DRAUGI (!!!)


Jau kopš bērnības sapņoju par to, ka man būtu tikpat daudz draugu kā maniem vecākiem un teikšu godīgi, ņemot vērā to, ka man vēl ir lielāka daļa dzīves priekšā, es domāju, ka varētu teikt, ka mans sapnis ir piepildījies…

Ui, manu draugu loks ir plašs – sākot no Amerikas viena krasta līdz pat Austrālijai – vismaz garumā tā sanāk, par platumu gan nebūtu tik pārliecināta, ja vien nedomājiet, ka Santa Klauss arī ir savējais čoms.

Mani draugi ir unikāli un kolosāli, katrs savās īpatnībās un dīvainībās dzīvodami, ir padarījuši manu dzīvi vienreizēju! 🙂 Grūtības sagādā kontaktu uzturēšana, tomēr tas tikai norāda uz to, cik tā ir cieša un svarīga abām pusēm! E-pastā krājas virtuālās vēstules, uz sienas tiek piespraustas arvien vairāk pastkartes un otrādi!

Un šis ieraksts šorīt top, jo man negulējās, jo nevarēju satraukumā apturēt savu nerātno sirdi, jo zinu, ka šodien atbrauks četri fantastiski cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ ir tuvi manai sirsniņai – katrs citādākā – īpašākā veidā. Vēl jāiztur lekcijas un tad jau pēc kādām 6 stundām atkal sastapsimies… Eh, BISS ir bijis viens no manas dzīves lieliskākajiem notikumiem un es turu īkšķus, lai tās draudzības, kas tika veidotas TUR, saglabātos vēl ilgi, ilgi… :*

Un rītdien būs lielā regeja ballīte! Ja nebūs lielā, tad regeja noteikti! 🙂 Ha-ha-haaaa!!!

Hey, bet arī Tev tak šodien varētu būt laba diena!!!

P.S. Ņemu savus vārdus atpakaļ par vīriešiem rūtainos kreklos – some really CAN pull it off! 😉 (nu, tā, ka izskatās labi, nevis uzreiz jāvelk nost!)

Pãrvãcies uz labãkiem medibu laukiem….


Mans dators ir pacelis savas pecinjas un atteicies no turpmãkas sadarbibas, diemzhel! Nekas jau nav muzhigs, bet tik un ta zhel… Kaut kad drizuma centishos vinju reanimet un sashtellet vienkopus, tomer ceribas, ka tas notiks pavisam driz, ir pavisam mazas… Bet lidz tam – kljushu par savas skolas datorklases mebeli un turpinashu rakstit bez garumzimem, jel piedodiet latvieshu valodas perfekcionisti! 🙂

Lai Tev laba diena, draugs!

Uzliec kadu labu muzikas gabalu un atceries svetãko no datorpasaules likumiem – VIENMER VISU saglaba divãs vietãs, ja?! Pasaudzesi i savus nervus, i  savu sirsninju no liekiem krenjkiem… 🙂

Ievish

Jaunā slimība…


Viss! Es esmu apmāta! Jaunās tehnoloģijas mani ir savaldzinājušas… Es vairs pat nespēju ielūgumus uz ballīti izsūtīt kā normāls cilvēks – taisu mini-kolāžu… 😀

Lūk, kas notiek ar cilvēkiem, kas Photoshopu nekad iepriekš nebija izmantojuši:

– Viņi pamēģina un nesaprot, par ko te tik liela brēka un sajūsma?!

– Līst lietus un viņiem nav ko darīt, tāpēc izštuko dod Photoshopam vēl vienu iespēju, bet sanāk tikai sevi nokaitināt;

– Atrodas izcili laba pamācība par to, ko un kā darīt iekš tā zvēra un viss – we are hooked!

– Pēkšņi vairs nav labākas programmas par Photoshop, HandFree, Adobe Illustrator un citiem Adobe sataisītajiem brīnumiem un vairs nekas netiek darīts old fashion way – TIKAIcaur kompīti un sarežģītajām programmām…

Bet teikšu godīgi – no visām slimībām/apmātībām, šī ir visjaukākā un sirdi mierinošākā… 😉 Lai slavēts DARBS!

Mans iemesls būt Portugālē


… jau kādu laiku atpakaļ fanoju par filmu “Love Actually”, kuru, manuprāt, nu jau TV kanāli ir iesākuši turēt par ikgadējo pirms vai pēc-Ziemassvētku tradīciju un rādīt katru gadu. Filma ir jauka, sirsnīga, romantiska un ar britu humoru pildīta, tomēr ne par to šoreiz būs tas stāsts…

Filmas laikā skatītājs var apskatīties uz dažādu cilvēku dzīvēm un to, kā tās ir mazliet saistītas dažādos dzīves pavērsienos tieši 5 nedēļas pirms Ziemassvētkiem, lai pierādītu, ka mīlestība ir visapkārt, pat tad, kad tā varētu nešķist…  Britu Džeimiju (Colin Firth) krāpj sieva ar viņa brāli, tāpēc viņš dodās uz savu atpūtas māju, kur par mājkalpotāju strādā biklā, kautrīgā un pavisam angliski nerunājošā portugāliete Aurēlija (Lucia Moniz)… Katru vakaru Firth varonis dāmu ved mājās, cenšoties ar viņu komunicēt gan ar balss tembru, gan ar roku kustībām, gan ar, viņaprāt, internacionāliem vārdiem… un viņa tāpat…  [ http://www.youtube.com/watch?v=wmmojewOIv4 ]

Un tad nu šī raksta GALVENĀ DOMA – > Aurēlijas tēla atveidotāja runāja tik skaistā portugāļu valodā, ka man jau toreiz tālajā 2004. gadā gribējās šo valodu apgūt, tomēr itāļu valodas apguve un angļu valodas pilnveidošana bija daaaudz svarīgāka… Gadu gaitā šī filma ir ierindojusies manu favorītu kārtā, ko esmu skatījusies gan tad, kad iemīlējusies, gan tad, kad sirds salauzta, gan Ziemassvētkos, gan kopā ar draudzenēm un jestrās kompānijās… un vienmēr, vienmēr tieši rakstnieks un mājkalpotāja mani aizkustina visvairāk, jo komunikācija starp abiem ir apburoša, valdzinoša un spēcīga… bet es kušš, vairs ne vārda – skaties pats!

Dažas dienas atpakaļ gāju skaidroties par savu telefona rēķinu. Bija sarunāts, ka ar draudzeni tiksimies šajā ēkā, tāpēc tad, kad savu cīņu biju izcīnījusi, tad kāpu stāvu augstāk, kur Laura (meitene no Madeiras salas un mūsu čirkainais zelta gabaliņš) centās izcīnīt savam BB pienācīgu apkalpošanas tīklu… Uzkāpusi augšā, viņa man norāda uz plakātu, kur ir attēlota Aurēlija jeb Lucia un saka, ka šī kompānija viņu sponsorē… Izrādās, ka meitene karjeru ir sākusi kā aktrise, bet vēlāk sekojusi tēva pēdās uz kļuvusi par dziedātāju! [http://www.youtube.com/watch?v=J1YDM2QQjtg] Tieši šajā brīdī sāk skanēt bungu skaņa un piespēlē ģitāra un tikai tagad pamanu, ka aiz muguras puisim, kas apstrādā Lauras telefonu ir liels, caurspīdīgs stikls, aiz kura uzreiz stāv iespaidīga paskata tumbas… un kā palēlinājumā dzirdu Lauru sakām: “I think that could be she…” un es, protams, neticu, jo Laura tāpat kā es visu laiku kādu pavelk uz zoba, bet tad seko – “No, really, I think that IS SHE!!!”

Palūdzu, vai drīkstu stiklam pietuvoties vēl tuvāk (nu tā, ka deguns un vaigs ir kā pielipuši 😀 ) un redzu – jā, Lucia Moniz – mans iemesls mācīties Portugālē – sēž un grozāmā krēsliņa pie sintizatora un smejās, kamēr pārējie noskaņo savus instrumentus un balsis…  Aw, meu Deus!

Mans izbrīns, par to, cik skaisti viņa runā portugāliski mani nav pametis, bet tagad vismaz ir skaidrs, kāpēc viņa izklausās citādāk, nekā kāds cits… Arī mēģinājuma laikā guvu to baudu paklausīties viņas balsī un nācās turēties gan pie sienas, gan pie stikla, kad viņa, grozoties savā krēslā, pamanīja manu tizlo smaidu un glūnīgo skatienu, ka pasmaidīja, pamāja un, smiekliem šalcot, pateica: “Olā!”

Jā, tā bija skaista diena!

Pēkšņi, ārā izejot vairs nebija jūtams lietus… viss sāka likties daudz, daudz skaistāks… mierīgāks – jā, sirdsmieriņš…

Āķis lūpā…


Pirmie viļņi jau ir paķerti, žēl tikai, ka aizbēga… 😀

Ir pagājusi pirmā sērfošanas nodarbība, kas atstāja mani nogurdinātu, bet sasodīti piepildītu – ar labām domām, harmoniju, iespēju izlādēties un pilnīgi tizlu smaidu uz lūpām…

Viļņi okeānā šonedēļ ir milzīgi (no 1,4 līdz 2,2m) … nu, vismaz tādam iesācējam kā es, kam pēc pirmās pusstundas kājas ūdenī paliek nejūtīgas, tāpat arī rokas ir zaudējušas savas peldētājas prasmi un spēcīgos muskuļus, bet tas jau nekas -> tiec nomests no zirga – rāpies atpakaļ! Stibīju dēli tikai uz priekšu, raušos virsū un ķeru vilni! Līdz ceļiem jau esmu tikusi, bet piecelties vēl nav sanācis – tam vajag vairāk treniņa uz sauszemes par to, kā ĀTRI piecelties UN nenovelties…

Pagaidām iztrūkst dēļa izjūtas un vienas manas kājas, kas ir tā apstrādāta t, ka vēl arvien nākas klibot… bet, ai da nu nafig! Kopš esmu iepazinusies ar mūsu kolēģi Pedro – puisi ratiņkrēslā, kas gatavojas atlasei Spānijas ratiņkrēslu basketbola komandā, man ir parādījusies vēl lielāka drosme un spīts izdarīt VISU, KO GRIBU lai tur vai kas… Pagaidām visi mani plāni ir tādi mazi un klusiņi, bet radikāli mainījušies… lielās cerības tiek liktas uz pašplūsmu un Laimes Māti 🙂 ka nonākšu tur, kur vajag!

Tika aizvadīta koša un patiešām ĻOTI ātra nedēļa, kuras laikā ciemojās Baibiņa… pat saule uzspīdēja (tagad līst by the way un šķiet, ka LV tomēr ir siltāks, nekā te… ) un tika aizvadīti ļoti jauki vakari un piesātinātas dienas, nemaz nepieminot pasaulē kolosālāko sieviešu dienas svinību, kur četras dāmas saposušās, ēda zemenes un citus augļus šokolādes fundjū un uzdzēra sangriju ar čupām auglīšu, skatoties vienu riktīgi jauku un feinu multenīti…

Tāda lūk krāsaina, koša un mazliet kliba nedēļa pagājusi… but, lai es nolādēta, ja tas nav bijis tā vērts! 🙂

P.S. Gaidām jau nākamos ciemiņus, cerībā, ka līdz ar sevi atvedīsiet arī nedaudz Latvijas siltuma, ya know… :p

Beijinjos!

Ieva.

New home… and… well… new


Eh, beidzot tas ir oficiāli! Mums ir jauna adrese, ir arī internets un jauni draugi un draudziņi…

Mums ir minka vārdā Maiks, kas šeit ir pieklīdis ilgāk, nekā es studēju ViA, mums ir nu jau pastāvīgs portugāļu draugu bariņš, kas dienas Žurnālistikas ēkā padara īpaši tīkamas un, jā, beidzot zinu savu lekciju sarakstu – patiesību sakot diezgan pasmags, bet interesantums un praktiskums pārspēj visu… Tici man – par to vēl es daudz un dikti te stāstīšu, jo pirmā diena Multimediju kursā man vienkārši aizrāva elpu – kameras, gaismas, vadi un vadiņi, regulējamās pultis un mikrofoni… ah, let me live in there! 🙂 Tas jau mijas ar apsēstību, kāda man bija ar “Jāņa Rozes” grāmatnīcu – jokojos, jokojos, kamēr dabūju tur darbu! 😀 (“Ja es Jums maksātu 20 Ls mēnesī, Jūs man atļautu šeit nakšņot? Piedodiet, bet man vairāk no vecākiem nesanāks izlūgt…” 😀 )

 

Lai gan virsraksts vēsta “Jaunās mājas”, bet līdz dzīvokļa aprakstam tā arī neesmu tikusi, lūdzu, uztvert kā zīmi, ka mani sevišķi bieži laukā no tās ēkas tāpat neviens neredzēs! 😉 Ja BŪS iespējas tur pastrādāt ilgāk, tad tā arī darīšu – Yeah, man! 🙂 Varat man nesūtīt paciņas, dāvanas vai ko tamlīdzīgu, bet, lūdzu, lūdzu, palīdziet izdomāt, ko es gribu nākotnē darīt… jo es jūtu – tieši šis laiks, te, ir tas, kas noteiks manu turpmāko darbības virzienu un negribas ne dienu lieki izmantot…. gribu mācīties, gribu apgūt un gribu visas zināšanas sasūkties! Ja vēl tā portugāļu valoda nāktu vieglāk klāt, tad es būtu pavisam laimīgs cilvēciņš te, jo lekcijas, loģiski, notiek daiļajā un skanīgajā portugāļu valodā, bet nevermind… es tik un tā visu saštukošu 😉

 

Okay, bet tagad par mūsu jauno pili… eh, prieks un laime, patiesi! Lai arī vienīgā nelaimīgā būtne šajā mājoklī ir Jolanta, kurai piespiedu kārtībā jādala gulta ar mani (būs nedēļa brīva no manis un pietrūks manis… un KĀ VĒL pietrūks, redzēsi!), es šeit esmu savā elementā – vējš, mākoņi, brīvība, kad pieveic trepes uz piekto stāvu un beidzot arī internets, lai var turēt savā azotē visus savus mīļzvērus un ģimenes locekļus… (Eh, Valmiera, Tu mani vēl arvien sauc, ja kas! Nepaiet ne diena, kad par Tevi/jums nedomātu… )

 

Smelies jel manu laimi, sauli, kas mūs, patiesību sakot, apmeklē gaužām reti, un smaidu… Te ir labi, gaužām labi… un patiesi ir grūti novilkties lejā, lietū un tipināt uz lekcijām… pietrūkst manu saulesstariņu (es zinu, ka jūs zināt, kuri tie ir.. 🙂 ), kas ar mani priekos dancātu pa peļķēm un kniksētu nepazīstamiem onkuļiem, vai pie pirmās izdevības pierunātu filmēties improvizētā video par to, kā ir skaļi dziedāt uz ielas … sirds smeldz pēc jums – katra atsevišķa un visiem kopā…

Nesen dabūju Skype kāvienu par to, ka uzvedos kā “cukura princese” – visu laiku šņaukājos par lietu un lielo ūdens daudzumu… un, vai zini, V., Tev bija taisnība – neesmu no cukura un darīšu kaut ko lietas labā – you’ll see! 😉

Bet tagad laiks bildītēm… skaties un priecājies! 🙂 Tik neskaud, labi? Es jau tāpat gana daudz Saules sūtu Tev un visiem citiem… maybe ne uz Memfisu tikai, šiem vēl labāk, kā pie mums – 26 grādi, God dammit! 😀

Dabas brīnumi…


Vakardienas plāns – izbaudīt siltu sestdienu, gulšņājot pludmalē, pie okeāna, tika mainīts tieši tajā brīdī, kad tur ieradāmies…

KAS PAR VIĻŅIEM!!! AK DIEVS!!!

Uzreiz nožēlojām to, ka mums nebija līdzi kameras… cilvēki rindā stāvēja, lai redzētu, kas notiek okeānā. Vietā, kur parasti izklājam savus dvielīšus, lai pasauļotos, bija slapjas smiltis un ik pa brīdim viļņo nosalojās gar malu, kur sēdējām mēs…

Protams, protams, Ieva jau nebūs Ieva, ja nenorāpsies no saviem augstumiem, lai pamēģinātu, kāds ir ūdens! 😀
Pārvilku līdzpaņemtos šortus (labi, ka tā) un devos pamērcēt savas kājas ūdenī… Ah, kas pa baudu! Ūdens temperatūra man šķita tāda patī kā Baltijas jūrā ap maija sākumu un viļņi mani hipnotizēja… Vien tad, kad jūti straumes spēku, apzinies, ka nebūtu pārāk labi tikt ierautai iekšā… Tā vien gribās teikg: MIGHTY WAVES (Varenie viļņi)

Šodien jūtos kā Duracell zaķītis, jo, lai gan esmu “gaisa zīmē” dzimusi (te var noprast, kāpēc dzīvojos kā pa mākoņiem), par savu stihiju uzskatu ūdeni. Kamēr citi smeļās enerģiju mežos un starp pļavu ziediem, tikmēr manas domas rosās ūdens tuvumā, peldoties vai vienkārši baudot dabas varenību vētru laikā…  🙂 Jā, enerģijā manī kūsāt kūsā… 🙂

Peace out!

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site