Manas skaistās acis…


Pagājušajā gadā pirms savas dzimšanas dienas devos uz Itāliju, uz Triesti.

Šogad savu otreizējo 21. dzimšanas dienu svinēšu Porto, Portugālē.

Kas šīm abām vietām kopīgs?

ŪDENS!!! Sāļš ūdens un daudz saules!

Un mana (atvainojiet manu franču valodu) sadirstā acs!

Šajā attēlā sarkanums vairs nav tik ļoti redzams, bet orģinālā pirmās dienas versija bija bloddy mary red – nu tā, ka liekas, ka kāds asinsvads noteikti ir plīsis… pfff… Vienu vārdu sakot – man vajag human hamster ball (skatīt attēlu zemāk), kā nesen izteicās kāds draugs.

Bet, neuztraucies, ar mani viss ir labi. Redze ir glābta un tikai nedēļu izskatījos pēc asinskaŗa vampīra 🙂 Tagad tās ir atgriezušās pie savas dabīgās zilgan-zaļās krāsas un vairs nevienam negribās raudāt, skatoties manās acīs. Pie vainas bija vai nu neliels sāls graudiņš, kas peldoties iekļuvis actiņā vai arī vēja iepūst smilšu grauds, kas atstājis švīkas uz acs ābola virsmas… Es varu derēt, ka tas tomēr bija sāls, jo man abas acis bija gandrīz identiskas, tikai viena ātrāk sadzija… Nu, ko – ja ne Saule apdedzinās, tad ūdens nodarīs kaitējumu!

Latvieši…


Lūk, noskatījos šodien ļoti iedvesmojošu video par Latviešiem (tīšuprāt rakstīšu te ar LIELO burtu), kuru vecāki kādā savā dzīves posmā ir pieņēmuši lēmumu doties projām un atvases ir audzinājuši aiz “Atlantijas dīķa” vai kur citur – kā nu kuram ir izdevies. Bet bērni audzināti Latviskā garā, pārzina ne tikai kultūru un valodu, bet arī senās senču tradījas – pat labāk par dažu labu manu draugu.

http://vimeo.com/24686897

Cilvēk, ja Tev nav žēl 13 minūtes sava dienas laika, tad paskaties gan! 😉

Interesanti, kā mūsu valdība (pēc tā, ko es pēdējā laikā esmu dzirdējusi) liek šķēršļus šeit atgriezties tiem, kas agrāk ir izceļojuši un vēlas iegūt dubultpilsonību vai kuru bērni ir tik ļoti optimisma pārņemti, ka vēlas iegūt iespēju uzturēties un veidot savu dzīvi Latvijā, neskatoties ne uz ko… Drīzumā šķiet pieņems likumu, ka, ja dodies uz ārzemēm strādāt, un, pēc tam atgriežoties, vēlies strādāt Latvijā, tad Tev būs tik un tā jānomaksā nodokļi arī šeit. Skumji, jo tā aizies secen arī naudiņa no tādiem cilvēkiem, kas ir devušies peļņā, lai atvērtu savus uzņēmumus šeit. Atpakaļ neatbrauks arī tie, kas prom ir bijuši ilgāku laika periodu un nav tādas naudas summas, ko nomaksāt. Un ko darīt jauniešiem, kas vēlas tikai pamēģināt savus spārnus izplest citur, lai, atgriežoties mājās, ieviestu jaunas vēsmas un palīdzētu ar savām zināšanām savai valstij un tautai? Tik sasodīti daudz nepārdomātu lēmumu. Godīgi sakot, pašai arī šobrīd nav sajēgas par to, kurš likums patiesi ir bīstams un kurš vēl nav sasniedzis savus apmērus, tomēr tā ir viena no lietām, kam gribētos pieķerties, kad atgriezīšos mājās.

Es domāju, ka ir jārada pēc iespējas labākas darba iespējas šeit, lai cilvēkam būtu iespējas palikt un ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Ja kāds tomēr vēlas izbraukt, tad tā ir viņa un TIKAI viņa darīšana. Latvijai kā rūpīgai māmuļai tomēr būtu jātur savs klēpis vaļā visiem tās bērniem un pabērniem. Katrs reiz kļūdās un ikvienam pienākas otra iespēja, jo īpaši, ja jaunībā pieļauta kāda kļūme… un vēlāk gribās atgriezties… Turklāt ir vērts paskatīties, cik daudzi cilvēki, kas pabijuši ārzemēs tomēr dara labu Latvijai (drošvien lieki būtu piebilst, kur mitinājās mūsu ex-preidente V.V. Freibeirga, vai ne?)

Bet šī raksta galvenā doma tomēr ir:

LEPNUMS par savu zemi un tautu;

PRIEKS par to, ka IR cilvēki, kas uztur Latvju tradīcijas un valodu arī ikdienas rituālos – kaut vai nēsājot dzintara krelles, dejojot Latviešu tautu dejas un praktizējot tradīcijas.

un nelielas SKUMJAS, ka ne visi man zināmie draugi, radi un paziņas pieturas pie sentēvu tradīcijām, to kopšanas un nodošanas tālāk mantojumā saviem bērniem…

CERĪBA pamainīt vismaz savu dzīvi šajā sakarā. Ir tik daudz veidu, kā to darīt, kur izpausties – sākot jau ar Latviešu tautasdziesmu un danču apguvi, valodas izkopšanu, vēstures pārlasīšanu, simbolikas izpratni un lietošanu ikdienā, bērnu un draugu audzināšanu un izglītošanu, augstu paceltu galvu par savu piederību un tik daudz kā vēl…

Latviete no Porto 🙂

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site