Vecie piedzīvojumi, jaunā paskatā


Hei, hei! 🙂

Palikusi kāda nedēļa līdz atsāksies skolas gaitas, līdz ar to gribēju mazliet sakārtot un pārveidot bloga izskatu. Nevēlējos riskēt kaut ko pazaudēt, tāpēc pamatdizainu neesmu mainījusi, bet esmu nedaudz to pilnveidojusi un pielāgojusi savam pašreizējam dvēseles stāvoklim 🙂

Neesmu vēl izlēmusi vai beigu beigās paturēšu “Mazā Hameleona piedzīvojumi”, jo vairs neesmu tik “maza”, bet, šķiet, ka gan “hameleons”, gan ” piedzīvojumi” vēl ataino manas ikdienas kopbildi, tāpēc svārstos – mainīt vai nē… Ir idejas?

Augšējā bilde ir nomainīta uz kalniem, jo pa lielam šis būs mans KALNU gads – Skotija, Anglija, Velsa, cerams arī Spānija, Malta, Norvēģija un, iespējams, Jaunzēlande…

Sadaļā “Iewish” esmu pievienojusi vecos stāstus par Erasmus praksi Anglijā un Erasmus studiju apmaiņu Portugālē, kurus tiku raksījusi gan http://www.esmaja.lv, gan http://www.polilogi.lv mājaslapām. Polilogi ir pārstājuši eksistēt, tāpēc nācās “rakt dziļi”, lai šos rakstus sameklētu. ES Māja vēl turpina eksistēt, tomēr viņu “Viedokļu” sadaļa ir pamatīgi pārveidota un attēli vairs nav skatāmi. Diemžēl nevarēju atrast kādi attēli tika izmantoti orģinālstāstos, tāpēc izmantoju tos, kurus varēju sameklēt un kuri likās tematiski piemēroti. Ieskaties! Es smējos pilnā balsī!

Pašai bija interesanti pārlasīt, kas piedzīvots, kādās krāsās esmu redzējusi piedzīvojumus toreiz un kā uz tiem atskatos tagad…

Jāatzīst, ka iedvesmu atjaunot vecos rakstua smēlos no daiļās un talantīgās Jolantas Sermās. Lai gan netieši, bet tieši viņa mani pamudināja pacensties sameklēt vecos garadarbus, jo … tadadāāā

10955943_821889937852413_994045933_n

Bilde uz jaunā “JAUNATNE” žurnāla ir pirmais (pirmais no neskaitāmiem) fotoattēls, kurā esam redzamas abas ar Jolantu. Tā bija diena, kad abas no priekiem burtiskā nozīmē lēkājām, jo uzzinājām, ka Vidzemes Augstskola mums ABĀM bija piešķīrusi stipendiju Erasmus studiju apmaiņai. Toreiz gan vēl nezinājām, ka abas tiksim uz Porto, bet tas jau ir cits stāsts! 😉

Daži interesanti fakti, kāpēc ŠIS attēls un ŠIS žurnāls man pašai PERSONISKI nozīmē tik daudz:
– Pusaudžu gados strādāju par brīvprātīgo LJP (Latvijas Jaunatnes Padomē) un diezgan bieži tikos ar tā laika “Jaunatne” žurnāla veidotājiem un redaktoriem. Viņi un cilvēki viņiem apkārt bija mani pirmie iedvesmas avoti starptautiskai un multi-kulturālai sevis pilnveidošanai;
– Mazliet vēlākos tīņa gados pēc tam, kad biju līdzdarbojusies starptautiskā projektā Maķedonijā, “Jaunatnē” jau bija pavīdējis neviens vien mans raksts, kas spārnoja gan manu ceļošanas nepieciešamību, gan rakstīšanu, gan gandarījumu par abu apvienošanu un citu cilvēku iedvesmošanu;
– “Jaunatne” bija mas pirmavots par Erasmus sniegtajām iespējām – vēl pirms studenta statusa apstiprināšanas, es zināju, ka arī es būšu ERASMUSnieks!
– ŠĪ konkrētā žurnāla veidošanā savu roku ir pielikusi arī Jolanta – mans plecs un kalns gan Porto studiju laikā, gan ilgi pēc tam…

Smieklīgi, bet šķiet, ka šodien ir noslēgts viens vesels cikls…
Žurnāla veidotāji iedvesmoja mani -> es turpināju iedvesmot citus, tajā skaitā arī nodrošināju kārtīgu sapurināšanu pašai Jolantai, lai viņa pieteiktos studiju apmaiņai un praksei -> mūsu blogi, atvestie stāsti un piemēri iedvesmoja citus -> Tagad Jolanta rūpējas, lai iedvesmotāji satiktu tos, kam tā iedvesma visvairāk nepieciešama… Un es esmu laimīga pielikt savu ķepu, kaut vai tikai ar stāstiem, ja ne pašas klātbūtni!

Ak, jā, un tagad lapas labajā pusē ir redzami arī mani Instagram attēli. Paši attēli gan ir jauktā secībā, bet pēc kāda (nenoteikta) laika tiem vajadzētu sākt parādīties arī hronoloģiski. Biju pamatīgi iesūnojusi gan tehnoloģiski, gan arī … slinkumā palaidusies, tāpēc tagad katru dienu cenšos sākt ar kādu jaunu attēlu no pēdējo divu gadu piedzīvojumiem, redzēto un darīto.

Tiem, kas ar mani draudzējas Facebookā lielākā daļa bilžu nebūs nekāds lielais jaunums, bet izskatās, ka mans sekotāju loks ir nekonsistents attiecībā uz konkrētu sociālo platformu, tāpēc darīšu, ko varēšu, lai to atjaunotu līdz aktuālajiem notikumiem.

Tāpat esmu atvērusi arī jaunu blogu, kas tiks rakstīts angļu mēlē. Centīšos rakstīt par vieniem un tiem pašiem notikumiem, lai vienas valodas lietotāji netiktu apdalīti no otrās, bet, jā, redzēs, vai neesmu apņēmusies par daudz… Katrā ziņā ŠIS blogs ir manas “mājas”, tāpēc, ja nespēšu “pavilkt” abus, teikšu ardievas angliskajam! 😉

Jaunā dzīve, Jaunā Ieva


Mazliet ilgāk kā divus gadus esmu saukta par “Eve”, nevis Ievu, jo briti nespēj izrunātu mums tik pierasto “ie” skaņu, bet es daudz labprātāk pati esmu vainojama sava vārda izvēlē, nevis pieņemu kāda cita izvēlēto mana vārda versiju! It kā jau nieks vien ir, vai ne? Bet, acīmredzot, vai nu pierodi un samierinies, vai tomēr izdari savu izvēli.

10943717_10205731361463316_1761834899974952249_n

Eve jau kopš pirmajiem ceļojumiem man ir bijusi ļoti interesanta un draiska biedrene, līdz ar to nebija nemaz tik grūti izdarīt izvēli par labu starptautiskākam vārdam. Ja latviešu versija ir pagodinājums slavenai dziedātai, kas kurināja vienotības un dzimtenes mīlestību Jaunās Atmodas laikā ar savu mūziku un dziesmu tekstiem, tad angliskā versija ir mans pagodinājums tai pirmatnējai sievietei (vienalga bija vai nebija viņa pirmā sieviete uz Zemes, pēc Bībeles nostāstiem), kas ir dabiska, saiknē ar dabu, koķeta un sievišķīga, vienkārša savā sarežģītībā, uguns sargātāja, piedzīvojumu meklētāja, pasaules piederīgā…

Šo divu gadu laikā dzīve ir bijusi raibu raibā, un cerams, ka nākamajos stāstos beidzot izdosies daļu arī pierakstīt. ĻOTI gribās atkal būt blogeru vidū un izstāstīt “savu stāstu”, bet brīvais laiks ir luksuss, kas nabadzīgiem studentiem nepieder. Un, ja godīgi… ir pat mazliet dīvaini rakstīt latviski (atkal) 🙂 bet, nu, cerams, ka manas kļūdas piedosi (un izlabosi – nekautrējies darīt man zināmu, kur kas trūkst – sen ir tas laiks, kad būtu jāatsāk darboties latviešu valodā, pat, ja savā nodabā vien).

Galvenās lietas, ko zināt, pirms ķeros pie citiem stāstiem:

– Atkal esmu students (mamma gandrīz no krēsla novēlās no priekiem, jo ceļš uz studentiju bija pārsteigumiem, ilgām un bailēm piepildīts);

– Dzīvoju, strādāju un mācos Skotijā;

– Esmu kalnoskāpēju vidū un lēnām, bet cītīgi apgūstu arī burāšanu, niršanu ar akvalangu un raftingu;

– Esmu sveika, vesela un laimīga, tik nabadzīga 🙂 bet tas nekad nav bijis šķērslis, vienīgi iemesls, kāpēc mājās neesmu bijusi nu jau kādu gadu …

– Nākamie lielie piedzīvojumi pēc absolvēšanas ir paredzēti Jaunzēlandē! 😉 Jā, plānoju pārcelties uz citu kontinentu uz kādu gadu vai ilgāk – redzēs, kur ceļa vēji pūtīs…

Prieks, ka vēl aizvien uzmani manus virtuālos pēdu nospiedumus!
Centīšos nesarūgtināt!

Ieva jeb Evie 🙂

Otrā Londonas elpa


Deviņi mēneši aizvadīti šajā brīnumainajā pilsētā, bet iepazīti varētu būt kādi procenti 5 (labi, ja)…

Trīs dienas esmu pavadījusi ar jauniegūtiem draugiem no Vācijas, kas atvēra to otro Londonas elpu priekš manis. Pusdienas, kas izvērtās jaunā draudzībā, vakariņas, kas noved pie kopīgas dzērienu baudīšanas un dzīves kvalitātes salīdzināšanas starp Vāciju, Poliju, Indiju, Latviju, Ganu, Angliju un ASV, šotiņi, kas aizsāk “strūklaku piedzīvojumu”  (no sava Bucket List beidzot varu izsvītrot stāvēšanu zem Marble Arch krāsainajām strūklakām), gara nakts pastaiga smieklu un čalu plīvurā, kas beidzas mazā viesnīcas istabiņā, kur dāmas atlūzt uz grīdas, bet puiši kā nosisti šņākuļo uz gultas. Karstums mocīja pilnīgu visus, līdz ar to nakts mierā ik pa laikam bija dzirdamas gan čalas, gan joki un smiekli par kāda krākšanu vai dīvaino gulēšanas pozu.

Kam brīvdiena, kam uz darbu?! Walk of Shame pa ceļam uz darbu un kolēģes komentārs, ka mugurā tā pati vakardienas kleita 😀 Dzīvokļa biedrenes laipnība atvedot jaunas drēbes no mājām, dubultā maiņa, kiķinot par visu un visiem (laikam alkohols vēl asinīs) un cenšoties pārāk bieži neskatīties pulkstenī, lai ļautu laikam skriet vēja spārniem. Vakara pirmā daļa ar Franču draugiem, kas ieradušies gan atrādīt savu otro pusīti, kas ciemos atbraukusi, gan vienkārši nosvinēt savas māsīcas dzimšanas dienu. Un tas, kā tas viss apvienojumā ar menedžera pēdējo darba dienu izvērtās par labāko vakaru Londonā. Sarunas un smiekli, dejas bārā, dzērienu jūra un vēl vairāk dejas, vēl vairāk smiekli un dejas līdz slēgšanai… Nakts kebabi, nakts autobusi un “zaļās pieturas”  meklēšana parkā, kas aizslēgts. Rāpšanās pāri divmetrīgam nožogojumam garā kleitā, somas saplēšana un jaunas rētas iegūšana, kad stipras rokas laicīgi noķer un paglābj no riktīgas nomaukšanās uz sejas. Pazuduši draugi, neliels uztraukums un kārtējā garā pastaiga, jo dažs labs ir ietiepīgs (loģiski, ka es) un nevēlas ņemt taksi, nedz arī rikšu 😀 (cenu gan mēģinājām nokaulēt, though… just in case!)

Tā apjausma, ka ir par vēlu pat nakts autubusam, jo jau aust gaisma… beidzot atrasts pazudušais draugs, kas sev laiku kavē pie viesnīcas durvīm ar diviem arābiem no Dubajas, un priecīgs smaida, ka ar mums ar viss ir kārtībā, piesēšana uz dīvāna, gaidot iespēju tikt uz tualeti, bet pamošanās uz grīdas (atkal), tajā pašā kleitā vairākas stundas vēlāk. Improvizētas “brokastis gultā” (nezinu, vai skaitās brokstis gultā, ja nav gulēts gultā, bet nu okay… lets let that slip!).

Brauciens mājās, lai pārģērbtos, ieietu dušā un savāktu mantiņas jaunai dienai. Camden Town šopings kungiem un viņu radiem un draugiem. Tiku pie krekliņa, kuru gribēju jau, kopš pirmās reizes, jo pamanījos uzliet Sangriju 😀 Kolosāli skati, daudz cilvēku un jaunas idejas jauniem pirkumiem un iekārojamām lietām. Iegādāts vīns un stundas kājāmgājiens solīto 15 minūšu vietā, meklējot London Zoo un Regent’s Park. Metām visu pie malas un devāmies uz to pašu Hyde Park, kas patiesībā bija Kensington Gardens 😀 Ūdenspīpīte, vīna pudele un alus, frisbijs un mana kā wing-man testēšana (nocopēju puišiem meiteni vārdā Anna, bet viņu prieks nebija ilgs, jo meitenei drīz bija jādodas prom), vecmeitu ballītes novērošana un cenšanās līgavu atrunāt no kāzām…

Noslēgumā – pavadītas divas dienas (un divas naktis) kopā, izdzerts liels daudz šķidruma, dalīts ēdiens un duša, apstaigāta Londona un atjaunota ticība nejaušībām un sakritībām, kā arī mīlestība pret mūziku vācu valodā, izbaudīta naksnīgās pastaigas un pagarināta dzīve vismaz par nedēļu, jo visu laiku smējāmies, bet bildes… bildes būs vēlāk… 🙂 Vienu vārdu sakot – lieliska atpūta, kad jau trešo nedēļu tiek strādāts tuvu pie piecdesmit stundām ar vienu brīvu dienu. Vairāk šada tipa pazīšanās, tiešām vairāk! Vēl labāk nebūtu sanācis, pat, ja tiktu plānots…

Latvietis ar lielo “L”


Mana pieeja interneta tīmeklim un datoram vēl arvien ir ierobežota, tomēr šodien smēlos dziļu, nepārspējamu un spēcīgu motivāciju un prieka devu no citiem latviešiem, latviešiem, kurus man gribētos saukt par LATVIEŠIEM ar lielajiem burtiem. Iemesls, kāpēc šodien šāda veida motivācija un “spēriens pa dupsi” bija tik svarīgs, ir tas, ka, dzīvojot prom no mājām, prom no Latvijas, pēdējā laikā sajūtas ir arvien nomācošākas. Pat par spīti labajiem laikapstākļiem un spēcīgajai veselībai. Ir dīvaini apjaust, ka dzīvo tik lielā pilsētā, kur ir tik daudz draugu, bet jūties tik sasodīti maziņš, vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Arī apziņa, ka šobrīd nevaru atļauties studēt tālāk (gan laika, gan finanšu ziņā), mazliet grauj ikdienā tik ierasto optimismu un pārliecību par sevi, tāpēc uzmeklēju divus blogus, kam sekoju un izlēmu padalīties. Pēdējā laikā arī tiem, kas vēl mīt mīļajā Latvijā, ir sācies mazliet jūtams depresijas vilnis (es gan ceru, ka tas mainīsies līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem), tāpēc ceru, ka šie stāsti uzmundrinās un sapurinās tā labi kārtīgi!

Beta_un_Martinsh_NepalaGandrīz ikvienam Valmieras studentam, kas uzsācis savas studiju gaitas ap 2007. gadu, ir zināms Vīgantu pāris (Mārtiņš un Elizabete) un viņu uzturētais blogs (bilde no bloga, Elizabetes un Mārtiņa īpašums). Abi vairākus mēnešus pavadījuši Nepālā, strādājot par brīvprātīgajiem (par pašu līdzekļiem, nevis organizāciju apmaksātā darbā ar kabatas naudu un istabu dzīvoklī) skolā, mācot bērnus un dzīvojot vietējā ģimenē. Negrasos atstāstīt viņu piedzīvojumus, jo ticu, ka daudz feināk ir uzzināt no viņiem pašiem, vai vismaz lasīt viņu piedzīvojumus blogā “Vīganti Nepālā”.

Ne tikai abu sirsnība un nesavtīgais mērķis mani iedvesmo, bet arī skaudrā patiesība par dzīvi un to, cik sīksti patiesībā esam mēs paši, kādas ir mūsus robežas, spējas un uz ko esam spējīgi, ja vien tā labi gribam. Un šie abi jaunieši gribēja, nu ĻOTI!!! Lieki piebilst, ka kaut kas tāds ne kuram katram būtu pa spēkam un ne kuram katram būtu vēlme ko tādu darīt, taču tieši tas šo pāri padara īpašus un svētītus ne tikai ar krāšņo draugu pulku un piedzīvojumu lādīti, bet arī vienam ar otru. Super-pāris, super piedzīvojums, super bildes un super-liela-iedvesma citiem, tajā skaitā arī man! LIELS PALDIES abiem, ka neslinkoja un dalījās savos iespaidos, līdzībās un atšķirībās arī ar mājās palikušajiem, bija ļoti interesanti lasīt un just līdzi! Žēl, ka neizdosies tikt uz bilžu vakaru, jo labprāt gribētu uzzināt vēl šo un to vairāk par īstenā brīvprātīgā dzīvi. Novēlu visu to labāko!

 

IMG_1731-300x224Otrs blogs (100latviesustasti.lv), kas man pēdējā laikā ir palīdzējis samierināties ar dzīves niansēm, cilvēkiem un pienākumiem, kas piederās pieaugušo dzīvei. Ieraksti ir nodrošinājuši izpratni, ka, nu, neesmu es viena pati savās likstās un nelāgajās sajūtās, bet mūsu ir krietni daudz! Attāluma šķirti, bet vienoti savā tautībā, ilgās un mīlestībā pret dzimteni, vēlmē atgriezties, meklējot veidus kā DZĪVOT (nevis eksistēt) un cenšoties to visu apvienot ar savu sapņu realizāciju un iespēju būt kopā ar sev mīļajiem.

Autori ir divi puiši, kas man personīgi nav pazīstami, bet lasot rakstīto ātri vien sāk likties, ka seni draugi. Šķiet, ka šāda rakstīšanas maniere mani arī visvairāk piesaistīja šim blogam. Ir gan lietas, kas varētu būt citādāk izveidotas, bet tas jau paliek pašu puišu ziņā – viņu darbs, viņu piedzīvojums, viņu stāsts! 🙂 Bet nu super ideja! Apsveicu par izdomu, kreativitāti un vēlu visu to pašu labāko! Lai izdodas piepildīt sapni! Un ceru, ka, ja būs vairāk to latviešu, ka tomēr neapstāsies pie skaitļa 100… Interesanti paraudzīties, kādos zemes nostūros tikai nemīt mūsu ciltsbrāļi un māsas… Lūk, neliela daļa no 5. ieraksta viņu blogā (par modeli Līgu):

“..Tāda ir pasaules kārtība, ka cilvēkiem materiālā stabilitāte nepieciešama pilnvērtīgai funkcionēšanai. Un, apgūstot citas kultūras, mēs varam labāk ieraudzīt savējo, nereti atklājas līdz tam nepamanītas nianses. Tam visam klāt – jebkura papildus valoda padara mūs daudz bagātākus. Bet neviens tevi negaidīs tā nekur, kā gaida mājās. Jo, lai arī mūsdienās tehnoloģijas paver iespēju būt ekrāna attālumā no saviem mīļajiem, sazināties ar tiem ik dienas, kā atzīst arī Līga – ne jau sarunas ir tas, pēc kā ilgojies visvairāk. Tā ir klātesamības sajūta, kas pietrūkst..”

 

Lai jauki lasās, draugs!

 

Tosts par draugiem un sapņiem


Mamma bieži vien mēdz pieminēt teikumu, ko esmu viņai teikusi vairākus gadus atpakaļ. Laikā, kad pašai skolā ar draugiem gāja smagi, labprāt pievienojos vecāku copes braucieniem. Šajos braucienos kopā pulcējās gan vecāku darba kolēģi, gan klienti, kas jau izsenis bija kļuvuši par tuviem ģimenes draugiem, ar kuru bērniem kopīgi uzaugu. Makšķerējām, pļāpājām, ēdām noķerto, spēlējāmies brīvā dabā un gājām peldēties – idille 🙂 Bet teikums, kas atstājis iespaidu uz manu mammu bija: “..Es vēlos kaut arī man kādreiz būtu tik daudz draugu, cik jums ar tēti!”

Šodien varu teikt, ka ne visi no šiem cilvēkiem vēl aizvien ir manu vecāku draugi. Laiks iet un intereses mainās. Cilvēki mainās. Pieaugušajiem reizēm ir daudz grūtāk piedot dažas pārestības. Dažas lietas tā arī netiek izrunātas. Dažreiz traucē viedokļu nesakritība un nespēja ieklausīties. Lai kā tur arī nebūtu ar vecāku draugiem, es gribu pastāstīt par savējiem.

Mana vēlēšanās IR piepildījusies! 🙂 Jau gadu vai divus atpakaļ sapratu, ka mans draugu skaits ir košs un neaprakstāms. Jā, dažreiz kāds paziņa paslīd zem nosaukumu “draugs”, bet pieredze rāda, ka parasti tikpat ātri viņi no turienes arī izslīd… Vecums vairs nav tas, kad varētu mētāties ar šī vārda nozīmi.

DRAUGS. Cilvēkbērn, Tu dari mani laimīgu, jo esi mans draugs.

Daudz pārestībām, nakts sarunām, priekiem un asarām, izdzertiem kokteiļiem, pastaigām un braucieniem ir iets cauri. Ir daudz smiets, ir turēta roka un pagriezts plecs, kur uzstutēt zodu, lai tas bēdīgā brīdī netiktu nolaists. Ir gājis kā pa kalniem un lejām. Reizēm nepietiek garīgā spēka ieskatīties acīs un pateikt, cik ļoti mīlu šo cilvēku, bet citreiz vārdi birst kā no pārpilnības raga. Domāju, ka nav vērts censties nosaukt visus Draugus (jā, viņi ir pelnījuši LIELO burtu!) vārdā, tomēr… ir daži, kas mani iedvesmo visilgāk, visvairāk un visbiežāk… arī tad, ja satieku vien reizi vai pāris reizes gadā…

Ar Martiņu dvīņu – Ievas un Ingmāra – dubultdzimšanas dienā Vēzīšos 🙂

MARTA – mana māsa Dvīne un vissenākais, vislabākais draugs, kas man vien šai pasaulē varētu būt! Cik naktis pavadītas pļāpājot, cik bieži raudāts par neveiksmīgām, bērnišķīgām sirdssāpēm un sirdsāķīšiem, cik bieži stutējušas viena otru, kā nu vien sanācis. Tik neskaitāmi daudz reizes esam strīdējušās un kašķējušās – ne velti vēl aizvien divreiz piedomāju, kad man kāds vaicā, vai man ir māsas vai brāļi, jo šādas attiecības ir īstām māsām. Mīlu neizsakāmi ļoti un esmu pilnīgi noteikti pārliecināta, ka šīs ir, iespējams, vienīgās attiecības manā dzīvē, kur nekāds attālums vai laiks nespētu kaitēt tā pa īstam!

Draugs, kas ir braucis uz gandrīz visām manām Valmieras ballēm, uzņēmis pie sevis mājās un stutējis uz tusiņiem, pat gultu nav žēlojusi! Draugs, kam palīdzētu līķi aprakt un noslēpt pēdas, pat divreiz nedomājot! Draugs, kura bērniem jau spēļu biedri ir piemeklēti (manējie)! Draugs, kas mani ir apciemojis ik vienā manā dzīves piedzīvojumā – vai ta bijusi Anglija vai Portugāle… ticu, ka atbrauktu arī uz Antarktīdu, ja es tā gribētu…

Viņa ir mans draugs, kam ne tikai pirmais burts ir tas lielais, bet gan viņi VISI! DRAUGS. Mans vislabākais draugs, kur dēļ sirsniņa sāp, kad nevar satikt kaut vai to nīkulīgo vienu reizi mēnesī… Draugs, kuram jūtos lielāko daļu savu pozitīvo mirkļu parādā. Draugs, kuru stutētu iekšā čemodānā, lai stieptu līdzi, kur vien pati dodos. Draugs, kas nevienu reizi nav pīkstējis vai pukstējis, ka atkal esmu prom… bet zinu, ka noteikti tak arī bēdājas… Draugs, bez kura ir traki grūti, esot prom, jo šķiet, ka daļa māju sajūtas palikusi līdz ar viņu. Mans dvīnītis…

SOLVITA jeb kā man labpatīkas ārzemju draugiem saukt viņu par “Saulaino dzīvīti” jo, ja ne itāliski, tad vismaz līdzīgā valodā “Sol” nozīmē sauli, bet “Vita” dzīvi. Un tāda viņa man arī ir! Nezinu, vai manī vēl būtu palicis tik daudz pozitīvisma, ja šī dāma nebūtu ienākusi manā dzīvē…

Ar savu rūmiju, ciemojoties pie Didža Anglijā (Novembris, 2011)

Ar savu rūmiju, ciemojoties pie Didža Anglijā (Novembris, 2011)

Gandrīz četri gadi pagājuši, kopš sākām dzīvot kopā kopmītnēs, un kopš tā brīža esam rūmiji forever! Abas blondas, abas trakas un abas lieliski papildina viena otru. Jau sen visiem stāstu, ka, ja nebūtu sākusi dzīvot kojās, iespējams, tā arī nebūtu iemācījusies gatavot, savukārt Solvita ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es visupirmām kārtām nenomiru badā… Un tad, kad maciņš par plānu, tad kopīgi ceptus kartupeļus 4.00 no rīta nekad neesam smādējušas. Kopā ar Friends un Desperate Houswifes sērijām esam kopīgi notiesājušas kādu tonnu kartupeļu divatā vien…

Šis ir cilvēks, kas ikdienā trūkst nu dikti, dikti… tik ļoti bija pierasts pieskatīt ballīšu laikā un celt uz lekcijām, kad slinkums nelaida vaļā (nu, labi, varbūt ne slinkums – visi tak pieauguši cilvēki zina, kas patiesībā no rītiem neļauj normāli piecelties, tomēr es palikšu pie apzīmējuma “slinkums”), braukt ciemos uz Cesvaini, aizlienēt pidžammas bikses, kad iegriba parādījās, gaidīt taksī, kad pēkšņi pārdomāja visu sava vakara garderobi, kavēt laiku uz balkoniņa, pļāpāt līdz vēlai naktij, aprunāt puišus un mierināt par stulbajiem cilvēkiem apkārt, par kuriem evolūcija vēl nav parūpējusies…

Solvita manas kursa biedrenes cienāja ar gardām pašgatavotām trifelēm, iemācīja man visu par kaitīgajiem E un to, kura it īstā maize, ko iegādāt veikalā, kā arī nesmādēja manis taisītās ūdenspīpes un pohu siermaizītes, ko gatavoju vai pusstāvam pēc kārtējās ballītes 🙂 Viņa piekrita kopīgam ceļojumam ciemos pie mana vīrieša, kad viņš bija devies prakses gaitās Britānijā. Tas tad laikam arī būtu celojums, kas mūs abas un mūsu draudzību pārbaudīja visvairāk! Jo īpaši pacietību no manas puses un uzticēšanos no Solvitas puses.  Un, lai cik ļoti kāda no mums arī nebūtu pukstējusi vai žēlojusies, es domāju, ka abas šo celojumu atceramies ar smaidu un tirpām pakrūtē. I know I do 🙂 Skatos uz bildēm un gandrīz raudāt gribas par to, cik ļoti pietrūkst koju dzīvesbiedrenes, pašas koju dzīves un cilvēku. Izlaidums ir bijis viens no skumjākajiem brīžiem manā dzīvē. Lai kāds arī nebūtu attālums, Solvita jau izsenis ir apsolījusies izlutināt manus bērnus līdz nemaņai, un es gara acīm redzu, kā viņa maitās manas meitas ar stāstiem par mūsu koju uzdzīvi, kosmētiku un puišiem… un esmu gaužām pateicīga par viņas esamību manā dzīvē! Novēlu ikvienam atrast šādu koju draudziņu, uzsākot savas studiju gaitas, jo augstskolā atrastie draugi ir uz mūžu!

SIGNIJA

Gatavojoties ViA Cukurballei :)(Signija, Līga, Solvita, es un Martiņa)

Gatavojoties ViA Cukurballei 🙂
(Signija, Līga, Solvita, es un Martiņa)

Šī draudzība aizsākās palēnām, turklāt domāju, ka vēl aizvien neapjaušu, cik lielu lomu manā dzīvē tā ir nospēlējusui. Signija ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas mani pieņem tādu, kāda esmu un nekad nav centusies mainīt, tieši otrādi – iedrošinājusi sekot savai sirdsbalsij, neuztraukties par citu viedokļiem un… nezinu gan, vai tas atbilst patiesībai, taču man vienmēr ir licies, ka viņa jo ĪPAŠI ir centusies mani pamudināt darīt lietas, ko zināja, ka pati neizdarīs (ne jau tāpēc, ka nevarētu, bet gan tāpēc, ka tāpat kā es tagad, arī viņai bija uz pleciem uzkrauta citu cilvēku dzīve)…

Signija mani radināja pie sviestpupiņām un citām veģetāriešu ēdieniem, pamudināja biežāk nēsāt svārkus un ierādīja pareizo humpaļveikaliņu ķemmēšanas mākslu, smīdināja un audzināja Latvijas kultūras un mūzikas pasaulē, kurināja ar mani ūdenspīpes dūmu un vēl ilgi gulēja ar manis nosperto Toma Grēviņa plakātu zem auss (pēc tam, kad viņa koncertā uzrāpos uz skatuves un ieguvu ilgi kāroto autogrāfu ar Signijas vārdu). Viņas aiziešana no ViA bija tas, kas mani mocīja vēl pusgadu. Vēl loti ilgi neradu sev mieru, ilgi nevarēju savākties un domāju, ka viņas pamudinājuma man arī pietrūka pašā pēdējā mācību posmā. Cilvēks, kas tic citu cilvēku spēkiem, mazāk savējiem… Mans cilvēks visnotaļ un, ja būtu vīrietis, precētu nost kaut vai tūlīt pat!

Domāju, ka tieši Signija ir vainojama pie manas ilgo pastaigu mīlestības. Pavisam NOTEIKTI, ka viņa ir vainojama pie manām tuvajām attiecībām ar pus-bohēmisko dzīvesstilu un vēlēšanos paklačoties ar kādu no savām sirdsdraudzenēm. Signija ir viens no visskaistākajiem cilvēkiem, kādu man ir bijis tas gods pazīt – iekšēji UN ārēji, un pavisam noteikti atrodas starp pašiem svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Nedomāju, ka ir vērts uzskaitīt kopīgi pārdzīvotos sirdsdēstus un pārdzīvojumus, ilgās sarunas pa telefonu un neskaitāmās pastkartes, kas nosūtītas, bet, ko IR VĒRTS pieminēt: apēstās šokolādes tāfelītes, kad pati tās ēst vairs nevarēja, superjaukās koju vakariņas un ūdenspīpes prieciņus, milzīgo uzticēšanos dodoties kopīgi peldēt un tos retos, bet spēcīgos apskāvienus, kad man prāts galīgi bēdīgs un acis žēlas… Kaut gan pašos pamatos cenšos visu skatīt ar pozitīvismu, mazliet nožēloju, ka tā arī neizdevās piepildīt Porto sapni, jo trijatā būtu bijis vienkārši pasakaini, bet katram savs ceļš ejams… Vienīgais, ko es nožēloju ir tas, ka tad, kad draugam smagi un grūti, nespēju paņemt daļu smaguma un bēdu uz saviem pleciem, lai kaut mazliet sanāk uzelpot. Mīlu Tevi, Signij… un ļoti lepojos ar to, ko esi sasniegusi un sadarījusi! ĻOTI! Un don’t you dare to kādreiz aizmirst!

Trakie žurnaļugas (Tūja, 2011) - dažas stundas pirms šī fotoattēla uzņemšanas, uzzinājām, ka abas dosimies uz Porto :)

Trakie žurnaļugas (Tūja, 2011) – dažas stundas pirms šī fotoattēla uzņemšanas, uzzinājām, ka abas dosimies uz Porto 🙂

Ar Jolantiņu izlaidumā (Jūnijs, 2012)

Ar Jolantiņu izlaidumā (Jūnijs, 2012)

JOLANTA. Lai gan pazīstamas gandrīz jau piecus gadus, draudzenes tikai salīdzinoši nesen. Kopā piedzīvota, pārdzīvota un izsapņota Portugāle, stāsti, darbi un nedarbi, mīlestības un kaislības, kopīgi satikti jauni draugi un piedzīvota veco aiziešana, dzimšanas dienas un pastaigas, svētki un bēdas. Ļoti īsā laika posmā mūsu draudzība tika pārbaudīta visos iespējamos veidos. Domāju, ka vēl arvien neesam sarīvējušās perfekti kopā, taču pašu galveno viena par otru zinām – varam paļauties viena uz otru, uz atbalstu un sapratni, varam izrunāt lielākās bēdas un šaubas, padarot tās par pusbēdu, kā arī ticam viena otras spēkam, sapņiem un iecerēm – ko gan draugā vairāk var vēlēties?

Nezinu, vai mūsu draudzība ir tik ļoti attīstījusies vai vienkārši esam izaugušas, tomēr bijušās nesaskaņas jau sen kā aizmirstas, paturot prātā, ka viegli nav bijis tik un tā… Abas esam spēcīgas personības (viena skaļa, otra koša) un ar spēcīgiem raksturiem, kas nekad nav viegli, tomēr mums ir izdevies! Tagad abām ceļošana un valodas ir asinīs, abas skatāmies vienā virzienā un, pat, ja nesaprotam viena otru, ieklausāmies… Jolanta ļoti klusiņām un nemanāmi ieņēma paliekošu vietu manos sirds kambaros un viņas viedokli vērtēju ļoti augstu. Ja agrāk dzīvoju ar izpratni, ka pati jau visu zinu un metos dzīves ūdeņos ar galvu pa priekšu, tad tagad lietas daru daudz rūpīgāk, vairāk pārdomājot sekas un iznākumu. Jolanta bija tas dibenspērējs, kas mani pamudināja uz svarīgu lēmumu manā personīgajā dzīvē, par ko esmu neizsakāmi pateicīga. Domāju, ka ikvienam ir nācies piedzīvot mirkli dzīvē, kad esi iesprūdis un netiec ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet pats nevari saņemties kaut ko darīt lietas labā… šķiet, ka Jolantu biju novedusi tiktāl, ka viņa mani pārliecināja par to variantu, kas pašai šķita sirdij tuvāks. Aizdzina pagātnes rēgus, tā teikt… 🙂

Sakot, ka Jolanta ir spēcīga rakstura cilvēks, būtu nepateikt neko! Baidos, ka arī, lai cik ļoti es censtos raksturot viņu pašu, mūsu draudzību un iemeslus, kāpēc man patīk, ka viņa atrodas manā dzīvē, ar vārdiem nepietiks… Tas ir jāredz, jāizdzīvo un jāsajūt. Jolantiņas gaišums ir tas, kas cilvēkus pievelk, tiešums un spēja redzēt cauri – atbaida, bet tie, kas iztur… ai, tie, kas iztur, tie piedzīvos ne mazums krāšņus un skaistus momentus – pilnus smieklu, dzīves mīlestības un atdeves. Tas vīrietis, kas izrādīsies mūsu Rudmatītes dzīves partneris, būs viens riktīgi laimīgs mužiks! Otru tikpat spēcīgu, stūrgalvīgu, apņēmības pilnu, tajā pat laikā trauslu un lolojamu, dzīvespriecīgu, aizraujošu un talantīgu cilvēku manā draugu lokā neatrast… vismaz ne pagaidām…

Man par Jolantu būtu vēl un vēl, ko teikt, tomēr kaut kas jāpataupa tak arī tiem dzīves memuāriem, ko kāreiz nāksies sarakstīt… Vēl tikai vēl viens paldies par to, ka šāds cilvēks ir ienācis manā dzīvē un izcīnījis tur vietu uz palikšanu! 🙂 Un te attēls, kas pilnībā izsaka manas/mūsu Porto izjūtas: laimi, prieku un 4xS (Sun and Sand, Sea and Sangria) and so much more 🙂

Porto - having the best time of our life (2011)

Porto – having the best time of our life (2011)

And last, but not least -> DIDZIS 🙂

Beidzot atraduši "pazudušo vilcienu", ceļā uz Bournemouth :) (2011)

Beidzot atraduši “pazudušo vilcienu”, ceļā uz Bournemouth 🙂 (2011)

Mūsu pazīšanās jau kopš paša sākuma ir bijusi visai interesanta, dīvaina un tomēr tik ļoti saprotama un pareiza. Trīs lietas – labas lietas – tā mēdz sacīt, un tā ir arī ar mums – tā kārtīgi iepazināmies tikai trešajā reizē, kam sekoja kādi divi gadi of nagging par to, ka viņš nespēja atcerēties, ka esam tikušies arī citur… (es vienkārši pamanījos ātrāk salikt kopbildi, tas arī ir viss… ) 😀 Lai nu kā arī nebūtu, Didzis ir cilvēks, kurš mani pazīst caur un cauri. Kā, lai nenovērtē cilvēku, kas zina par visiem Taviem grēkiem  un nedarbiem, tomēr spītīgi izvēlas skatīties tiem pāri un redzēt to cilvēku, kāds pats vēlies būt?

Trīs vienā – labākais draugs, uzticības persona un mīļotais cilvēks – tik ļoti līdzīgs man, bet dažos aspektos pilnīgs pretstats. Ir grūti rakstīt par cilvēku bez kura ikdiena liekas tukša, nepiepildīta un vienmuļa. Vēl grūtāk ir tāpēc, ka ir nepieciešami trīs cilvēki, lai aizstātu šo vienu un arī tad nepietiek… un attālums dara savu…

Kas tik kopā nav darīts?! Kopā spertas bērnu ragutiņas, lai es, pirms dodos prom uz Porto, varētu pavizināties no kalna, kopīgi ir sveikti draugi un pārsteigti vecāki, esam stopējuši un tuvāk iepazinuši gan Latvijas daili un dabasskatus, gan arī mūsu draugu pacietību un izturību, kopā esam mācījušies un dzīvojuši, cepuši kartupeļus koju virtuvītē, dzēruši uz katru “Pokemon” frāzi (galvenais iemesls, kāpēc Ieva vairs nedzer Bloody Mary), braukuši snovot un filmēt, dejot un filmēt, atpūsties un filmēt (karoče – daudz filmējuši esam kopā… by the way – lieliska komanda, manuprāt). Esam balstījuši un stutējuši viens otru, kā nu mācējuši un realitātē kopā esam bijuši vien pusi no visa laika, cik ilgi viens otru pazīstam.

Didzis ir cilvēks, no kura esmu daudz mācījusies par cilvēciskajām īpašībām, spēku un izturību. Viņa pasaulē mīt ģimene, draugi un pārējie, ienaidnieku vienkārši nav! Bieži vien esmu teikusi, ka neuzticos cilvēkiem, kas patīk visiem, bet Didzis tāds ir – miegamika ar kucēna acīm, kurš pavisam vienkārši varētu salauzt degunu, ja līdz tam nonāk. Bet nenonāks, jo viņš ir dzimis diplomāts, ķīviņos neielaižas un māk apieties ar sievietēm… Kad jūt, ka labi nebūs, tad sniedz iespēju atkāpties vai vismaz brītiņu savākties, mierīgu sirdi piedod un pasmejās, vienmēr pa rokai tur Snickers, lai pabarotu dāmu, jo zina, ka lielākie kašķi rodas, kad esi izsalcis…

IMG_0005 (1)Ir grūti neieritināties viņa azotē un tur arī nepalikt, jo katram ir savas problēmas, ar ko tikt galā, bet viņš tik smaida, paijā galvu un māj ar savējo, sacīdams, ka visu saprot… Ja vien labās domas varētu iemainīt pret naudu… Didzis caur un cauri ir cilvēku cilvēks! Pat, ja pats to nesaprot vai noliedz, tā ir! Viņam interesantus, labsirdīgus, patiesus cilvēkus vajag kā ēst, citādi sabožas un pārdomā dzīves jēgu. Vienlīdz lieliski saprotas ar meitenēm, tāpat arī ar puišiem. Izņēmums ir stulbi izlecēji un mākslīgas tukšpaures.

Kopā nodzīvotais laiks paskrēja nemanot! Kopīgas brokastis, lekcijas un darbiņi, kopīgas vakariņas darba dienas beigās, spēles ar koju draudziņiem vai studiju biedriem, pa kādai feinai ballītei vai izbraucienam pie dabas, kad sanācis… Tā gaidīšana, kad vīrietis pārradīsies no treniņa vai sacensībām un sarunas, gatavojot ikdienišķo maltīti (vēl tagad klusumā nemāku gatavo ēst), pārrunātie dienas notikumi un cenšanās vizuāli atainot satiktos cilvēkus… Riebums, kad mana vēlme celties agrāk, aizēno plānu pagulēt ilgāk vai tā sajūta, kad augstskolā esi pavadījis vairāk kā 12 stundas kaut ko montējot vai darot, pārrodies mājās un tur saņem lielu lāča aspkāvienu, buču uz vaiga un jau gatavu, karstu ēdienu ar Kagoriņu…

Šādiem draugiem tik pieminekļus celt! Un katru reizi, kad piemirsīšu, cik man feini draugi mīt šajā pasaulē, es pārlasīšu šo bloga ierakstu… Reiz, kad biju jaunāka, kladītē rakstīju iespaidus par cilvēkiem, skaidri atceros, ka par Didzi biju ierakstījusi, ka viņš ir viena riktīgi gaiša persona, kas citus vienkārši pievelk būt līdzās. Lai kā arī dzīve nākotnē neiekārtotos, šim cilvēciņam vienmēr būs īpaša vieta manā sirdī 🙂 Un, kas zina – varbūt arī kādu pieminekli sanāks uzvelt…

Atvadu ballīte Valmierā (2011)

Atvadu ballīte Valmierā (2011)

Dāmas Madridē (2011)

Dāmas Madridē (2011)

Letiņi Madridē (2011)

Letiņi Madridē (2011)

Par attālumiem…


Interesanti, cik bieži man ir gribējies beidzot, tak, kaut ko ierakstīt šajā kastītē, tomēr pēdējais pusgads ir izsmēlis mani pilnībā – fiziski, garīgi, emocionāli un radoši. Lai gan šķiet, ka beidzot esmu iedzīvojusies savā jaunajā dzīvē, vēl arvien ir sāpīte par lietām un cilvēkiem, kas atstātas Latvijā. Patiesībā nē – sāpes ir tikai par atstāto Latviju un cilvēkiem.

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Teikšu godīgi, lai cik tuvi draugi man dažs labs arī nebūtu, es kādu laiku izvairos no tiem, kad jau kārtējo reizi tiek pajautāts, kad tad būšu atpakaļ, kāpēc nebraucu ciemos, kāpēc neesmu tur, Latvijā? u.tml. Dārgie, es jau pabiju ciemos Latvijā. Satiku ne gluži visus tos, ko būtu gribējies – dažas nožēlas ir palikušas, piemēram, par Baibām, manu draudzeni Žeņu, dažiem radiem un vēl čupām koju draudziņu un citiem, ko varbūt ātrumā tagad nespēju iedomāt – taču ar to arī viss beidzās… ar cilvēkiem. Latvijai vairs nejūtos piesaistīta citu iemeslu dēļ. Esmu izvēlējusies savu pasaules klaidoņa lomu. Pirmo reizi dzīvē baudu to, ka nekas nav ieplānots un pēc tam, kad būšu piepildījusi savas pēdējās saistības, varu atspert pasaules durvis plaši vaļā! Un, jā, to es gaidu ar nepacietību! Nevaru sagaidīt, kad kļūšu par īstenu pasaules pilsoni, uzsūcot citu stāstus košos un krāsainos, apskatot pasaules piemirstos nostūrus un liekot lietā ceļā iegūtās zināšanas. Beidzot mani noklusētie sapņi sāk piepildīties un mani pārsteidz, cik smagi ir atzīt, ka tie nav saistīti ar mājām… Ja neskaita, protams, to, ka nevienu pašu brīdi neesmu plānojusi audzināt savus bērnus vai barot zemi ar savu augumu kur citur kā vien Latvijā. Šobrīd tas ir arī viss! Pārējais paliek neizplānots, neizlemts…

Šodien izlasīju vēl neizlasītos bloga ierakstus savai draudzenei un viens konkrēts ieraksts iespēra man pa pēcpusi:

“Es nebiju domājusi, ka vientulība elpos man vairs ne tik pakausī, bet jau sejā. Nē, es nerunāju par burtisku vientulību – kā naftas meklētājam tuksnesī, kuram nepieciešams tikai mazs ūdens avotiņš. Es runāju par vientulību izstiepstākā nozīmē. Tev taču ir draugi? Draudzīgi paziņas, kurus gribi paturēt savā redzeslokā. Varbūt ne gluži katru otro dienu kopā tēju dzert vai šņabi, bet apzināties, ka akūtas nepieciešamības gadījumā jūs šķir tikai viens divi rajoni. Nevis valstis un okeāni. It kā jau visi modernās dzīves gadžeti jūs patur gandrīz blakus. Bet tas nekad vairs nebūs tā, divos naktī, tavā virtuvē, cigarete un tēja un izrunāta sirds.” (Atsauce šoreiz netiks pielietota, jo zinu, ka autors tā labprātāk gribētu)

Tieši tā šobrīd jūtos es…

Dzirdu, cik daudzi lād Angliju un citas zemes, jo mūsējie pazūd un daļa vairs nekad neatgriežas… Mans GAP year sākās ar nepieciešamību pēc nedaudz lielākām naudas summām, ko es uzskatu VAR sapelnīt arī mūsu latvju zemē, tomēr tas prasa nedaudz vairāk pacietības, laika un atteikšanos no jebkādas normālas dzīves iespējām (nerunāju par ballītēm un alkoholu, cigaretēm un citām “nepieciešamībām”, bet gan normālu kafijas padzeršanu ar omi svētdienās, ko neviena no mums nevar atļauties, par dāvanām māsīcas mazajiem vai lielo pastkaršu lērumu nosūtīšanu). Tagad mans brīvais gads izvēršas par pārbaudījumu gadu. Sevis pārbaudīšanu. Par robežu un spēju izzināšanu. Un viens no svarīgākajiem aspektiem ir tas, ka ar visu galā jātiek vienai. Draugi ir nenormāls atbalsts ikvienā dzīves situācijā, tomēr, ja draugi ir tūkstošiem kilometru tālu prom, tad vienīgais cilvēks, uz kuru paļauties esi Tu pats… un izskatās, ka tas arī ir tas, kas man šobrīd ir bijis vajadzīgākais (ir gan kāds izņēmums, kurš nevēlētos, lai viņu piemin, tomēr… nespēju nepateikties!)

Un vēl… šis ir ČŪSKAS GADS! Lielākoties neticu nedz horoskopiem, nedz pareģojumiem, tomēr… kopš februāra sevī jūtu kūsājam vairāk enerģijas (pilsēta arī palīdz), vairāk ideju (jo trakākas, jo labākas!) un daudz, daudz vairāk apņēmības! ŠIS IR MANS GADS, ka es jums saku! Pirmās gada apņemšanās jau ir piepildītas – darbiņu Anglijā atradu (vienas nedēļās laikā, turklāt tādu, kas vēl aizvien sagādā prieku!), Latvijā pabiju, Evucīša izlaidumu apmeklēju, draudziņus satiku, Cukurballē padancāju, pa Zviedriju pat pamanījāmies paklaiņot, esmu godīga un atklāta pret sevi un savām vēlmēm (pie tā gan vēl nāksies mazliet rūpīgāk piestrādāt), beidzot došos apciemot pilsētu, kur mana sirds un, šķiet, ka arī dvēsele, mīt – Porto, vasarā ieplānots (jau biļetes iegādātas) apciemot sen neredzētus radus un esmu atkal piesaistīta žurnālistikai, turklāt kas ir pavisam dīvaini – Latvijā. Jā, laiku pa laikam mana balss ir un būs dzirdama Latvijas Radio 1 🙂 (Šis ir vēl viens piemērs no sērijas “Nekad nesaki nekad!”)

Tagad tikai vēlos tādus nieciņus kā jaunu datoriņu un vēl šo un to, lai pilnībā varētu izmantot savu potenciālu un iegūtu jaunas iemaņas. Es jau tagad berzēju ķepiņas, jo ir saštukots tik nenormāli daudz kas!

253796_10151565459822938_1241751128_n

Man pašai iet ļoti, ļoti labi! Būtu kauns sūdzēties! Jā, veselība šobrīd pieklibo, tomēr tas tāds neliels misēklis. Dzīvokļa biedri ir Madeirā, atpūšas, bet es esmu palikusi darbos un mazo suņa jaunkundzīti pieskatīt 🙂 Darbā viss ir lieliski – cilvēku ir daudz, līdz ar to laiks paskrien nemanot, darba kolēģi ir fantastiski (bilde no darba ballītes karaoke bārā) un šobrīd veido grupiņu no man svarīgākajiem cilvēkiem šeit.

Esmu atsākusi peldēt un ik pa laikam uzņemu savus Latvijas draudziņus. Esmu iekrājusi lielu daudzumu grāmatas angļu valodā, plus ieskatījusies komiksos (ja zini, ka naudas nav, tad labāk nemaz nesākt – iesūc sevī ļoti āri), kā arī atvedu līdzi savus vēstures pierakstus (Paldies skolotājai Butulei 🙂 ), lai atkārtotu vēstures svarīgākos aspektus un nekristu kaunā, ja kāds man kaut ko pavaicā par notikumiem Latvijā (Kā nekā amerikāņu restorānā strādāju un apbrīnojami, cik daudzus interesē notikumi Latvijā). Nenormāli gaidu pavasari – kleitas arī jau ir savestas, tagad tik katru dienu nolūkojos ar kāru aci, bet ziema kā ievilkusi mūs savos nagos, vaļā laist i netaisās.

Zemāk saliku dažus attēlus no sava LV apciemojuma. Diemžēl pie tā, ka nesatiku vairāk savējos un tā arī no sirds neizballējos bija vainojams saķerts vīruss, no kura man izdevās atbrīvoties vien 2 dienas pirms atgriešanās, bet ko nu tur daudz nožēlot. Dzīve ir skaista un viss, kas notiek, notiek uz labu! Šobrīd tam ticu vairāk kā jebkad!

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

IMG_0030

Vai kādam vēl komentāri vajadzīgi? (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013): es, pati gaviļniece un Maijiņa (trūkst Solvitas, kuru es iefotoshopēšu tiklīdz man būs jauns dators) jeb labākais Z-koju 207. sastāvs.

Lost in Sweden (Februāris, 2013)

Lost in Sweden (Februāris, 2013): Edvards, Ilžuks un Didzis, bet priekškadrā briesmīgā seja pieder pašam autoram

 

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Jolantiņa, aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

Jolantiņa un aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

 

Iebalzamēta ziņa tīmeklī


Iedomājies, ka šodien, kad lasi šo ierakstu, ir 5. septembris, es tik tikko to esmu ievietojusi blogā, bet Paralimpiskās spēles Londonā vēl aizvien rit pilna sparā.

Pastiprināti izmantot savu iztēli Tev lūdzu, jo esmu grēkojusi pret saviem lasītajiem ar informācijas trūkumu par Paralimpiskajām spēlēm. Lai gan spēju dabā izdzīvot aptuveni divas nedēļas bez elektroniskajām saziņas un komunikācijas ierīcēm, ir pagrūti piepildīt bloga saturu, ja nav datora. Mācība ir tāda, ka vairs nesolīšos, ka rakstīšu katru dienu vai tamlīdzīgi, jo, taisnību sakot, ir lietas, ko vienkārši nevēlos dalīt ar citiem. Ir sajūtas, kuras, ietērpjot vārdos, izbalo gluži kā koši zili džinsi, kad tie nēsāti uz skolu, darbu un ballītēm un  izdilst līdz kāju kailumam. Šīs sajūtas ir iemūžinātas lapās, rakstot ar roku, līdz vairs nav iespējams iztaisnot pirkstus, kas žņauguši pildspalvas kontūras. Tur atradīsies tās domas, kas malušās pa galvu un ieguvušas konkrētus apveidus laikā, kad dators nav bijis pa rokai…

Tomēr pastāv arī tadas domas, idejas un sajūtas, kuras esmu pamanījusies ne tikai piefiksēt drukātā formāta mirdzošajā ekrānā, bet pat nofilmēt reizēs, kad esmu bijusi viena un ir ļoti gribējies iemūžināt tikko piedzīvoto… Zemāk esmu ievietojusi video ierakstu, kas gluži kā tāda iebalzamēta papirusa strēmele pārdzīvojusi laika skarbo dabu, ir saglabājusies virtuālajā laikā un telpā.

Neaizmirsti, ka “šodien ir 5. septembris” 🙂

Pie video kvalitātes vainojams mans divu pikseļu Bloggie, kā arī tas, ka filmēts vējainā, tumšā nostūrītī. Video netika pabeigts, jo mans namatēvs bija pabeidzis savu darba dienu un beidzot varējām doties mājās 🙂 Bet būs vēl citi video sveicieni – neuztraucies!

Lai Tev šodien laba diena!

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site