Bildes


(21.05.2010.)

Mančestera

Pilsēta, kur es noteikti atgriezīšos, jo ar savām augšup-lejup-augšup ieliņām un sarkanīgajām mājām, tā man atgādina San Francisko… un siltais laiks tikai pastiprina vēlmi kaut kur aizdoties un paklaiņot, neko sevišķu nedarot, sevišķi neiesprinstot, vienkārši tāpat vien…

————————————————————————————————————————————————–

(18.05.2010.)

Jautrā nedēļas nogale / Havī dzimšanas diena

… nu, godīgi sakot, manām izlepušajām miesām nemaz tik jautra šī nedēļas nogale vis nebija! Devāmies uz britiem slaveno un plaši pazīstamo “O2 Academy”, kas principā ir līdzīga mūsu pašu “Essential” – vairākas zāles, dažāda mūzika, bet nu cilvēki…. šausmas! Vakara gaitā piedzīvoju to, kā visa lielā zāle tiek piedrazota ar plastmasas glāzēm un pudelēm, kājas līp VISUR pie zemes, jo, kā jau kaut kad agrāk pieminēju, briti alkoholu, pat vieglo, sevišķi labi netur. Kā arī piedzīvoju pirmo saķeršanos ar čali, kas vispirms man ar pudeli iemeta pa galvu un pēc tam uz pārējām meitenēm meta lielos ledus kubiciņus, kā mēs viņu arī pamanījām…. Paķēru pudeli un devos pie šamēja, iesvietu viņam pudeli krūtīs, pagrūdu un pateicu, ka šis ir pārākais “Asshole!”

Un tā “šis burvīgais vakars” sākās… turpinājumā piedzīvoju skatu, kā apdzērusies meitene uz 10 vai 12 cm augstiem papēžiem, iespējams, izmežģīja potīti, pakrītot… saku “iespējams”, jo man vairāk likās, ka ir lauzta, spriežot pēc tā, kā tā gāja tika salocīta un kā viņa bļāva. Otrs “īpašais gadījums” bija ar puisi, kurš, iznākot no kungu telpas, apvēma visu grīdu sev priekšā, noslaucīja muti piedurknē un vienkārši devās tālāk tā it kā nekas nebūtu bijis…

Bet nu, visā visumā – bija normāls vakars… vismaz spāņi beidzot apklusa par to, ka es nekad ar šiem nekur neeju, kas laikam bija mana lielākā kļūda, jo tagad šie grib, lai es ar šiem eju VISUR … 😀

Nākamajā dienā gatavojāmies svinēt mūsu spāņa Havī dzimšanas dienu (ar divu nedeļu nokavēšanos)… Un, protams, protams, kas gan tā par spāņu ballīti bez tortes, sangrijas, dāvanām un trakas ballītes! Nu, labi – kamēr bijām ķīniešu kvartālā, tikmēr nekāda “trakā ballīte” vis nesanāca, bet tad, kad atgriezāmies mājās… aw, well… teiksim tā, ka vēsture par to klusēs, bet bija labi… daudz labāk, nekā būtu gaidījusi… :p

————————————————————————————————————————————————–

(18.05.2010.)

Mājas iemītnieki un darba kolēģi

Gan Brit Asia TV, gan Sikh Channel strādā dažādu tautu pārstāvji, ar kuriem pārsvarā arī es dzīvojos kopā kā darbā, tā mājās un, protams, arī vaļas brīžos… Lūk, kāds koktelis mums ir:

Makī jeb pilnā vārdā – Maketa no Čehijas. Makī ir īpaša manā uztverē ar to, ka viņa manā labā ļoti DAUDZ ko ir izdarījusi – apmācījusi gan kā rīkoties ar kameru, “blue screen”, iepazīstinājusi ar svarīgākajiem cilvēkiem, kā arī rūpējusies, lai es tik bieži neapmaldītos pa ceļam uz darbu, lai man būtu iespējas sazvanīties ar savējiem mājās un nenāktos maksāt nenormālākās summas par transportu un dzīvošanu Anglijā, jo viņa ir tā, kas sarunāja iespēju arī man dzīvot @ Southfield. Kad Makī dosies prom ( nu, jau pēc nedēļas), tad es būšu tā, kas pārņems viņas pienākumus gan meklēt jaunos vadītājus un reklāmu sejas, kā arī sagatavot gan skaņu, gan gaismas, gan aparatūru dažādām programmām…. Burvīga būtne, patiesi! 🙂 Pilna humora un enerģijas! Mācās japāņu valodu un kaut ko ar kino, ko esmu šobrīd piemirsusi!

Makī ir otrreizējais “Brit Asia TV” praktikants, jo jau pagājušajā gadā šeit strādāja, tiesa gan – bez stipendijas! Taču augstskola viņu paturēja prātā un šogad, kad saņēma visas dotācijas, piešķīra Makī trīs mēnešu apmaksātu praksi Anglijā, par ko mūsu priekšnieks ir jo īpaši priecīgs!

Otrs superīgais cilvēks ir Oļegs – mūsu galvenais operators un nenormāli interesants cilvēks, kurš ir apceļojis pusi no pasaules. Dzimis Sibīrijā, vairākus gadus nodzīvojis Dienvidamerikā, brīvdienas pavada Spānijā cik bieži vien var un jauki izturas pret tiem cilvēkiem, kas ir saudzīgi pret tehniku, sakārto vadus un rūpējas, lai viņam viss vajadzīgais būtu pa rokai… manuprāt, ļoti jēdzīgs barteris. 🙂

Trakās spāņu meitenes! Sākot no augšas – Anna-Maria, Esperansa un Anna-Rosa. Tā kā mūsu mājā kopumā ir četras Annas, no kurām divas ir spānietes un divas polietes, tad Anna-Maria ir prosto Marija, Esperansu saucam par Espi vai Esperitu un Annu-Rosu vienkārši par Rosu. Visas trīs dūdiņas ir vienkārši nenormālas, bet šī vārda labākajā nozīmē. Kamēr tiek komunicēts ar vienu no viņām, tikmēr ir labi. Kad pievienojas vēl viena, tad saruna norisinās pa pusei angliski, pa pusei spāniski, bet ja ir visas trīs, tad ir … Oh, Dios mio!!!

Rosa un Espe strādā ar mani vienās telpās, tikai otrā kanālā, tāpēc kontakts ir ļoti, ļoti labs, bet Marija strādā mūsu priekšniecībai vēl vienā piederošā kompānijā – CTS un ir ļoti spalgas balss īpašniece, kas vienmēr kavē… Ir daži nokavēti autobusi un lielāki takša rēķini tieši pateicoties viņai, tomēr pēc dabas ļoti sirsnīgs cilvēks, uz kuru nav iespējams dusmoties!

Man laikam pagaidām visvairāk pie sirds iet Espe – meitene ar vairāk kā 14 pīrsingiem un 5 tetovējumiem un domāju, ka tie, kas pazīst mani vislabāk, arī sapratīs, kāpēc… smaids… vienkārši unikāls, turklāt Espe ir ļoti, ļoti izpalīdzīga un neliela mūsu kompānijas mammīte, kas cenšas rūpēties par visiem dzīves pabērniem, bet ar ļoti stingru raksturu! Iespējams, vēl viens iemesls, kāpēc viņa man tik ļoti patīk ir tas,  cik ļoti viņa cenšas runāt angliski, kad es esmu klāt vai arī tulkot, lai arī es saprastu… Un uzaicinājusi ciemos padzīvoties Maljorkā, no kurienes viņa ir… Patīkami pa ceļam uz darbu parunāties par atšķirībām starp Latviju un Spāniju, latviešiem un spāņiem un vispār cilvēkiem kā tādiem. Espe ļoti daudz ir stāstījusi par sikhu reliģiju un tradīcijām, tāpēc ļoti augstu vērtēju mūsu sarunas…

Edu… Diemžēl nevaru atcerēties, kā pareizi rakstās VISS viņa vārds, tomēr domājams, ka tas tik un tā nav gluži svarīgi. Edu ir lielisks “gandrīz istabas biedrs”, jo mūsu istabas atrodas blakus un, ņemot vērā to, cik plānas ir sienas mūsu mājās, tad rodas patiešām iespaids, ka dzīvojam vienā istabā. Es skatos komēdiju, a šis aiz sienas ņirdz! 😀 Lai gan Edu ir dzimis un audzis Nigērijā,augstskolas gaitas viņš uzsāka Vācijā, kur iepazinās arī ar savu sievu un tagad ir lepns tētis trīsgadīgai meitiņai. Strādā Edu CTS kopā ar Mariju, tāpēc tiekamies tikai mājās, tomēr manu sirdi iekaroja ar to, ka, gatavojot gaļu (un atkal… tie, kas mani pazīst gana labi sapratīs, kāpēc), piedāvāja man nogaršot un pievienoties vakariņās! Jā, esmu lēta! 😀 Un gaļa ir mana lielākā vājība!!! 😉 Patīk tas, ka abi varam parunāties par grāmatām un tas, ka sestdienās, kad visi ir notinušies kur nu kurais, bet mēs esam mājās, varam, viens otru netraucējot, laiku pavadīt atpūšoties – viņš spēlējot futbolu uz Play Station, bet es čučēt dīvāniņā un pļāpāt ar savējiem, jo interneta ātrums to beidzot atļauj! 🙂 Kritisks viedoklis par rasismu un visādiem “tamlīdzīgiem” izgājieniem, kas liek man viņu tikai vēl vairāk cienīt… tāpat viņš ir arī tas, kurš apsauc spāņus par skaļu uzvešanos, līdz ar to kļūstot par manu personīgo varoni Southfīldā… 🙂

Pretēji kāda domai, ka šis ir vēl viens nigērietis, jāsaka, ka nav vis! :p Obi (kā no “Star Wars” Obi van Kenobi 🙂 ) ir visīstākais brits. Izcelšanās vieta – Notinghema. Obi ir jauks, bet pārsvarā uz nerviem krītošs… Ir tādi vīrieši, kuri liek pārējiem domāt, ka viņu pienākums ir viņus appuišot un lutināt, tāpēc reizēm sanāk nelielas saķeršanās, bet humora izjūta vieno, tāpēc ilgi nekāda dusma netiek turēta, turklāt ir skaidrs, ka Obi ir vienkārši liels bērns… nu, tad cenšos kā ar tādu arī apieties! :p Un izdodas! Necik daudz nevaru vis par Obi pateikt, jo vienmēr paturu prātā savu pirmo izjūtu par viņu – “šis cilvēks savu patieso dabu neatklās…”  bieži nav nācies kļūdīties, novērtējot citus cilvēkus, tāpēc arī pieturēšos pie šī apzīmējuma, vismaz pagaidām… Ak, jā, ar Obi bieži sanāk saskrieties arī darbā, tomēr vairāk viņš ir tas, kurš strādā pa vakariem, jo Sikh Channel vairāk ir pārraides, kuras viņi paši veido, bet studija ir viena, tāpēc ļoti daudz filmēšanu notiek “pēc darba laika”, jo televīzijā patiesībā tāda lieta kā darba laiks nepastāv – kad vajag, tad arī strādājam, kas jo īpaši attiecas uz praktikantiem!

Vēl viens spāņu izcelsmes iemītnieks ir Havi jeb Havjērs (bildē pa kreisi ), par ko, vairāk vai mazāk, varu teikt vien to, ka viņš ir garš, cītīgi mācās angļu valodu, jo grib būt ļoti labs šajā mēlē, uzskata sevi par CTS vergu, jo nedara neko, kas būtu saistīts ar viņa studijām un ir galvenais ēst gatavotājs PĒC pulkstens vienpadsmitiem naktī! (Ko Tu tur teici, Solvita, par maniem ēšanas laikiem, a?) 😀  Jauks pēc dabas, liels ballētājs un, protams, protams, futbola fans. Katru vakaru apvaicāsies, vai kāds nevēlas doties paballēties… 🙂

Meitene labajā pusē ir viena no poļu Annām – jauka meitene, kuras smiekli atgādina par mājās atstāto draudzeni. Varētu teikt, ka viņa ir “nepareizā meitene”, jo biežāk tīksminās par padarītām neatļautām lietām, nekā tām, kas, iespējams, sajūsmina citus… Būtībā jauka, bet kaut kas neizskaidrojams mani attur no pārāk ciešas draudzības veidošanas… iespējams, ka tas ir vairāk tas, ka jaunus draugus nemeklēju, vismaz ne tādus, kādi man ir mājās un … nu, jā, the feeling about her… Vienkārši kaut kas NAV tā kā vajag un viss…  Arī liela tusētāja un koķete, par ko dzirdu no mājas puišiem un pati esmu novērojusi, tomēr gudra un apķērīga meitene, kas nepalaidīs garām neizmantotu iespēju.

Mūsu mājas nemanāmākais cilvēks ir meitene no Francijas – Sāra. Par to, ka tāda arī dzīvo mūsu mājā uzzināju tikai pēc NEDĒĻAS, jo viņu nesatiku ne mājās, ne darbā, ne vakaros, kad kaut kur izgājām vai kopīgi vakariņojām pie televīzora, viesistabā. Viss, kas liecināja par viņas eksistenci bija uzraksts uz ledusskapja “Sara” un viss! Klusa un kautrīga meitene, liekas, ka ļoti uzcītīga, jo divus mēnešus pirms prakses atskaites nodošanas termiņa jau ir to pabeigusi! Nākamgad mācīsies Ķīnā.

Puisis melnajā jaciņā ir Andres – vēl viens Spānijas salas Marljorkas iemītnieks (mums tādi kopumā ir četri) – jauks sarunu biedrs, labs futbola komentētājs un lielisks papildinājums vakaram pie televīzora ar seriālu “Friends”. Patīk viņa uzcītība, apgūstot angļu valodu – viņa dēļ  “Friends” tiek skatīti ar subtitriem, kas visiem spāņiem patiesi nāk par labu! Vēl iespaidu atstāj viņa kulinārijas prasmes, kad viņš Marijai mācīja kā pagatavot kādu īpašu spāņu zupu un tas, ar kādu līdzjūtību viņš izturās pret tiem, kas nav spāņi un nav apveltīti ar šīs valodas zināšanām… Arī CTS darbinieks, līdz ar to sastopams vien mājās vai pie lielākā futbola ekrāna.

Gandrīz pēdējais mājas iemītnieks (uzminiet nu – no kuras valsts viņš ir?) ir Čema (Txema) – kaislīgs roka fans, kā to pierāda arī attēls. Čema ir īpatnējs, bet kāpēc… es nedomāju, ka varētu izskaidrot… izteiksmes un balss tembrs – viss ir īpašs… :p Nesaprot īsti pārējo jociņus un liekas, kas diezgan ātri apvainojas, kaut gan iepriekš to nebiju pamanījusi, bet to nevarēja neredzēt pirms pēdējās ballītes, kad viņš apvainojās uz citu mājas pārstāvi par repliku, kas bija saistīta ar viņa mūzikas gaumi… lai nu kā – whatever – katram savas blusas! Toties ir ļoti izpalīdzīgs un izturas pret dāmām ar pietāti… 🙂

Sony G – viens no galvenajiem “Brit Asia TV” šovu vadītājiem. Iepazināmies, kad darbojos @ Brit Asia TV Music Awards un šķiet, ka diezgan bieži nāksies darboties kopā…

Abi vīrieši priekšplānā ir pārsvarā tie, ar kuriem tiekos TIKAI darba darīšanās – Vīdžejs (VJ) – mans priekšnieks un Surfs (tas, kurš pa kreisi). Jā, pie mums tā notiek, ka pat priekšnieki tusējas un pievienojas mums! Patiesībā VJ ir ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks un iemesls, kāpēc viņš bija izmeties mūsu viesistabas krēslā bija Monikas (lietuviešu meitene, kas devās prom dažas dienas pēc manas ierašanās) atvadu ballīte. Man ļoti patīk strādāt VJ pakļautībā, kaut gan daudzas lietas un veidus kā viņš risina problēmas, es apšaubu un, iespējams, darītu citādi… Tomēr … nevaru noliegt, ka esmu viņam pateicīga par to, ka viņš “piecirta kāju” un pieprasīja manai praksei būt “Brit Asia TV”,  nevis, piemēram, Sikh Channel, kā arī par to, ka viņš izturas pret mums kā pret cilvēkiem, kā dzīvām būtnēm un ir saprotošs, ja tas ir nepieciešams. Šādus vārdus es jūtos spiesta teikt, jo esmu redzējusi, kā citur pret praktikantiem izturas… Mēs šeit esam zvaigznes, kā VJ mani un Makī sauc un pateicoties viņam, kā tādas arī jūtamies! 🙂 Un galu galā – neviens jau neliek vērtēt VIŅA darbu, tāpēc ja molča…  Labi, ka MAN ir KO darīt un tas arī viss….

Par Surfu neko daudz nezinu… vēl arvien neesmu spējusi atkost kādi tieši ir viņa pienākumi mūsu kanālā vai arī to, ar ko viņš vispār nodarbojas. Zinu vien to, ka tas ir kaut kas radošs un viņi ar VJ ir labi draugi! Vēl viens “īpatnis” ir Zafs (attēlā pa kreisi ), kurš raksta scenārijus dažām mūsu programmām, jo īpaši vienai par kino ar nosaukumu “FilmFix”, iespējams, ka vēl kādai, par kuru es nezinu…

Lūk, tādi nu mēs zvēri esam, bet te vēl ir tik daudz citu cilvēku – interesantu un aizraujošu… visvisādu… gan jau, ka vēl ziņošu arī par tiem! 😉 🙂

————————————————————————————————————————————————-

(18.05.2010)

Kā šeit izskatās…

Pilsētai, patiesību sakot nav ne vainas, tomēr, ja cilvēkam kārojas mazliet dabas (nu, labi, mazliet vairāk nekā tikai mazliet), tad gan ir grūtāk piepildīt savu vajadzību… Pilsētā nav tik daudz augstceltņu, kā varbūt būtu licies pašā sākumā, bet par ēku vēsturi un to izcelšanos arī, godīgi sakot, neko daudz nezinu… vismaz vēl nē…  Interesantākais ir tas, ka ēkas, kas manā izpratnē izskatās lieliskas un, iespējams, Latvijā būtu kultūrvēsturisks piemineklis vai kas tamlīdzīgs, šeit parasti ir parasta ofisa ēka. Pfff…

Jau draugiem sūtot pastkartes, ievēroju, ka patiesībā Birmingemā no arhitektūras nekā iespaidīga nav! Ir ēkas, kas līdzinās grieķu tempļiem, ēkas ar romiešu kolonnām un ne miņas no Lielbritānijā tik populārajām kaļķu ēkām… Ai, kā man pietrūkst English country side… Lūk, TUR gan IR KO redzēt! Bet nekas – vēl laika pietiek, lai arī to apmeklētu… 🙂

Lūk, dažos attēlos, kā izskatās centrs, piemājas parks, pati māja

Mans mājoklis un guļvieta saukta par Southfield… ja var ticēt citu stāstītajam, tad šī ēka agrāk ir bijusi mītne garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem… burvīgi ne? 😀 Ja atcerās dažus notikumus no piedzīvotā šeit, tad laikam apgalvotu, ka šis apgalvojums ir patiess vēl arvien… :p

Vakardien izbridusi cauri biezoknim, kas valda mūsu “pagalmā” (par pagalmu neuzdrošinos saukt vietu, kur knapi var ietilpt desmit cilvēki), uzzināju, CIK tuvu patiesībā dzīvoju “Edgbaston Reservoir” – mazāk kā 50m attālumā! Ir smuka zaļa zālīte, jauki cilvēki ar suņiem, aiz kuriem tiek laicīgi savākts, soliņi ar galdiņiem… tāpēc tagad gaidīšu, kad kāds brauks ciemos, lai vestu uz piemājas piknika vietu, kur var jauki patērzēt, uzēst un varbūt palietot ne tik veselīgo H2O prieciņu…  Gaidu ciemos! 😉

—————————————————————————————————————————————————

(12.05.2010)

Life in England

Dzīvei Anglijā nav ne vainas, ja nav pārāk izvēlīgs… es esmu, kā izrādās! Daudziem šī ir laimes zeme, mazā Amerika – iespēju zeme, bet ne man… Man patīk laikapstākļu dažādība Latvijā, ko šeit aizstāj aukstums, vējš un lietus, jo Anglijai nav kalnu, ir tikai zemiene un līdz ar to arī pazūd aizsardzība pret vēju… Ēdiens, salīdzinot ar mūsu pašu pārtiku, ir bezgaršīgs, taukains un bez mikroviļņu krāsns un ēstuvēm liekas, ka cilvēki nomirtu badā…

Uzdzīve ir patiešām augstā līmenī, ja esi spānis, kurš iet ballēties katru nedēļas dienu vai arī patīk, kad pie tevis burtiski pielīp trīsdesmitgadīgs, piedzēries brits, kurš kaut ko šļupst tev ausī, grābstās gar tavu pēcpusi un kratās Kailijas Minogas ritmos… Paldies, to es varu dabūt arī mūsu pašu zemē, kad sākas tūristu sezona un britu pieplūdums ir grūti nepamanāms…

Pagaidām laikam visvairāk kretinē bezpersoniskais “Hey! How are you? How was your day?” uz kuru kad sāc atbildēt ar paplašinātiem teikumiem, iepinot pa vidu to, kā tu jūties, kas smieklīgs ir noticis vai kādēļ izskaties kā lietū samircis suns, cilvēks, kas uzdeva šo jautājumu, izskatās nogarlaikojies līdz nāvei jau pēc pirmā teikuma beigām. Nav brīnums, ka, ja sarunājies ar cilvēku par kaut ko tik personisku kā mājdzīvnieka vārds vai pajautā, kas īpašs notiek viņa dzimtajā zemē, viņi tevi sāk jau uzskatīt par savu labāko draugu… Mīļie, man jūsu ļoti, ļoti pietrūkst! :* Varbūt arī par mums (latviešiem) saka, ka mēs esam auksta tauta, bet… ko lai saka? Mēs neizliekamies un nesmaidām tad, kad mums to negribās vai kad mums ir slikti. Ja latvietis kādam pajautā, kā viņam iet, kā viņš jūtās vai kaut ko personisku, tad tas ir tikai un vienīgi tāpēc, ka mūs tas INTERESĒ! Mēs esam gatavi parunāties arī ilgāk par piecām minūtēm un pat gatavi šad un tad paturēt ķepu, kad skumji vai censties slīcināt bēdas kopā tējas tasē, uzgraužot pašgatavotus cepumus un aizlienējot vilnas zeķes ziemas vakaros… Citiem to nesaprast… un – who cares, anyway? Mēs esam tādi un I am damn proud of it!

————————————————————————————————————————————————-

(06.04.2010)

Mans dodas jūru iekarot…

Nu, re! Pirmais piedzīvojums kopā ar jauniegūtajiem draugiem… -> braucām lūkoties kā ledus jūrā iet un secinājām, ka: “iet, iet, ar visām žurnaļugām un biznesa topošajiem vadoņiem” … 😉

Spilgts piemērs tam, ka spontānās idejas IR tās labākās! Protams, ka neatbalstu lekciju bastošanu, bet reizēm ir nepieciešams, lai plaušās ievilktu tā pavairāk svaiga gaisa, lai pabiedrotos ar savām otrajām pusītēm un jaunajiem draugiem, lai pavērotu dabas daili, tās košajās krāsās, nedaudz atcerētos bērnību, lēkājot no viena akmens uz otru, nedomājot par to, ka viena kāja ir slapja u.t.t., u.tjp.

Šī piedzīvojuma lieliskie biedri bija Joly, kas ar savu rudumu un dabas bērna attieksmi braucienu padarīja jo īpaši košu un dzīvespriecīgu; Gints, kura humors, saulainais smaids un attieksme pret dzīvi vien ir ko vērts! Plus – mums bija pašiem savs fotogrāfs un spāņu/portugāļu valodas intruktors! 😉 Oskars ar savu “tērrauda zirgu”, kas bija ne tikai viens no idejas autoriem, bet arī nepārspējams dēkaino piedzīvojumu biedrs un draugs, kas vienmēr gatavs pasmiet vai sasmīdināt mani… Man jūsu pietrūks, so gaidiet pastkartītes! 😉

———————————————————————————————————————————————-

(29.03.2010) Vai “Bildēs” būsi arī Tu?

Iespējams! 😉 Viss, kas Tev ir jādara, ir jābrauc ciemos! 😉 :*

Ar “Mazā hameleona piedzīvojumiem” tiek atvērta jauna nodaļa manā dzīvē, tāpēc centīšos pagātnes bildes nelikt iekšā (ne velti par pagātni sauc to, kas jau ir noticis, nevis to, kas notiks). Šeit varēsi apskatīties gan bildes no vietām, kur esmu pabijusi ar nelieliem (nju, okay, Tu jau mani zini 😉 – ar īsiem, ne tik īsiem un pavisam noteikti ne īsiem) aprakstiem, cilvēkiem, kurus man ir bijusi tā laime sastapt un iepazīt, kā arī noteikti gaidīšu kādus ierosinājumus, ko man vajadzētu apskatīt! 😉 The stage is yours, people! 😉

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: