Ne kārtējā Jaunā gada apņemšanās jeb bloga reinkarnācija


10698399_10205227932117897_2261197604734557778_nAtsākt rakstīt blogu NAV mana Jaunā Gada apņemšanās, līdz ar to ir cerība, ka pieturēsies 🙂 Bieži esmu atgriesusies pie domām par to, kāpēc neturpinu rakstīt blogu un vairāk kā tikai bieži esmu atvērusi šo vietni, blenzusi uz ekrānu, pielikusi pirkstus pie klaviatūras un … neko … Absolūti NEKO – ar lielajiem burtiem!!!

Es domāju, ka neapzināti esmu pieturējusies pie pašas galvenās domas, kādēļ es sāku rakstīt blogu – sākotnēji tas bija paredzēts manu Erasmus aktivitāšu dokumentācijai, tad mēs tā pa īstam  sadraudzējāmies un arī Latvijā esot, turpināju rakstīt. Tomēr tādā lielajā bildē tā bija vietne, kur stāstīt par labām lietām, pozitīviem cilvēkiem, lieliem un košiem sapņiem, to piepildījumu un nenormālo gandarījumu, ko viens cilvēkbērns var just apzinoties, ka ir nonācis īstajā vietā, īstajā laikā.

Godīgi?! Es Londonā nedaudz pazaudēju šo spožumu. Un, šķiet, ka neapzināti biju uzrakstījusi bloga atvadas vienā no iepriekšējiem ierakstiem (spied: šeit, lai lasītu), bet to es pamanīju pavisam nesen, pārlasot saraksīto.

Lai gan par dzīvi Londonā sūdzēties patiesi nevaru, jo laiks tika pavadīts gan palīdzot ģimenei, gan izplešot savus spārniņus, gan iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, par kuriem varu teikt – daļu nekad vairs savā dzīvē nesatikšu un paldies Dievam! bet par dažiem īpašiem personāžiem, par kuriem velāk varēsi arī lasīt, es varu apzvērēt, ka tie noteikti paliks draugi uz mūžu – lai tur vai kas! Bet tomēr Londonā pavadītais laiks ir bijis smagākais dzīves posms manā līdzšinējā dzīvē. Ironiski, bet izskatās, ka Skotija būs vēl smagāks!

Bet atpakaļ pie bloga, jo par visām augšupejām un lejupslīdēm rakstīšu vēlāk…

Viss rakstītais ir jāuztver ar pozitīvisma piegaršu, nelielu ironijas devu, citreiz pat sarkasmu, bet pavisam noteikti labskanīgās un košās krāsās! Lai, kas arī nebūtu noticis, lai kādiem cilvēkiem es arī nebūtu pateikusi ardievas, pagājušais gads ir bijis viens no maniem labākajiem – es uzkāpu savā pirmajā kalnā, satiku sen neredzētus draugus Soču 2014 Paraolimpiskajās spēlēs un fočējos ar Putinu (interesants stāsts, starpcitu), ar vienu kāju pabiju Āzijā (Stambulas Āzijas daļā), esmu sastapusi kolosālus un nepārspējamus cilvēkus, nokārtojusi burāšanas apkalpes sertifikātu un pierādījusi sev, ka spēju izturēt spriedzi un domāt vēsu prātu kritiskos apstākļos gan kalnos, gan uz ūdens. Dzimšanas dienu atkal aizvadīju jaunā vietā un izmēģināju … ehm… pleznas niršanā un pirmo reizi uzkāpu klintī bez stiprinājumiem, noskrēju 10933928_10205714888731508_7017721079002167324_n (1)20km sacensībās, pārvarot piecpadsmit dažādas grūtības šķēŗšļus kopā ar savām “māsām” – Alisi un Līsu, kopā arī apceļojām Norvēģijas vidieni un kāpām ledājā, laivojām pa kalnu upēm un peldējām fjordā (arī par to – speciāls stāsts), kam sekoja lielās asaras un šķiršanās, jo pārcēlos mācīties uz Skotiju. Vēl pēdējais kopīgais brauciens bija Dublina, bet visus Ziemassvētkus un Jauno Gadu nostrādāju.

Man raudāt gribas, cik ļoti man pietrūkst šo cilvēku, cik ļoti kārojas dienas pavadīt kāpjot kalnos un smieties līdz vēdera krampjiem kopā ar savu jauno ģimeni. Par to arī būs tie nākamie ieraksti – par to, kā, pametot mājas, vari atklāt sevī spēku un enerģiju ne tikai neskumt un darīt, kas darāms, bet arī izveidot tādas draudzības saiknes, kas pat sapņos nav rādījušās. Stāsti par piedzīvojumiem, par jaunatklātām prasmēm un to, kā reizēm arī nabadzīgajiem noveicās… Eh, bet visā visumā – man patiešām vienkārši veicās un lielākoties tā veiksme seko manās pēdās tieši saistībā ar cilvēkiem. Īstie cilvēki + īstajā laikā = veiksmīgākā kombinācija!!!

Un, šķiet, esmu pateicību parādā visiem labajiem gariem! xxx

Advertisements

Kā būtu, ja būtu… ?


FxCam_1367794380771Katru dienu pavadu gandrīz stundu braucot metro uz un no darba. Reizēm snauduļoju, reizēm lasu grāmatu, citreiz vienkārši klausos mūziku un vēroju cilvēku plūsmu… Reizi pa reizei nododos pārdomām par savu dzīvi, kur esmu, kā esmu šeit nokļuvusi un ko man gribētos mainīt. Ja ne tas pēdējais posms – ko gribētos mainīt – tad visā visumā teiktu, ka šādas pārdomas nav sevišķi veselīgas…

Vakarnakt vairākas stundas pētīju darba piedāvājumus gan Latvijā, gan Londonā (neuzdrošinājos pat atvērt citu valstu piedāvājumus, lai izvairītos no kārdinājuma), jo esmu gatava pārmaiņām – kaut kam, kas sapurinās… Tā laikam ir tā lielākā problēma ar mani un man līdzīgajiem, kas dzīvo ātri, riskējot un piepildot dzīvi ar košumiem, cilvēku gūzmu un piedzīvojumiem, – mums ātri viss apnīk… 😦 Un sāku atkal pieķerties domām par to, kas ir izdarīts, ko vēl gribētos paveikt, kur gribētu pabūt, kāpēc esmu šeit un kas pie tā vainojams? (Pareizā atbilde pati, visu pati!)

Interesanti, ka vidusskolu un augstskolu pavadīju uzticīga žurnālistikai, paralēli iebāžot degunteli arī pasākumu vadīšanā un organizēšanā. Lūk, arī pirmā nopietnā manas dzīves alternatīvā izmaksa – kur un ar ko es tagad būtu, ja tomēr būtu iesniegusi papīrus arī tūrismā? Ironiski, bet lielākā daļa darba pieredzes man ir tieši viesmīlībā… Kas būtu noticis, ja nebūtu tikusi budžetā un tomēr BŪTU paņēmusi savu Gap Year…? Vai es būtu ātrāk atradusi sevi un to, ko vēlos darīt? Vai būtu iepinusies lielākos maldu mudžekļos? Es vienmēr būšu pateicīga Valmieras aurai un dvēselei, saviem pasniedzējiem, kas iedvesmoja, un draugiem, kas atbalstīja un uzšāva pa pēcpusi, kad vajadzēja, bet one can’t stop to wonder…

Kas es tagad būtu, ja būtu pieņēmusi 2. kursā darba piedāvājumu no pasniedzēja, kas redzēja manu potenciāļu un domu lidojumu? Vai es tagad būtu pilntiesīga žurnāliste? Vai arī I would have crashed and burned gluži kā Ikars, kas pielidojis saulei daudz par tuvu? Kas būtu noticis, ja es nebūtu piekritusi pieņemt darba piedāvājumu no cita pasniedzēja, uzsākot 4. kursu? Vai es būtu ar visu diplomu kabatā? Vai es būtu laimīgāka vai, iespējams, tikai ātrāk devusies prom naudas problēmu dēļ?

Vai es būtu laimīgāka, ja būtu palikusi Latvijā un ļāvusi ģimenei pašai kārtot savas likstas un palikusi skatītājos no malas? Interesanti, bet šis laikam ir vienīgais jautājums par kuru man NAV šaubu! Es nebūtu laimīgāka, bet mana dzīve būtu mierīgāka (un daudz garlaicīgāka). Būtu mazāk problēmu, bet nebūtu arī tas rūdījums. Es vilktu dzīvību tā vietā lai dzertu no pasaules dzestrās dvašas…

Reizēm liekas, ka savā dzīvē par maz esmu darījusi un, jā, vienmēr var vairāk, bet tā jau ir tā lieta ar pagātni – neko vairs nevar mainīt! Var tikai pieņemt to, kas ir bijis un izmantot savā labā! Un taisnība bija tam cilvēkam, kas teicis, ka nožēlo vien to, ko nav darījis… Arī ar mani tā ir… Nožēloju, ka nav tā bakalaura grāda vēl kabatā (bet būs, būs!), nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi (vairāk kā dažs labs, bet krietni mazāk kā Ieva pēc 5 gadiem), noželoju, ka jau agrā, pavisam agrā jaunībā nesapratu sevi labāk un “pa ceļam”  esmu sāpinājusi daudz labu cilvēku.

DSC_4596 (2)Reizēm šausminos, ka nespēju mācīties no citu kļūdām, reizēm pat ne no savējām, un sanāk uzkāpt vienam un tam pašām grābeklim vairāk kā tikai vienreiz. Tikai tagad saprotu, ka jau gadus piecus atpakaļ es un daži no man tuvākajiem draugiem centās mani piesiet vienai vietai, vienam cilvēkam, jo uzskatīja to par pareizu. Jā, pareizu viņiem, bet ne man! Un esmu TIK ĻOTI pateicīga par to, ka man ir tādi vecāki, kādi ir manējie, kas uzreiz saprata, ka viņu bērns ir pasaules staigātājs, citu zemju bradātājs, piedzīvojumu meklētājs, koķete un nemiera gars. Žēl, ka ne vienmēr esmu klausījusies, jo IR bijušas reizes, kad esmu norimusi, kaut arī būtu vajadzējis lidot! Tik daudz, daudz reižu…

Vai es būtu tā persona, kas es esmu šobrīd, ja kaut viens gabaliņš iztrūktu? Ja nebūtu Vidzemes Augstskolas manā dzīvē, bet būtu bijusi Stradiņu Universitāte? Ja nebūtu nospļāvusies par noteikumiem, ka ārzemju praksē dodas tikai pēc otrā studiju gada, un nebūtu devusies uz mazo, dīvaino studiju Birmingemā? Ja būtu apstājusies pie saviem plāniem un sapņiem par Portugāli pie pirmajiem šķēršļiem, kā rezultātā nebūtu satikusi Lucia Moniz vai iepazinusi savus sirdsdraudziņus? Vai es būtu priecīgāka ar oficiālo izglītības dokumentu kabatā, bet nesatikusi tos kolosālos Paralimpisko spēļu cilvēkus? Vai tagad nesurstētu acis, ka netieku uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm?

Ak, Dievs! Ir tik daudz brīnumu, kas ar mani notikuši! Ir tik daudz cilvēku, kam esmu pateicīga! Ir tik daudz kļūdas pieļautas, kuras nespēju nožēlot, un ir tik daudz pareizu lēmumu pieņemts, ka nespēju vien nopriecāties par savu tālredzību… 🙂 Bet mēs visi zinām šo skaudro dzīves patiesību – it is a 50/50 chance, isn’t it?

 

Otrā Londonas elpa


Deviņi mēneši aizvadīti šajā brīnumainajā pilsētā, bet iepazīti varētu būt kādi procenti 5 (labi, ja)…

Trīs dienas esmu pavadījusi ar jauniegūtiem draugiem no Vācijas, kas atvēra to otro Londonas elpu priekš manis. Pusdienas, kas izvērtās jaunā draudzībā, vakariņas, kas noved pie kopīgas dzērienu baudīšanas un dzīves kvalitātes salīdzināšanas starp Vāciju, Poliju, Indiju, Latviju, Ganu, Angliju un ASV, šotiņi, kas aizsāk “strūklaku piedzīvojumu”  (no sava Bucket List beidzot varu izsvītrot stāvēšanu zem Marble Arch krāsainajām strūklakām), gara nakts pastaiga smieklu un čalu plīvurā, kas beidzas mazā viesnīcas istabiņā, kur dāmas atlūzt uz grīdas, bet puiši kā nosisti šņākuļo uz gultas. Karstums mocīja pilnīgu visus, līdz ar to nakts mierā ik pa laikam bija dzirdamas gan čalas, gan joki un smiekli par kāda krākšanu vai dīvaino gulēšanas pozu.

Kam brīvdiena, kam uz darbu?! Walk of Shame pa ceļam uz darbu un kolēģes komentārs, ka mugurā tā pati vakardienas kleita 😀 Dzīvokļa biedrenes laipnība atvedot jaunas drēbes no mājām, dubultā maiņa, kiķinot par visu un visiem (laikam alkohols vēl asinīs) un cenšoties pārāk bieži neskatīties pulkstenī, lai ļautu laikam skriet vēja spārniem. Vakara pirmā daļa ar Franču draugiem, kas ieradušies gan atrādīt savu otro pusīti, kas ciemos atbraukusi, gan vienkārši nosvinēt savas māsīcas dzimšanas dienu. Un tas, kā tas viss apvienojumā ar menedžera pēdējo darba dienu izvērtās par labāko vakaru Londonā. Sarunas un smiekli, dejas bārā, dzērienu jūra un vēl vairāk dejas, vēl vairāk smiekli un dejas līdz slēgšanai… Nakts kebabi, nakts autobusi un “zaļās pieturas”  meklēšana parkā, kas aizslēgts. Rāpšanās pāri divmetrīgam nožogojumam garā kleitā, somas saplēšana un jaunas rētas iegūšana, kad stipras rokas laicīgi noķer un paglābj no riktīgas nomaukšanās uz sejas. Pazuduši draugi, neliels uztraukums un kārtējā garā pastaiga, jo dažs labs ir ietiepīgs (loģiski, ka es) un nevēlas ņemt taksi, nedz arī rikšu 😀 (cenu gan mēģinājām nokaulēt, though… just in case!)

Tā apjausma, ka ir par vēlu pat nakts autubusam, jo jau aust gaisma… beidzot atrasts pazudušais draugs, kas sev laiku kavē pie viesnīcas durvīm ar diviem arābiem no Dubajas, un priecīgs smaida, ka ar mums ar viss ir kārtībā, piesēšana uz dīvāna, gaidot iespēju tikt uz tualeti, bet pamošanās uz grīdas (atkal), tajā pašā kleitā vairākas stundas vēlāk. Improvizētas “brokastis gultā” (nezinu, vai skaitās brokstis gultā, ja nav gulēts gultā, bet nu okay… lets let that slip!).

Brauciens mājās, lai pārģērbtos, ieietu dušā un savāktu mantiņas jaunai dienai. Camden Town šopings kungiem un viņu radiem un draugiem. Tiku pie krekliņa, kuru gribēju jau, kopš pirmās reizes, jo pamanījos uzliet Sangriju 😀 Kolosāli skati, daudz cilvēku un jaunas idejas jauniem pirkumiem un iekārojamām lietām. Iegādāts vīns un stundas kājāmgājiens solīto 15 minūšu vietā, meklējot London Zoo un Regent’s Park. Metām visu pie malas un devāmies uz to pašu Hyde Park, kas patiesībā bija Kensington Gardens 😀 Ūdenspīpīte, vīna pudele un alus, frisbijs un mana kā wing-man testēšana (nocopēju puišiem meiteni vārdā Anna, bet viņu prieks nebija ilgs, jo meitenei drīz bija jādodas prom), vecmeitu ballītes novērošana un cenšanās līgavu atrunāt no kāzām…

Noslēgumā – pavadītas divas dienas (un divas naktis) kopā, izdzerts liels daudz šķidruma, dalīts ēdiens un duša, apstaigāta Londona un atjaunota ticība nejaušībām un sakritībām, kā arī mīlestība pret mūziku vācu valodā, izbaudīta naksnīgās pastaigas un pagarināta dzīve vismaz par nedēļu, jo visu laiku smējāmies, bet bildes… bildes būs vēlāk… 🙂 Vienu vārdu sakot – lieliska atpūta, kad jau trešo nedēļu tiek strādāts tuvu pie piecdesmit stundām ar vienu brīvu dienu. Vairāk šada tipa pazīšanās, tiešām vairāk! Vēl labāk nebūtu sanācis, pat, ja tiktu plānots…

Par visu un neko…


DSC_4733 (4)Šoreiz atvēru blogu bez jebkādas nojausmas par ko rakstīšu un ko es ar to gribu pateikt. Man vienkārši gribas rakstīt… šī vietne ir viens no maniem vissenākajiem draugiem… Un, nē, es nesūdzos, ka man nebūtu draugu, ar ko dalīties savās pārdomās, sapņos un sāpēs (tieši otrādi – to ir vairāk, kā būtu pelnījusi), bet reizumis tomēr paliek tā sajūta, ka lietas ir pateiktas, bet nav izrunātas, ka esmu izskaidrojusi savas sajūtas, bet vieglāk nepaliek…

Līdz gada beigām vēl palikuši gandrīz pieci mēneši, bet es jau tagad ņemos apgalvot, ka tas ir viens no smagākajiem manā līdzšinējā dzīvē. Ir lietas, kas ir mainījušas mani, ir piedzīvojumi, kas piešķīruši dzīvei jaunu nokrāsu, ir cilvēki, kas ir izkrtuši no mana redzesloka un par dažiem ņemos teikt, ka labi, ka tā, bet pārējiem… ceru, ka laiks draudzību neizbalinās. Ir jauni cilvēki ieņēmuši savu vietu manā sirdī, ir apgūtas jaunas lietas, sāpīgā ceļā iepazīta cilvēku patiesā daba un ar apbrīnas pilnām acīm esmu noraudzījusies cilvēku līdzjūtībā un atbalstā.

Pārāk daudz ir noticis pa šiem mēnešiem, lai maz censtos to izstāstīt citiem… un, šķiet, ka universitātes iztrūkums beidzot ir panācis savu, jo jūtu, kā smadzenes sāk atmiekšķēties. Grāmatas uztur vēl vismaz kaut kādu dzīvību, bet, jā, ar nepacietību gaidu, kad visas esošās saistības tiks piebeigtas, un varēšu atsākt mācības. Ne velti vienmēr ar lepnumu esmu domājusi par sevi kā par mūžīgo studentu (hi-hi). Arī domas ir kaut kādas nevienmērīgas – lēkāju no viens pie nākamās… Tā vien šķiet, ka laikam tomēr BŪS jāpaņem sev brīvdienas tikai ar sevi vienu pašu. Nebūtu domājusi, ka kādreiz nonākšu līdz tam, ka gribas kaut kur doties neņemot nevienu līdzi, pat ne telefonu… Esmu nogurusi. Esmu nogurusi no runāšanas. No izlikšanās, ka man rūp, kas ar mani notiks pēc gadiem diviem, kad nespēju paredzēt, kas notiks nākamajā dienā. Esmu nogurusi runāt svešā mēlē, bet neesmu vēl gatava atgriezties. Esmu nogurusi no smaidīšanas. Ne jau tāpēc, ka smaidītu viltus smaidu, bet tāpēc, ka zinu, ka reizēm tieši mans smaids ir tas, kas nosaka citu cilvēku dienas atmosfēru un pieķeru sevi pie domas, ka cenšos atrast IEMESLU, kāpēc smaidīt tomēr to patieso smaidu (eh, nav svarīgi, ja godīgi)

Jūtu, ka atkal uznāk tas posms, kad gribas būt vienai. Doties ilgās pastaigās, vairāk lasīt, bezmērķīgi sēdēt uz soliņa un vērot garāmgājējus… Gribu vairāk ceļot, biežāk kāju pirkstus iemērkt svešos ūdenos, dejot neizdejojamos ritmos un nosarkt no svešinieku acuskatiena. Gribu to nemieru, kas tirda un urda doties, darīt un priecāties, bet negribu rutīnu, negribu sevi ierobežot, negribu būt tur, kur nejūtu, ka vēlos but… if that makes sense?!

Katru reizi, kad atveru Facebook vai draugiem.lv piedomāju par tiem draugiem, kas saderinājušies (vai taisās), kas precās (vai plāno kāzas), kas sagaidījuši savu pirmdzimto (vai jau ķērušies pie otrā/trešā plānošanas)… un saprotu, ka, nu, nav mans laiks vēl, un turu īkšķus, ka kādreiz tās savas domas mainīšu, jo šobrīd to ir grūti iztēloties. Gribētu iemācīties sevi mazāk ziedot citiem, bet… nu, došanās uz Soču Olimpiskajām spēlēm (atkal brīvprātīgā) laikam visu izsaka pats par sevi, vai ne? 😀 Šogad esmu nodevusies dažādiem kārdinājumiem vairāk kā vajadzētu, bet man vienmēr izdodas atrast īsto motivāciju, kādēl tai ļauties. Vai tas ir kokčiks otro vakaru pēc kārtas, ceļojums, ko patiesībā nevaru atļauties, vai tikai lietas/grāmatas, ko man patiesībā nevajag. Jūtos kā skuķis, kas stūķē šokolādes saldējumu aiz vaigiem, rīdama asaras pēc tam, kad lielā mīla pametusi.

Un uz šādas “par visu un neko” nots arī šoreiz beigšu… varbūt kaut kad drīzumā saņemšos ko sakarīgāku uzrakstīt, bet teikšu godīgi – šķiet, esmu izvēlējusies privātumu. Lai gan bloga galvenais iemesls bija iedvesmot citus, jūtu, ka šo slogu vairs neesmu spējīga panest. Pārāk daudzi noslauc pozitīvismu, pārāk maz iedvesmas pašai, nemaz nerunājot par ierasto ieganstu – laika trūkumu. Esmu atgriezusies pie drukātās “dienasgrāmatas”, kas lieliski aizpilda mierīgos metro braucienus vai tos pašus soliņa slīpēšanas brīžus. Bet, jā, tad jau redzēs…

Lai miers ar Tevi, mans nemiera gars! :*

Latvietis ar lielo “L”


Mana pieeja interneta tīmeklim un datoram vēl arvien ir ierobežota, tomēr šodien smēlos dziļu, nepārspējamu un spēcīgu motivāciju un prieka devu no citiem latviešiem, latviešiem, kurus man gribētos saukt par LATVIEŠIEM ar lielajiem burtiem. Iemesls, kāpēc šodien šāda veida motivācija un “spēriens pa dupsi” bija tik svarīgs, ir tas, ka, dzīvojot prom no mājām, prom no Latvijas, pēdējā laikā sajūtas ir arvien nomācošākas. Pat par spīti labajiem laikapstākļiem un spēcīgajai veselībai. Ir dīvaini apjaust, ka dzīvo tik lielā pilsētā, kur ir tik daudz draugu, bet jūties tik sasodīti maziņš, vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Arī apziņa, ka šobrīd nevaru atļauties studēt tālāk (gan laika, gan finanšu ziņā), mazliet grauj ikdienā tik ierasto optimismu un pārliecību par sevi, tāpēc uzmeklēju divus blogus, kam sekoju un izlēmu padalīties. Pēdējā laikā arī tiem, kas vēl mīt mīļajā Latvijā, ir sācies mazliet jūtams depresijas vilnis (es gan ceru, ka tas mainīsies līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem), tāpēc ceru, ka šie stāsti uzmundrinās un sapurinās tā labi kārtīgi!

Beta_un_Martinsh_NepalaGandrīz ikvienam Valmieras studentam, kas uzsācis savas studiju gaitas ap 2007. gadu, ir zināms Vīgantu pāris (Mārtiņš un Elizabete) un viņu uzturētais blogs (bilde no bloga, Elizabetes un Mārtiņa īpašums). Abi vairākus mēnešus pavadījuši Nepālā, strādājot par brīvprātīgajiem (par pašu līdzekļiem, nevis organizāciju apmaksātā darbā ar kabatas naudu un istabu dzīvoklī) skolā, mācot bērnus un dzīvojot vietējā ģimenē. Negrasos atstāstīt viņu piedzīvojumus, jo ticu, ka daudz feināk ir uzzināt no viņiem pašiem, vai vismaz lasīt viņu piedzīvojumus blogā “Vīganti Nepālā”.

Ne tikai abu sirsnība un nesavtīgais mērķis mani iedvesmo, bet arī skaudrā patiesība par dzīvi un to, cik sīksti patiesībā esam mēs paši, kādas ir mūsus robežas, spējas un uz ko esam spējīgi, ja vien tā labi gribam. Un šie abi jaunieši gribēja, nu ĻOTI!!! Lieki piebilst, ka kaut kas tāds ne kuram katram būtu pa spēkam un ne kuram katram būtu vēlme ko tādu darīt, taču tieši tas šo pāri padara īpašus un svētītus ne tikai ar krāšņo draugu pulku un piedzīvojumu lādīti, bet arī vienam ar otru. Super-pāris, super piedzīvojums, super bildes un super-liela-iedvesma citiem, tajā skaitā arī man! LIELS PALDIES abiem, ka neslinkoja un dalījās savos iespaidos, līdzībās un atšķirībās arī ar mājās palikušajiem, bija ļoti interesanti lasīt un just līdzi! Žēl, ka neizdosies tikt uz bilžu vakaru, jo labprāt gribētu uzzināt vēl šo un to vairāk par īstenā brīvprātīgā dzīvi. Novēlu visu to labāko!

 

IMG_1731-300x224Otrs blogs (100latviesustasti.lv), kas man pēdējā laikā ir palīdzējis samierināties ar dzīves niansēm, cilvēkiem un pienākumiem, kas piederās pieaugušo dzīvei. Ieraksti ir nodrošinājuši izpratni, ka, nu, neesmu es viena pati savās likstās un nelāgajās sajūtās, bet mūsu ir krietni daudz! Attāluma šķirti, bet vienoti savā tautībā, ilgās un mīlestībā pret dzimteni, vēlmē atgriezties, meklējot veidus kā DZĪVOT (nevis eksistēt) un cenšoties to visu apvienot ar savu sapņu realizāciju un iespēju būt kopā ar sev mīļajiem.

Autori ir divi puiši, kas man personīgi nav pazīstami, bet lasot rakstīto ātri vien sāk likties, ka seni draugi. Šķiet, ka šāda rakstīšanas maniere mani arī visvairāk piesaistīja šim blogam. Ir gan lietas, kas varētu būt citādāk izveidotas, bet tas jau paliek pašu puišu ziņā – viņu darbs, viņu piedzīvojums, viņu stāsts! 🙂 Bet nu super ideja! Apsveicu par izdomu, kreativitāti un vēlu visu to pašu labāko! Lai izdodas piepildīt sapni! Un ceru, ka, ja būs vairāk to latviešu, ka tomēr neapstāsies pie skaitļa 100… Interesanti paraudzīties, kādos zemes nostūros tikai nemīt mūsu ciltsbrāļi un māsas… Lūk, neliela daļa no 5. ieraksta viņu blogā (par modeli Līgu):

“..Tāda ir pasaules kārtība, ka cilvēkiem materiālā stabilitāte nepieciešama pilnvērtīgai funkcionēšanai. Un, apgūstot citas kultūras, mēs varam labāk ieraudzīt savējo, nereti atklājas līdz tam nepamanītas nianses. Tam visam klāt – jebkura papildus valoda padara mūs daudz bagātākus. Bet neviens tevi negaidīs tā nekur, kā gaida mājās. Jo, lai arī mūsdienās tehnoloģijas paver iespēju būt ekrāna attālumā no saviem mīļajiem, sazināties ar tiem ik dienas, kā atzīst arī Līga – ne jau sarunas ir tas, pēc kā ilgojies visvairāk. Tā ir klātesamības sajūta, kas pietrūkst..”

 

Lai jauki lasās, draugs!

 

Tosts par draugiem un sapņiem


Mamma bieži vien mēdz pieminēt teikumu, ko esmu viņai teikusi vairākus gadus atpakaļ. Laikā, kad pašai skolā ar draugiem gāja smagi, labprāt pievienojos vecāku copes braucieniem. Šajos braucienos kopā pulcējās gan vecāku darba kolēģi, gan klienti, kas jau izsenis bija kļuvuši par tuviem ģimenes draugiem, ar kuru bērniem kopīgi uzaugu. Makšķerējām, pļāpājām, ēdām noķerto, spēlējāmies brīvā dabā un gājām peldēties – idille 🙂 Bet teikums, kas atstājis iespaidu uz manu mammu bija: “..Es vēlos kaut arī man kādreiz būtu tik daudz draugu, cik jums ar tēti!”

Šodien varu teikt, ka ne visi no šiem cilvēkiem vēl aizvien ir manu vecāku draugi. Laiks iet un intereses mainās. Cilvēki mainās. Pieaugušajiem reizēm ir daudz grūtāk piedot dažas pārestības. Dažas lietas tā arī netiek izrunātas. Dažreiz traucē viedokļu nesakritība un nespēja ieklausīties. Lai kā tur arī nebūtu ar vecāku draugiem, es gribu pastāstīt par savējiem.

Mana vēlēšanās IR piepildījusies! 🙂 Jau gadu vai divus atpakaļ sapratu, ka mans draugu skaits ir košs un neaprakstāms. Jā, dažreiz kāds paziņa paslīd zem nosaukumu “draugs”, bet pieredze rāda, ka parasti tikpat ātri viņi no turienes arī izslīd… Vecums vairs nav tas, kad varētu mētāties ar šī vārda nozīmi.

DRAUGS. Cilvēkbērn, Tu dari mani laimīgu, jo esi mans draugs.

Daudz pārestībām, nakts sarunām, priekiem un asarām, izdzertiem kokteiļiem, pastaigām un braucieniem ir iets cauri. Ir daudz smiets, ir turēta roka un pagriezts plecs, kur uzstutēt zodu, lai tas bēdīgā brīdī netiktu nolaists. Ir gājis kā pa kalniem un lejām. Reizēm nepietiek garīgā spēka ieskatīties acīs un pateikt, cik ļoti mīlu šo cilvēku, bet citreiz vārdi birst kā no pārpilnības raga. Domāju, ka nav vērts censties nosaukt visus Draugus (jā, viņi ir pelnījuši LIELO burtu!) vārdā, tomēr… ir daži, kas mani iedvesmo visilgāk, visvairāk un visbiežāk… arī tad, ja satieku vien reizi vai pāris reizes gadā…

Ar Martiņu dvīņu – Ievas un Ingmāra – dubultdzimšanas dienā Vēzīšos 🙂

MARTA – mana māsa Dvīne un vissenākais, vislabākais draugs, kas man vien šai pasaulē varētu būt! Cik naktis pavadītas pļāpājot, cik bieži raudāts par neveiksmīgām, bērnišķīgām sirdssāpēm un sirdsāķīšiem, cik bieži stutējušas viena otru, kā nu vien sanācis. Tik neskaitāmi daudz reizes esam strīdējušās un kašķējušās – ne velti vēl aizvien divreiz piedomāju, kad man kāds vaicā, vai man ir māsas vai brāļi, jo šādas attiecības ir īstām māsām. Mīlu neizsakāmi ļoti un esmu pilnīgi noteikti pārliecināta, ka šīs ir, iespējams, vienīgās attiecības manā dzīvē, kur nekāds attālums vai laiks nespētu kaitēt tā pa īstam!

Draugs, kas ir braucis uz gandrīz visām manām Valmieras ballēm, uzņēmis pie sevis mājās un stutējis uz tusiņiem, pat gultu nav žēlojusi! Draugs, kam palīdzētu līķi aprakt un noslēpt pēdas, pat divreiz nedomājot! Draugs, kura bērniem jau spēļu biedri ir piemeklēti (manējie)! Draugs, kas mani ir apciemojis ik vienā manā dzīves piedzīvojumā – vai ta bijusi Anglija vai Portugāle… ticu, ka atbrauktu arī uz Antarktīdu, ja es tā gribētu…

Viņa ir mans draugs, kam ne tikai pirmais burts ir tas lielais, bet gan viņi VISI! DRAUGS. Mans vislabākais draugs, kur dēļ sirsniņa sāp, kad nevar satikt kaut vai to nīkulīgo vienu reizi mēnesī… Draugs, kuram jūtos lielāko daļu savu pozitīvo mirkļu parādā. Draugs, kuru stutētu iekšā čemodānā, lai stieptu līdzi, kur vien pati dodos. Draugs, kas nevienu reizi nav pīkstējis vai pukstējis, ka atkal esmu prom… bet zinu, ka noteikti tak arī bēdājas… Draugs, bez kura ir traki grūti, esot prom, jo šķiet, ka daļa māju sajūtas palikusi līdz ar viņu. Mans dvīnītis…

SOLVITA jeb kā man labpatīkas ārzemju draugiem saukt viņu par “Saulaino dzīvīti” jo, ja ne itāliski, tad vismaz līdzīgā valodā “Sol” nozīmē sauli, bet “Vita” dzīvi. Un tāda viņa man arī ir! Nezinu, vai manī vēl būtu palicis tik daudz pozitīvisma, ja šī dāma nebūtu ienākusi manā dzīvē…

Ar savu rūmiju, ciemojoties pie Didža Anglijā (Novembris, 2011)

Ar savu rūmiju, ciemojoties pie Didža Anglijā (Novembris, 2011)

Gandrīz četri gadi pagājuši, kopš sākām dzīvot kopā kopmītnēs, un kopš tā brīža esam rūmiji forever! Abas blondas, abas trakas un abas lieliski papildina viena otru. Jau sen visiem stāstu, ka, ja nebūtu sākusi dzīvot kojās, iespējams, tā arī nebūtu iemācījusies gatavot, savukārt Solvita ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es visupirmām kārtām nenomiru badā… Un tad, kad maciņš par plānu, tad kopīgi ceptus kartupeļus 4.00 no rīta nekad neesam smādējušas. Kopā ar Friends un Desperate Houswifes sērijām esam kopīgi notiesājušas kādu tonnu kartupeļu divatā vien…

Šis ir cilvēks, kas ikdienā trūkst nu dikti, dikti… tik ļoti bija pierasts pieskatīt ballīšu laikā un celt uz lekcijām, kad slinkums nelaida vaļā (nu, labi, varbūt ne slinkums – visi tak pieauguši cilvēki zina, kas patiesībā no rītiem neļauj normāli piecelties, tomēr es palikšu pie apzīmējuma “slinkums”), braukt ciemos uz Cesvaini, aizlienēt pidžammas bikses, kad iegriba parādījās, gaidīt taksī, kad pēkšņi pārdomāja visu sava vakara garderobi, kavēt laiku uz balkoniņa, pļāpāt līdz vēlai naktij, aprunāt puišus un mierināt par stulbajiem cilvēkiem apkārt, par kuriem evolūcija vēl nav parūpējusies…

Solvita manas kursa biedrenes cienāja ar gardām pašgatavotām trifelēm, iemācīja man visu par kaitīgajiem E un to, kura it īstā maize, ko iegādāt veikalā, kā arī nesmādēja manis taisītās ūdenspīpes un pohu siermaizītes, ko gatavoju vai pusstāvam pēc kārtējās ballītes 🙂 Viņa piekrita kopīgam ceļojumam ciemos pie mana vīrieša, kad viņš bija devies prakses gaitās Britānijā. Tas tad laikam arī būtu celojums, kas mūs abas un mūsu draudzību pārbaudīja visvairāk! Jo īpaši pacietību no manas puses un uzticēšanos no Solvitas puses.  Un, lai cik ļoti kāda no mums arī nebūtu pukstējusi vai žēlojusies, es domāju, ka abas šo celojumu atceramies ar smaidu un tirpām pakrūtē. I know I do 🙂 Skatos uz bildēm un gandrīz raudāt gribas par to, cik ļoti pietrūkst koju dzīvesbiedrenes, pašas koju dzīves un cilvēku. Izlaidums ir bijis viens no skumjākajiem brīžiem manā dzīvē. Lai kāds arī nebūtu attālums, Solvita jau izsenis ir apsolījusies izlutināt manus bērnus līdz nemaņai, un es gara acīm redzu, kā viņa maitās manas meitas ar stāstiem par mūsu koju uzdzīvi, kosmētiku un puišiem… un esmu gaužām pateicīga par viņas esamību manā dzīvē! Novēlu ikvienam atrast šādu koju draudziņu, uzsākot savas studiju gaitas, jo augstskolā atrastie draugi ir uz mūžu!

SIGNIJA

Gatavojoties ViA Cukurballei :)(Signija, Līga, Solvita, es un Martiņa)

Gatavojoties ViA Cukurballei 🙂
(Signija, Līga, Solvita, es un Martiņa)

Šī draudzība aizsākās palēnām, turklāt domāju, ka vēl aizvien neapjaušu, cik lielu lomu manā dzīvē tā ir nospēlējusui. Signija ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas mani pieņem tādu, kāda esmu un nekad nav centusies mainīt, tieši otrādi – iedrošinājusi sekot savai sirdsbalsij, neuztraukties par citu viedokļiem un… nezinu gan, vai tas atbilst patiesībai, taču man vienmēr ir licies, ka viņa jo ĪPAŠI ir centusies mani pamudināt darīt lietas, ko zināja, ka pati neizdarīs (ne jau tāpēc, ka nevarētu, bet gan tāpēc, ka tāpat kā es tagad, arī viņai bija uz pleciem uzkrauta citu cilvēku dzīve)…

Signija mani radināja pie sviestpupiņām un citām veģetāriešu ēdieniem, pamudināja biežāk nēsāt svārkus un ierādīja pareizo humpaļveikaliņu ķemmēšanas mākslu, smīdināja un audzināja Latvijas kultūras un mūzikas pasaulē, kurināja ar mani ūdenspīpes dūmu un vēl ilgi gulēja ar manis nosperto Toma Grēviņa plakātu zem auss (pēc tam, kad viņa koncertā uzrāpos uz skatuves un ieguvu ilgi kāroto autogrāfu ar Signijas vārdu). Viņas aiziešana no ViA bija tas, kas mani mocīja vēl pusgadu. Vēl loti ilgi neradu sev mieru, ilgi nevarēju savākties un domāju, ka viņas pamudinājuma man arī pietrūka pašā pēdējā mācību posmā. Cilvēks, kas tic citu cilvēku spēkiem, mazāk savējiem… Mans cilvēks visnotaļ un, ja būtu vīrietis, precētu nost kaut vai tūlīt pat!

Domāju, ka tieši Signija ir vainojama pie manas ilgo pastaigu mīlestības. Pavisam NOTEIKTI, ka viņa ir vainojama pie manām tuvajām attiecībām ar pus-bohēmisko dzīvesstilu un vēlēšanos paklačoties ar kādu no savām sirdsdraudzenēm. Signija ir viens no visskaistākajiem cilvēkiem, kādu man ir bijis tas gods pazīt – iekšēji UN ārēji, un pavisam noteikti atrodas starp pašiem svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Nedomāju, ka ir vērts uzskaitīt kopīgi pārdzīvotos sirdsdēstus un pārdzīvojumus, ilgās sarunas pa telefonu un neskaitāmās pastkartes, kas nosūtītas, bet, ko IR VĒRTS pieminēt: apēstās šokolādes tāfelītes, kad pati tās ēst vairs nevarēja, superjaukās koju vakariņas un ūdenspīpes prieciņus, milzīgo uzticēšanos dodoties kopīgi peldēt un tos retos, bet spēcīgos apskāvienus, kad man prāts galīgi bēdīgs un acis žēlas… Kaut gan pašos pamatos cenšos visu skatīt ar pozitīvismu, mazliet nožēloju, ka tā arī neizdevās piepildīt Porto sapni, jo trijatā būtu bijis vienkārši pasakaini, bet katram savs ceļš ejams… Vienīgais, ko es nožēloju ir tas, ka tad, kad draugam smagi un grūti, nespēju paņemt daļu smaguma un bēdu uz saviem pleciem, lai kaut mazliet sanāk uzelpot. Mīlu Tevi, Signij… un ļoti lepojos ar to, ko esi sasniegusi un sadarījusi! ĻOTI! Un don’t you dare to kādreiz aizmirst!

Trakie žurnaļugas (Tūja, 2011) - dažas stundas pirms šī fotoattēla uzņemšanas, uzzinājām, ka abas dosimies uz Porto :)

Trakie žurnaļugas (Tūja, 2011) – dažas stundas pirms šī fotoattēla uzņemšanas, uzzinājām, ka abas dosimies uz Porto 🙂

Ar Jolantiņu izlaidumā (Jūnijs, 2012)

Ar Jolantiņu izlaidumā (Jūnijs, 2012)

JOLANTA. Lai gan pazīstamas gandrīz jau piecus gadus, draudzenes tikai salīdzinoši nesen. Kopā piedzīvota, pārdzīvota un izsapņota Portugāle, stāsti, darbi un nedarbi, mīlestības un kaislības, kopīgi satikti jauni draugi un piedzīvota veco aiziešana, dzimšanas dienas un pastaigas, svētki un bēdas. Ļoti īsā laika posmā mūsu draudzība tika pārbaudīta visos iespējamos veidos. Domāju, ka vēl arvien neesam sarīvējušās perfekti kopā, taču pašu galveno viena par otru zinām – varam paļauties viena uz otru, uz atbalstu un sapratni, varam izrunāt lielākās bēdas un šaubas, padarot tās par pusbēdu, kā arī ticam viena otras spēkam, sapņiem un iecerēm – ko gan draugā vairāk var vēlēties?

Nezinu, vai mūsu draudzība ir tik ļoti attīstījusies vai vienkārši esam izaugušas, tomēr bijušās nesaskaņas jau sen kā aizmirstas, paturot prātā, ka viegli nav bijis tik un tā… Abas esam spēcīgas personības (viena skaļa, otra koša) un ar spēcīgiem raksturiem, kas nekad nav viegli, tomēr mums ir izdevies! Tagad abām ceļošana un valodas ir asinīs, abas skatāmies vienā virzienā un, pat, ja nesaprotam viena otru, ieklausāmies… Jolanta ļoti klusiņām un nemanāmi ieņēma paliekošu vietu manos sirds kambaros un viņas viedokli vērtēju ļoti augstu. Ja agrāk dzīvoju ar izpratni, ka pati jau visu zinu un metos dzīves ūdeņos ar galvu pa priekšu, tad tagad lietas daru daudz rūpīgāk, vairāk pārdomājot sekas un iznākumu. Jolanta bija tas dibenspērējs, kas mani pamudināja uz svarīgu lēmumu manā personīgajā dzīvē, par ko esmu neizsakāmi pateicīga. Domāju, ka ikvienam ir nācies piedzīvot mirkli dzīvē, kad esi iesprūdis un netiec ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet pats nevari saņemties kaut ko darīt lietas labā… šķiet, ka Jolantu biju novedusi tiktāl, ka viņa mani pārliecināja par to variantu, kas pašai šķita sirdij tuvāks. Aizdzina pagātnes rēgus, tā teikt… 🙂

Sakot, ka Jolanta ir spēcīga rakstura cilvēks, būtu nepateikt neko! Baidos, ka arī, lai cik ļoti es censtos raksturot viņu pašu, mūsu draudzību un iemeslus, kāpēc man patīk, ka viņa atrodas manā dzīvē, ar vārdiem nepietiks… Tas ir jāredz, jāizdzīvo un jāsajūt. Jolantiņas gaišums ir tas, kas cilvēkus pievelk, tiešums un spēja redzēt cauri – atbaida, bet tie, kas iztur… ai, tie, kas iztur, tie piedzīvos ne mazums krāšņus un skaistus momentus – pilnus smieklu, dzīves mīlestības un atdeves. Tas vīrietis, kas izrādīsies mūsu Rudmatītes dzīves partneris, būs viens riktīgi laimīgs mužiks! Otru tikpat spēcīgu, stūrgalvīgu, apņēmības pilnu, tajā pat laikā trauslu un lolojamu, dzīvespriecīgu, aizraujošu un talantīgu cilvēku manā draugu lokā neatrast… vismaz ne pagaidām…

Man par Jolantu būtu vēl un vēl, ko teikt, tomēr kaut kas jāpataupa tak arī tiem dzīves memuāriem, ko kāreiz nāksies sarakstīt… Vēl tikai vēl viens paldies par to, ka šāds cilvēks ir ienācis manā dzīvē un izcīnījis tur vietu uz palikšanu! 🙂 Un te attēls, kas pilnībā izsaka manas/mūsu Porto izjūtas: laimi, prieku un 4xS (Sun and Sand, Sea and Sangria) and so much more 🙂

Porto - having the best time of our life (2011)

Porto – having the best time of our life (2011)

And last, but not least -> DIDZIS 🙂

Beidzot atraduši "pazudušo vilcienu", ceļā uz Bournemouth :) (2011)

Beidzot atraduši “pazudušo vilcienu”, ceļā uz Bournemouth 🙂 (2011)

Mūsu pazīšanās jau kopš paša sākuma ir bijusi visai interesanta, dīvaina un tomēr tik ļoti saprotama un pareiza. Trīs lietas – labas lietas – tā mēdz sacīt, un tā ir arī ar mums – tā kārtīgi iepazināmies tikai trešajā reizē, kam sekoja kādi divi gadi of nagging par to, ka viņš nespēja atcerēties, ka esam tikušies arī citur… (es vienkārši pamanījos ātrāk salikt kopbildi, tas arī ir viss… ) 😀 Lai nu kā arī nebūtu, Didzis ir cilvēks, kurš mani pazīst caur un cauri. Kā, lai nenovērtē cilvēku, kas zina par visiem Taviem grēkiem  un nedarbiem, tomēr spītīgi izvēlas skatīties tiem pāri un redzēt to cilvēku, kāds pats vēlies būt?

Trīs vienā – labākais draugs, uzticības persona un mīļotais cilvēks – tik ļoti līdzīgs man, bet dažos aspektos pilnīgs pretstats. Ir grūti rakstīt par cilvēku bez kura ikdiena liekas tukša, nepiepildīta un vienmuļa. Vēl grūtāk ir tāpēc, ka ir nepieciešami trīs cilvēki, lai aizstātu šo vienu un arī tad nepietiek… un attālums dara savu…

Kas tik kopā nav darīts?! Kopā spertas bērnu ragutiņas, lai es, pirms dodos prom uz Porto, varētu pavizināties no kalna, kopīgi ir sveikti draugi un pārsteigti vecāki, esam stopējuši un tuvāk iepazinuši gan Latvijas daili un dabasskatus, gan arī mūsu draugu pacietību un izturību, kopā esam mācījušies un dzīvojuši, cepuši kartupeļus koju virtuvītē, dzēruši uz katru “Pokemon” frāzi (galvenais iemesls, kāpēc Ieva vairs nedzer Bloody Mary), braukuši snovot un filmēt, dejot un filmēt, atpūsties un filmēt (karoče – daudz filmējuši esam kopā… by the way – lieliska komanda, manuprāt). Esam balstījuši un stutējuši viens otru, kā nu mācējuši un realitātē kopā esam bijuši vien pusi no visa laika, cik ilgi viens otru pazīstam.

Didzis ir cilvēks, no kura esmu daudz mācījusies par cilvēciskajām īpašībām, spēku un izturību. Viņa pasaulē mīt ģimene, draugi un pārējie, ienaidnieku vienkārši nav! Bieži vien esmu teikusi, ka neuzticos cilvēkiem, kas patīk visiem, bet Didzis tāds ir – miegamika ar kucēna acīm, kurš pavisam vienkārši varētu salauzt degunu, ja līdz tam nonāk. Bet nenonāks, jo viņš ir dzimis diplomāts, ķīviņos neielaižas un māk apieties ar sievietēm… Kad jūt, ka labi nebūs, tad sniedz iespēju atkāpties vai vismaz brītiņu savākties, mierīgu sirdi piedod un pasmejās, vienmēr pa rokai tur Snickers, lai pabarotu dāmu, jo zina, ka lielākie kašķi rodas, kad esi izsalcis…

IMG_0005 (1)Ir grūti neieritināties viņa azotē un tur arī nepalikt, jo katram ir savas problēmas, ar ko tikt galā, bet viņš tik smaida, paijā galvu un māj ar savējo, sacīdams, ka visu saprot… Ja vien labās domas varētu iemainīt pret naudu… Didzis caur un cauri ir cilvēku cilvēks! Pat, ja pats to nesaprot vai noliedz, tā ir! Viņam interesantus, labsirdīgus, patiesus cilvēkus vajag kā ēst, citādi sabožas un pārdomā dzīves jēgu. Vienlīdz lieliski saprotas ar meitenēm, tāpat arī ar puišiem. Izņēmums ir stulbi izlecēji un mākslīgas tukšpaures.

Kopā nodzīvotais laiks paskrēja nemanot! Kopīgas brokastis, lekcijas un darbiņi, kopīgas vakariņas darba dienas beigās, spēles ar koju draudziņiem vai studiju biedriem, pa kādai feinai ballītei vai izbraucienam pie dabas, kad sanācis… Tā gaidīšana, kad vīrietis pārradīsies no treniņa vai sacensībām un sarunas, gatavojot ikdienišķo maltīti (vēl tagad klusumā nemāku gatavo ēst), pārrunātie dienas notikumi un cenšanās vizuāli atainot satiktos cilvēkus… Riebums, kad mana vēlme celties agrāk, aizēno plānu pagulēt ilgāk vai tā sajūta, kad augstskolā esi pavadījis vairāk kā 12 stundas kaut ko montējot vai darot, pārrodies mājās un tur saņem lielu lāča aspkāvienu, buču uz vaiga un jau gatavu, karstu ēdienu ar Kagoriņu…

Šādiem draugiem tik pieminekļus celt! Un katru reizi, kad piemirsīšu, cik man feini draugi mīt šajā pasaulē, es pārlasīšu šo bloga ierakstu… Reiz, kad biju jaunāka, kladītē rakstīju iespaidus par cilvēkiem, skaidri atceros, ka par Didzi biju ierakstījusi, ka viņš ir viena riktīgi gaiša persona, kas citus vienkārši pievelk būt līdzās. Lai kā arī dzīve nākotnē neiekārtotos, šim cilvēciņam vienmēr būs īpaša vieta manā sirdī 🙂 Un, kas zina – varbūt arī kādu pieminekli sanāks uzvelt…

Atvadu ballīte Valmierā (2011)

Atvadu ballīte Valmierā (2011)

Dāmas Madridē (2011)

Dāmas Madridē (2011)

Letiņi Madridē (2011)

Letiņi Madridē (2011)

Ziedo matus labdarībai


Šim ierakstam laikam apakšvirsraksts varētu būt: “Kāpēc ziedot matus? Bet kāpēc nē?”

Pirms ķeros klāt tiši šim jautājumam, neliels ievads (vairāk gan tāpēc, ka rakstu, jo sakrājušās domas un mazliet nevēlamas sajūtas, no kurām vēlētos tikt vaļā!)

Pirms dažām dienām savu līdzdalību pieteicu “Stories beat stuff” (“Lietas pārākas par mantām”) konkursam, kuru rīko Jaunzēlandes Tūrisma padome. Konkursa mērķis, protams,  ir publicitāte, taču uzdevums dalībniekiem ir nosaukt lietu, kuru viņi būtu ar mieru iemainīt pret ceļojumu sev un trijiem saviem draugiem uz Jaunzēlandi. Ļoti ilgi domāju, kas būtu mana lielākā vērtība, kuru es būtu ar mieru atdot, lai tikai tiktu uz Jaunzēlandi, kas starp citu ir vieta, uz kuru esmu sapņojusi nokļūt kopš pirmās Gredzenu pavēlnieka filmas noskatīšanās un brīža, kad mans tēvs stāstīja par savu dzīves sapni. Patiesībā tētis jau daudz agrāk sāka stāstīt par šo brīnišķīgo salu, tomēr savus iemeslus tur nokļūt atklāju daudz vēlāk…

Ahā, lieta, ko iemainīt pret ceļojumu. Lai gan man ir čupām visādu mantu, drēbju un grāmatu, tās es atstāju mierā. Nav man to žēl, taču manās acīs tām arī nav vērtības. Tā vietā izvēlējos savus matus un… principā es šim konkursam esmu ar mieru ziedot savu sapni/ieceri/ideju par matu ziedošanu bērniem, kas slimo ar limfomu vai leikēmiju un savus matiņus ir zaudējuši slimības dēļ, kā arī to kluso cerību, ka tā varētu rīkoties vēl arī citi cilvēki. Lūk, kur var noskatīties konkursa video un nobalsot, ja vēlies: http://bit.ly/KMifRb (youtube: http://bit.ly/KtyWnC)

Un šo pašu dienu laikā esmu saņēmusi gan patīkamas un atbalstošas ziņas, īsziņas un telefonzvanus, gan arī naidīgus komentārus un neizpratnes pilnus dialogus. Zemāk ir redzams neliels jautājumu & atbilžu apkopojums, kas varētu palīdzēt varbūt mazināt šo apjukumu.

Kāpēc piedalos konkursā?

Jo vēlos piepildīt savu solījumu tēvam, ka aizvedīšu viņu uz Austrāliju un Jaunzēlandi. Šis ir pirmais solis, cerams, ka Austrālija arī kādreiz būs rakstītas “mūsu kārtīs”. Mans tētis ir cilvēks, kuram man būtu jāpateicas par mīlestību pret dabu, sportiskām aktivitātēm un prasmi nepieķerties lietām, savukārt mamma man ļāva sapņot un iemācīja novērtēt dzīves mazās lietas, priecāties un līksmot. Šiem abiem cilvēkiem man ir jāpateicas par maniem “spāniem”, kas ļāvuši piepildīt manus sapņus.

Otrs un, iespējams, pat vēl spēcīgāks iemesls ir mans nodoms nogriezt matus, lai priecētu kādu bērnu ar to skaisto matu rotu, kas ir dāvāta man pašai. To gribēju darīt jau nākamajā dienā, kad uzzināju, ka mūsu ģimenes draugu vienīgo meitēnu ir piemeklējusi slimība, kuras dēļ tika zaudēti ne tikai pašas mati, bet arī nācās nēsāt parūku, kas koda, grauza un rīvēja jūtīgo galvas ādu. Katru gadu ir bijis kāds gadījums, kas man licis atgriezties pie šīs domas, rūpēties par matiem vēl vairāk un turpināt tos audzēt, tomēr tagad saprotu, ka kaut kāda sava veida patmīlība ir bijusi arī manī… Matus tā arī netiku nogriezusi, jo nekur nevarēju atrast informāciju par to, kā tas notiek, kur to darīt un kas notiek pēc tam. Tagad es to mainīšu! Lai šis kalpo par pamudinājumu man pašai un citiem arī!

Kāpēc mati? Ziedošu matus, jo:

– Tie ir vienīgā lieta, kas pieder man un tikai man;

– Patiesību sakot, tie ir vienīgie, kas man kaut ko nozīmē un ar ko diemžēl liela daļa cilvēku asociē arī mani pašu;

– Man to ir daudz, tie ir veselīgi un gari;

– Slimība un ķīmijas terapija jau ir gana traka un emocionāli pārbagāta padarīšana jebkurai ģimenei, un papildus pārdzīvojums bērnam, kam ir jāzaudē mati. Es atceros bērnības gadus un zinu, cik nežēlīgi var būt vienaudži. Zinu neskaitāmus stāstus par to, ka cukura slimniekus apsaukā par narkomāniem, ja pieķer, ka tie špricē insulīnu, bet par to, kāda ir sajūta ar nedzīviem, uz galvas piestiprinātiem matiem, es varu tikai nojaust. Dabīgo matu parūka var ne tikai palīdzēt bērnam atgūt pašapziņu un daļiņu normālās ikdienas, bet arī palīdzēt  finansiāli, ja ģimene nevar atļauties iegādāties parūku pati.

Vai nekad neesi aizdomājies, kāpēc tik daudzi ziedo asinis? Pirmkārt, daudzi apzinās to, ka ar šo “dzīvības sulu” var glābt dzīvību, daži dodas draugu pamudināti, tā arī nesaprotot lielo jēgu. Ar daļu cilvēku ir atgādījusies kāda dzīves liksta, kas viesusi izpratni par to, ka ir brīži dzīvē, kad paša vai kāda tuvinieka dzīvība karājas mata galā un ir atkarīga no svešinieku laipnības šī apzīmējuma burtiskākajā nozīmē. Un vēl… asinis nodošanu popularizē gan televīzijā, gan internetā. Asins donoru busiņu var uzaicināt ciemos, kolektīvi ziedot un par to vēl pretī saņemt arī naudiņu. Nepārproti mani – es nenosodu tos, kas nodod asinis, jo pati arī to labprāt daru, taču cenšos panākt to, ka saproti – matus neziedo tāpēc, ka to nereklamē un daļa cilvēku pat nenojauš, kāpēc tas IR svarīgi. Un mēs to varam kopīgi mainīt! Es speršu pirmo soli, iespējams Tu nākamo un pavisam drīz varētu izveidoties vesela taciņa 🙂

Kādus matus var ziedot?

Patiesībā vienīgie mati, kādi neder ir citas parūkas, dredi, balinātie, pieliktie un sintētiskie mati, kā arī no zemes uzslaucītie vai noskūtie, jo tiem jābūt sapītiem bizē vai savāktiem astītē, pirms tie tiek nogriezti.

Ziedot VAR: krāsotus matus, sen nogrieztus, ja vien tie ir garāki par 25 cm un ir sapīti bizē vai savākti astītē (25 cm garums ir minimums parūkas izveidošanai). Mati, kas ir nogriezti pakāpeniski arī var tikt izmantoti, tomēr tad jāņem vērā, ka ikvienam slānim ir jābūt garākam par 25 cm un ieveidotiem atsevišķās slāņa bizēs vai astītēs. Cirtainus, lokainus matus drīkst iztaisnot un nogriezt virs matu gumijas.

Paturi prātā – Tev nav obligāti JĀNOSKUJ mati, lai tos ziedotu. Ja Tev ir pusmetru gari mati, tad pietiek ar pusi!

Vairāk informācijas var atrast: http://www.locksoflove.org/donate.html (Locks of Love)

Kam tiks mani mati?

Tā kā mana iedvesmas persona, paldies Dievam, ir izveseļojusies un jau dažus gadus staigā apkārt pati ar savu matu ērkuli, tad mani mati tiks kādam citam. Man nav neviena pazīstama bērna, kam būtu šāda nepieciešamība, tikai pieaugušie, tāpēc, ja zināt kādu, kam tas noderētu un varētu palīdzēt, droši dodiet ziņu!

Pagaidām citas alternatīvas ir iepriekš pieminētā “Locks of Love”, kas līdz šim ir vienīgā organizācija, kas izpelnījusies manu uzmanību, tomēr es labprātāk vēlētos, lai ziedojumu saņem kāds bērns no Latvijas. Esmu sazinājusies ar Ziedot.lv un Medicina.lv, gaidu atbildi par to, vai viņiem ir zināma kāda ģimene, kas izteikusi šādu vēlēšanos…

Pēdējie vārdi šajā ierakstā

Nāk prātā klišejiskie teicieni: “Dots devējam atdodas” un “Viss, kas ar mums notiek – notiek uz labu!” Tiklīdz biju uzfilmējusi savu pieteikuma video konkursam, aizsūtīju vēstulīti meitenei, kas man lika aizdomāties par to, cik ļoti laimīga patiesībā esmu… izstāstīju, ka viss, kas ir rakstīts zem video (youtube) ir veltījums viņai un pretī saņēmu 2 aizkustinošas vēstules. Vienā no tām viņa rakstīja:

“..un veeel gribeeeju pateikt Tev lielu lielu paldies, jo, ljooti beizhi apdomaajot savu dziivi situaacijas, esmu izdomaajusies par savu slimiibu un domaajusi kapeeec tas ar mani notika, pirms 2viem gadiem es tikai vispaar beidzot tam tiku paari! Es nosoodiiju sevi, to dienu un protams arii visu apkaarteejo pasauli, bet izlasot tavu aprakstu es sapratu, ka shii slimiiba vinjai bija jaatnaak pie manis, lai Tu tik ljooti piekjertos domai un ka Tevi tas iedvesmoja, dariit ko tik ljooti ceelu, kaa audzeet matus, kas skaistaaas muusu skaistaa rota un veinkaarshi nogreizt un zieot, varu tev teikt ka Tu jau esi mani iedvesmojusi, jo dods peec 2veim meeneshiem uz Dāniju, peectam braukshu uz aafriku paliidzeeet cilveekiem, bet atgriezhoties es savu gudriibu un pozitiivismu ieguuldiishu shajaa zemee un cilveekos! Man jau pa galvu skraida tik daudz idejas, kaa veel nekad!..

Ceru, ka ataisnošu uz mani liktās cerības un man izdosies plānotais. Pat, ja tā nebūs Jaunzēlande, es gribētu kaut izdotos vismaz šis! Un, kas zina – varbūt to varētu arī turēt par ieradumu – ik pa 3 mēnešiem iet nodot asinis un ik pa 2 gadiem apgriezt matus 🙂 Kopā tiešām var vairāk!

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site