevi te, lai Porto ierauga, cik daudz sauļu mums ir Latvijā!!! 🙂

Protams, protams, paldies Jolantai par viņas paspārni un labo sirdi, tomēr šī bilde vairāk ir domāta visiem tiem, kas ar mani ir trakojuši, rīkojuši feinas ballītes un pasākumos ir uzvedušies tā it kā no mums būtu atkarīga ballīsū vēsture… Te ir tikai divi vārdi sakāmi AMAZING & LEGENDARY!!!

LIELAIS PALDIES!!! Jūs esat mana sirds, dvēsele un lielais smaids! Bez jums nebūtu nedz manu jauko Valmieras atmiņu, nedz arī piepildītā puncīša un dzīvesprieka, jo kam gan vajag ēdienu, ja nav draugu? You might as well stop existing… bet man katru dienu ir simtiem iemeslu smaidīt un līksmot – ar/par katru no jums!

Ar jums, cienītie, katra bēda ir pusbēda un katrs prieka mirklis ir dubultprieks! :*

Mana vienīgā nožēla ir tāda, ka nevaru jūs samazināt gluži kā attēlus un iestūķēt sev līdzi koferī…

Mīlu un ilgojos,

neviens cits kā Ievišs :*

The Crazy is back!


Mīļie draugi un ģimene!

Ļaujiet jūs visus, visus sveikt ar to, ka Ievas Balodes blogs atkal ir atvērts darbībai!

Jā, es varbūt esmu slinka uz rakstīšanu, tomēr, ja nekā jauna neredzat šeit, tad tomēr pārvariet kūtrumu un ieskatieties vēl sekojošās vietnēs: http://www.esmaja.lv kur es arī lepni dalīšos savos “jaunajos” piedzīvojamos, kā arī varat nobaudīt manas istabas biedrenes Jolantas mājaslapas košumus un valodu iekš http://www.adriena-kuskus.blogspot.com

Vēlot jums tikpat siltu laiku un lētu vīnu, kā pie mums,

Jūsu Ieva no “brūnajiem jumtiem”

 

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

Vīteņa/Vietiņa

# Gleizdi #ViņiDaraTā

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site