Tiek meklēts …


… cilvēks, kas mani pazīst tik labi, lai pēc acīm nolasītu, ka kaut kas manā dzīvē nerit tā, kā vajadzētu;

– kāds, kuram īpaši nebūtu jāpūlās stāstīt kas nav tā, bet pats saprastu un apķertu ap pleciem un turētu, līdz pazūd nemiers, visas negācijas norimst un parādās ilgi kārotā drošības sajūta… bet, galvenokārt, ļautu mazliet “nosūkt” enerģijas devu, balstoties uz simbiozes un “I owe you” principiem, lai varu izvilkt vēl vienu dienu ar visu, visu, kas darāms, kas sakrājies, kas tiek plānots un kam BŪTU jāvelta laiks… ar, kuru klusuma dalīšana neliktos mokoša, bet arī neliktu domāt par tūkstošiem citu lietu un main point – tāds, kam pašam uz pieres rakstīts, kas notiek, lai es zinu un nebīstos no izvirdumiem…

Par atalgojumu un citām fīčām došu ziņu vēlāk, ja? 🙂

Tas tāds mazais uzmetumiņš “drauga/room-mate/asistenta/izpalīga/…/” tēla atveidotājam… 🙂

 

Your truly,

Ieva

 

Prasības aug līdzi laikam, tā šķiet…

Knosos un dīdos, i ņi kak…


Nu, joks par to, ka kļūšu par pirmo sievieti – operātori, ir saskāries ar skarbo realitāti un miris dabīgā nāvē.. Mums Latvijā ir daudz sieviešu opērātoru, turklāt lieliskas! Nezinu, kā būs tālāk un kam ir lemts piepildīties no pārējiem maniem sapnīšiem, tomēr zinu, ka, ja apstāšos, tad noteikti iegrūdīšu sevi mini augstskolas pirms-beigšanas depresijā – KO darīt tālāk? Mācīties? Strādāt? Brīvprātīgā darbs un ceļošana? Un tālāk jau seko nākamais jautājums – KUR? Ir idejas?

Mans iemesls būt Portugālē


… jau kādu laiku atpakaļ fanoju par filmu “Love Actually”, kuru, manuprāt, nu jau TV kanāli ir iesākuši turēt par ikgadējo pirms vai pēc-Ziemassvētku tradīciju un rādīt katru gadu. Filma ir jauka, sirsnīga, romantiska un ar britu humoru pildīta, tomēr ne par to šoreiz būs tas stāsts…

Filmas laikā skatītājs var apskatīties uz dažādu cilvēku dzīvēm un to, kā tās ir mazliet saistītas dažādos dzīves pavērsienos tieši 5 nedēļas pirms Ziemassvētkiem, lai pierādītu, ka mīlestība ir visapkārt, pat tad, kad tā varētu nešķist…  Britu Džeimiju (Colin Firth) krāpj sieva ar viņa brāli, tāpēc viņš dodās uz savu atpūtas māju, kur par mājkalpotāju strādā biklā, kautrīgā un pavisam angliski nerunājošā portugāliete Aurēlija (Lucia Moniz)… Katru vakaru Firth varonis dāmu ved mājās, cenšoties ar viņu komunicēt gan ar balss tembru, gan ar roku kustībām, gan ar, viņaprāt, internacionāliem vārdiem… un viņa tāpat…  [ http://www.youtube.com/watch?v=wmmojewOIv4 ]

Un tad nu šī raksta GALVENĀ DOMA – > Aurēlijas tēla atveidotāja runāja tik skaistā portugāļu valodā, ka man jau toreiz tālajā 2004. gadā gribējās šo valodu apgūt, tomēr itāļu valodas apguve un angļu valodas pilnveidošana bija daaaudz svarīgāka… Gadu gaitā šī filma ir ierindojusies manu favorītu kārtā, ko esmu skatījusies gan tad, kad iemīlējusies, gan tad, kad sirds salauzta, gan Ziemassvētkos, gan kopā ar draudzenēm un jestrās kompānijās… un vienmēr, vienmēr tieši rakstnieks un mājkalpotāja mani aizkustina visvairāk, jo komunikācija starp abiem ir apburoša, valdzinoša un spēcīga… bet es kušš, vairs ne vārda – skaties pats!

Dažas dienas atpakaļ gāju skaidroties par savu telefona rēķinu. Bija sarunāts, ka ar draudzeni tiksimies šajā ēkā, tāpēc tad, kad savu cīņu biju izcīnījusi, tad kāpu stāvu augstāk, kur Laura (meitene no Madeiras salas un mūsu čirkainais zelta gabaliņš) centās izcīnīt savam BB pienācīgu apkalpošanas tīklu… Uzkāpusi augšā, viņa man norāda uz plakātu, kur ir attēlota Aurēlija jeb Lucia un saka, ka šī kompānija viņu sponsorē… Izrādās, ka meitene karjeru ir sākusi kā aktrise, bet vēlāk sekojusi tēva pēdās uz kļuvusi par dziedātāju! [http://www.youtube.com/watch?v=J1YDM2QQjtg] Tieši šajā brīdī sāk skanēt bungu skaņa un piespēlē ģitāra un tikai tagad pamanu, ka aiz muguras puisim, kas apstrādā Lauras telefonu ir liels, caurspīdīgs stikls, aiz kura uzreiz stāv iespaidīga paskata tumbas… un kā palēlinājumā dzirdu Lauru sakām: “I think that could be she…” un es, protams, neticu, jo Laura tāpat kā es visu laiku kādu pavelk uz zoba, bet tad seko – “No, really, I think that IS SHE!!!”

Palūdzu, vai drīkstu stiklam pietuvoties vēl tuvāk (nu tā, ka deguns un vaigs ir kā pielipuši 😀 ) un redzu – jā, Lucia Moniz – mans iemesls mācīties Portugālē – sēž un grozāmā krēsliņa pie sintizatora un smejās, kamēr pārējie noskaņo savus instrumentus un balsis…  Aw, meu Deus!

Mans izbrīns, par to, cik skaisti viņa runā portugāliski mani nav pametis, bet tagad vismaz ir skaidrs, kāpēc viņa izklausās citādāk, nekā kāds cits… Arī mēģinājuma laikā guvu to baudu paklausīties viņas balsī un nācās turēties gan pie sienas, gan pie stikla, kad viņa, grozoties savā krēslā, pamanīja manu tizlo smaidu un glūnīgo skatienu, ka pasmaidīja, pamāja un, smiekliem šalcot, pateica: “Olā!”

Jā, tā bija skaista diena!

Pēkšņi, ārā izejot vairs nebija jūtams lietus… viss sāka likties daudz, daudz skaistāks… mierīgāks – jā, sirdsmieriņš…

Āķis lūpā…


Pirmie viļņi jau ir paķerti, žēl tikai, ka aizbēga… 😀

Ir pagājusi pirmā sērfošanas nodarbība, kas atstāja mani nogurdinātu, bet sasodīti piepildītu – ar labām domām, harmoniju, iespēju izlādēties un pilnīgi tizlu smaidu uz lūpām…

Viļņi okeānā šonedēļ ir milzīgi (no 1,4 līdz 2,2m) … nu, vismaz tādam iesācējam kā es, kam pēc pirmās pusstundas kājas ūdenī paliek nejūtīgas, tāpat arī rokas ir zaudējušas savas peldētājas prasmi un spēcīgos muskuļus, bet tas jau nekas -> tiec nomests no zirga – rāpies atpakaļ! Stibīju dēli tikai uz priekšu, raušos virsū un ķeru vilni! Līdz ceļiem jau esmu tikusi, bet piecelties vēl nav sanācis – tam vajag vairāk treniņa uz sauszemes par to, kā ĀTRI piecelties UN nenovelties…

Pagaidām iztrūkst dēļa izjūtas un vienas manas kājas, kas ir tā apstrādāta t, ka vēl arvien nākas klibot… bet, ai da nu nafig! Kopš esmu iepazinusies ar mūsu kolēģi Pedro – puisi ratiņkrēslā, kas gatavojas atlasei Spānijas ratiņkrēslu basketbola komandā, man ir parādījusies vēl lielāka drosme un spīts izdarīt VISU, KO GRIBU lai tur vai kas… Pagaidām visi mani plāni ir tādi mazi un klusiņi, bet radikāli mainījušies… lielās cerības tiek liktas uz pašplūsmu un Laimes Māti 🙂 ka nonākšu tur, kur vajag!

Tika aizvadīta koša un patiešām ĻOTI ātra nedēļa, kuras laikā ciemojās Baibiņa… pat saule uzspīdēja (tagad līst by the way un šķiet, ka LV tomēr ir siltāks, nekā te… ) un tika aizvadīti ļoti jauki vakari un piesātinātas dienas, nemaz nepieminot pasaulē kolosālāko sieviešu dienas svinību, kur četras dāmas saposušās, ēda zemenes un citus augļus šokolādes fundjū un uzdzēra sangriju ar čupām auglīšu, skatoties vienu riktīgi jauku un feinu multenīti…

Tāda lūk krāsaina, koša un mazliet kliba nedēļa pagājusi… but, lai es nolādēta, ja tas nav bijis tā vērts! 🙂

P.S. Gaidām jau nākamos ciemiņus, cerībā, ka līdz ar sevi atvedīsiet arī nedaudz Latvijas siltuma, ya know… :p

Beijinjos!

Ieva.

More than just an idea…


“When we create,

we look to our mentors and peers,

we walk with their energy

and add our own.

We discover who we are meant to be

We move forward in the mutual endeavor

of shaping what’s to come…”

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site