Ne kārtējā Jaunā gada apņemšanās jeb bloga reinkarnācija


10698399_10205227932117897_2261197604734557778_nAtsākt rakstīt blogu NAV mana Jaunā Gada apņemšanās, līdz ar to ir cerība, ka pieturēsies 🙂 Bieži esmu atgriesusies pie domām par to, kāpēc neturpinu rakstīt blogu un vairāk kā tikai bieži esmu atvērusi šo vietni, blenzusi uz ekrānu, pielikusi pirkstus pie klaviatūras un … neko … Absolūti NEKO – ar lielajiem burtiem!!!

Es domāju, ka neapzināti esmu pieturējusies pie pašas galvenās domas, kādēļ es sāku rakstīt blogu – sākotnēji tas bija paredzēts manu Erasmus aktivitāšu dokumentācijai, tad mēs tā pa īstam  sadraudzējāmies un arī Latvijā esot, turpināju rakstīt. Tomēr tādā lielajā bildē tā bija vietne, kur stāstīt par labām lietām, pozitīviem cilvēkiem, lieliem un košiem sapņiem, to piepildījumu un nenormālo gandarījumu, ko viens cilvēkbērns var just apzinoties, ka ir nonācis īstajā vietā, īstajā laikā.

Godīgi?! Es Londonā nedaudz pazaudēju šo spožumu. Un, šķiet, ka neapzināti biju uzrakstījusi bloga atvadas vienā no iepriekšējiem ierakstiem (spied: šeit, lai lasītu), bet to es pamanīju pavisam nesen, pārlasot saraksīto.

Lai gan par dzīvi Londonā sūdzēties patiesi nevaru, jo laiks tika pavadīts gan palīdzot ģimenei, gan izplešot savus spārniņus, gan iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, par kuriem varu teikt – daļu nekad vairs savā dzīvē nesatikšu un paldies Dievam! bet par dažiem īpašiem personāžiem, par kuriem velāk varēsi arī lasīt, es varu apzvērēt, ka tie noteikti paliks draugi uz mūžu – lai tur vai kas! Bet tomēr Londonā pavadītais laiks ir bijis smagākais dzīves posms manā līdzšinējā dzīvē. Ironiski, bet izskatās, ka Skotija būs vēl smagāks!

Bet atpakaļ pie bloga, jo par visām augšupejām un lejupslīdēm rakstīšu vēlāk…

Viss rakstītais ir jāuztver ar pozitīvisma piegaršu, nelielu ironijas devu, citreiz pat sarkasmu, bet pavisam noteikti labskanīgās un košās krāsās! Lai, kas arī nebūtu noticis, lai kādiem cilvēkiem es arī nebūtu pateikusi ardievas, pagājušais gads ir bijis viens no maniem labākajiem – es uzkāpu savā pirmajā kalnā, satiku sen neredzētus draugus Soču 2014 Paraolimpiskajās spēlēs un fočējos ar Putinu (interesants stāsts, starpcitu), ar vienu kāju pabiju Āzijā (Stambulas Āzijas daļā), esmu sastapusi kolosālus un nepārspējamus cilvēkus, nokārtojusi burāšanas apkalpes sertifikātu un pierādījusi sev, ka spēju izturēt spriedzi un domāt vēsu prātu kritiskos apstākļos gan kalnos, gan uz ūdens. Dzimšanas dienu atkal aizvadīju jaunā vietā un izmēģināju … ehm… pleznas niršanā un pirmo reizi uzkāpu klintī bez stiprinājumiem, noskrēju 10933928_10205714888731508_7017721079002167324_n (1)20km sacensībās, pārvarot piecpadsmit dažādas grūtības šķēŗšļus kopā ar savām “māsām” – Alisi un Līsu, kopā arī apceļojām Norvēģijas vidieni un kāpām ledājā, laivojām pa kalnu upēm un peldējām fjordā (arī par to – speciāls stāsts), kam sekoja lielās asaras un šķiršanās, jo pārcēlos mācīties uz Skotiju. Vēl pēdējais kopīgais brauciens bija Dublina, bet visus Ziemassvētkus un Jauno Gadu nostrādāju.

Man raudāt gribas, cik ļoti man pietrūkst šo cilvēku, cik ļoti kārojas dienas pavadīt kāpjot kalnos un smieties līdz vēdera krampjiem kopā ar savu jauno ģimeni. Par to arī būs tie nākamie ieraksti – par to, kā, pametot mājas, vari atklāt sevī spēku un enerģiju ne tikai neskumt un darīt, kas darāms, bet arī izveidot tādas draudzības saiknes, kas pat sapņos nav rādījušās. Stāsti par piedzīvojumiem, par jaunatklātām prasmēm un to, kā reizēm arī nabadzīgajiem noveicās… Eh, bet visā visumā – man patiešām vienkārši veicās un lielākoties tā veiksme seko manās pēdās tieši saistībā ar cilvēkiem. Īstie cilvēki + īstajā laikā = veiksmīgākā kombinācija!!!

Un, šķiet, esmu pateicību parādā visiem labajiem gariem! xxx

Advertisements

Jaunā dzīve, Jaunā Ieva


Mazliet ilgāk kā divus gadus esmu saukta par “Eve”, nevis Ievu, jo briti nespēj izrunātu mums tik pierasto “ie” skaņu, bet es daudz labprātāk pati esmu vainojama sava vārda izvēlē, nevis pieņemu kāda cita izvēlēto mana vārda versiju! It kā jau nieks vien ir, vai ne? Bet, acīmredzot, vai nu pierodi un samierinies, vai tomēr izdari savu izvēli.

10943717_10205731361463316_1761834899974952249_n

Eve jau kopš pirmajiem ceļojumiem man ir bijusi ļoti interesanta un draiska biedrene, līdz ar to nebija nemaz tik grūti izdarīt izvēli par labu starptautiskākam vārdam. Ja latviešu versija ir pagodinājums slavenai dziedātai, kas kurināja vienotības un dzimtenes mīlestību Jaunās Atmodas laikā ar savu mūziku un dziesmu tekstiem, tad angliskā versija ir mans pagodinājums tai pirmatnējai sievietei (vienalga bija vai nebija viņa pirmā sieviete uz Zemes, pēc Bībeles nostāstiem), kas ir dabiska, saiknē ar dabu, koķeta un sievišķīga, vienkārša savā sarežģītībā, uguns sargātāja, piedzīvojumu meklētāja, pasaules piederīgā…

Šo divu gadu laikā dzīve ir bijusi raibu raibā, un cerams, ka nākamajos stāstos beidzot izdosies daļu arī pierakstīt. ĻOTI gribās atkal būt blogeru vidū un izstāstīt “savu stāstu”, bet brīvais laiks ir luksuss, kas nabadzīgiem studentiem nepieder. Un, ja godīgi… ir pat mazliet dīvaini rakstīt latviski (atkal) 🙂 bet, nu, cerams, ka manas kļūdas piedosi (un izlabosi – nekautrējies darīt man zināmu, kur kas trūkst – sen ir tas laiks, kad būtu jāatsāk darboties latviešu valodā, pat, ja savā nodabā vien).

Galvenās lietas, ko zināt, pirms ķeros pie citiem stāstiem:

– Atkal esmu students (mamma gandrīz no krēsla novēlās no priekiem, jo ceļš uz studentiju bija pārsteigumiem, ilgām un bailēm piepildīts);

– Dzīvoju, strādāju un mācos Skotijā;

– Esmu kalnoskāpēju vidū un lēnām, bet cītīgi apgūstu arī burāšanu, niršanu ar akvalangu un raftingu;

– Esmu sveika, vesela un laimīga, tik nabadzīga 🙂 bet tas nekad nav bijis šķērslis, vienīgi iemesls, kāpēc mājās neesmu bijusi nu jau kādu gadu …

– Nākamie lielie piedzīvojumi pēc absolvēšanas ir paredzēti Jaunzēlandē! 😉 Jā, plānoju pārcelties uz citu kontinentu uz kādu gadu vai ilgāk – redzēs, kur ceļa vēji pūtīs…

Prieks, ka vēl aizvien uzmani manus virtuālos pēdu nospiedumus!
Centīšos nesarūgtināt!

Ieva jeb Evie 🙂

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site