Vecie piedzīvojumi, jaunā paskatā


Hei, hei! 🙂

Palikusi kāda nedēļa līdz atsāksies skolas gaitas, līdz ar to gribēju mazliet sakārtot un pārveidot bloga izskatu. Nevēlējos riskēt kaut ko pazaudēt, tāpēc pamatdizainu neesmu mainījusi, bet esmu nedaudz to pilnveidojusi un pielāgojusi savam pašreizējam dvēseles stāvoklim 🙂

Neesmu vēl izlēmusi vai beigu beigās paturēšu “Mazā Hameleona piedzīvojumi”, jo vairs neesmu tik “maza”, bet, šķiet, ka gan “hameleons”, gan ” piedzīvojumi” vēl ataino manas ikdienas kopbildi, tāpēc svārstos – mainīt vai nē… Ir idejas?

Augšējā bilde ir nomainīta uz kalniem, jo pa lielam šis būs mans KALNU gads – Skotija, Anglija, Velsa, cerams arī Spānija, Malta, Norvēģija un, iespējams, Jaunzēlande…

Sadaļā “Iewish” esmu pievienojusi vecos stāstus par Erasmus praksi Anglijā un Erasmus studiju apmaiņu Portugālē, kurus tiku raksījusi gan http://www.esmaja.lv, gan http://www.polilogi.lv mājaslapām. Polilogi ir pārstājuši eksistēt, tāpēc nācās “rakt dziļi”, lai šos rakstus sameklētu. ES Māja vēl turpina eksistēt, tomēr viņu “Viedokļu” sadaļa ir pamatīgi pārveidota un attēli vairs nav skatāmi. Diemžēl nevarēju atrast kādi attēli tika izmantoti orģinālstāstos, tāpēc izmantoju tos, kurus varēju sameklēt un kuri likās tematiski piemēroti. Ieskaties! Es smējos pilnā balsī!

Pašai bija interesanti pārlasīt, kas piedzīvots, kādās krāsās esmu redzējusi piedzīvojumus toreiz un kā uz tiem atskatos tagad…

Jāatzīst, ka iedvesmu atjaunot vecos rakstua smēlos no daiļās un talantīgās Jolantas Sermās. Lai gan netieši, bet tieši viņa mani pamudināja pacensties sameklēt vecos garadarbus, jo … tadadāāā

10955943_821889937852413_994045933_n

Bilde uz jaunā “JAUNATNE” žurnāla ir pirmais (pirmais no neskaitāmiem) fotoattēls, kurā esam redzamas abas ar Jolantu. Tā bija diena, kad abas no priekiem burtiskā nozīmē lēkājām, jo uzzinājām, ka Vidzemes Augstskola mums ABĀM bija piešķīrusi stipendiju Erasmus studiju apmaiņai. Toreiz gan vēl nezinājām, ka abas tiksim uz Porto, bet tas jau ir cits stāsts! 😉

Daži interesanti fakti, kāpēc ŠIS attēls un ŠIS žurnāls man pašai PERSONISKI nozīmē tik daudz:
– Pusaudžu gados strādāju par brīvprātīgo LJP (Latvijas Jaunatnes Padomē) un diezgan bieži tikos ar tā laika “Jaunatne” žurnāla veidotājiem un redaktoriem. Viņi un cilvēki viņiem apkārt bija mani pirmie iedvesmas avoti starptautiskai un multi-kulturālai sevis pilnveidošanai;
– Mazliet vēlākos tīņa gados pēc tam, kad biju līdzdarbojusies starptautiskā projektā Maķedonijā, “Jaunatnē” jau bija pavīdējis neviens vien mans raksts, kas spārnoja gan manu ceļošanas nepieciešamību, gan rakstīšanu, gan gandarījumu par abu apvienošanu un citu cilvēku iedvesmošanu;
– “Jaunatne” bija mas pirmavots par Erasmus sniegtajām iespējām – vēl pirms studenta statusa apstiprināšanas, es zināju, ka arī es būšu ERASMUSnieks!
– ŠĪ konkrētā žurnāla veidošanā savu roku ir pielikusi arī Jolanta – mans plecs un kalns gan Porto studiju laikā, gan ilgi pēc tam…

Smieklīgi, bet šķiet, ka šodien ir noslēgts viens vesels cikls…
Žurnāla veidotāji iedvesmoja mani -> es turpināju iedvesmot citus, tajā skaitā arī nodrošināju kārtīgu sapurināšanu pašai Jolantai, lai viņa pieteiktos studiju apmaiņai un praksei -> mūsu blogi, atvestie stāsti un piemēri iedvesmoja citus -> Tagad Jolanta rūpējas, lai iedvesmotāji satiktu tos, kam tā iedvesma visvairāk nepieciešama… Un es esmu laimīga pielikt savu ķepu, kaut vai tikai ar stāstiem, ja ne pašas klātbūtni!

Ak, jā, un tagad lapas labajā pusē ir redzami arī mani Instagram attēli. Paši attēli gan ir jauktā secībā, bet pēc kāda (nenoteikta) laika tiem vajadzētu sākt parādīties arī hronoloģiski. Biju pamatīgi iesūnojusi gan tehnoloģiski, gan arī … slinkumā palaidusies, tāpēc tagad katru dienu cenšos sākt ar kādu jaunu attēlu no pēdējo divu gadu piedzīvojumiem, redzēto un darīto.

Tiem, kas ar mani draudzējas Facebookā lielākā daļa bilžu nebūs nekāds lielais jaunums, bet izskatās, ka mans sekotāju loks ir nekonsistents attiecībā uz konkrētu sociālo platformu, tāpēc darīšu, ko varēšu, lai to atjaunotu līdz aktuālajiem notikumiem.

Tāpat esmu atvērusi arī jaunu blogu, kas tiks rakstīts angļu mēlē. Centīšos rakstīt par vieniem un tiem pašiem notikumiem, lai vienas valodas lietotāji netiktu apdalīti no otrās, bet, jā, redzēs, vai neesmu apņēmusies par daudz… Katrā ziņā ŠIS blogs ir manas “mājas”, tāpēc, ja nespēšu “pavilkt” abus, teikšu ardievas angliskajam! 😉

Iebalzamēta ziņa tīmeklī


Iedomājies, ka šodien, kad lasi šo ierakstu, ir 5. septembris, es tik tikko to esmu ievietojusi blogā, bet Paralimpiskās spēles Londonā vēl aizvien rit pilna sparā.

Pastiprināti izmantot savu iztēli Tev lūdzu, jo esmu grēkojusi pret saviem lasītajiem ar informācijas trūkumu par Paralimpiskajām spēlēm. Lai gan spēju dabā izdzīvot aptuveni divas nedēļas bez elektroniskajām saziņas un komunikācijas ierīcēm, ir pagrūti piepildīt bloga saturu, ja nav datora. Mācība ir tāda, ka vairs nesolīšos, ka rakstīšu katru dienu vai tamlīdzīgi, jo, taisnību sakot, ir lietas, ko vienkārši nevēlos dalīt ar citiem. Ir sajūtas, kuras, ietērpjot vārdos, izbalo gluži kā koši zili džinsi, kad tie nēsāti uz skolu, darbu un ballītēm un  izdilst līdz kāju kailumam. Šīs sajūtas ir iemūžinātas lapās, rakstot ar roku, līdz vairs nav iespējams iztaisnot pirkstus, kas žņauguši pildspalvas kontūras. Tur atradīsies tās domas, kas malušās pa galvu un ieguvušas konkrētus apveidus laikā, kad dators nav bijis pa rokai…

Tomēr pastāv arī tadas domas, idejas un sajūtas, kuras esmu pamanījusies ne tikai piefiksēt drukātā formāta mirdzošajā ekrānā, bet pat nofilmēt reizēs, kad esmu bijusi viena un ir ļoti gribējies iemūžināt tikko piedzīvoto… Zemāk esmu ievietojusi video ierakstu, kas gluži kā tāda iebalzamēta papirusa strēmele pārdzīvojusi laika skarbo dabu, ir saglabājusies virtuālajā laikā un telpā.

Neaizmirsti, ka “šodien ir 5. septembris” 🙂

Pie video kvalitātes vainojams mans divu pikseļu Bloggie, kā arī tas, ka filmēts vējainā, tumšā nostūrītī. Video netika pabeigts, jo mans namatēvs bija pabeidzis savu darba dienu un beidzot varējām doties mājās 🙂 Bet būs vēl citi video sveicieni – neuztraucies!

Lai Tev šodien laba diena!

1.DIENA (22.08.2012)


Paraolimpisko spēļu brīvprātīgā dosjē:

Vārds, uzvārds: Ieva Balode

Vecums: 23

Darba grupa: Protokola komanda

Lokācijas vieta: Paraolimpiskais atlētu ciemats

Šī, patiesību sakot, ir viena no visbēdīgākā paskata caurlaidēm – ieeja tikai un vienīgi Paraolimpiskajā atlētu ciematā un sportistu dzīvojamajā zonā (vajadzīgos kodus un ciparus nodzēsu nost, lai nesanāk nevajadzīgas nepatikšanas). Pat gribēdama nespētu saskaitīt, cik daudz un dažādu caurlaižu, zonu un sacensību vietu atrodas vienuviet, ir mazliet grūti pat pašiem orientēties, tomēr tāpēc mūsu maiņas ir sākušās jau nedēļu pirms spēļu sākuma – lai paspējam atrast vajadzīgās telpas un uzzināt nepieciešamo informāciju, izbaudīt daudz maz līdzīgu atmosfēru tai, kāda būs spēļu laikā.

Tā kā uz un no darba ierodamies savās uniformās, tad ikvienā sabiedriskajā transporta līdzeklī uzreiz varam atpazīt savējos. Šādi iepazinos ar Deivu – onkuli viņa sestajā desmitgadē, kas brīvprātīgi strādājis arī Olimpisko spēļu laikā. Viņš gādīgi uzņēmās šefību pār mani vilcienā,  lai es veiksmīgi nonāktu galā. It kā jau metro sistēmu pārzinu, tomēr pirmajā dienā negribējās nokavēt, tāpēc laipni pieņēmu viņa palīdzību 🙂

Pati nespēju saprast, kas ikdienā mani iedvesmo vairāk – atlēti, kuru skaits ar katru dienu arvien pieaug, vai brīvprātīgie, kas sabraukuši no visas Anglijas, Īrijas, Skotijas un Velsas, kā arī citu valstu pārstāvji, kas lielākoties šeit dzīvo jau kādu laiku – no Ķīnas, Japānas, Korejas, Vācijas, Kenijas, Palestīnas un daudzām, daudzām citām valstīm… Protokola komanda arī sastāv no tik dažādu valstu pārstāvjiem, raksturiem un personībām – reti kad sanāk pareizi novērtēt cilvēku, jo ikviens ir ar savu “odziņu”, īpašām zināšanām un/vai prasmēm. WOW, kas par kombo! Nespēju noticēt, ka britiem apzināti ir izdevies no tiem n-tajiem simtiem tūkstošu brīvprātīgo izvēlēties tieši šos – mūs, jo, vismaz pēc šīm pirmajām dienām, šķiet, ka mūsu grupā pastāv neaprakstāmi laba sadarbības ķīmija un attieksme pret saviem pienākumiem. Bet, protams, protams, – laiks rādīs, vai ne?

Gatavošanās pirmajai dienai

Pirmā darba diena iesākās interesanti. Pirmkārt, jutos nogurusi pēc iepriekšējās dienas, kad 250 – 300 cilvēku garā rindā stāvēju, lai saņemtu savu uniformu un akreditāciju (skat. attēlu). Arī šeit, šķiet, ka jāuzteic organizatoru plānošana un tālredzība, jo, lai gan viss nenotika minūti minūtē, es stundas laikā jau biju tikusi visam cauri un ar savu “bagātību” varēju doties mājup! 🙂 To, kas mugurā ikvienam brīvprātīgajam, kas strādā sportistu un valstu pārstāvniecību tuvumā, var redzēt attēlā zemāk. Visu redzamo nācās piemērīt, apskatīt, pārbaudīt, lai negadītos negaidītu pārsteigumu vai nepatīkamu brīžu. Tādiem sivēniem kā es, kas vienmēr pamanās sev kaut ko uzmest, notraipīties un/vai notašķīties, dubultais T-kreklu un bikšu skaits lieti noderēs 😉 Turklāt pat, ja nesanāks neko citu piemērotu sameklēt, man vienmēr paliks orģinālie Paraolimpisko spēļu suvenīri, kurus, kā es dzirdu, daudzi pārdodot e-bay.com un dažs labs sportists ir ar mieru iemainīt pat savas komandas krekliņu pret mūsejo 😀 Zinu kādu meiteni no citas komandas, kas piedalījusies arī Olimpisko spēļu rīkošanā, kas nozīmē to, ka viņai ir vēl divi krekliņi, nu, vairs palikusi ar vienu. Pārējos samainījusi ar dažādu valstu sportistiem. Ja ir kāda lieta, ko es 100% varu teikt, tad tas būtu, ka es savus suvenīrus nepārdošu, vismaz kamēr nedraud dzīvošana uz ielas :p

Pārlasot rakstīto, pašai liekas, ka nav jūtams entuaziams par redzēto, dzirdēto un darīto, tomēr tā nav – nepavisam! Jau ar pirmo darba stundu sapratu, ka šeit iegūšu to, kāpēc es tik ļoti gribēju šeit atrasties, strādāt. Enerģija, motivācija, radošums, palīdzība un izpalīdzīgums, cilvēki, vienotība, multikulturālisms un dažādas valodas – viss, kas man tik ļoti pietrūcis! Ir skaidrs, ka vārdi, ko mammai tiku teikusi, ka mana vieta visdrīzāk ir jauktu tautību darba kolektīvā, sāk iegūt vēl spēcīgāku pamatojumu. Ja iepriekš tā bija nojausma, tad tagad tā lēnām, bet pamatīgi kļūst par patiesību.

, mājās ierodos ap pusnakti, bet laimīga.

, nav tas darbs tik prestižs, kā varbūt citiem liktos, tomēr sanāk satikt interesantus cilvēkus, kas piepilda tevi ar enerģiju un motivāciju darīt lietas.

, kādu brīdi domāju, ka, iespējams, nožēlošu to, ka izvēlējos Paraolimpiskās spēles, nevis Olimpiskās, tomēr … nē, tā nebūs viss! No tiem, kas ir strādājuši arī Olimpisko spēļu laikā, to vien dzirdu, cik daudz spēcīgāka sirsnība, paļaušanās un izpratne valda tikai gatavojoties šīm spēlēm, nemaz nerunājot par to, kas būs jūtams, kad spēles sāksies 🙂

, katru dienu ar lepnumu dodos iekšā ciematā un augsti paceltu galvu atbildu uz jautājumu no kurienes es esmu – Esmu LATVIETE, nē, Anglijā nedzīvoju un, jā, ierados tieši uz šīm spēlēm – nekas vairāk un nekas mazāk 😉

, smaids var ļoti daudz ko! Uzlabot cilvēkam garastāvokli visai dienai; iedrošināt jauno māmiņu vilcienā, ka brēcošs bērns ir normāli un ka drīz jau norims; padarīt stresa piepildītas dienas nobeigumu patīkamāku; sniegt gandarījumu un veidot pozitīvu gaisotni it visur, kur dodies 🙂

Pirmās dienas kopsavilkums

Superīgi, izpalīdzīgi cilvēki visapkārt, pārstāvot visdažādākās tautības, rases, reliģijas, dzimumus un vecumus.

Sagaidītas un satiktas Krievijas, Jaunzēlandes, Ķīnas, Norvēģijas, Kubas, Kenijas, Brazīlijas komandas un pielietotas arī visas zināmās valodas, bet par Latvijas komandas ierašanos tikai dzirdētas baumas no apsargiem…

Sažņaudzies kakls, redzot kā akls Kenijas vīriešu maratona dalībnieks trenējas, skrienot apkārt parkam. Nekad nebiju redzējusi, cik sinhroni skrien maratonists un viņa skriešanas badijs. Nezinu, vai puisis, kas skrēja līdzās bija komandas biedrs vai vienkārši atbalsta persona, kas daudziem ir līdzi, bet… wow! Ja Olimpiskajās spēlēs godināja sportistu cīņas sparu, uzņemšanos, motivāciju, neatlaidību un apņēmību, tad domāju, ka Paraolimpiskajās spēlēs redzēsim to pašu, pašu tālāko limitu, uz ko cilvēks ir spējīgs iziet. Jā, iespējams, ka ir nekorekti no manas puses norādīt, ka šīs spēles dalībniekiem ir smagākas, tomēr… viss, ko es vēlos pateikt ir tas, ka apbrīnoju pilnīgi ikvienu no spēļu dalībniekiem – vai tā būtu meitene ratiņkrēslā, kas vienlaicīgi stumjās uz priekšu un raksta telefonā īsziņu, vai tas būtu aklais maratona skrējējs, vai tas būtu garais Brazīlijas sportists ar kājas protēzi, kas pienāk pie manis un pajautā  MAN, vai viss kārtībā, jo, redz, katru reizi, kad mani redz, es smaidot, bet tagad izskatoties sagurusi… Nekad, NEKAD savā dzīvē  es neesmu izjutusi tādu SPĒKU, DZĪVĪBU un … APŅEMŠANOS, kādu jūtu katru dienu savā darba vietā. Vēlos kaut varētu šīs izjūtas iemarinēt burciņā un paturēt līdz sava mūža galam, rādīt mazbērniem un kaimiņiem – dalīties šajās krāšņajās, neaprakstāmi skaistajās emocijās. Vēlos kaut šeit būtu arī Tu!

Savā dzīvē esmu visādus lēmumus izdarījusi – labus, sliktus, ne labus, ne sliktus, dažreiz par labu sev, citreiz – par labu kādam citam, reizēm nenojaušot, kas mani sagaida beigās, reizēm zinot, ka nekas labs nesanāks jau no paša sākuma, tomēr lēmums pieteikties un piedalīties Paraolimpiskajās spēlēs ir vis …. (ievietot atbilstošāko vārdu) 🙂 Un ar šīm sajūtām es dzīvošu vēl trīs nedēļas…

Baltais Ķīnietis


Pirmā darba diena, pirmā kopīgā bilde, pirmie iespaidi, pirmā sajūsma, pirmās sagaidīšanas, pirmās pazīstamās sejas, pirmais rupucis, pirmās Spēles manā mūžā. Rītdien mazliet vairāk par pirmo aizvadīto darba dienu 🙂

 

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site