New home… and… well… new


Eh, beidzot tas ir oficiāli! Mums ir jauna adrese, ir arī internets un jauni draugi un draudziņi…

Mums ir minka vārdā Maiks, kas šeit ir pieklīdis ilgāk, nekā es studēju ViA, mums ir nu jau pastāvīgs portugāļu draugu bariņš, kas dienas Žurnālistikas ēkā padara īpaši tīkamas un, jā, beidzot zinu savu lekciju sarakstu – patiesību sakot diezgan pasmags, bet interesantums un praktiskums pārspēj visu… Tici man – par to vēl es daudz un dikti te stāstīšu, jo pirmā diena Multimediju kursā man vienkārši aizrāva elpu – kameras, gaismas, vadi un vadiņi, regulējamās pultis un mikrofoni… ah, let me live in there! 🙂 Tas jau mijas ar apsēstību, kāda man bija ar “Jāņa Rozes” grāmatnīcu – jokojos, jokojos, kamēr dabūju tur darbu! 😀 (“Ja es Jums maksātu 20 Ls mēnesī, Jūs man atļautu šeit nakšņot? Piedodiet, bet man vairāk no vecākiem nesanāks izlūgt…” 😀 )

 

Lai gan virsraksts vēsta “Jaunās mājas”, bet līdz dzīvokļa aprakstam tā arī neesmu tikusi, lūdzu, uztvert kā zīmi, ka mani sevišķi bieži laukā no tās ēkas tāpat neviens neredzēs! 😉 Ja BŪS iespējas tur pastrādāt ilgāk, tad tā arī darīšu – Yeah, man! 🙂 Varat man nesūtīt paciņas, dāvanas vai ko tamlīdzīgu, bet, lūdzu, lūdzu, palīdziet izdomāt, ko es gribu nākotnē darīt… jo es jūtu – tieši šis laiks, te, ir tas, kas noteiks manu turpmāko darbības virzienu un negribas ne dienu lieki izmantot…. gribu mācīties, gribu apgūt un gribu visas zināšanas sasūkties! Ja vēl tā portugāļu valoda nāktu vieglāk klāt, tad es būtu pavisam laimīgs cilvēciņš te, jo lekcijas, loģiski, notiek daiļajā un skanīgajā portugāļu valodā, bet nevermind… es tik un tā visu saštukošu 😉

 

Okay, bet tagad par mūsu jauno pili… eh, prieks un laime, patiesi! Lai arī vienīgā nelaimīgā būtne šajā mājoklī ir Jolanta, kurai piespiedu kārtībā jādala gulta ar mani (būs nedēļa brīva no manis un pietrūks manis… un KĀ VĒL pietrūks, redzēsi!), es šeit esmu savā elementā – vējš, mākoņi, brīvība, kad pieveic trepes uz piekto stāvu un beidzot arī internets, lai var turēt savā azotē visus savus mīļzvērus un ģimenes locekļus… (Eh, Valmiera, Tu mani vēl arvien sauc, ja kas! Nepaiet ne diena, kad par Tevi/jums nedomātu… )

 

Smelies jel manu laimi, sauli, kas mūs, patiesību sakot, apmeklē gaužām reti, un smaidu… Te ir labi, gaužām labi… un patiesi ir grūti novilkties lejā, lietū un tipināt uz lekcijām… pietrūkst manu saulesstariņu (es zinu, ka jūs zināt, kuri tie ir.. 🙂 ), kas ar mani priekos dancātu pa peļķēm un kniksētu nepazīstamiem onkuļiem, vai pie pirmās izdevības pierunātu filmēties improvizētā video par to, kā ir skaļi dziedāt uz ielas … sirds smeldz pēc jums – katra atsevišķa un visiem kopā…

Nesen dabūju Skype kāvienu par to, ka uzvedos kā “cukura princese” – visu laiku šņaukājos par lietu un lielo ūdens daudzumu… un, vai zini, V., Tev bija taisnība – neesmu no cukura un darīšu kaut ko lietas labā – you’ll see! 😉

Bet tagad laiks bildītēm… skaties un priecājies! 🙂 Tik neskaud, labi? Es jau tāpat gana daudz Saules sūtu Tev un visiem citiem… maybe ne uz Memfisu tikai, šiem vēl labāk, kā pie mums – 26 grādi, God dammit! 😀

Advertisements

Porto ziema…


Attēlu nav un nebūs, jo nevēlos sabojāt labo priekšstatu par “saulaino” Porto pilsētu, tomēr pēdējās dienās nemaz tik saulaina šī vietiņa vis nav! Brrr… pūš spēcīgs Ziemelis, līst trakāk, nekā Anglijā (ar to es gribēju teikt, ka lietusgāzes un saulesstari ir tikpat neparedzami kā tur, kur mitinājos pagājušajā gadā…)

Labās ziņas ir tādas, ka nu mums pavisam oficiāli ir gan virtuve, gan vieta, kur uzņemt viesus… Šobrīd mūsu somu draudzenīte guļ vēl neaizņemtajā otrajā guļamistabā, jo pēc tādiem laikaspatākļiem būtu bijis nežēlīgi viņu atkal sūtīt laukā… fui! Tā kā tas ir ierasti, ka Portugālē mājās nav apkures sistēmas, tad mazliet salstam – pa māju staigājam kā krievu babuļkas un citi tantuki – ietuntulējušās un satinušās četrās kārtās, sarkaniem deguniem un kaut ko bubinot zem deguna un izrāpties no segu apakšas no rīta ir “Mission Impossible” …

Tas vējš šeit ir tik iespaidīgs, ka tā vien šķiet, ka Latvijā tam piedēvētu vētras cienīgu nosaukumu! Pūš VISU prom, arī cilvēkus, kas nav pārāk pārliecināti uz savām kājām… 🙂 Un beigtie lietussargi gluži kā pagātnes rēgi slīd pretī pa ielu ikvienam, kam jāšķērso to ceļš… Tāds metālisks, pusdzīvs zirneklis ir uz katra stūra un ķīniešu veikaliņi ar saviem lētajiem zoņķikiem uzvārās kā vien spēj… Tad, kad lietus nelīst, tad viens lietussardziņš maksā 2 eiro, bet lietus laikā – cena jau ir pakāpusies līdz 3,5… Jā, to, ka šie nemācētu “ražot” naudu nudien nevar apgalvot…

Bet man vienalga – es tik ierāpjos virtuvē, piestūķēju māgu un laimīga liekos uz auss… 🙂 Man daudz nevajag… un tad, kad pirmdien ievilksies internetiņš, tad es pavisam sitīšu plaukstas, jo tad varēšu pļāpāt ar visiem pēc kārtas nerāpjoties laukā no gultas 🙂 Un, nē, nebūs nekāda seksīgā apakšveļa redzama (:p), ja vien Aļaskas garie paltraki neskaitās kādam kaut kas gaužām eksotisks! 😀 Atradīšos savā segu “Lapzemē” un visiem veltīšu rāmu, bet gaišu un jauku smaidu, vai miegšu ar aci tiem, kas mani spēs tur ieraudzīt… 🙂

Jau atkal atvainojos tiem, kas, iespējams, gaida kādu personiskāku ziņu no manis, tomēr es nespēju nedz nolasīt domas un saprast, kas kaut ko tamlīdzīgu gaida, nedz arī fiziski spēju visiem aizrakstīt personīgu mesidžu… Un, jā, nevēlos arī visu laiku malt vienu un to pašu dažādiem cilvēkiem – tas jau līdzināsies spamošanai… :p Tāpēc, dārgais draugs, ir šī vietne – vēlies kaut ko konkrētāku uzzināt – raksti te! Centīšos atbildēt 🙂 :p Iespējams, ka Tavs jautājums ir vēl kāda cita cilvēka jautājums…

Davaite žit družna, ja? 🙂

Peace out! 🙂

Ieva

Dabas brīnumi…


Vakardienas plāns – izbaudīt siltu sestdienu, gulšņājot pludmalē, pie okeāna, tika mainīts tieši tajā brīdī, kad tur ieradāmies…

KAS PAR VIĻŅIEM!!! AK DIEVS!!!

Uzreiz nožēlojām to, ka mums nebija līdzi kameras… cilvēki rindā stāvēja, lai redzētu, kas notiek okeānā. Vietā, kur parasti izklājam savus dvielīšus, lai pasauļotos, bija slapjas smiltis un ik pa brīdim viļņo nosalojās gar malu, kur sēdējām mēs…

Protams, protams, Ieva jau nebūs Ieva, ja nenorāpsies no saviem augstumiem, lai pamēģinātu, kāds ir ūdens! 😀
Pārvilku līdzpaņemtos šortus (labi, ka tā) un devos pamērcēt savas kājas ūdenī… Ah, kas pa baudu! Ūdens temperatūra man šķita tāda patī kā Baltijas jūrā ap maija sākumu un viļņi mani hipnotizēja… Vien tad, kad jūti straumes spēku, apzinies, ka nebūtu pārāk labi tikt ierautai iekšā… Tā vien gribās teikg: MIGHTY WAVES (Varenie viļņi)

Šodien jūtos kā Duracell zaķītis, jo, lai gan esmu “gaisa zīmē” dzimusi (te var noprast, kāpēc dzīvojos kā pa mākoņiem), par savu stihiju uzskatu ūdeni. Kamēr citi smeļās enerģiju mežos un starp pļavu ziediem, tikmēr manas domas rosās ūdens tuvumā, peldoties vai vienkārši baudot dabas varenību vētru laikā…  🙂 Jā, enerģijā manī kūsāt kūsā… 🙂

Peace out!

Kā Te izskatās…


Tie, kam ir sanācis jau runāties ar web-kameras palīdzību, ir pie manis “pabijuši”, tomēr, lai redzat, ka nemaz tik slikti mums te neklājas, varat skatīt zemāk esošās bildes:

Dzīvojam mēs šeit

Residencia Alberto Amaral, Porto, Portugal

Lai gan kopmītnēs ir iebūvēts lifts, mēs to neizmantojam, jo mitinamies tikai otrajā stāvā. Liekas, ka nekas jau sevišķš, tomēr šī ēka ir mītne vairāk kā 200 studentiem, mums ir pašiem sava veļas mazgātuve (hell yeah! – ar visu žāvētāju!) un pēc pastaigas augšup (iela 45 grādu leņķī) kāpšana uz piekto stāvu būtu mazohisms pret sevi un savu ķermeni!

Lielākā cūcība pagaidām ir tas, ka mums nav virtuves, tomēr ļoti daudzi cilvēki jau laipni ir apņēmušies mūs uzņemt savās mājās un ļaut kaut ko pagatavot, kā arī esam atradušas alternatīvos uzturvielu iegūšanas veidus – lēta, jau gatava vista ar ĻOTI lētiem dārzeņiem, pusdienas skolas kantīnā, kur var dabūt nekad nemainīgu zupu, silto ēdienu, desertu un dzērienu pa mazām naudiņām, kā arī maizītes un augļi. Protams, vēl jau pastāv iespēja pārtikt vien no gaisa, ūdens un mīlestības, tomēr šādu variantu taupām brīdim, ja paliksim ar minimāliem iztikas līdzekļiem vai vasarā būs gaidāms liels siltums.

Katru nedēļu vismaz pa divām reizēm mūs apciemo mūsu “labā feja”, kas uzkopj mūsu istabiņu, nomaina gultasveļu un dvieļus, kā arī spēcīgi nokaitina ar savu “pārkārtošanas māniju”. Jau bērnībā nepatika dzīvot mammas ieviestā kārtībā, jo, ticiet vai nē, bet savā bardakā visu sameklēju krietni vien vieglāk… tad tagad tas vispār škiet kaut kas neiedomājams, tomēr viena otru mierinām… 🙂

Šādi izskatās veids kā sevi palutināt pēc smagas darba nedēļas brīvdienas rītā! 🙂

Augļi un dārzeņi mums izmaksā 6 eiro nedēļā – katrai, vismaz es šobrīd tā rupji rēķinu… Kalorijas neuzkavējas organismā ilgāk par 12 stundām, jo kāpelēšana augšā un lejā visu nodzenā un mūsu mīļākā augļu un dārzeņu bodīte ir otrā tilta pusē, aptuveni 3 km no mūsu mājas… Ko lai saka – veselība un lētums prasa upurus – mūsu apavus… :p

Vannas istaba ir aprīkota ar visu vajadzīgo un arī nevajadzīgo (bidē… acīmredzot neesam nemaz tik smalkas dāmas (lasīt – cacas), lai tādu izmantotu… 😀 Mums ir labi arī ar tualetes papīru 😀 ), bet duša ir vienkārši dievīga – spiediens ir tāds, kā kojās un manās mājās kopā ņemot nav, visu kārtīgi izmasē un atslābina!

T agad, kad ir iegādāti visi vajadzīgie trauki un štrumenti, tad dzive sāk likties pat mazliet svētīgāka… 🙂

Vannas istaba jau ir divreiz “iesvētīta” – gan ar matu griešanu manas un Jolantas pašdarbības rezultātā, gan arī ciemiņu matu mazgāšanu (pilns serviss tā teikt… ) 🙂

Te varat redzēt manu apputējošo darba rumaku un nekārtību uz galda… bet kuru gan no jums tas pārsteidz, a? 😀

Pats galvenais ir tas, ka viss strādā, pa rikvienu no jums man atgādina vismaz kāda daļiņa no mana sienas izkārtojuma (šajā kadrā nevar redzēt nedz sienu pa kreisi, nedz arī to, kas darās aiz muguras… )

Ak, jā, gultas, kurās nakšņojam ir no debesu mākoņiem taisītas – nē, nopietni! Tik ērtas un komfortablas gultas es savu mūžu neesmu jutusi… un tas smagi atsaucas uz manu garastāvokli no rītiem, jo “celties un velties” paliek arvien grūtāk…

Gluži kā bērnam miedziņš uznāk jau ap pusnakti un pat pēc kārtīgi nogulētām 8 stundām, ķermenis prasa vēl un vēl… Iedod tikai velnam mazo pirkstiņu! 😀

Lai gan sākotnēji esam traki daudz naudiņas iztērējušas (ja skatās viena mēneša perspektīvā), tad sevi mierinām ar to, ka nākamajos mēnešos nevajadzēs iegādāt neko no ilglietojamām precēm, kā arī būsim jau apguvušas gan vietējos tirdziņus, gan arī ēdvietas un samazinājušas savu kuņģu izmērus, lai nevajadzētu ēst tik daudz… 😀

Tiem, kas agri vai vēlu nonāks “Pie Trakās un Džindžeras” (es&Jole), jāsaprot, ka, jā, jums ir cerības iegūt jumtu virs galvas  – vienus jau neatstāsim, tomēr vēl 100% nevaram apgalvot KUR tieši nakšņosiet, un es tūliņ paskaidrošu kāpēc… Te ir interesanta kārtība ar apsargu pie ārdurvīm, jo dažs labs no viņiem, šķiet, ka pazīst ikvienu studentu un mūs jau ir grūti neiegaumēt, jo viena blonda, kas ir retums, bet otra ruda, kas daudziem, tā vien liekas, ir septītais pasaules brīnums. Esam jau laicīgi brīdinātas, ka par draugu palikšanu ir jāziņo Donnai Lindai, kuru tad šobrīd arī dzenājam rokā… 🙂 Labākaiz variants – viss ir okay, uz mūsu atbildītbu atļauj pie mums nakšņot – vienalga kā, vienalga kur… (visticamāk, ka dalītu naktis kad kurš gulšņā “Dieva ausī” t.i. gultā. Sliktākais variants – nevienam nepiederošam ieeja nav atļauta, nu tad viens no divi – katru nakti iešmugulēsim iekšā vai arī nokārtosim, ka izdodas panakšņot pie kāda no mūsu draugiem. 🙂 Pēc tā, ko esmu pēdējos gados piedzīvojusi, neteiktu, ka tas ir tas ļaunākais, ticiet man! 😉 Tomēr, lai izvairītos no neērtām sajūtām, lūgšu komforta meklētājus, tomēr netramdīt mūs ar saviem lūgumiem šeit uzņemt, jo kam gan mums lieki uztraukumi un jums lieka nervu čakarēšana?

Tomēr varu galvot, ka pavadītās dienas šeit ātri vien nomāktu jebkuru diskonforta sajūtu par palikšanu kaut kur citur… un draugi mums jau arī šeit ir novākušies vienkārši kolosāli, trust me! 🙂 Jau esam uzsākušas “pārrunas” ar mums pazīstamiem cilvēkiem, kas pazīst šo mistisko Donnu Lindu, tāpēc domājams, ka jau pavisam drīz zināsim sev vajadzīgo atbildi, tāpēc neķer kreņķi – sapakojies un sagatavojies saules dāvanām šeit! 🙂

Author: kind of Jolanta Sermā

Jā, kā redzi – mums te ir ekstras… tikai kuš! 🙂 Mums ir mini “Niknais”, kas murrā pa nakti kā kaķēns, tad mums ir vislētākā iespējamā ūdenspīpe, ko pārvietot visur, kur gribam pačilot – pie tilta, zem tilta, upes krastā, pie okeāna, istabiņā vai kaut kur saules pielietā zālājā… Un, jā, tabaka ar ogli ar nav no tām dārgākajām… (šo te rakstu, jo apzinos, ka dūmojošais zvērs ir pēdējo gadu lielākais party rīks studentijas laikos un no cenām daudz kas ir atkarīgs) Bet, ja runājam par konkrētiem skaitļiem, tad visu var iegādāt zem 10 eiro – pa piečuku ūdenspīpe, pa trīnīti (puišiem izdevās arī nokaulēt pa divīti) tabaka un ogle pa eirīti… 🙂 Un istabiņa šķiet tik ūber kruta, ka izlēmām nekost pirkstos tik stipri par virtuves iztrūkumu apakšstāvā, bet gan baudīt to, ka pa 2 minūtēm tiekam līdz upei un tiltam, pa 8 minūtēm tiekam līdz “Faculdade de Letras” (mūsējā fakultāte, kurā rādās, ka lekcijas gandrīz nemaz nenotiks… :D) un pa 30 minūtēm varam “izlocīt kātus” līdz okeānam… kas vasarā man noteikti būs viena no svarīgākajām un biežākajām nodarbēm 🙂

Author: Jolanta Sermā

 

Author: Jolanta Sermā

 

Author: Jolanta Sermā

Okeāns (Yaba-daba-doooo!)



Eh, beidzot piepildīju savu mūžseno sapni – tiku klāt OKEĀNAM!!! Nē, peldējusies vēl neesmu, jo tomēr cenšos parādīt vecākiem, ka savu 21 gada vecumā varu būt arī apzinīga un saprātīga (bet to ir tik traki grūti izdarīt, jo ļoti, ļoti gribās tajos viļņos ielikties un laukā nelīst! :p)

Lūk, kā tas izskatās ->

Takiji vot i piraški… 🙂
Un tas jau vēl nav viss – tā ir tikai pludmale, kas tuvāka “mājām”… 🙂 Bet ir vēl daudz visādu skaistu vietu un izskatās, ka līdz portugāļu cienīgai sezonas atklāšanai, kas parasti ir kaut kādas maijas beigas – agrākais, jūnija vidus – vēlākais, pludmale ir mūsējā, jo neviens cits pie pilna (vai skaidra) prāta peldēties neies… :p
A mums ir labi – ūdens jau ir gana silts, lai jau mērcētos, bet ārpasaule vēl nav tik ļoti sasilusi, lai to stundu, kamēr nožutu, patiesi pavadītu sauļojoties… brrr… Bet, ja salīdzina šos brīžus ar to, ko es citos gados šajos datumos esmu darījusi, tad… nu, jā, es zinu, ka jūs mani saprotat…
Saulesstarus jums! :*

Nelietība…


.. nu, jā, izrādās, ka stipendijas kokos vis neaug…

Lai gan ViA stipendijai jau sen esmu atmetusi ar roku, viegli klanoties nr.1 studenta priekšā un kožot vaigu par laiku, kad tādas uz kursu vēl bija divas, tomēr nebūt nebiju piemirsusi par sava dārgā un lolotā pagasta stipendiju…

 

Kad tika izpildītas visas akadēmiskās prasības, lai saņemtu dāsno “palīdzīgo roku” nabadzīgākajai tautai no visām – “studentijas iemītniekiem”, tad izrādījās, ka arī tur likumi mainīti par labu tiem, kas invalīdi, bāreņi, paši ar bērniem vai zobiem un nagiem izcīnījuši trūcīgās ģimenes statusu…

Dzīve jau uz vietas nestāv un tagad, kad situācija mainījusies arī “šajā pusē”, tad izrādās, ka visas stipendijas un finansiālā palīdzība viļņojas birokrātijas un gudru terminu jūrā, jo redz “maznodrošināta ģimene” nav tas pats, kas “trūcīga ģimene”… Jā, jā, lielākā daļa jau noteikti paši visi to zina un spēj vien tagad nogrozīt galvu par manu neaptēstību, bet jel saprotiet, ka manā latviešu valodas krājumā “maznodrošināts” un “trūcīgs” ir gājuši kā sinonīmi roku rociņā jau kopš brīža, kad apjēdzu savā smadzeņu podā vārda “sinonīms” nozīmi!

Well, anyway… kā nākamo izglītību apgūšu jurusprudenci un tad pati meklēšu visādus “melnos caurumus”, pa kuriem izlīst… Bet, jā, žēl ir visus – gan teicamniekus, kam jādala stipendijas ar dzīves pabērniem, kas akadēmiskajā procesā to nav pelnījuši, gan arī tos, kam naudiņa patiesi IR vajadzīga, bet tai klāt netiek abu iepriekš minēto kategoriju cilvēku dēļ un jākaļ sevi kredītu un aizņēmumu važās… 😦

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

Vīteņa/Vietiņa

# Gleizdi #ViņiDaraTā

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site