1.DIENA (22.08.2012)


Paraolimpisko spēļu brīvprātīgā dosjē:

Vārds, uzvārds: Ieva Balode

Vecums: 23

Darba grupa: Protokola komanda

Lokācijas vieta: Paraolimpiskais atlētu ciemats

Šī, patiesību sakot, ir viena no visbēdīgākā paskata caurlaidēm – ieeja tikai un vienīgi Paraolimpiskajā atlētu ciematā un sportistu dzīvojamajā zonā (vajadzīgos kodus un ciparus nodzēsu nost, lai nesanāk nevajadzīgas nepatikšanas). Pat gribēdama nespētu saskaitīt, cik daudz un dažādu caurlaižu, zonu un sacensību vietu atrodas vienuviet, ir mazliet grūti pat pašiem orientēties, tomēr tāpēc mūsu maiņas ir sākušās jau nedēļu pirms spēļu sākuma – lai paspējam atrast vajadzīgās telpas un uzzināt nepieciešamo informāciju, izbaudīt daudz maz līdzīgu atmosfēru tai, kāda būs spēļu laikā.

Tā kā uz un no darba ierodamies savās uniformās, tad ikvienā sabiedriskajā transporta līdzeklī uzreiz varam atpazīt savējos. Šādi iepazinos ar Deivu – onkuli viņa sestajā desmitgadē, kas brīvprātīgi strādājis arī Olimpisko spēļu laikā. Viņš gādīgi uzņēmās šefību pār mani vilcienā,  lai es veiksmīgi nonāktu galā. It kā jau metro sistēmu pārzinu, tomēr pirmajā dienā negribējās nokavēt, tāpēc laipni pieņēmu viņa palīdzību 🙂

Pati nespēju saprast, kas ikdienā mani iedvesmo vairāk – atlēti, kuru skaits ar katru dienu arvien pieaug, vai brīvprātīgie, kas sabraukuši no visas Anglijas, Īrijas, Skotijas un Velsas, kā arī citu valstu pārstāvji, kas lielākoties šeit dzīvo jau kādu laiku – no Ķīnas, Japānas, Korejas, Vācijas, Kenijas, Palestīnas un daudzām, daudzām citām valstīm… Protokola komanda arī sastāv no tik dažādu valstu pārstāvjiem, raksturiem un personībām – reti kad sanāk pareizi novērtēt cilvēku, jo ikviens ir ar savu “odziņu”, īpašām zināšanām un/vai prasmēm. WOW, kas par kombo! Nespēju noticēt, ka britiem apzināti ir izdevies no tiem n-tajiem simtiem tūkstošu brīvprātīgo izvēlēties tieši šos – mūs, jo, vismaz pēc šīm pirmajām dienām, šķiet, ka mūsu grupā pastāv neaprakstāmi laba sadarbības ķīmija un attieksme pret saviem pienākumiem. Bet, protams, protams, – laiks rādīs, vai ne?

Gatavošanās pirmajai dienai

Pirmā darba diena iesākās interesanti. Pirmkārt, jutos nogurusi pēc iepriekšējās dienas, kad 250 – 300 cilvēku garā rindā stāvēju, lai saņemtu savu uniformu un akreditāciju (skat. attēlu). Arī šeit, šķiet, ka jāuzteic organizatoru plānošana un tālredzība, jo, lai gan viss nenotika minūti minūtē, es stundas laikā jau biju tikusi visam cauri un ar savu “bagātību” varēju doties mājup! 🙂 To, kas mugurā ikvienam brīvprātīgajam, kas strādā sportistu un valstu pārstāvniecību tuvumā, var redzēt attēlā zemāk. Visu redzamo nācās piemērīt, apskatīt, pārbaudīt, lai negadītos negaidītu pārsteigumu vai nepatīkamu brīžu. Tādiem sivēniem kā es, kas vienmēr pamanās sev kaut ko uzmest, notraipīties un/vai notašķīties, dubultais T-kreklu un bikšu skaits lieti noderēs 😉 Turklāt pat, ja nesanāks neko citu piemērotu sameklēt, man vienmēr paliks orģinālie Paraolimpisko spēļu suvenīri, kurus, kā es dzirdu, daudzi pārdodot e-bay.com un dažs labs sportists ir ar mieru iemainīt pat savas komandas krekliņu pret mūsejo 😀 Zinu kādu meiteni no citas komandas, kas piedalījusies arī Olimpisko spēļu rīkošanā, kas nozīmē to, ka viņai ir vēl divi krekliņi, nu, vairs palikusi ar vienu. Pārējos samainījusi ar dažādu valstu sportistiem. Ja ir kāda lieta, ko es 100% varu teikt, tad tas būtu, ka es savus suvenīrus nepārdošu, vismaz kamēr nedraud dzīvošana uz ielas :p

Pārlasot rakstīto, pašai liekas, ka nav jūtams entuaziams par redzēto, dzirdēto un darīto, tomēr tā nav – nepavisam! Jau ar pirmo darba stundu sapratu, ka šeit iegūšu to, kāpēc es tik ļoti gribēju šeit atrasties, strādāt. Enerģija, motivācija, radošums, palīdzība un izpalīdzīgums, cilvēki, vienotība, multikulturālisms un dažādas valodas – viss, kas man tik ļoti pietrūcis! Ir skaidrs, ka vārdi, ko mammai tiku teikusi, ka mana vieta visdrīzāk ir jauktu tautību darba kolektīvā, sāk iegūt vēl spēcīgāku pamatojumu. Ja iepriekš tā bija nojausma, tad tagad tā lēnām, bet pamatīgi kļūst par patiesību.

, mājās ierodos ap pusnakti, bet laimīga.

, nav tas darbs tik prestižs, kā varbūt citiem liktos, tomēr sanāk satikt interesantus cilvēkus, kas piepilda tevi ar enerģiju un motivāciju darīt lietas.

, kādu brīdi domāju, ka, iespējams, nožēlošu to, ka izvēlējos Paraolimpiskās spēles, nevis Olimpiskās, tomēr … nē, tā nebūs viss! No tiem, kas ir strādājuši arī Olimpisko spēļu laikā, to vien dzirdu, cik daudz spēcīgāka sirsnība, paļaušanās un izpratne valda tikai gatavojoties šīm spēlēm, nemaz nerunājot par to, kas būs jūtams, kad spēles sāksies 🙂

, katru dienu ar lepnumu dodos iekšā ciematā un augsti paceltu galvu atbildu uz jautājumu no kurienes es esmu – Esmu LATVIETE, nē, Anglijā nedzīvoju un, jā, ierados tieši uz šīm spēlēm – nekas vairāk un nekas mazāk 😉

, smaids var ļoti daudz ko! Uzlabot cilvēkam garastāvokli visai dienai; iedrošināt jauno māmiņu vilcienā, ka brēcošs bērns ir normāli un ka drīz jau norims; padarīt stresa piepildītas dienas nobeigumu patīkamāku; sniegt gandarījumu un veidot pozitīvu gaisotni it visur, kur dodies 🙂

Pirmās dienas kopsavilkums

Superīgi, izpalīdzīgi cilvēki visapkārt, pārstāvot visdažādākās tautības, rases, reliģijas, dzimumus un vecumus.

Sagaidītas un satiktas Krievijas, Jaunzēlandes, Ķīnas, Norvēģijas, Kubas, Kenijas, Brazīlijas komandas un pielietotas arī visas zināmās valodas, bet par Latvijas komandas ierašanos tikai dzirdētas baumas no apsargiem…

Sažņaudzies kakls, redzot kā akls Kenijas vīriešu maratona dalībnieks trenējas, skrienot apkārt parkam. Nekad nebiju redzējusi, cik sinhroni skrien maratonists un viņa skriešanas badijs. Nezinu, vai puisis, kas skrēja līdzās bija komandas biedrs vai vienkārši atbalsta persona, kas daudziem ir līdzi, bet… wow! Ja Olimpiskajās spēlēs godināja sportistu cīņas sparu, uzņemšanos, motivāciju, neatlaidību un apņēmību, tad domāju, ka Paraolimpiskajās spēlēs redzēsim to pašu, pašu tālāko limitu, uz ko cilvēks ir spējīgs iziet. Jā, iespējams, ka ir nekorekti no manas puses norādīt, ka šīs spēles dalībniekiem ir smagākas, tomēr… viss, ko es vēlos pateikt ir tas, ka apbrīnoju pilnīgi ikvienu no spēļu dalībniekiem – vai tā būtu meitene ratiņkrēslā, kas vienlaicīgi stumjās uz priekšu un raksta telefonā īsziņu, vai tas būtu aklais maratona skrējējs, vai tas būtu garais Brazīlijas sportists ar kājas protēzi, kas pienāk pie manis un pajautā  MAN, vai viss kārtībā, jo, redz, katru reizi, kad mani redz, es smaidot, bet tagad izskatoties sagurusi… Nekad, NEKAD savā dzīvē  es neesmu izjutusi tādu SPĒKU, DZĪVĪBU un … APŅEMŠANOS, kādu jūtu katru dienu savā darba vietā. Vēlos kaut varētu šīs izjūtas iemarinēt burciņā un paturēt līdz sava mūža galam, rādīt mazbērniem un kaimiņiem – dalīties šajās krāšņajās, neaprakstāmi skaistajās emocijās. Vēlos kaut šeit būtu arī Tu!

Savā dzīvē esmu visādus lēmumus izdarījusi – labus, sliktus, ne labus, ne sliktus, dažreiz par labu sev, citreiz – par labu kādam citam, reizēm nenojaušot, kas mani sagaida beigās, reizēm zinot, ka nekas labs nesanāks jau no paša sākuma, tomēr lēmums pieteikties un piedalīties Paraolimpiskajās spēlēs ir vis …. (ievietot atbilstošāko vārdu) 🙂 Un ar šīm sajūtām es dzīvošu vēl trīs nedēļas…

Advertisements

Baltais Ķīnietis


Pirmā darba diena, pirmā kopīgā bilde, pirmie iespaidi, pirmā sajūsma, pirmās sagaidīšanas, pirmās pazīstamās sejas, pirmais rupucis, pirmās Spēles manā mūžā. Rītdien mazliet vairāk par pirmo aizvadīto darba dienu 🙂

 

Vēl tikai ceļā (19.08.2012)


Hei, hei! Sveicieni no vasarīgās Londonas! Te ir saule, te ir karsti un cilvēki ir enerģijas un pozitīvisma pārņemti! Šī ir īstā vieta, kur būt! 🙂 Jā, tagad jau esmu uz vietas – gan pirmajā miteklī, gan arī darba maiņas uzsākusi un pirmos svarīgos cilvēkus iepazinusi, tomēr bloga ieraksts vēsta, ka vēl tikai “ceļā”, jo mazliet solījos dažam labam, ka rakstīšu katru dienu. Šis ir nu visslinkākais, ko esmu darījusi līdz šim – izveidojusi video ierakstu, kas būtībā nepasaka absolūti neko, tikai pierāda, ka lidojumu esmu pārdzīvojusi gandrīz sveika un vesela.

Pati pirmā diena tika pavadīta krāmējot koferi, pārbaudot vajadzīgo dokumentu klātbūtni, izstaigājot Rīgas lidostu, jo, lai gan pavēlu izbraucu laukā no mājas, lidostā biju gandrīz 3 stundas pirms lidojuma – pat satiku savu Agnesi. Un  atcerējos, kāpēc parasti izvēlos ceļot ar rokas bagāžu un online checking-in (garās rindas, lai nodotu lielo koferi ir vienkāršos vārdos saucams par murgu – easy and simple!), bet pats lidojums ar Wizz Air man likās brīnišķīgs.

Wizz Air vs. Ryanair

– Wizz Air salonā tāpat kā Ryanair drīkst ņemt līdzi līdz 10kg smagu somu, tomēr, cik nopratu no sievietes, kas katru mēnesi lido uz Latviju, lai apciemotu radus, tās nekad netiek nosvērtas;

– Wizz Air nododamā bagāža jeb tautā saukta par lielo mantu koferi drīkst būt līdz 32 kg smaga. Šī aviokompānija uzskata, ka koferim ir jābūt tādā svarā, kādu varētu pacelt vidusmēra WA darbinieks, tātad -> 32 kilogrami, Ryanair 15 vai 20kg vietā. Šobrīd precīzi nepateikšu cenu atšķirību, tomēr zinu, ka iegādājoties biļetes šurp ceļam, biju pārsteigta, cik lēti izmaksāja divu koferu ņemšana. Ryanairam katrs nākamais koferis uz personu, kurai jau ir bagāža, izmaksā par 35 eiro dārgāk (to mēs ar Jolantu lidojot mājup no Portugāles piedzīvojām), respektīvi – pirmais izmaksās 35, nākamais 70, tad 105…

– Tā kā Wizz Air nepārbauda somu svaru, bet gan to spēju ietilpt noteiktajos izmēros, tad nav jābaidās, ka, lidojot, piemēram, Ziemassvētkos, jūsu soma pēkšņi būs smagāka par kaut kādiem gramiem. Šī informācija atkal tika iegūta no sievietes, kas ik mēnesi atgriežas Latvijā, un bija agrāk izvēlējusies Ryanair pakalpojumus, jo lidoja caur divām lidostām – vienā soma svērusi precīsi 10 kg, bet otrā – jau 10,5 kg, par ko gribējuši, lai piemaksā… Protams, ka tā vietā cilvēki vienkārši ņēmuši laukā drēbes un vilkuši n-to kārtu sev virsū, tomēr būtību tas nemaina, vai ne? (Kādai dāmai esot norādīts, ka pončo neesot drēbju virskārta un lai stūķējot to vien iekšā jau tā pārbāztajā somā)

– Ryanair pluss ir tas, ka viņi neliek (vēl ne) maksāt par vietu pie avārijas izejas, kā to dara Wizz Aiz. Garo kāju īpašnieki vai komforta mīļotāji un rūdītie ceļotāji jau zina, ka pie avārijas izejām parasti ir vairāk rūmes kājām, turklāt it kā stjuarti izvērtējot, kurš būtu piemērots kandidāts, lai tur apsēstos un vajadzības gadījumā patiešām spētu palīdzēt. Wizz Air prasa samaksu par šo sēdvietu un te nonākam pie dilemmas – vai šajā vietā sēž tas, kam piķis makā vairāk vai tas, kurš spējīgāks. Protams, ka nav teikts, ka šīs abas lietas viena otru ieslēdz, tomēr mana pirmā lidojuma laikā šajās vietās iesēdās pavecs pāris, kur vīrietim bija nepieciešams spieķis, lai pārvietotos…

– Ryanair ir vairāk ceļojumu galamērķu, nekā Wizz Air;

– Wizz Air klientu karte izmaksā 30 mārciņas, bet lidojot tikpat bieži kā manis pieminētā ceļa biedre (katru mēnesi) šo naudiņu sanāk atpelnīt gandrīz ar pirmo lidojumu, jo biļetes, laicīgi iegādājoties, iespējams iegādāties ar līdz pat 50% atlaidi 🙂

Bet kas tālāk?

Nu, labi – pietiek par tām aviokompānijām! Tā jau tikai informācija vairāk tiem, kas varbūt meklē sev piemērotus lidojumus uz britu zemi vai varbūt kaut kur citur. Lidojuma laikā ieguvu divas jaunas domu biedrenes, ar kurām iepazinos vēl Rīgas lidostā un aizpildīju savu laiku gaisā pļāpājot, nevis guļot ar pavērtu muti, kā visdrīzāk darītu citās reizēs. Lai gan nogurums bija pamatīgs (tas pierādījās ar to, ka pēc video nofilmēšanas, Lutonas lidostā pap pusei sēžot uz grīdas, pa pusei uz sava kofera, atlūzu un autobusā nogulēju visu ceļu līdz centrālajai Londonai), lidostu izstaigāju vairākas reizes, apzināti paejot garām un neiztērējot naudiņu Starbucks gardajās kafijās. Taupu naudu un sevi – izlēmu, ka atļaušos vienu, varbūt divas kafijas – vienu ar kādu draudziņu tiekoties, otru – baudot vienatni ar datoriņu, lepni sēžot un kaut ko skribelējot savā datorā. Vismaz tāds ir plāns :p

Autobuss pienāca laicīgi, ārā bija karsts un jau pavisam drīz es centos neviena nemanīta dabūt nost melnos legingus, lai no autobusa neizkāptu sviedros izmirkusi :p Pusnemaņā aizvadīts ceļš no Lutonas lidostas uz Centrālo Londonu. Londonā uzreiz jūtams Olimpisko spēļu “pieskāriens”, jo gandrīz visur izkārti “Iedvesmo paaudzi” (“Inspire a Generation”) karogi, ikvienā pieturā pieejamas kartes, kā nokļūt no vienas sacensību vietas uz citu, gandrīz visās metro pieturās ir redzams plakāts ar lūgumu spēļu laikā ieplānot alternatīvus ceļojuma maršutus un ņemt vērā, ka brauciena ilgums varētu ieilgt.

**Neliela atkāpe – Rīgas svētki, pārdomas par cilvēkiem sabiedriskajā transportā

Esmu to teikusi agrāk un teikšu atkal – dievinu britu sabiedriskā transporta sistēmu, tā saucamo kultūru un cieņu pret līdzās sēdošajiem un cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām. Pēc tā, ko es un mamma piedzīvojām Rīgas svētku laikā, kādu attieksmi un izturēšanos redzējām pret cilvēkiem ratiņkrēslos un viņu pavadoņiem – es vispār vairs nevēlos savu kāju spert kādā autobusā. Punktu dienai, protams, pielika pašas negadījums tramvajā, kad lielā cilvēku skaita dēļ manu kāju iespieda tramvaja durvīs un izrāva gabalu no papēža. Štrunts ta par to, ka tā atgadījās, jo gadās visādi un es saprotu, ka cilvēkam liekas, ka atrodoties tuvāk durvīm pieturas divas pirms vajadzīgās, nodrošinās ērtāku izkāpšanu, bet tas, cik augstprātīgi atbild, kad pieklājīgi pavaicā, vai neatrastos salvete, jo, redz, te viens asiņo un smērē zemi… man trūkst vārdu! Viens no retajiem gadījumiem, kad gribējās izplūst asarās aiz tā, cik bezpalīdzīgi jutos (rokas pilnas ar maisiņiem, pašai salvetes nav un kājās sandalītes, kuras jāvelk pa grīdu,  citādi pilnas asiņu tās noslīdēs nost). Arī pieturā izkāpjot, kur iegādājos salvešu paciņu, un atrodoties tuvu ģībienam (asiņu bija patiešām daudz, turklāt savu iespaidu atstāja arī nesen nodotās asinis) neviens pats neapstājās, lai apvaicātos, vai viss ir labi. Pārsteidzoši, cik maz empātijas ir cilvēkos, kas labāk izvēlas kā slinkas lauvas Savannā turēties pa vējam un vērot vai upuris pats nenokritīs, nevis pienākt un uzdot šo vienkāršo jautājumu: “Vai Jums viss kārtībā? Varbūt palīdzēt tikt līdz pieturai?” Bet viss labi – latviete tak! Spēcīga un spējīga! Pārliecinājusies, ka abi vecāki ir katrs savā galā un līdz manīm netiek, sazvanīju draudzeni, kas tieši tikko ieradusies centrā un bija gatava mesties man pakaļ. Parunājām nedaudz un kļuva labāk, klibodama devos uz savu pieturu, kur apkopu savu brūci, cik nu labi varēju un noslēpu asiņainās vietas, lai nedod Dievs, kādam nepaliktu slikti redzot manu kāju, nedomādama, cik slikti metas man no cilvēku attieksmes un pretīgajiem skatieniem.

Autobusā, kopā ar kaimiņieni un viņas meitu un vēlak arī manu mammu, kas iekāpa citā pieturā, secinājām, ka reāli palīdz jau tikai tie, kas ir vecāki un kuriem bērni ir šajā pašā vecumā. Tad vēl ir tā saujiņa cilvēku, kas patiešām izprot situāciju un ir līdzjūtīgi vai vienkārši nedomā par saviem dienas plāniem, apstājās un palīdz, bet kuri man šajā dienā ceļu nešķērsoja, un tad ir visi pārējie, kuri piever acis uz dzīves skarbo realitāti un tic maģijai, ka tas, ko neredzi, nemaz neekistē. Paldies tiem pēdējiem, jo, kad izaugšu liela, nevēlos būt jums līdzīga! Tad labāk turpinu uzdzīt draudzenei šērmuļus par to, ka jāapstājas ceļa malā, lai pārliecinātos vai dzērājs grāvmalā ir vēl elpojošs un lēnām neatdod galus, nekā dzīvoju savos augstprātības un dievišķības augstumos, nolūkojoties lejup uz mirstīgajiem. Un paldies maniem vecākiem, kas jau kopš bērna kājas ir ierādījuši, kas ir līdzcietība un empātija, kas vienmēr liek domāt, vai “šodien ES neesmu tas cilvēks, kas var izdarīt labu?” Papēdis sadzīs, bet sirdsapziņa žvadzinās savas ķēdes vēl ilgi, klumburojot pa apziņas kambariem…

Ceļš uz jaunajām, pagaidu mājām

Katru reizi Londonā mani gaida jauni piedzīvojumi, jauni maršruti, nebijušas vietas. Šoreiz mājvieta man autrodas Londonas dienvidrietumos. Dzīvoju kopā ar superīgāko sievieti, kādu iespējams atrast, pat īsti nemeklējot. Kā jau vienmēr esmu teikusi – labās lietas pašas notiek! 🙂 Dzīvokļa saimnieci man ieteica ģimenes draudzene, kas pati nesen te bija viesojusies. Līdzīgās intereses, kolosālā izpratne par cilvēkam nepieciešamo telpu un attieksmi, interesantie stāsti par ceļojumiem, citu latviešu iepazīšana, kas šeit dzīvo jau vairākus gadus, kā arī vakariņas ar ārzemju draugiem – tas viss un vēl vairāk – man šo vietu liek uzskatīt par studentam piemērotu atpūtas vietu! 🙂 Pašai sava istaba, pašai savas atslēgas, ātrākais internets, kādu esmu lietojusi Anglijā, kā arī mājdzīvnieks, kas mājās pārvelkas tikai, kad izsalcis vai vēlas, lai papaijā – bezvārda melnais minka.

Uz šejieni braucu ar overgroundu – vilciens, kas pārvietojas (lielākoties) pa virszemi un, šķiet, bija pirmais brauciens ar tādu. Jutos lepna ar sevi, ka uzreiz spēju atrast, kur iegādāties biļeti, atrast vajadzīgo platformu, kā arī nelikt savai namamātei pārlieku kavēt viesības, kuras tika pārceltas nedaudz vēlāk manas vēlās ierašanās dēļ. Iepazinos ar superīgu meiteni, kurai no somas laukā rēgojās beisbola nūja (patiesībā softball, bet manam latviešu prātam tas pats vien ir, tikai tagad zinu, ka bumba ir lielāka izmēra un daži noteikumi ir citādāki). Jautāju, vai meitene vēl mācās vidusskolā vai jau aizsākusi studijas augstskolā, kas lika Kanādietei (ah…) smieties ilgi un dikti, jo izrādījās, ka šeit pārcēlusies no dzimtenes darba meklējumos un strādā par skolotāju jau 6 gadus. Nosarku, bet galu galā – kompliments tak! 🙂 Meitene parūpējās, ka skaidri zinu, kur man jākāpj laukā un izkāpa dažas pieturvietas pirms manis.

Pirmo vakaru šeit pavadīju iekārtojoties, izbaudot karstu vannu un baudot vientani, jo dzīvokļa īpašniece devās uz viesībām un uzticēja dzīvokļa pieskatīšanu. Šķiet, ka ideālāk nevarēja nemaz būt, jo pēc garā ceļa un sarunām gan vilcienā, gan lidmašīnā man negribējās vairs runāt (jā, iedomājies, ne?!) 😀 Ja, dzīvojot Birmingemā, man trokšņoja apkārt spāņi, tad šeit virs galvas mitinās trīs Kenijas pārstāvji, kam pie kājām piesieti betona kluči, jo tā vien liekas, ka ar tādiem bizo apkārt pa māju. Galvenais ir sevi pa dienu nogurdināt pietiekami vai arī aiziet gulēt gana agri, lai nejustos traucēta.

Lūk, cik garš ieraksts sanācis 🙂 Visa lielā sāpe par kāju ir izstāstīta un sajūtas ir iebalzamētas, dikti gribās pastāstīt par pirmo darba dienu, tomēr man jau drīz jātaisās uz savu maiņu, tāpēc nāksies atstāt uz citu dienu. Vakaros neesmu spējīga neko uzrakstīt, jo esmu pārāk nogurusi no sajūtu uzsūkšanas sevī, bet no rītiem gribas baudīt nelielo brīvo laiku. Atvainojos, ka nepiepildīju video pieminēto “mājas izrādīšanu”, kā arī kofera satura atrādīšanu, jo par pirmo iedomājos, ka tas nemaz nav tik forši, ka cilvēki zina, kā izskatās tur, kur tu dzīvo, turklāt tā ir sveša māja, bet par otro – sapratu, ka nav nemaz tik interesanti un orģināli :p Latvijas maize (3 kukuļi), končas, melnais Balzāms un trifeles kā suvenīri, kolosālākā pastkarte ar magnētu un uzšuve – Latvijas kontūra, Latvijas karoga krāsās, ko iegādājos tajā superīgajā suvenīru veikalā, ko pieminēju video. Nebija lēti, bet tiešām nekur citur neko tādu nevarēju atrast 😛 Tās, kopā ar končām, tiks manam otrajam sagaidītājam – portugāļu draudzenes, Lauras, brālim Dāvidam, pie kura mitināšos sava ceļojuma otrajā daļā 🙂

Ak, jā, gaidu atbildi no esmaja.lv, kam pirmajā dienā rakstīju rakstu par brīvprātīgo būšanu Olimpiskajās UN Paraolimpiskajās spēlēs, tomēr izskatās, ka tur vairs raksti netiek publicētu, tāpēc, ja nu zini, kādu, kas šādus rakstus labprāt ņem pretī un varbūt pamet arī kādu latu uz autora pusi, dod ziņu! Varbūt varam kaut ko sabīdīt, jo, cik skatos un klausos – tā patiešām ir NENORMĀLI KOLOSĀLA IESPĒJA! Turklāt nākamās spēles arī meklēs brīvprātīgos ar krievu valodas zināšanām, iespējams, ka manas zināšanas palīdzēt pārliecināt kādu citu, ka VAJAG pieteikties, vajag meklēt un vajag riskēt! Negribu teikt to klišejisko teicienu par to, ka “Vienreizēja dzīves pieredze”, bet… mazums 🙂 Turies un esi vesels! :*

Ceļojošā, optimisma un enerģijas pārbāztā varde,

Ieva

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site