Kā būtu, ja būtu… ?


FxCam_1367794380771Katru dienu pavadu gandrīz stundu braucot metro uz un no darba. Reizēm snauduļoju, reizēm lasu grāmatu, citreiz vienkārši klausos mūziku un vēroju cilvēku plūsmu… Reizi pa reizei nododos pārdomām par savu dzīvi, kur esmu, kā esmu šeit nokļuvusi un ko man gribētos mainīt. Ja ne tas pēdējais posms – ko gribētos mainīt – tad visā visumā teiktu, ka šādas pārdomas nav sevišķi veselīgas…

Vakarnakt vairākas stundas pētīju darba piedāvājumus gan Latvijā, gan Londonā (neuzdrošinājos pat atvērt citu valstu piedāvājumus, lai izvairītos no kārdinājuma), jo esmu gatava pārmaiņām – kaut kam, kas sapurinās… Tā laikam ir tā lielākā problēma ar mani un man līdzīgajiem, kas dzīvo ātri, riskējot un piepildot dzīvi ar košumiem, cilvēku gūzmu un piedzīvojumiem, – mums ātri viss apnīk… 😦 Un sāku atkal pieķerties domām par to, kas ir izdarīts, ko vēl gribētos paveikt, kur gribētu pabūt, kāpēc esmu šeit un kas pie tā vainojams? (Pareizā atbilde pati, visu pati!)

Interesanti, ka vidusskolu un augstskolu pavadīju uzticīga žurnālistikai, paralēli iebāžot degunteli arī pasākumu vadīšanā un organizēšanā. Lūk, arī pirmā nopietnā manas dzīves alternatīvā izmaksa – kur un ar ko es tagad būtu, ja tomēr būtu iesniegusi papīrus arī tūrismā? Ironiski, bet lielākā daļa darba pieredzes man ir tieši viesmīlībā… Kas būtu noticis, ja nebūtu tikusi budžetā un tomēr BŪTU paņēmusi savu Gap Year…? Vai es būtu ātrāk atradusi sevi un to, ko vēlos darīt? Vai būtu iepinusies lielākos maldu mudžekļos? Es vienmēr būšu pateicīga Valmieras aurai un dvēselei, saviem pasniedzējiem, kas iedvesmoja, un draugiem, kas atbalstīja un uzšāva pa pēcpusi, kad vajadzēja, bet one can’t stop to wonder…

Kas es tagad būtu, ja būtu pieņēmusi 2. kursā darba piedāvājumu no pasniedzēja, kas redzēja manu potenciāļu un domu lidojumu? Vai es tagad būtu pilntiesīga žurnāliste? Vai arī I would have crashed and burned gluži kā Ikars, kas pielidojis saulei daudz par tuvu? Kas būtu noticis, ja es nebūtu piekritusi pieņemt darba piedāvājumu no cita pasniedzēja, uzsākot 4. kursu? Vai es būtu ar visu diplomu kabatā? Vai es būtu laimīgāka vai, iespējams, tikai ātrāk devusies prom naudas problēmu dēļ?

Vai es būtu laimīgāka, ja būtu palikusi Latvijā un ļāvusi ģimenei pašai kārtot savas likstas un palikusi skatītājos no malas? Interesanti, bet šis laikam ir vienīgais jautājums par kuru man NAV šaubu! Es nebūtu laimīgāka, bet mana dzīve būtu mierīgāka (un daudz garlaicīgāka). Būtu mazāk problēmu, bet nebūtu arī tas rūdījums. Es vilktu dzīvību tā vietā lai dzertu no pasaules dzestrās dvašas…

Reizēm liekas, ka savā dzīvē par maz esmu darījusi un, jā, vienmēr var vairāk, bet tā jau ir tā lieta ar pagātni – neko vairs nevar mainīt! Var tikai pieņemt to, kas ir bijis un izmantot savā labā! Un taisnība bija tam cilvēkam, kas teicis, ka nožēlo vien to, ko nav darījis… Arī ar mani tā ir… Nožēloju, ka nav tā bakalaura grāda vēl kabatā (bet būs, būs!), nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi (vairāk kā dažs labs, bet krietni mazāk kā Ieva pēc 5 gadiem), noželoju, ka jau agrā, pavisam agrā jaunībā nesapratu sevi labāk un “pa ceļam”  esmu sāpinājusi daudz labu cilvēku.

DSC_4596 (2)Reizēm šausminos, ka nespēju mācīties no citu kļūdām, reizēm pat ne no savējām, un sanāk uzkāpt vienam un tam pašām grābeklim vairāk kā tikai vienreiz. Tikai tagad saprotu, ka jau gadus piecus atpakaļ es un daži no man tuvākajiem draugiem centās mani piesiet vienai vietai, vienam cilvēkam, jo uzskatīja to par pareizu. Jā, pareizu viņiem, bet ne man! Un esmu TIK ĻOTI pateicīga par to, ka man ir tādi vecāki, kādi ir manējie, kas uzreiz saprata, ka viņu bērns ir pasaules staigātājs, citu zemju bradātājs, piedzīvojumu meklētājs, koķete un nemiera gars. Žēl, ka ne vienmēr esmu klausījusies, jo IR bijušas reizes, kad esmu norimusi, kaut arī būtu vajadzējis lidot! Tik daudz, daudz reižu…

Vai es būtu tā persona, kas es esmu šobrīd, ja kaut viens gabaliņš iztrūktu? Ja nebūtu Vidzemes Augstskolas manā dzīvē, bet būtu bijusi Stradiņu Universitāte? Ja nebūtu nospļāvusies par noteikumiem, ka ārzemju praksē dodas tikai pēc otrā studiju gada, un nebūtu devusies uz mazo, dīvaino studiju Birmingemā? Ja būtu apstājusies pie saviem plāniem un sapņiem par Portugāli pie pirmajiem šķēršļiem, kā rezultātā nebūtu satikusi Lucia Moniz vai iepazinusi savus sirdsdraudziņus? Vai es būtu priecīgāka ar oficiālo izglītības dokumentu kabatā, bet nesatikusi tos kolosālos Paralimpisko spēļu cilvēkus? Vai tagad nesurstētu acis, ka netieku uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm?

Ak, Dievs! Ir tik daudz brīnumu, kas ar mani notikuši! Ir tik daudz cilvēku, kam esmu pateicīga! Ir tik daudz kļūdas pieļautas, kuras nespēju nožēlot, un ir tik daudz pareizu lēmumu pieņemts, ka nespēju vien nopriecāties par savu tālredzību… 🙂 Bet mēs visi zinām šo skaudro dzīves patiesību – it is a 50/50 chance, isn’t it?

 

Otrā Londonas elpa


Deviņi mēneši aizvadīti šajā brīnumainajā pilsētā, bet iepazīti varētu būt kādi procenti 5 (labi, ja)…

Trīs dienas esmu pavadījusi ar jauniegūtiem draugiem no Vācijas, kas atvēra to otro Londonas elpu priekš manis. Pusdienas, kas izvērtās jaunā draudzībā, vakariņas, kas noved pie kopīgas dzērienu baudīšanas un dzīves kvalitātes salīdzināšanas starp Vāciju, Poliju, Indiju, Latviju, Ganu, Angliju un ASV, šotiņi, kas aizsāk “strūklaku piedzīvojumu”  (no sava Bucket List beidzot varu izsvītrot stāvēšanu zem Marble Arch krāsainajām strūklakām), gara nakts pastaiga smieklu un čalu plīvurā, kas beidzas mazā viesnīcas istabiņā, kur dāmas atlūzt uz grīdas, bet puiši kā nosisti šņākuļo uz gultas. Karstums mocīja pilnīgu visus, līdz ar to nakts mierā ik pa laikam bija dzirdamas gan čalas, gan joki un smiekli par kāda krākšanu vai dīvaino gulēšanas pozu.

Kam brīvdiena, kam uz darbu?! Walk of Shame pa ceļam uz darbu un kolēģes komentārs, ka mugurā tā pati vakardienas kleita 😀 Dzīvokļa biedrenes laipnība atvedot jaunas drēbes no mājām, dubultā maiņa, kiķinot par visu un visiem (laikam alkohols vēl asinīs) un cenšoties pārāk bieži neskatīties pulkstenī, lai ļautu laikam skriet vēja spārniem. Vakara pirmā daļa ar Franču draugiem, kas ieradušies gan atrādīt savu otro pusīti, kas ciemos atbraukusi, gan vienkārši nosvinēt savas māsīcas dzimšanas dienu. Un tas, kā tas viss apvienojumā ar menedžera pēdējo darba dienu izvērtās par labāko vakaru Londonā. Sarunas un smiekli, dejas bārā, dzērienu jūra un vēl vairāk dejas, vēl vairāk smiekli un dejas līdz slēgšanai… Nakts kebabi, nakts autobusi un “zaļās pieturas”  meklēšana parkā, kas aizslēgts. Rāpšanās pāri divmetrīgam nožogojumam garā kleitā, somas saplēšana un jaunas rētas iegūšana, kad stipras rokas laicīgi noķer un paglābj no riktīgas nomaukšanās uz sejas. Pazuduši draugi, neliels uztraukums un kārtējā garā pastaiga, jo dažs labs ir ietiepīgs (loģiski, ka es) un nevēlas ņemt taksi, nedz arī rikšu 😀 (cenu gan mēģinājām nokaulēt, though… just in case!)

Tā apjausma, ka ir par vēlu pat nakts autubusam, jo jau aust gaisma… beidzot atrasts pazudušais draugs, kas sev laiku kavē pie viesnīcas durvīm ar diviem arābiem no Dubajas, un priecīgs smaida, ka ar mums ar viss ir kārtībā, piesēšana uz dīvāna, gaidot iespēju tikt uz tualeti, bet pamošanās uz grīdas (atkal), tajā pašā kleitā vairākas stundas vēlāk. Improvizētas “brokastis gultā” (nezinu, vai skaitās brokstis gultā, ja nav gulēts gultā, bet nu okay… lets let that slip!).

Brauciens mājās, lai pārģērbtos, ieietu dušā un savāktu mantiņas jaunai dienai. Camden Town šopings kungiem un viņu radiem un draugiem. Tiku pie krekliņa, kuru gribēju jau, kopš pirmās reizes, jo pamanījos uzliet Sangriju 😀 Kolosāli skati, daudz cilvēku un jaunas idejas jauniem pirkumiem un iekārojamām lietām. Iegādāts vīns un stundas kājāmgājiens solīto 15 minūšu vietā, meklējot London Zoo un Regent’s Park. Metām visu pie malas un devāmies uz to pašu Hyde Park, kas patiesībā bija Kensington Gardens 😀 Ūdenspīpīte, vīna pudele un alus, frisbijs un mana kā wing-man testēšana (nocopēju puišiem meiteni vārdā Anna, bet viņu prieks nebija ilgs, jo meitenei drīz bija jādodas prom), vecmeitu ballītes novērošana un cenšanās līgavu atrunāt no kāzām…

Noslēgumā – pavadītas divas dienas (un divas naktis) kopā, izdzerts liels daudz šķidruma, dalīts ēdiens un duša, apstaigāta Londona un atjaunota ticība nejaušībām un sakritībām, kā arī mīlestība pret mūziku vācu valodā, izbaudīta naksnīgās pastaigas un pagarināta dzīve vismaz par nedēļu, jo visu laiku smējāmies, bet bildes… bildes būs vēlāk… 🙂 Vienu vārdu sakot – lieliska atpūta, kad jau trešo nedēļu tiek strādāts tuvu pie piecdesmit stundām ar vienu brīvu dienu. Vairāk šada tipa pazīšanās, tiešām vairāk! Vēl labāk nebūtu sanācis, pat, ja tiktu plānots…

Par visu un neko…


DSC_4733 (4)Šoreiz atvēru blogu bez jebkādas nojausmas par ko rakstīšu un ko es ar to gribu pateikt. Man vienkārši gribas rakstīt… šī vietne ir viens no maniem vissenākajiem draugiem… Un, nē, es nesūdzos, ka man nebūtu draugu, ar ko dalīties savās pārdomās, sapņos un sāpēs (tieši otrādi – to ir vairāk, kā būtu pelnījusi), bet reizumis tomēr paliek tā sajūta, ka lietas ir pateiktas, bet nav izrunātas, ka esmu izskaidrojusi savas sajūtas, bet vieglāk nepaliek…

Līdz gada beigām vēl palikuši gandrīz pieci mēneši, bet es jau tagad ņemos apgalvot, ka tas ir viens no smagākajiem manā līdzšinējā dzīvē. Ir lietas, kas ir mainījušas mani, ir piedzīvojumi, kas piešķīruši dzīvei jaunu nokrāsu, ir cilvēki, kas ir izkrtuši no mana redzesloka un par dažiem ņemos teikt, ka labi, ka tā, bet pārējiem… ceru, ka laiks draudzību neizbalinās. Ir jauni cilvēki ieņēmuši savu vietu manā sirdī, ir apgūtas jaunas lietas, sāpīgā ceļā iepazīta cilvēku patiesā daba un ar apbrīnas pilnām acīm esmu noraudzījusies cilvēku līdzjūtībā un atbalstā.

Pārāk daudz ir noticis pa šiem mēnešiem, lai maz censtos to izstāstīt citiem… un, šķiet, ka universitātes iztrūkums beidzot ir panācis savu, jo jūtu, kā smadzenes sāk atmiekšķēties. Grāmatas uztur vēl vismaz kaut kādu dzīvību, bet, jā, ar nepacietību gaidu, kad visas esošās saistības tiks piebeigtas, un varēšu atsākt mācības. Ne velti vienmēr ar lepnumu esmu domājusi par sevi kā par mūžīgo studentu (hi-hi). Arī domas ir kaut kādas nevienmērīgas – lēkāju no viens pie nākamās… Tā vien šķiet, ka laikam tomēr BŪS jāpaņem sev brīvdienas tikai ar sevi vienu pašu. Nebūtu domājusi, ka kādreiz nonākšu līdz tam, ka gribas kaut kur doties neņemot nevienu līdzi, pat ne telefonu… Esmu nogurusi. Esmu nogurusi no runāšanas. No izlikšanās, ka man rūp, kas ar mani notiks pēc gadiem diviem, kad nespēju paredzēt, kas notiks nākamajā dienā. Esmu nogurusi runāt svešā mēlē, bet neesmu vēl gatava atgriezties. Esmu nogurusi no smaidīšanas. Ne jau tāpēc, ka smaidītu viltus smaidu, bet tāpēc, ka zinu, ka reizēm tieši mans smaids ir tas, kas nosaka citu cilvēku dienas atmosfēru un pieķeru sevi pie domas, ka cenšos atrast IEMESLU, kāpēc smaidīt tomēr to patieso smaidu (eh, nav svarīgi, ja godīgi)

Jūtu, ka atkal uznāk tas posms, kad gribas būt vienai. Doties ilgās pastaigās, vairāk lasīt, bezmērķīgi sēdēt uz soliņa un vērot garāmgājējus… Gribu vairāk ceļot, biežāk kāju pirkstus iemērkt svešos ūdenos, dejot neizdejojamos ritmos un nosarkt no svešinieku acuskatiena. Gribu to nemieru, kas tirda un urda doties, darīt un priecāties, bet negribu rutīnu, negribu sevi ierobežot, negribu būt tur, kur nejūtu, ka vēlos but… if that makes sense?!

Katru reizi, kad atveru Facebook vai draugiem.lv piedomāju par tiem draugiem, kas saderinājušies (vai taisās), kas precās (vai plāno kāzas), kas sagaidījuši savu pirmdzimto (vai jau ķērušies pie otrā/trešā plānošanas)… un saprotu, ka, nu, nav mans laiks vēl, un turu īkšķus, ka kādreiz tās savas domas mainīšu, jo šobrīd to ir grūti iztēloties. Gribētu iemācīties sevi mazāk ziedot citiem, bet… nu, došanās uz Soču Olimpiskajām spēlēm (atkal brīvprātīgā) laikam visu izsaka pats par sevi, vai ne? 😀 Šogad esmu nodevusies dažādiem kārdinājumiem vairāk kā vajadzētu, bet man vienmēr izdodas atrast īsto motivāciju, kādēl tai ļauties. Vai tas ir kokčiks otro vakaru pēc kārtas, ceļojums, ko patiesībā nevaru atļauties, vai tikai lietas/grāmatas, ko man patiesībā nevajag. Jūtos kā skuķis, kas stūķē šokolādes saldējumu aiz vaigiem, rīdama asaras pēc tam, kad lielā mīla pametusi.

Un uz šādas “par visu un neko” nots arī šoreiz beigšu… varbūt kaut kad drīzumā saņemšos ko sakarīgāku uzrakstīt, bet teikšu godīgi – šķiet, esmu izvēlējusies privātumu. Lai gan bloga galvenais iemesls bija iedvesmot citus, jūtu, ka šo slogu vairs neesmu spējīga panest. Pārāk daudzi noslauc pozitīvismu, pārāk maz iedvesmas pašai, nemaz nerunājot par ierasto ieganstu – laika trūkumu. Esmu atgriezusies pie drukātās “dienasgrāmatas”, kas lieliski aizpilda mierīgos metro braucienus vai tos pašus soliņa slīpēšanas brīžus. Bet, jā, tad jau redzēs…

Lai miers ar Tevi, mans nemiera gars! :*

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site