Otrā Londonas elpa


Deviņi mēneši aizvadīti šajā brīnumainajā pilsētā, bet iepazīti varētu būt kādi procenti 5 (labi, ja)…

Trīs dienas esmu pavadījusi ar jauniegūtiem draugiem no Vācijas, kas atvēra to otro Londonas elpu priekš manis. Pusdienas, kas izvērtās jaunā draudzībā, vakariņas, kas noved pie kopīgas dzērienu baudīšanas un dzīves kvalitātes salīdzināšanas starp Vāciju, Poliju, Indiju, Latviju, Ganu, Angliju un ASV, šotiņi, kas aizsāk “strūklaku piedzīvojumu”  (no sava Bucket List beidzot varu izsvītrot stāvēšanu zem Marble Arch krāsainajām strūklakām), gara nakts pastaiga smieklu un čalu plīvurā, kas beidzas mazā viesnīcas istabiņā, kur dāmas atlūzt uz grīdas, bet puiši kā nosisti šņākuļo uz gultas. Karstums mocīja pilnīgu visus, līdz ar to nakts mierā ik pa laikam bija dzirdamas gan čalas, gan joki un smiekli par kāda krākšanu vai dīvaino gulēšanas pozu.

Kam brīvdiena, kam uz darbu?! Walk of Shame pa ceļam uz darbu un kolēģes komentārs, ka mugurā tā pati vakardienas kleita 😀 Dzīvokļa biedrenes laipnība atvedot jaunas drēbes no mājām, dubultā maiņa, kiķinot par visu un visiem (laikam alkohols vēl asinīs) un cenšoties pārāk bieži neskatīties pulkstenī, lai ļautu laikam skriet vēja spārniem. Vakara pirmā daļa ar Franču draugiem, kas ieradušies gan atrādīt savu otro pusīti, kas ciemos atbraukusi, gan vienkārši nosvinēt savas māsīcas dzimšanas dienu. Un tas, kā tas viss apvienojumā ar menedžera pēdējo darba dienu izvērtās par labāko vakaru Londonā. Sarunas un smiekli, dejas bārā, dzērienu jūra un vēl vairāk dejas, vēl vairāk smiekli un dejas līdz slēgšanai… Nakts kebabi, nakts autobusi un “zaļās pieturas”  meklēšana parkā, kas aizslēgts. Rāpšanās pāri divmetrīgam nožogojumam garā kleitā, somas saplēšana un jaunas rētas iegūšana, kad stipras rokas laicīgi noķer un paglābj no riktīgas nomaukšanās uz sejas. Pazuduši draugi, neliels uztraukums un kārtējā garā pastaiga, jo dažs labs ir ietiepīgs (loģiski, ka es) un nevēlas ņemt taksi, nedz arī rikšu 😀 (cenu gan mēģinājām nokaulēt, though… just in case!)

Tā apjausma, ka ir par vēlu pat nakts autubusam, jo jau aust gaisma… beidzot atrasts pazudušais draugs, kas sev laiku kavē pie viesnīcas durvīm ar diviem arābiem no Dubajas, un priecīgs smaida, ka ar mums ar viss ir kārtībā, piesēšana uz dīvāna, gaidot iespēju tikt uz tualeti, bet pamošanās uz grīdas (atkal), tajā pašā kleitā vairākas stundas vēlāk. Improvizētas “brokastis gultā” (nezinu, vai skaitās brokstis gultā, ja nav gulēts gultā, bet nu okay… lets let that slip!).

Brauciens mājās, lai pārģērbtos, ieietu dušā un savāktu mantiņas jaunai dienai. Camden Town šopings kungiem un viņu radiem un draugiem. Tiku pie krekliņa, kuru gribēju jau, kopš pirmās reizes, jo pamanījos uzliet Sangriju 😀 Kolosāli skati, daudz cilvēku un jaunas idejas jauniem pirkumiem un iekārojamām lietām. Iegādāts vīns un stundas kājāmgājiens solīto 15 minūšu vietā, meklējot London Zoo un Regent’s Park. Metām visu pie malas un devāmies uz to pašu Hyde Park, kas patiesībā bija Kensington Gardens 😀 Ūdenspīpīte, vīna pudele un alus, frisbijs un mana kā wing-man testēšana (nocopēju puišiem meiteni vārdā Anna, bet viņu prieks nebija ilgs, jo meitenei drīz bija jādodas prom), vecmeitu ballītes novērošana un cenšanās līgavu atrunāt no kāzām…

Noslēgumā – pavadītas divas dienas (un divas naktis) kopā, izdzerts liels daudz šķidruma, dalīts ēdiens un duša, apstaigāta Londona un atjaunota ticība nejaušībām un sakritībām, kā arī mīlestība pret mūziku vācu valodā, izbaudīta naksnīgās pastaigas un pagarināta dzīve vismaz par nedēļu, jo visu laiku smējāmies, bet bildes… bildes būs vēlāk… 🙂 Vienu vārdu sakot – lieliska atpūta, kad jau trešo nedēļu tiek strādāts tuvu pie piecdesmit stundām ar vienu brīvu dienu. Vairāk šada tipa pazīšanās, tiešām vairāk! Vēl labāk nebūtu sanācis, pat, ja tiktu plānots…

Advertisements

Kas kopīgs cilvēkiem un zebrām?


Cilvēku un zebru dzīve tiek pavadīta strīpās – melnās un baltās. Tici vai nē, bet abos gadījumos strīpas ir pat ĻOTI laba lieta. Zebrām strīpas palīdz sevi pasargāt no plēsoņām, radot halucināciju par vienu lielu, milzīgu masu, bet cilvēkam …

… cilvēkam strīpas nozīmē labas un sliktas dienas, piedzīvojumus un nelaimes, pārmaiņas un rutīnu. Viss, kas  spētu stiprināt cilvēka pārliecību par sevi, radinātu pie pārmaiņām un sniegtu iespējas pārvarēt neierastas situācijas un problēmas – tās visas ir cilvēka strīpas. Kā baltais nomaina melno, tā labais nomaina slikto.

Lai gan apzinos, ka viss, kas šobrīd notiek, ir tikai vēl viens solis tuvāk manai nākotnei un maniem sapņiem, tomēr nepamet sajūta, ka kaut ko esmu palaidusi garām… Kaut kas trūkst!

Šobrīd tas ir pozitīvisms un laiks, ko veltīt draugiem… Par laiku sevišķi neuztraucos, jo zinu, ka pēc tam tas atkal būs. Tomēr pozitīvisms… godīgi sakot, domāju, ka tas ir pazudis, jo esmu sevi izsmēlusi. Tik daudziem ir sniegts atbalsts, palīdzīga roka, sitiens pa pēcpusi, lai kustās un dara, labi vārdi un pozitīvas domas, ka pašai nekas dižs nav palicis. Idejas un sapņi ir palikuši, bet trūkst enerģija un ticība saviem spēkiem, lai tos piepildītu.  Un atklāti sakot arī gribēšanas vairs nav.

Meklēju šo Ievu

You’re welcome and thanks! :*

Otrdiena


Manis pēc nedēļa varētu sākties ar OTRDIENU!!! 🙂 Ir tikai pl.11.00 un jau lielākā daļa dienas darbu jau ir padarīti – how awesome is THAT, huh? Labs noskaņojums, ārā spīd saule un skan roķīgas dziesmas. Gaidu, kad telefonā pienāks mēneša priecīgākā īsziņa un meklēju kaut ko mugurā velkamu, kas būtu garastāvoklim atbilstošs… tik feini, ka istaba šobrīd ir tikai manā rīcībā – var maut līdzi gan dziesmām, kam zinu vārdus, gan arī tām, kas ir jaunas un svešas 😀 Hell yeah!

Zinu, ka pēc lekcijām darbu būs traki daudz, bet šobrīd domāju tikai BRING IT ON!!! 🙂

 

Veiksmīgu dienu arī tev! 🙂

Ieva

Manas skaistās acis…


Pagājušajā gadā pirms savas dzimšanas dienas devos uz Itāliju, uz Triesti.

Šogad savu otreizējo 21. dzimšanas dienu svinēšu Porto, Portugālē.

Kas šīm abām vietām kopīgs?

ŪDENS!!! Sāļš ūdens un daudz saules!

Un mana (atvainojiet manu franču valodu) sadirstā acs!

Šajā attēlā sarkanums vairs nav tik ļoti redzams, bet orģinālā pirmās dienas versija bija bloddy mary red – nu tā, ka liekas, ka kāds asinsvads noteikti ir plīsis… pfff… Vienu vārdu sakot – man vajag human hamster ball (skatīt attēlu zemāk), kā nesen izteicās kāds draugs.

Bet, neuztraucies, ar mani viss ir labi. Redze ir glābta un tikai nedēļu izskatījos pēc asinskaŗa vampīra 🙂 Tagad tās ir atgriezušās pie savas dabīgās zilgan-zaļās krāsas un vairs nevienam negribās raudāt, skatoties manās acīs. Pie vainas bija vai nu neliels sāls graudiņš, kas peldoties iekļuvis actiņā vai arī vēja iepūst smilšu grauds, kas atstājis švīkas uz acs ābola virsmas… Es varu derēt, ka tas tomēr bija sāls, jo man abas acis bija gandrīz identiskas, tikai viena ātrāk sadzija… Nu, ko – ja ne Saule apdedzinās, tad ūdens nodarīs kaitējumu!

Pãrvãcies uz labãkiem medibu laukiem….


Mans dators ir pacelis savas pecinjas un atteicies no turpmãkas sadarbibas, diemzhel! Nekas jau nav muzhigs, bet tik un ta zhel… Kaut kad drizuma centishos vinju reanimet un sashtellet vienkopus, tomer ceribas, ka tas notiks pavisam driz, ir pavisam mazas… Bet lidz tam – kljushu par savas skolas datorklases mebeli un turpinashu rakstit bez garumzimem, jel piedodiet latvieshu valodas perfekcionisti! 🙂

Lai Tev laba diena, draugs!

Uzliec kadu labu muzikas gabalu un atceries svetãko no datorpasaules likumiem – VIENMER VISU saglaba divãs vietãs, ja?! Pasaudzesi i savus nervus, i  savu sirsninju no liekiem krenjkiem… 🙂

Ievish

Jaunā slimība…


Viss! Es esmu apmāta! Jaunās tehnoloģijas mani ir savaldzinājušas… Es vairs pat nespēju ielūgumus uz ballīti izsūtīt kā normāls cilvēks – taisu mini-kolāžu… 😀

Lūk, kas notiek ar cilvēkiem, kas Photoshopu nekad iepriekš nebija izmantojuši:

– Viņi pamēģina un nesaprot, par ko te tik liela brēka un sajūsma?!

– Līst lietus un viņiem nav ko darīt, tāpēc izštuko dod Photoshopam vēl vienu iespēju, bet sanāk tikai sevi nokaitināt;

– Atrodas izcili laba pamācība par to, ko un kā darīt iekš tā zvēra un viss – we are hooked!

– Pēkšņi vairs nav labākas programmas par Photoshop, HandFree, Adobe Illustrator un citiem Adobe sataisītajiem brīnumiem un vairs nekas netiek darīts old fashion way – TIKAIcaur kompīti un sarežģītajām programmām…

Bet teikšu godīgi – no visām slimībām/apmātībām, šī ir visjaukākā un sirdi mierinošākā… 😉 Lai slavēts DARBS!

Nenosūtītās vēstules…


Jau gadiem ilgi rakstu cilvēkiem vēstules un kartiņas, jo tīk nosūtīt daļiņu sevis, daļiņu savu domu un kaut ko taustāmu un vajadzības gadījumā – plēšamu un iekurināmu.

Ir vēstules, kas ir sasniegušas savus adresātus, ir tādas, kas ir noklīdušas pasta kantoru noputējošajos plauktos un ir tādas, kas ir saglabātas piezīmju bloknotiņos, starp grāmatu lapām un uz salvešu stūriem, apskarandušas un netīras, noplukušas, bet līdz savam adresātam tā arī nav nonākušas.

Kāpēc? Jo man ir bijis, ko teikt, bet pārsteidzošā kārtā prāts ir apjautis, ka nav īstais laiks, lai to nosūtītu; Ka otrs cilvēks nav pelnījis tik atklātu/šausminoši patiesu un/vai emocionālu vēstuli – kā nu kurā gadījumā!

Jo reizēm tās ir vairāk domātas man pašai, lai pieminētu gan darīto, gan cerēto un sapņoto, kā arī jau izsapņoto un nepiepildīto. Tās ir zāles balodīša dvēselītei un šodienas “attīrīšanās” laikā atradu divas vēstules, kuras ir pelnījušas tomēr nonākt pie to adresātiem. Viena nonāks kādas nedēļas laikā kopā ar pēdējā laika papildinājumiem, bet otro vari lasīt mazliet zemāk…

Vārdi ir mainīti, jo pati vēstule, atklāti sakot, nav gluži Tavas uzmanības vērta… tā vairāk ir humoram un atgādinājumam par to, ka arī tad, kad cilvēks cieš, kā tajā brīdī šķiet, nāves mokas un sirds vairs nav īstajā vietā, jo kāds to ir (excuse my french) aizdirsis, ir veidi kā sevi pažēlot un gadus trīs vēlāk – pat sasmīdīnāt…

——————————————————————————————————————————————————-

“Misteram

Šobrīd pieminu Tevi ar drūmu domu…

Nespēju nedomāt par to, cik daudz no sevis tiku ielikusi mūsu attiecībās, cik daudziem saviem principiem pārkāpusi… Bļin, mužik, Tu domā, ka ir viegli kādam uzticēt savas dzīves grēkus un grēciņus; justies labi, ka Tevi kāds saprot, lai vēlāk divtik viltos un kā pļauku ģīmī dabūtu tekstu, ka “baidies, kar ar Tevi izrīkosies tāpat kā pagātnē, kad biju stulba gosniņa, izrīkojos ar kādu citu?

Taču nebēdā  -> Tevi es nevainoju! Pati vien beigu beigās salūzu pret Taviem centieniem, jo negribēju  būt “vēl viena”, kas lauž Tavu sirdi, pacietu visus Tavus “domugraudus” un “pērles” par to kā man vajadzētu mainīties, cenšoties atrast kādu iemeslu, kāpēc Tu to vēlies… un es sapratu, ka, lai gan no vienas puses izskatījās, ka Tu vēlies mani uzlabot, Tu patiesībā gribēji mani mainīt….

Tu patiesībā nejūties ērti tāds, kāds Tu esi – stīvs, no citiem cilvēkiem norobežojies, sakot, ka pēc paša izvēles, tāpēc izštukoji, ka arī mani vajadzētu tādu padarīt…. Nafig man pārmest tās īpašības, kuras sākumā teicies mīlēdams? Neesi pašpietiekams? Baida sieviete, kurai Tu neesi pasaules naba?

Patiesībā, Mister, Tu mani nemaz nebiji pelnījis! Tādas kā Elīna un Madara ir īstās Tev, bet pat tās pamanījās notīties… Paliec vien Tu pats ar savu sapni par Justīni… Lai Tev labi dzīvojās ar savu “mājas zeķi”! Es esmu pasaules pilsonis un tur arī kādu mīlēšu…”

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site