Par visu un neko…


DSC_4733 (4)Šoreiz atvēru blogu bez jebkādas nojausmas par ko rakstīšu un ko es ar to gribu pateikt. Man vienkārši gribas rakstīt… šī vietne ir viens no maniem vissenākajiem draugiem… Un, nē, es nesūdzos, ka man nebūtu draugu, ar ko dalīties savās pārdomās, sapņos un sāpēs (tieši otrādi – to ir vairāk, kā būtu pelnījusi), bet reizumis tomēr paliek tā sajūta, ka lietas ir pateiktas, bet nav izrunātas, ka esmu izskaidrojusi savas sajūtas, bet vieglāk nepaliek…

Līdz gada beigām vēl palikuši gandrīz pieci mēneši, bet es jau tagad ņemos apgalvot, ka tas ir viens no smagākajiem manā līdzšinējā dzīvē. Ir lietas, kas ir mainījušas mani, ir piedzīvojumi, kas piešķīruši dzīvei jaunu nokrāsu, ir cilvēki, kas ir izkrtuši no mana redzesloka un par dažiem ņemos teikt, ka labi, ka tā, bet pārējiem… ceru, ka laiks draudzību neizbalinās. Ir jauni cilvēki ieņēmuši savu vietu manā sirdī, ir apgūtas jaunas lietas, sāpīgā ceļā iepazīta cilvēku patiesā daba un ar apbrīnas pilnām acīm esmu noraudzījusies cilvēku līdzjūtībā un atbalstā.

Pārāk daudz ir noticis pa šiem mēnešiem, lai maz censtos to izstāstīt citiem… un, šķiet, ka universitātes iztrūkums beidzot ir panācis savu, jo jūtu, kā smadzenes sāk atmiekšķēties. Grāmatas uztur vēl vismaz kaut kādu dzīvību, bet, jā, ar nepacietību gaidu, kad visas esošās saistības tiks piebeigtas, un varēšu atsākt mācības. Ne velti vienmēr ar lepnumu esmu domājusi par sevi kā par mūžīgo studentu (hi-hi). Arī domas ir kaut kādas nevienmērīgas – lēkāju no viens pie nākamās… Tā vien šķiet, ka laikam tomēr BŪS jāpaņem sev brīvdienas tikai ar sevi vienu pašu. Nebūtu domājusi, ka kādreiz nonākšu līdz tam, ka gribas kaut kur doties neņemot nevienu līdzi, pat ne telefonu… Esmu nogurusi. Esmu nogurusi no runāšanas. No izlikšanās, ka man rūp, kas ar mani notiks pēc gadiem diviem, kad nespēju paredzēt, kas notiks nākamajā dienā. Esmu nogurusi runāt svešā mēlē, bet neesmu vēl gatava atgriezties. Esmu nogurusi no smaidīšanas. Ne jau tāpēc, ka smaidītu viltus smaidu, bet tāpēc, ka zinu, ka reizēm tieši mans smaids ir tas, kas nosaka citu cilvēku dienas atmosfēru un pieķeru sevi pie domas, ka cenšos atrast IEMESLU, kāpēc smaidīt tomēr to patieso smaidu (eh, nav svarīgi, ja godīgi)

Jūtu, ka atkal uznāk tas posms, kad gribas būt vienai. Doties ilgās pastaigās, vairāk lasīt, bezmērķīgi sēdēt uz soliņa un vērot garāmgājējus… Gribu vairāk ceļot, biežāk kāju pirkstus iemērkt svešos ūdenos, dejot neizdejojamos ritmos un nosarkt no svešinieku acuskatiena. Gribu to nemieru, kas tirda un urda doties, darīt un priecāties, bet negribu rutīnu, negribu sevi ierobežot, negribu būt tur, kur nejūtu, ka vēlos but… if that makes sense?!

Katru reizi, kad atveru Facebook vai draugiem.lv piedomāju par tiem draugiem, kas saderinājušies (vai taisās), kas precās (vai plāno kāzas), kas sagaidījuši savu pirmdzimto (vai jau ķērušies pie otrā/trešā plānošanas)… un saprotu, ka, nu, nav mans laiks vēl, un turu īkšķus, ka kādreiz tās savas domas mainīšu, jo šobrīd to ir grūti iztēloties. Gribētu iemācīties sevi mazāk ziedot citiem, bet… nu, došanās uz Soču Olimpiskajām spēlēm (atkal brīvprātīgā) laikam visu izsaka pats par sevi, vai ne? 😀 Šogad esmu nodevusies dažādiem kārdinājumiem vairāk kā vajadzētu, bet man vienmēr izdodas atrast īsto motivāciju, kādēl tai ļauties. Vai tas ir kokčiks otro vakaru pēc kārtas, ceļojums, ko patiesībā nevaru atļauties, vai tikai lietas/grāmatas, ko man patiesībā nevajag. Jūtos kā skuķis, kas stūķē šokolādes saldējumu aiz vaigiem, rīdama asaras pēc tam, kad lielā mīla pametusi.

Un uz šādas “par visu un neko” nots arī šoreiz beigšu… varbūt kaut kad drīzumā saņemšos ko sakarīgāku uzrakstīt, bet teikšu godīgi – šķiet, esmu izvēlējusies privātumu. Lai gan bloga galvenais iemesls bija iedvesmot citus, jūtu, ka šo slogu vairs neesmu spējīga panest. Pārāk daudzi noslauc pozitīvismu, pārāk maz iedvesmas pašai, nemaz nerunājot par ierasto ieganstu – laika trūkumu. Esmu atgriezusies pie drukātās “dienasgrāmatas”, kas lieliski aizpilda mierīgos metro braucienus vai tos pašus soliņa slīpēšanas brīžus. Bet, jā, tad jau redzēs…

Lai miers ar Tevi, mans nemiera gars! :*

Advertisements

Par Evie
Interesting personality with wide heart and glorious smile.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

Vīteņa/Vietiņa

# Gleizdi #ViņiDaraTā

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site

%d bloggers like this: