Vecie piedzīvojumi, jaunā paskatā


Hei, hei! 🙂

Palikusi kāda nedēļa līdz atsāksies skolas gaitas, līdz ar to gribēju mazliet sakārtot un pārveidot bloga izskatu. Nevēlējos riskēt kaut ko pazaudēt, tāpēc pamatdizainu neesmu mainījusi, bet esmu nedaudz to pilnveidojusi un pielāgojusi savam pašreizējam dvēseles stāvoklim 🙂

Neesmu vēl izlēmusi vai beigu beigās paturēšu “Mazā Hameleona piedzīvojumi”, jo vairs neesmu tik “maza”, bet, šķiet, ka gan “hameleons”, gan ” piedzīvojumi” vēl ataino manas ikdienas kopbildi, tāpēc svārstos – mainīt vai nē… Ir idejas?

Augšējā bilde ir nomainīta uz kalniem, jo pa lielam šis būs mans KALNU gads – Skotija, Anglija, Velsa, cerams arī Spānija, Malta, Norvēģija un, iespējams, Jaunzēlande…

Sadaļā “Iewish” esmu pievienojusi vecos stāstus par Erasmus praksi Anglijā un Erasmus studiju apmaiņu Portugālē, kurus tiku raksījusi gan http://www.esmaja.lv, gan http://www.polilogi.lv mājaslapām. Polilogi ir pārstājuši eksistēt, tāpēc nācās “rakt dziļi”, lai šos rakstus sameklētu. ES Māja vēl turpina eksistēt, tomēr viņu “Viedokļu” sadaļa ir pamatīgi pārveidota un attēli vairs nav skatāmi. Diemžēl nevarēju atrast kādi attēli tika izmantoti orģinālstāstos, tāpēc izmantoju tos, kurus varēju sameklēt un kuri likās tematiski piemēroti. Ieskaties! Es smējos pilnā balsī!

Pašai bija interesanti pārlasīt, kas piedzīvots, kādās krāsās esmu redzējusi piedzīvojumus toreiz un kā uz tiem atskatos tagad…

Jāatzīst, ka iedvesmu atjaunot vecos rakstua smēlos no daiļās un talantīgās Jolantas Sermās. Lai gan netieši, bet tieši viņa mani pamudināja pacensties sameklēt vecos garadarbus, jo … tadadāāā

10955943_821889937852413_994045933_n

Bilde uz jaunā “JAUNATNE” žurnāla ir pirmais (pirmais no neskaitāmiem) fotoattēls, kurā esam redzamas abas ar Jolantu. Tā bija diena, kad abas no priekiem burtiskā nozīmē lēkājām, jo uzzinājām, ka Vidzemes Augstskola mums ABĀM bija piešķīrusi stipendiju Erasmus studiju apmaiņai. Toreiz gan vēl nezinājām, ka abas tiksim uz Porto, bet tas jau ir cits stāsts! 😉

Daži interesanti fakti, kāpēc ŠIS attēls un ŠIS žurnāls man pašai PERSONISKI nozīmē tik daudz:
– Pusaudžu gados strādāju par brīvprātīgo LJP (Latvijas Jaunatnes Padomē) un diezgan bieži tikos ar tā laika “Jaunatne” žurnāla veidotājiem un redaktoriem. Viņi un cilvēki viņiem apkārt bija mani pirmie iedvesmas avoti starptautiskai un multi-kulturālai sevis pilnveidošanai;
– Mazliet vēlākos tīņa gados pēc tam, kad biju līdzdarbojusies starptautiskā projektā Maķedonijā, “Jaunatnē” jau bija pavīdējis neviens vien mans raksts, kas spārnoja gan manu ceļošanas nepieciešamību, gan rakstīšanu, gan gandarījumu par abu apvienošanu un citu cilvēku iedvesmošanu;
– “Jaunatne” bija mas pirmavots par Erasmus sniegtajām iespējām – vēl pirms studenta statusa apstiprināšanas, es zināju, ka arī es būšu ERASMUSnieks!
– ŠĪ konkrētā žurnāla veidošanā savu roku ir pielikusi arī Jolanta – mans plecs un kalns gan Porto studiju laikā, gan ilgi pēc tam…

Smieklīgi, bet šķiet, ka šodien ir noslēgts viens vesels cikls…
Žurnāla veidotāji iedvesmoja mani -> es turpināju iedvesmot citus, tajā skaitā arī nodrošināju kārtīgu sapurināšanu pašai Jolantai, lai viņa pieteiktos studiju apmaiņai un praksei -> mūsu blogi, atvestie stāsti un piemēri iedvesmoja citus -> Tagad Jolanta rūpējas, lai iedvesmotāji satiktu tos, kam tā iedvesma visvairāk nepieciešama… Un es esmu laimīga pielikt savu ķepu, kaut vai tikai ar stāstiem, ja ne pašas klātbūtni!

Ak, jā, un tagad lapas labajā pusē ir redzami arī mani Instagram attēli. Paši attēli gan ir jauktā secībā, bet pēc kāda (nenoteikta) laika tiem vajadzētu sākt parādīties arī hronoloģiski. Biju pamatīgi iesūnojusi gan tehnoloģiski, gan arī … slinkumā palaidusies, tāpēc tagad katru dienu cenšos sākt ar kādu jaunu attēlu no pēdējo divu gadu piedzīvojumiem, redzēto un darīto.

Tiem, kas ar mani draudzējas Facebookā lielākā daļa bilžu nebūs nekāds lielais jaunums, bet izskatās, ka mans sekotāju loks ir nekonsistents attiecībā uz konkrētu sociālo platformu, tāpēc darīšu, ko varēšu, lai to atjaunotu līdz aktuālajiem notikumiem.

Tāpat esmu atvērusi arī jaunu blogu, kas tiks rakstīts angļu mēlē. Centīšos rakstīt par vieniem un tiem pašiem notikumiem, lai vienas valodas lietotāji netiktu apdalīti no otrās, bet, jā, redzēs, vai neesmu apņēmusies par daudz… Katrā ziņā ŠIS blogs ir manas “mājas”, tāpēc, ja nespēšu “pavilkt” abus, teikšu ardievas angliskajam! 😉

Advertisements

Par attālumiem…


Interesanti, cik bieži man ir gribējies beidzot, tak, kaut ko ierakstīt šajā kastītē, tomēr pēdējais pusgads ir izsmēlis mani pilnībā – fiziski, garīgi, emocionāli un radoši. Lai gan šķiet, ka beidzot esmu iedzīvojusies savā jaunajā dzīvē, vēl arvien ir sāpīte par lietām un cilvēkiem, kas atstātas Latvijā. Patiesībā nē – sāpes ir tikai par atstāto Latviju un cilvēkiem.

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Teikšu godīgi, lai cik tuvi draugi man dažs labs arī nebūtu, es kādu laiku izvairos no tiem, kad jau kārtējo reizi tiek pajautāts, kad tad būšu atpakaļ, kāpēc nebraucu ciemos, kāpēc neesmu tur, Latvijā? u.tml. Dārgie, es jau pabiju ciemos Latvijā. Satiku ne gluži visus tos, ko būtu gribējies – dažas nožēlas ir palikušas, piemēram, par Baibām, manu draudzeni Žeņu, dažiem radiem un vēl čupām koju draudziņu un citiem, ko varbūt ātrumā tagad nespēju iedomāt – taču ar to arī viss beidzās… ar cilvēkiem. Latvijai vairs nejūtos piesaistīta citu iemeslu dēļ. Esmu izvēlējusies savu pasaules klaidoņa lomu. Pirmo reizi dzīvē baudu to, ka nekas nav ieplānots un pēc tam, kad būšu piepildījusi savas pēdējās saistības, varu atspert pasaules durvis plaši vaļā! Un, jā, to es gaidu ar nepacietību! Nevaru sagaidīt, kad kļūšu par īstenu pasaules pilsoni, uzsūcot citu stāstus košos un krāsainos, apskatot pasaules piemirstos nostūrus un liekot lietā ceļā iegūtās zināšanas. Beidzot mani noklusētie sapņi sāk piepildīties un mani pārsteidz, cik smagi ir atzīt, ka tie nav saistīti ar mājām… Ja neskaita, protams, to, ka nevienu pašu brīdi neesmu plānojusi audzināt savus bērnus vai barot zemi ar savu augumu kur citur kā vien Latvijā. Šobrīd tas ir arī viss! Pārējais paliek neizplānots, neizlemts…

Šodien izlasīju vēl neizlasītos bloga ierakstus savai draudzenei un viens konkrēts ieraksts iespēra man pa pēcpusi:

“Es nebiju domājusi, ka vientulība elpos man vairs ne tik pakausī, bet jau sejā. Nē, es nerunāju par burtisku vientulību – kā naftas meklētājam tuksnesī, kuram nepieciešams tikai mazs ūdens avotiņš. Es runāju par vientulību izstiepstākā nozīmē. Tev taču ir draugi? Draudzīgi paziņas, kurus gribi paturēt savā redzeslokā. Varbūt ne gluži katru otro dienu kopā tēju dzert vai šņabi, bet apzināties, ka akūtas nepieciešamības gadījumā jūs šķir tikai viens divi rajoni. Nevis valstis un okeāni. It kā jau visi modernās dzīves gadžeti jūs patur gandrīz blakus. Bet tas nekad vairs nebūs tā, divos naktī, tavā virtuvē, cigarete un tēja un izrunāta sirds.” (Atsauce šoreiz netiks pielietota, jo zinu, ka autors tā labprātāk gribētu)

Tieši tā šobrīd jūtos es…

Dzirdu, cik daudzi lād Angliju un citas zemes, jo mūsējie pazūd un daļa vairs nekad neatgriežas… Mans GAP year sākās ar nepieciešamību pēc nedaudz lielākām naudas summām, ko es uzskatu VAR sapelnīt arī mūsu latvju zemē, tomēr tas prasa nedaudz vairāk pacietības, laika un atteikšanos no jebkādas normālas dzīves iespējām (nerunāju par ballītēm un alkoholu, cigaretēm un citām “nepieciešamībām”, bet gan normālu kafijas padzeršanu ar omi svētdienās, ko neviena no mums nevar atļauties, par dāvanām māsīcas mazajiem vai lielo pastkaršu lērumu nosūtīšanu). Tagad mans brīvais gads izvēršas par pārbaudījumu gadu. Sevis pārbaudīšanu. Par robežu un spēju izzināšanu. Un viens no svarīgākajiem aspektiem ir tas, ka ar visu galā jātiek vienai. Draugi ir nenormāls atbalsts ikvienā dzīves situācijā, tomēr, ja draugi ir tūkstošiem kilometru tālu prom, tad vienīgais cilvēks, uz kuru paļauties esi Tu pats… un izskatās, ka tas arī ir tas, kas man šobrīd ir bijis vajadzīgākais (ir gan kāds izņēmums, kurš nevēlētos, lai viņu piemin, tomēr… nespēju nepateikties!)

Un vēl… šis ir ČŪSKAS GADS! Lielākoties neticu nedz horoskopiem, nedz pareģojumiem, tomēr… kopš februāra sevī jūtu kūsājam vairāk enerģijas (pilsēta arī palīdz), vairāk ideju (jo trakākas, jo labākas!) un daudz, daudz vairāk apņēmības! ŠIS IR MANS GADS, ka es jums saku! Pirmās gada apņemšanās jau ir piepildītas – darbiņu Anglijā atradu (vienas nedēļās laikā, turklāt tādu, kas vēl aizvien sagādā prieku!), Latvijā pabiju, Evucīša izlaidumu apmeklēju, draudziņus satiku, Cukurballē padancāju, pa Zviedriju pat pamanījāmies paklaiņot, esmu godīga un atklāta pret sevi un savām vēlmēm (pie tā gan vēl nāksies mazliet rūpīgāk piestrādāt), beidzot došos apciemot pilsētu, kur mana sirds un, šķiet, ka arī dvēsele, mīt – Porto, vasarā ieplānots (jau biļetes iegādātas) apciemot sen neredzētus radus un esmu atkal piesaistīta žurnālistikai, turklāt kas ir pavisam dīvaini – Latvijā. Jā, laiku pa laikam mana balss ir un būs dzirdama Latvijas Radio 1 🙂 (Šis ir vēl viens piemērs no sērijas “Nekad nesaki nekad!”)

Tagad tikai vēlos tādus nieciņus kā jaunu datoriņu un vēl šo un to, lai pilnībā varētu izmantot savu potenciālu un iegūtu jaunas iemaņas. Es jau tagad berzēju ķepiņas, jo ir saštukots tik nenormāli daudz kas!

253796_10151565459822938_1241751128_n

Man pašai iet ļoti, ļoti labi! Būtu kauns sūdzēties! Jā, veselība šobrīd pieklibo, tomēr tas tāds neliels misēklis. Dzīvokļa biedri ir Madeirā, atpūšas, bet es esmu palikusi darbos un mazo suņa jaunkundzīti pieskatīt 🙂 Darbā viss ir lieliski – cilvēku ir daudz, līdz ar to laiks paskrien nemanot, darba kolēģi ir fantastiski (bilde no darba ballītes karaoke bārā) un šobrīd veido grupiņu no man svarīgākajiem cilvēkiem šeit.

Esmu atsākusi peldēt un ik pa laikam uzņemu savus Latvijas draudziņus. Esmu iekrājusi lielu daudzumu grāmatas angļu valodā, plus ieskatījusies komiksos (ja zini, ka naudas nav, tad labāk nemaz nesākt – iesūc sevī ļoti āri), kā arī atvedu līdzi savus vēstures pierakstus (Paldies skolotājai Butulei 🙂 ), lai atkārtotu vēstures svarīgākos aspektus un nekristu kaunā, ja kāds man kaut ko pavaicā par notikumiem Latvijā (Kā nekā amerikāņu restorānā strādāju un apbrīnojami, cik daudzus interesē notikumi Latvijā). Nenormāli gaidu pavasari – kleitas arī jau ir savestas, tagad tik katru dienu nolūkojos ar kāru aci, bet ziema kā ievilkusi mūs savos nagos, vaļā laist i netaisās.

Zemāk saliku dažus attēlus no sava LV apciemojuma. Diemžēl pie tā, ka nesatiku vairāk savējos un tā arī no sirds neizballējos bija vainojams saķerts vīruss, no kura man izdevās atbrīvoties vien 2 dienas pirms atgriešanās, bet ko nu tur daudz nožēlot. Dzīve ir skaista un viss, kas notiek, notiek uz labu! Šobrīd tam ticu vairāk kā jebkad!

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

IMG_0030

Vai kādam vēl komentāri vajadzīgi? (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013): es, pati gaviļniece un Maijiņa (trūkst Solvitas, kuru es iefotoshopēšu tiklīdz man būs jauns dators) jeb labākais Z-koju 207. sastāvs.

Lost in Sweden (Februāris, 2013)

Lost in Sweden (Februāris, 2013): Edvards, Ilžuks un Didzis, bet priekškadrā briesmīgā seja pieder pašam autoram

 

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Jolantiņa, aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

Jolantiņa un aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

 

Iebalzamēta ziņa tīmeklī


Iedomājies, ka šodien, kad lasi šo ierakstu, ir 5. septembris, es tik tikko to esmu ievietojusi blogā, bet Paralimpiskās spēles Londonā vēl aizvien rit pilna sparā.

Pastiprināti izmantot savu iztēli Tev lūdzu, jo esmu grēkojusi pret saviem lasītajiem ar informācijas trūkumu par Paralimpiskajām spēlēm. Lai gan spēju dabā izdzīvot aptuveni divas nedēļas bez elektroniskajām saziņas un komunikācijas ierīcēm, ir pagrūti piepildīt bloga saturu, ja nav datora. Mācība ir tāda, ka vairs nesolīšos, ka rakstīšu katru dienu vai tamlīdzīgi, jo, taisnību sakot, ir lietas, ko vienkārši nevēlos dalīt ar citiem. Ir sajūtas, kuras, ietērpjot vārdos, izbalo gluži kā koši zili džinsi, kad tie nēsāti uz skolu, darbu un ballītēm un  izdilst līdz kāju kailumam. Šīs sajūtas ir iemūžinātas lapās, rakstot ar roku, līdz vairs nav iespējams iztaisnot pirkstus, kas žņauguši pildspalvas kontūras. Tur atradīsies tās domas, kas malušās pa galvu un ieguvušas konkrētus apveidus laikā, kad dators nav bijis pa rokai…

Tomēr pastāv arī tadas domas, idejas un sajūtas, kuras esmu pamanījusies ne tikai piefiksēt drukātā formāta mirdzošajā ekrānā, bet pat nofilmēt reizēs, kad esmu bijusi viena un ir ļoti gribējies iemūžināt tikko piedzīvoto… Zemāk esmu ievietojusi video ierakstu, kas gluži kā tāda iebalzamēta papirusa strēmele pārdzīvojusi laika skarbo dabu, ir saglabājusies virtuālajā laikā un telpā.

Neaizmirsti, ka “šodien ir 5. septembris” 🙂

Pie video kvalitātes vainojams mans divu pikseļu Bloggie, kā arī tas, ka filmēts vējainā, tumšā nostūrītī. Video netika pabeigts, jo mans namatēvs bija pabeidzis savu darba dienu un beidzot varējām doties mājās 🙂 Bet būs vēl citi video sveicieni – neuztraucies!

Lai Tev šodien laba diena!

1.DIENA (22.08.2012)


Paraolimpisko spēļu brīvprātīgā dosjē:

Vārds, uzvārds: Ieva Balode

Vecums: 23

Darba grupa: Protokola komanda

Lokācijas vieta: Paraolimpiskais atlētu ciemats

Šī, patiesību sakot, ir viena no visbēdīgākā paskata caurlaidēm – ieeja tikai un vienīgi Paraolimpiskajā atlētu ciematā un sportistu dzīvojamajā zonā (vajadzīgos kodus un ciparus nodzēsu nost, lai nesanāk nevajadzīgas nepatikšanas). Pat gribēdama nespētu saskaitīt, cik daudz un dažādu caurlaižu, zonu un sacensību vietu atrodas vienuviet, ir mazliet grūti pat pašiem orientēties, tomēr tāpēc mūsu maiņas ir sākušās jau nedēļu pirms spēļu sākuma – lai paspējam atrast vajadzīgās telpas un uzzināt nepieciešamo informāciju, izbaudīt daudz maz līdzīgu atmosfēru tai, kāda būs spēļu laikā.

Tā kā uz un no darba ierodamies savās uniformās, tad ikvienā sabiedriskajā transporta līdzeklī uzreiz varam atpazīt savējos. Šādi iepazinos ar Deivu – onkuli viņa sestajā desmitgadē, kas brīvprātīgi strādājis arī Olimpisko spēļu laikā. Viņš gādīgi uzņēmās šefību pār mani vilcienā,  lai es veiksmīgi nonāktu galā. It kā jau metro sistēmu pārzinu, tomēr pirmajā dienā negribējās nokavēt, tāpēc laipni pieņēmu viņa palīdzību 🙂

Pati nespēju saprast, kas ikdienā mani iedvesmo vairāk – atlēti, kuru skaits ar katru dienu arvien pieaug, vai brīvprātīgie, kas sabraukuši no visas Anglijas, Īrijas, Skotijas un Velsas, kā arī citu valstu pārstāvji, kas lielākoties šeit dzīvo jau kādu laiku – no Ķīnas, Japānas, Korejas, Vācijas, Kenijas, Palestīnas un daudzām, daudzām citām valstīm… Protokola komanda arī sastāv no tik dažādu valstu pārstāvjiem, raksturiem un personībām – reti kad sanāk pareizi novērtēt cilvēku, jo ikviens ir ar savu “odziņu”, īpašām zināšanām un/vai prasmēm. WOW, kas par kombo! Nespēju noticēt, ka britiem apzināti ir izdevies no tiem n-tajiem simtiem tūkstošu brīvprātīgo izvēlēties tieši šos – mūs, jo, vismaz pēc šīm pirmajām dienām, šķiet, ka mūsu grupā pastāv neaprakstāmi laba sadarbības ķīmija un attieksme pret saviem pienākumiem. Bet, protams, protams, – laiks rādīs, vai ne?

Gatavošanās pirmajai dienai

Pirmā darba diena iesākās interesanti. Pirmkārt, jutos nogurusi pēc iepriekšējās dienas, kad 250 – 300 cilvēku garā rindā stāvēju, lai saņemtu savu uniformu un akreditāciju (skat. attēlu). Arī šeit, šķiet, ka jāuzteic organizatoru plānošana un tālredzība, jo, lai gan viss nenotika minūti minūtē, es stundas laikā jau biju tikusi visam cauri un ar savu “bagātību” varēju doties mājup! 🙂 To, kas mugurā ikvienam brīvprātīgajam, kas strādā sportistu un valstu pārstāvniecību tuvumā, var redzēt attēlā zemāk. Visu redzamo nācās piemērīt, apskatīt, pārbaudīt, lai negadītos negaidītu pārsteigumu vai nepatīkamu brīžu. Tādiem sivēniem kā es, kas vienmēr pamanās sev kaut ko uzmest, notraipīties un/vai notašķīties, dubultais T-kreklu un bikšu skaits lieti noderēs 😉 Turklāt pat, ja nesanāks neko citu piemērotu sameklēt, man vienmēr paliks orģinālie Paraolimpisko spēļu suvenīri, kurus, kā es dzirdu, daudzi pārdodot e-bay.com un dažs labs sportists ir ar mieru iemainīt pat savas komandas krekliņu pret mūsejo 😀 Zinu kādu meiteni no citas komandas, kas piedalījusies arī Olimpisko spēļu rīkošanā, kas nozīmē to, ka viņai ir vēl divi krekliņi, nu, vairs palikusi ar vienu. Pārējos samainījusi ar dažādu valstu sportistiem. Ja ir kāda lieta, ko es 100% varu teikt, tad tas būtu, ka es savus suvenīrus nepārdošu, vismaz kamēr nedraud dzīvošana uz ielas :p

Pārlasot rakstīto, pašai liekas, ka nav jūtams entuaziams par redzēto, dzirdēto un darīto, tomēr tā nav – nepavisam! Jau ar pirmo darba stundu sapratu, ka šeit iegūšu to, kāpēc es tik ļoti gribēju šeit atrasties, strādāt. Enerģija, motivācija, radošums, palīdzība un izpalīdzīgums, cilvēki, vienotība, multikulturālisms un dažādas valodas – viss, kas man tik ļoti pietrūcis! Ir skaidrs, ka vārdi, ko mammai tiku teikusi, ka mana vieta visdrīzāk ir jauktu tautību darba kolektīvā, sāk iegūt vēl spēcīgāku pamatojumu. Ja iepriekš tā bija nojausma, tad tagad tā lēnām, bet pamatīgi kļūst par patiesību.

, mājās ierodos ap pusnakti, bet laimīga.

, nav tas darbs tik prestižs, kā varbūt citiem liktos, tomēr sanāk satikt interesantus cilvēkus, kas piepilda tevi ar enerģiju un motivāciju darīt lietas.

, kādu brīdi domāju, ka, iespējams, nožēlošu to, ka izvēlējos Paraolimpiskās spēles, nevis Olimpiskās, tomēr … nē, tā nebūs viss! No tiem, kas ir strādājuši arī Olimpisko spēļu laikā, to vien dzirdu, cik daudz spēcīgāka sirsnība, paļaušanās un izpratne valda tikai gatavojoties šīm spēlēm, nemaz nerunājot par to, kas būs jūtams, kad spēles sāksies 🙂

, katru dienu ar lepnumu dodos iekšā ciematā un augsti paceltu galvu atbildu uz jautājumu no kurienes es esmu – Esmu LATVIETE, nē, Anglijā nedzīvoju un, jā, ierados tieši uz šīm spēlēm – nekas vairāk un nekas mazāk 😉

, smaids var ļoti daudz ko! Uzlabot cilvēkam garastāvokli visai dienai; iedrošināt jauno māmiņu vilcienā, ka brēcošs bērns ir normāli un ka drīz jau norims; padarīt stresa piepildītas dienas nobeigumu patīkamāku; sniegt gandarījumu un veidot pozitīvu gaisotni it visur, kur dodies 🙂

Pirmās dienas kopsavilkums

Superīgi, izpalīdzīgi cilvēki visapkārt, pārstāvot visdažādākās tautības, rases, reliģijas, dzimumus un vecumus.

Sagaidītas un satiktas Krievijas, Jaunzēlandes, Ķīnas, Norvēģijas, Kubas, Kenijas, Brazīlijas komandas un pielietotas arī visas zināmās valodas, bet par Latvijas komandas ierašanos tikai dzirdētas baumas no apsargiem…

Sažņaudzies kakls, redzot kā akls Kenijas vīriešu maratona dalībnieks trenējas, skrienot apkārt parkam. Nekad nebiju redzējusi, cik sinhroni skrien maratonists un viņa skriešanas badijs. Nezinu, vai puisis, kas skrēja līdzās bija komandas biedrs vai vienkārši atbalsta persona, kas daudziem ir līdzi, bet… wow! Ja Olimpiskajās spēlēs godināja sportistu cīņas sparu, uzņemšanos, motivāciju, neatlaidību un apņēmību, tad domāju, ka Paraolimpiskajās spēlēs redzēsim to pašu, pašu tālāko limitu, uz ko cilvēks ir spējīgs iziet. Jā, iespējams, ka ir nekorekti no manas puses norādīt, ka šīs spēles dalībniekiem ir smagākas, tomēr… viss, ko es vēlos pateikt ir tas, ka apbrīnoju pilnīgi ikvienu no spēļu dalībniekiem – vai tā būtu meitene ratiņkrēslā, kas vienlaicīgi stumjās uz priekšu un raksta telefonā īsziņu, vai tas būtu aklais maratona skrējējs, vai tas būtu garais Brazīlijas sportists ar kājas protēzi, kas pienāk pie manis un pajautā  MAN, vai viss kārtībā, jo, redz, katru reizi, kad mani redz, es smaidot, bet tagad izskatoties sagurusi… Nekad, NEKAD savā dzīvē  es neesmu izjutusi tādu SPĒKU, DZĪVĪBU un … APŅEMŠANOS, kādu jūtu katru dienu savā darba vietā. Vēlos kaut varētu šīs izjūtas iemarinēt burciņā un paturēt līdz sava mūža galam, rādīt mazbērniem un kaimiņiem – dalīties šajās krāšņajās, neaprakstāmi skaistajās emocijās. Vēlos kaut šeit būtu arī Tu!

Savā dzīvē esmu visādus lēmumus izdarījusi – labus, sliktus, ne labus, ne sliktus, dažreiz par labu sev, citreiz – par labu kādam citam, reizēm nenojaušot, kas mani sagaida beigās, reizēm zinot, ka nekas labs nesanāks jau no paša sākuma, tomēr lēmums pieteikties un piedalīties Paraolimpiskajās spēlēs ir vis …. (ievietot atbilstošāko vārdu) 🙂 Un ar šīm sajūtām es dzīvošu vēl trīs nedēļas…

Baltais Ķīnietis


Pirmā darba diena, pirmā kopīgā bilde, pirmie iespaidi, pirmā sajūsma, pirmās sagaidīšanas, pirmās pazīstamās sejas, pirmais rupucis, pirmās Spēles manā mūžā. Rītdien mazliet vairāk par pirmo aizvadīto darba dienu 🙂

 

Ziedo matus labdarībai


Šim ierakstam laikam apakšvirsraksts varētu būt: “Kāpēc ziedot matus? Bet kāpēc nē?”

Pirms ķeros klāt tiši šim jautājumam, neliels ievads (vairāk gan tāpēc, ka rakstu, jo sakrājušās domas un mazliet nevēlamas sajūtas, no kurām vēlētos tikt vaļā!)

Pirms dažām dienām savu līdzdalību pieteicu “Stories beat stuff” (“Lietas pārākas par mantām”) konkursam, kuru rīko Jaunzēlandes Tūrisma padome. Konkursa mērķis, protams,  ir publicitāte, taču uzdevums dalībniekiem ir nosaukt lietu, kuru viņi būtu ar mieru iemainīt pret ceļojumu sev un trijiem saviem draugiem uz Jaunzēlandi. Ļoti ilgi domāju, kas būtu mana lielākā vērtība, kuru es būtu ar mieru atdot, lai tikai tiktu uz Jaunzēlandi, kas starp citu ir vieta, uz kuru esmu sapņojusi nokļūt kopš pirmās Gredzenu pavēlnieka filmas noskatīšanās un brīža, kad mans tēvs stāstīja par savu dzīves sapni. Patiesībā tētis jau daudz agrāk sāka stāstīt par šo brīnišķīgo salu, tomēr savus iemeslus tur nokļūt atklāju daudz vēlāk…

Ahā, lieta, ko iemainīt pret ceļojumu. Lai gan man ir čupām visādu mantu, drēbju un grāmatu, tās es atstāju mierā. Nav man to žēl, taču manās acīs tām arī nav vērtības. Tā vietā izvēlējos savus matus un… principā es šim konkursam esmu ar mieru ziedot savu sapni/ieceri/ideju par matu ziedošanu bērniem, kas slimo ar limfomu vai leikēmiju un savus matiņus ir zaudējuši slimības dēļ, kā arī to kluso cerību, ka tā varētu rīkoties vēl arī citi cilvēki. Lūk, kur var noskatīties konkursa video un nobalsot, ja vēlies: http://bit.ly/KMifRb (youtube: http://bit.ly/KtyWnC)

Un šo pašu dienu laikā esmu saņēmusi gan patīkamas un atbalstošas ziņas, īsziņas un telefonzvanus, gan arī naidīgus komentārus un neizpratnes pilnus dialogus. Zemāk ir redzams neliels jautājumu & atbilžu apkopojums, kas varētu palīdzēt varbūt mazināt šo apjukumu.

Kāpēc piedalos konkursā?

Jo vēlos piepildīt savu solījumu tēvam, ka aizvedīšu viņu uz Austrāliju un Jaunzēlandi. Šis ir pirmais solis, cerams, ka Austrālija arī kādreiz būs rakstītas “mūsu kārtīs”. Mans tētis ir cilvēks, kuram man būtu jāpateicas par mīlestību pret dabu, sportiskām aktivitātēm un prasmi nepieķerties lietām, savukārt mamma man ļāva sapņot un iemācīja novērtēt dzīves mazās lietas, priecāties un līksmot. Šiem abiem cilvēkiem man ir jāpateicas par maniem “spāniem”, kas ļāvuši piepildīt manus sapņus.

Otrs un, iespējams, pat vēl spēcīgāks iemesls ir mans nodoms nogriezt matus, lai priecētu kādu bērnu ar to skaisto matu rotu, kas ir dāvāta man pašai. To gribēju darīt jau nākamajā dienā, kad uzzināju, ka mūsu ģimenes draugu vienīgo meitēnu ir piemeklējusi slimība, kuras dēļ tika zaudēti ne tikai pašas mati, bet arī nācās nēsāt parūku, kas koda, grauza un rīvēja jūtīgo galvas ādu. Katru gadu ir bijis kāds gadījums, kas man licis atgriezties pie šīs domas, rūpēties par matiem vēl vairāk un turpināt tos audzēt, tomēr tagad saprotu, ka kaut kāda sava veida patmīlība ir bijusi arī manī… Matus tā arī netiku nogriezusi, jo nekur nevarēju atrast informāciju par to, kā tas notiek, kur to darīt un kas notiek pēc tam. Tagad es to mainīšu! Lai šis kalpo par pamudinājumu man pašai un citiem arī!

Kāpēc mati? Ziedošu matus, jo:

– Tie ir vienīgā lieta, kas pieder man un tikai man;

– Patiesību sakot, tie ir vienīgie, kas man kaut ko nozīmē un ar ko diemžēl liela daļa cilvēku asociē arī mani pašu;

– Man to ir daudz, tie ir veselīgi un gari;

– Slimība un ķīmijas terapija jau ir gana traka un emocionāli pārbagāta padarīšana jebkurai ģimenei, un papildus pārdzīvojums bērnam, kam ir jāzaudē mati. Es atceros bērnības gadus un zinu, cik nežēlīgi var būt vienaudži. Zinu neskaitāmus stāstus par to, ka cukura slimniekus apsaukā par narkomāniem, ja pieķer, ka tie špricē insulīnu, bet par to, kāda ir sajūta ar nedzīviem, uz galvas piestiprinātiem matiem, es varu tikai nojaust. Dabīgo matu parūka var ne tikai palīdzēt bērnam atgūt pašapziņu un daļiņu normālās ikdienas, bet arī palīdzēt  finansiāli, ja ģimene nevar atļauties iegādāties parūku pati.

Vai nekad neesi aizdomājies, kāpēc tik daudzi ziedo asinis? Pirmkārt, daudzi apzinās to, ka ar šo “dzīvības sulu” var glābt dzīvību, daži dodas draugu pamudināti, tā arī nesaprotot lielo jēgu. Ar daļu cilvēku ir atgādījusies kāda dzīves liksta, kas viesusi izpratni par to, ka ir brīži dzīvē, kad paša vai kāda tuvinieka dzīvība karājas mata galā un ir atkarīga no svešinieku laipnības šī apzīmējuma burtiskākajā nozīmē. Un vēl… asinis nodošanu popularizē gan televīzijā, gan internetā. Asins donoru busiņu var uzaicināt ciemos, kolektīvi ziedot un par to vēl pretī saņemt arī naudiņu. Nepārproti mani – es nenosodu tos, kas nodod asinis, jo pati arī to labprāt daru, taču cenšos panākt to, ka saproti – matus neziedo tāpēc, ka to nereklamē un daļa cilvēku pat nenojauš, kāpēc tas IR svarīgi. Un mēs to varam kopīgi mainīt! Es speršu pirmo soli, iespējams Tu nākamo un pavisam drīz varētu izveidoties vesela taciņa 🙂

Kādus matus var ziedot?

Patiesībā vienīgie mati, kādi neder ir citas parūkas, dredi, balinātie, pieliktie un sintētiskie mati, kā arī no zemes uzslaucītie vai noskūtie, jo tiem jābūt sapītiem bizē vai savāktiem astītē, pirms tie tiek nogriezti.

Ziedot VAR: krāsotus matus, sen nogrieztus, ja vien tie ir garāki par 25 cm un ir sapīti bizē vai savākti astītē (25 cm garums ir minimums parūkas izveidošanai). Mati, kas ir nogriezti pakāpeniski arī var tikt izmantoti, tomēr tad jāņem vērā, ka ikvienam slānim ir jābūt garākam par 25 cm un ieveidotiem atsevišķās slāņa bizēs vai astītēs. Cirtainus, lokainus matus drīkst iztaisnot un nogriezt virs matu gumijas.

Paturi prātā – Tev nav obligāti JĀNOSKUJ mati, lai tos ziedotu. Ja Tev ir pusmetru gari mati, tad pietiek ar pusi!

Vairāk informācijas var atrast: http://www.locksoflove.org/donate.html (Locks of Love)

Kam tiks mani mati?

Tā kā mana iedvesmas persona, paldies Dievam, ir izveseļojusies un jau dažus gadus staigā apkārt pati ar savu matu ērkuli, tad mani mati tiks kādam citam. Man nav neviena pazīstama bērna, kam būtu šāda nepieciešamība, tikai pieaugušie, tāpēc, ja zināt kādu, kam tas noderētu un varētu palīdzēt, droši dodiet ziņu!

Pagaidām citas alternatīvas ir iepriekš pieminētā “Locks of Love”, kas līdz šim ir vienīgā organizācija, kas izpelnījusies manu uzmanību, tomēr es labprātāk vēlētos, lai ziedojumu saņem kāds bērns no Latvijas. Esmu sazinājusies ar Ziedot.lv un Medicina.lv, gaidu atbildi par to, vai viņiem ir zināma kāda ģimene, kas izteikusi šādu vēlēšanos…

Pēdējie vārdi šajā ierakstā

Nāk prātā klišejiskie teicieni: “Dots devējam atdodas” un “Viss, kas ar mums notiek – notiek uz labu!” Tiklīdz biju uzfilmējusi savu pieteikuma video konkursam, aizsūtīju vēstulīti meitenei, kas man lika aizdomāties par to, cik ļoti laimīga patiesībā esmu… izstāstīju, ka viss, kas ir rakstīts zem video (youtube) ir veltījums viņai un pretī saņēmu 2 aizkustinošas vēstules. Vienā no tām viņa rakstīja:

“..un veeel gribeeeju pateikt Tev lielu lielu paldies, jo, ljooti beizhi apdomaajot savu dziivi situaacijas, esmu izdomaajusies par savu slimiibu un domaajusi kapeeec tas ar mani notika, pirms 2viem gadiem es tikai vispaar beidzot tam tiku paari! Es nosoodiiju sevi, to dienu un protams arii visu apkaarteejo pasauli, bet izlasot tavu aprakstu es sapratu, ka shii slimiiba vinjai bija jaatnaak pie manis, lai Tu tik ljooti piekjertos domai un ka Tevi tas iedvesmoja, dariit ko tik ljooti ceelu, kaa audzeet matus, kas skaistaaas muusu skaistaa rota un veinkaarshi nogreizt un zieot, varu tev teikt ka Tu jau esi mani iedvesmojusi, jo dods peec 2veim meeneshiem uz Dāniju, peectam braukshu uz aafriku paliidzeeet cilveekiem, bet atgriezhoties es savu gudriibu un pozitiivismu ieguuldiishu shajaa zemee un cilveekos! Man jau pa galvu skraida tik daudz idejas, kaa veel nekad!..

Ceru, ka ataisnošu uz mani liktās cerības un man izdosies plānotais. Pat, ja tā nebūs Jaunzēlande, es gribētu kaut izdotos vismaz šis! Un, kas zina – varbūt to varētu arī turēt par ieradumu – ik pa 3 mēnešiem iet nodot asinis un ik pa 2 gadiem apgriezt matus 🙂 Kopā tiešām var vairāk!

Tell Me About Yourself AWARD


ImageSaka, ka labie darbi atmaksājas. Jā, redzu, kā tas notiek! 😀 Vispirms pabrīdinu Jolantu, ka Tējtasītē tikusi nominēta “Tell Me About Yourself Award” un še ku reku – pati tiku pagodināta! Lai nu kā tur arī nebūtu – tradīcijas ir jāgodina! Paldies Jolei par dāsno nomināciju un stafetes kociņa nodošanu tālāk! 🙂

Tātad -> ”The rules of accepting this award are:

 1.Thank and link back to the person that awarded you;
 2.Write 7 random things about yourself;
 3.Spread the love to 15 more bloggers”.
1. Lai cik ļoti es bērnībā spurojos pret ideju, ka vecāki varētu sagādāt jaunāku brāli vai māsu, es diezgan agri sapratu savu stulbumu un to nožēloju vēl joprojām! Iespējams, psihologi tagad sarosīsies un ņemsies analizēt, ka tas arī kalpo par iemeslu, kāpēc lielāko daļu draugu apčubinu kā savus jaunākos radinieciņus un ņemos kā vista perētāja uzmanīt katra soli vai tieši otrādi – ļaujos tikt aprūpēta un padomiem apbērta! Anyhow – mani draugi ir mana ģimene – tā, ko es pati esmu uzsākusi veidot, turklāt tos retos putnus dikti mīlu! Ceru, ka viņi to zina, lai kur arī neatrastos! 🙂
2. Lielākā daļa manu paziņu, radu un kursa biedru zina, ka manas studijas ViA patiesībā ir liela nejaušība (stāsts par to, ka jau kopš piektās klases gribēju studēt žurnālistiku un to, ka to darīšu Stradiņos, zināju jau kopš sestās, taču visu izšķīra nejauša satikšanās “Skola 2008”), tomēr tā lieta, ko lielākā daļa nezina, ir tas, ka slepus es laikam nemaz nevēlējos pēc vidusskolas studēt augstskolā. To saprotu tikai tagad, kad atskatos uz saviem lēmumiem, jo dokumentus iesniedzu tikai VIENĀ augstskolā un tikai VIENĀ programmā, turklāt vēl pie tam sāķu štukot, ka varbūt vajadzētu ņemt tūrismu un nosolījos nestudēt, ja netiktu budžetā, kas piepildījās knapi, knapi… Tā, lūk! Re, kur mans ceļš ir mani atvedis! Un, jā, es neko nenožēloju, pilnīgi un absolImageūti NEKO!
3. Vēl aizvien ticu, ka cilvēki ar labām domām pievelk labas lietas, bet, ja notiek kaut kas slikts, tad tā ir tāda kā zīme, ka kaut kas ir jāmaina, lai atkal nāktu labais! Vēl aizvien ticu, ka cilvēki ar sliktām domām, pievelk sliktas lietas un sliktus cilvēkus… reizēm pat brīžos, kad šķiet, ka tas, kas notiek, ir labs. Ticu pozitīvismam un optimismam, kā arī tam, ka sapņi piepildās tikai tiem, kas uzdrīkstās sapņot!
4. Divas nedēļas nemazgāju savu labās rokas elkoni pēc tam, kad Bryan Adams koncertā tiku pirmajā rindā un sanāca viņam pieskarties. Nebiju nemaz tik jauna un naiva tad, bet… nu, jā, jutos kā tāda grūpija mazliet. Tagad kauns, bet labās, pozitīvās koncerta sajūtas nav mani pametušas līdz pat šodienai! Un, kas zina – varbūt, ka īstie zaudētāji ir tie, kam nav neviena vai nekā, par ko jūsmot tik … tik tīri, nesamaitāti un mazliet pat skaisti, jā… 🙂
5. Bieži gribas raudāt, cik ļoti ilgojos pēc dzīves Portugālē. Vai tev nekad nav bijis tā, ka satiec kādu cilvēku, nedaudz parunājaties un saproti, ka bez maz vai dvēseļu radinieki esat? Tā, lūk, man ir ar Portugāli. Kopš pirmās reizes, kad savu kāju spēru Itālijā, domāju, ka TĀ IR MANA ZEME, tomēr liktenis pasmējās, vēderu turēdams, un manas actiņas pavērsa uz to daiļo kultūras, eksotikas un saulaino cilvēku zemi – Portugāli – kas atrodas pie okeāna un tagad arī manā sirdī… Kopš brīža, kad man ar roku pamāja un pasvēcināja Lucia Moniz (no “Love Actually” portugāļu mājkalpotājas atveidotāja), jutos tā it kā man tur būtu vienkārši lemts BŪT! Kas zina… varbūt, ka tikai sakritība…

Image

6. Palēnām cenšos savākt pastkartes no visas pasaules un noklāt savu sienu tā, ka tapetes nav vajadzīgas! 😀 Eiropa ir plaši pārstāvēta, bet pārējie pasaules kontinenti praktiski nemaz… Kartiņas ir tās, kas mani uzmundrina, atgādina par sen nesatiktiem, bet mīļiem, draugiem un kopīgiem piedzīvojumiem, kā arī vietām, kur vēl vajadzētu aizceļot… PALDIES!
 7. Mans kulinārais meistarstiķis, pateicoties kuram esmu zināma kojās, ir… karstmaizes! Dīvainākais ir tas, ka recepte visiem zināma, bet saka, ka manējās garšojot vislabāk… Ei, nu sazin! 🙂 Moš vienkārši pašiem slinkums taisīt, tāpēc tā slavē, bet… man jau prieks arī taisīt, vismaz tiem maniem mīļcilvēkiem 🙂
Tā nejauki tagad sanāk, jo sekoju pavisam nelielam skaitam blogu, turklāt lielākajai daļai jau šī nominācija ir piešķirta (Jolanta, Anna, Signija), tāpēc nosaukušu, cik nu daudz man sanāks…
Lainei, kas ar savu rakstīto vārdu palīdzēja man nonākt pie galīgā lēmuma par labu Porto – ceru, ka atsāksi atkal rakstīt! 😉
Līvai, kas pavisam nozudusi no LV redzesloka, tomēr nav pazudusi pavisam 🙂 Ceru, ka Tev iet labi!
Baibiņai, kas mazliet pamocijās ar izvēli starp La Caruna Spānijā un Porto Portugālē, priekšroku dodot spāņu mentalitātei, bet viens makten liels vasaras skolas mīļdraudziņš, par kura piedzīvojumiem tīk palasīties un pafanot!
Dacei – dāma, kuru nesatiku, šķiet, vairāk par gadu, jo abu Erasmusi tā sakrita, bet prieks, ka satiekoties, neliekas, ka kaut kas būtu mainījies! Un, jā… apskaužu tās zaļās istabas sienas, kas nu atstātas vienatnē… 😦
Blondajai iedvesmai uz divām kājām – Ievai (vienai no “trijām”, kā dzirdu…). Šķiet, ka enerģijas dzērieni Tev bērnībā jaukti kopā ar mātes pienu un sulām, jo esi vienmēr enerģiska, pozitīva un … well, fantastiska! Tā turpināt, vārdamās!
Ilzītei… šķiet, ka ir pārāk daudz “paldies”, ko teikt, lai Tu maz saprastu, cik ļoti novērtēju to, ka esmu iepazinusi to 0,5% Tavas dabas… Zini, ka esi vēl viens iemesls, kāpēc BISS man tik ļoti kustināja sirsniņu tajā gadā :*
Jevgēņijam jeb JK… eh, tāls ceļš ir noiets, līdz viens otrā sastapām draugu. Tās garās stundas pie īsfilmu montēšanas un filmēšanas, milzīgā pacietība un strīdi, kas pārtapa objektīvā viedoklī, kritiskā skatījumā un milzīgā pateicībā no manas puses par tāda cilvēka kā Tu esamību manā dzīvē… kaut ieskrienot un izskrienot… 😉 Turies! Un piedzīvo savus sapņus!
Patiesībā ir vēl daži blogi, tomēr šobrīd uz ātru roku nespēju atrast tās adresītes. Bet, nu, nekas – ja atradīsies, tad pievienošu! 😉 Lai veicās!
Ieva
Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

Vīteņa/Vietiņa

# Gleizdi #ViņiDaraTā

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site