Jā, jā, es nokaunos…


Zinu jau zinu, ka veselas deviņas (DEVIŅAS!!! Kā dažs labs man auroja telefona klausulē :p ) dienas neesmu ne zinis likusies par savu mazo blogu…

Tomēr … ko, lai es saku – biju aizņemta ar ļoti daudzām lietām… Plānoju savu dzimšanas dienas braucienu uz Itāliju, plānoju pārbraucienus pa Angliju ar vienu no saviem senākajiem cīņu biedriem, kas, ticiet man, aizņem ne mazums laika, lai visu sabīdītu un saskaņotu, plus vēl pārliecinātos, ka par neko neesmu piemirsusi, kā arī atrast naktsmājas un vietas, kur palikt!

Tajā pašā laikā pati ar nedaudz paceļoju – uz citu valsti, ja tā var teikt -> Velsu, kas gan britiem neskaitās nekāda svešā valsts, tomēr man nozīmēja gandrīz to pašu, kā aizbraukt uz Igauniju vai Lietuvu, ar to mazo atšķirību, ka valoda tā pati, kas Anglijā. Kā arī pa citām lielākām un mazākām Anglijas pilsētiņām (par katru braucienu mēģināšu uzpīt jaunu stāstiņu, ja?)

Un, protams, protams, nevar takš darbu pamest novārtā, vai ne? 🙂 Mans cītīgi rukā, atpūtas brīžos rakstot kartiņas un stiķelējot pastmarkas pie mēles. Mani jau pastā atpazīst pēc iknedēļas vēstuļu un pastkartīšu gūzmas! 😀 Agrāk tā bija bibliotēkās, tomēr tās šeit ir elektronizētas, so… nekādas atpazīšanas I guess… :p

Ak, jā – > šis attēls visiem tiem, kas ir jaunu un/vai sirdī jūtas jauni! 🙂

Advertisements

Smiekli pret slimībām


Tā jau saka: “Cilvēks plāno, kamēr Dievs smejas!”

Man bija tāāāāādi plāni šai nedēļas nogalei, ka nevarēju vien nopriecāties, tomēr to visu, protams, izbojāja pavisam vienkāršs notikums – darbs! :p Paziņoja, ka sestdien jādodas uz Londonu filmēt… es jau, protams, starā par to, ka beidzot izbaudīšu, kā tas ir – Londonā filmēt! 🙂 Sazvanīju visus, nokārtoju, ka plāni par braukšanu ciemos uz Nottinghemu tiek pārcelti un laimīga gaidīju nākamo dienu!

Protams, mani lielie prieki ātri vien pazuda tad, kad, pēc iemigšanas mašīnā, pamodos no auto kratīšanās… viss, ko apkārt redzēju bija milzīgi, zaļi dzīvžogi, šaurs ceļš un līkumains, pa kuru var pārvietoties tikai VIENA (nevis viena ar pusi) mašīna un es vēl arvien nesaprotu, kā mums izdevās tur visur izlavierēt…

Sapratu, ka nu pēc Londonas tas galīgi neizskatās! Izrādās, ka lai gan pats stārs – Haids Panasars (Hyde Panesar) IR no Londonas, tad filmēšana notiek Londonas lauku daļā Midlseksā (Middlsex) … jupis tevi rāvis! Bet nu labi… tā jau nebūtu es, ja neatrastu kaut ko, par ko nopriecāties, vai ne? Tā nu saberzēju ķepas par to, ka izskatījos labi, smaidīju labi daudz, strādāju čakli jo čakli un pie viena dabūju arī kārtīgi izsmieties! 🙂 Ak, jā, aizmirsu piebilst PAR KO es dabūju pasmieties -> “Brit Asia TV” veido jaunu šovu – “Stand Up Comedy”, kur es spēlēju lielu lomu jau no paša sākuma, kad VJ man teica, ka tas esot lielākais mans darbs iekš “Brit Asia TV”. Pati meklēju komendiantus, pati meklēju viņu kontaktus, vēl viens praktikants ar viņiem sazinājās un mēs abi devāmies līdzi uz filmēšanu…

Esmu sapratusi, ka lai gan tehniski bez manis var iztikt, ir daudz patīkamāk, kad es tomēr dodos līdzi, jo, pirmkārt, ir liekas rokas, kad vajag pārvietot visu tehniku, otrkārt, ir līdzi viena smuka blondīne (dīvaini, bet tā tomēr esmu es! 😀 ), kas palīdz visiem cilvēkiem atbrīvoties un neispringt, turklāt esmu arī tarkšķis mašīnā, lai ceļš neliktos tik tāls… 🙂 Par to, ko iegūstu ES, es pieņemu, ka visi jau tāpat zina – prakse, prakse, PRAKSE! 🙂 Turklāt esmu atbrīvojusies no saspringuma, kas mani sākumā pārņēma, kad vajadzēja tikties ar svarīgiem cilvēkiem, jo tomēr… es viņus, iespējams, nekad dzīvē vairs nesatikšu… pat ja satiktu, viņi mani tāpat neatcerētos, tāpēc droši varu sākt pret tiem izturēties kā pret parastiem cilvēkiem, kas vienkārši bieži tiek atpazīti uz ielas! 😉 Jap, jap! 🙂

Lai nu kā – vakars bija izdevies! Bijām vien tikai uz viena komendianta uzstāšanos, jo katram no mums vakaram bija savi plāni prātā… žēl… es būtu labprāt palikusi vēl… Esmu profiņš gaismu uzstādīšanā un vadu savākšanā, kā arī atpiņķerēšanā 😀 vismaz tā saka mūsu operators “Stings” jeb Oļegs… 🙂

Labais darbiņš


Kamēr es veicu savu labo darbiņu – priekšnieka vietā iegādājos pateicības dāvanas praktikantei, kas devās prom, es pamanīju visai neparastu skatu -> Sākumā likās, ka tie ir logu mazgātāji, bet tad… tur nav nekādu lielo logu, vai ne? 🙂 Un parasti logu mazgātājus neiedrošina citi cilvēki, kas stāv uz tilta un izkliedz visādus saukļus, lai pamudinātu abas (kā vēlāk uzzināju) sievietes saņemt drosmi un tikt lejā!

Pavaicāju vienam no kungiem, kas turpat atradās, par to, kas šeit notiek un izrādās, ka dažādu firmu advokāti, atraduši sev sponsorus, centās pārvarēt savas bailes no augstuma, kautrību un fizisko izsturību, lai savāktu naudiņu jaunai bērnu slimnīcai. Manuprāt, ļoti cēls mērķis! Otrais punkts šajā labdarībā bija kādas rotaļlietu kompānijas akcija, ka visas mantiņas, kuras dalībnieki dabūs nost no jumta, nonāks bērnu slimnīcas rotaļlietu un spēļu istabās. Man nebija gana daudz laika, ka paliktu un pavērotu nākamo duo, kas centstos izdarīt savu dienas/nedēļas/mēneša/gada labo darbiņu, tomēr mani iespaidoja tas, cik drošsirdīgi šo lietu pieveica  zemāk attēlā redzamā sieviete, jo dzirdēju viņu sakām savam kungam,ka nekad mūžā šo lietu vairs neatkārtos, jo bailes no augstuma kādas bija, tādas ir palikušas un tagad šķiet, ka būs jāpiesakās uz medicīnisko pārbaudi, jo drošvien kaut kas nav kārtībā ar galvu – respektīvi – pirmkārt, jo viņa piekrita, otrkārt, neatteicās pārrāpties pāri jumta malai, kad ieraudzīja CIK augstu viņas atradās un, treškārt, jo ir izlēmusi rītdien doties uz darbu! 😀

Darbu darbi…


Vakardien bija pirmā intervija… pirmā intervija, kurā es piedalījos… pirmā intervija, kurai  es biju klāt… pirmā intervija, kuras filmēšanā es biju klāt, biju klusa un centos būt nemanāma…

Ir skaidrs, ka, ja arī man atļautu kādu intervēt, tad beigu beigās tik un tā pārskaņotu kāda vadītāja balsi pāri! Nē, tas nav tāpēc, ka es varbūt nošautu greizi, nedz arī tāpēc, ka manas angļu valodas zināšanas būtu sliktas vai balss izklausītos pēc ķercošas vārnas – nē, ne jau tāpēc! Iemesli ir parasti un vienkārši – neesmu nedz britu, nedz aziātu izcelsmes, neesmu neviena raidījuma vadītāja un man nemaksā, vismaz ne šeit. Pēdējais kalpo par iemeslu, jo tiem, kam maksā ir sava naudiņa kaut kā jāatpelna, tad nu viņus arī dīda un baksta!

Bet es neskumstu, jo pieredze un iespējas ir traki labas! Vakardien bija pirmā intervija. Intervija ar Noelu Klarku (Noel Clarke) – aktieris un režisors, interesants cilvēks ar izcilu talantu, plašāk pazīstams Lielbritānijā, tāpēc man tika piedots, ka nezināju nedz viņa vārdu, nedz viņa filmas, nedz arī to, ka viņam top jauns darbs. Mani ieguvumi šajā intervijā?  Nekādi dižie, es teiktu – foto ar zvaigzni, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējusi, iespēja izcelties kā cilvēkam, kas visu vajadzīgo staipa līdzi, jo izrādījās, ka man vienīgajai bija derīgas baterijas mirkofoniem, kā arī iespēja sadarboties ar patiešām jaukiem cilvēkiem, kas piekrita mums atļaut filmēt viņu kluba telpās (noteikti tur atgriezīšos, jo atmosfēra ir vienkārši fantastiska!) Ieguvu daudz jaukus foto – tiesa ar citiem cilvēkiem, bet tik un tā… Un visbeidzot – ieguvu apziņu, ka nu ir p…k…ļ…!, jo Makī šodien beidz stradāt un es palieku viena… Vienīgais “Brit Asia TV” interns, vismaz šobrīd…

Tā izskatījās mūsu improvizētā “studija”. Divu stundu (brīnos, ka tik maz, jo parasti raujos daudz ilgāk) smags darbs, lai to atrastu, toties milzīīīīīgs gandarījums! 🙂 Ir, ir pasaulē labi cilvēki, kas ir gatavi izlīdzēt pēdējā brīdī… Thank God, ka ir! 🙂

Sajūtas gan paliek pliekanākas un ir grūtāk visu uztvert ar lielu pozitīvismu… es neteiktu, ka vaina ir vietā, drīzāk gan laikam kļūstu pieaugusi un visu uztveru caurs skepeses un cinisma prizmu, nav vairs tas naivums un pacilātība par labi paveiktu darbu, jo zinu, ka būtu varējusi labāk, ja jau nejūtos nogurusi… Nezinu, kā tas viss izvērstos, ja strādātu šādu praksi Latvijā… iespējams, ka justos košāka… bet varbūt arī nē… Nekas! Es esmu zvērs tik un tā! Cīnīšos kā vien mācēšu un tad jau beigās redzēs kas un kā… 🙂 Varbūt tas ir labi, ka zvaigznes nerada nekādu sajūsmu. Vismaz ne sava “spožuma” dēļ…  Mūsu šova “Film Fix” vadītājs Dens, kā arī intervētājs šajā intervijā ir, manuprāt, riktīgākā zvaigzne. Televīzijā darbojas jau kopš septiņu gadu vecuma, kad sāka uzstāties iekš “Nikolodium” (vai kā nu tur sauca to bērnu multeņu kanālu), ir raidījumu vadītājs kā televīzijā, tā arī radio un biežs pasākumu vadītājs Londonā.

Vienkāršs puisis, kurš studē biznesu, naktis pavada bibliotēkā cītīgi mācoties eksāmeniem, bet vēl atrod laiku, lai vadītu divus savus uzņēmumus, raidījumus, ceļotu un atpūstos… Intervijas vada kā sarunas ar vecu čomu un skatītājus “uzrunā” ar savu puicisko šarmu un vieglo humoru. Es gan par humoru varētu pastrīdēties, jo vakardien divreiz tiku iznesta cauri! :p Pirmkārt, jau ar skaņu, kad Dens kustināja telpā lūpas, bet neizlaida nevienu skaņu, likdams mums domāt, ka mikrofons pēkšņi ir atslēdzies! Otrs moments bija tad, kad viņš pilnīgā nopietnībā manam bosam apvaicājās, vai viņš zinot, ka es esmu agrāk bijusi striptīza dejotāja? Viss, ko es mašīnā pateicu, bija, ka esmu strādājusi grāmatnīcā, par ko viņš VJ paziņoja, ka Latvijā daudz kas ir citādāks nekā UK – striptīzs notiek grāmatu veikalos un pēc tam notiek grāmatu izstādes… Es sēdēju savā krēslā ar pilnībā nopietnu seju, kožot vaigā, lai nesātu pilnā balsī smieties… bet tas, kas mani pārsteidza visvairāk bija tas, ka mans priekšnieks patiesi noticēja, vismaz uz kādu laiciņu, kamēr man apnika, ka uz mani skatās ar tādu dīvainu skatienu… brrr….

Lai nu kā… lielisks cilvēks, kura kompānijā pavadīt laiku un zinot visu, ko viņš savos 22 gados jau ir sasniedzis, arī iemesls cienīt! Manā uztverē – īsta zvaigzne, kas savu spožumu, iespējams, vēl nav sasniegusi…

Pēdējā laikā visādas dīvainas lietas ir notikušas – gan ar dažiem latviešiem, ko ir bijis tas prieks un reiz arī nepatika satikt, kā arī Anglijas jauniešiem, jo īpaši vīriešu kārtas pārstāvjiem… iet te interesanti – tas gan, tikai man vairs īsti spēka par to patiesi nobrīnīties, šausmināties vai skurināties, izņemot gadījumu, kad pilnigi nepazīstama sieviete no autobusa mani panāca uz ielas un, apjautājoties no kurienes es esmu, atzinās, ka esmu skaistākā meitene, kādu viņa ir savā dzīvē redzējusi! Lūk, TAS mani ne tikai izbrīnīja, bet pat lika noplātīt muti kā tādai zivij, kas izmesta uz sauszemes! Apbrīnojami un vienreizēji! Pavisam noteikti – unikāli! 🙂

Summer’s here… (YES!)


Aizvadīta slinka, bet radoša nedēļas nogale! Daudz un dažādi darbiņi padarīti…

Iedegusi saulē – jā! Ak, gurdrība un saprāts mans! Veselas piecas stundas pavadīju uz mūsu mājas jumta, sauļojoties un grozoties. Kamēr lasīju grāmatu, tikmēr nodegu tā pamatīgi. Labi, ka seja vismaz ir normālos toņos! 😀 Bet nu ko tur daudz – sarkans ir labāks par baltu, jo beigu beigās būšu brūna anyway! 🙂

Zilumi – jā! (neveiksmīgs bremzēšanas gadījums ar riteni) Atgadījums ar tizlu, piedzērušos čali un mani, nospiežot instant brakes, kas veiksmīgi panāca manu treniņu ar lidošanu un veiksmīgu piezemēšanos. “Veiksmīga piezemēšanās” nozīmē to, ka galva un mugura ir sveikas un veselas, nobrāzumu nav, tikai zilumi… :p

Silts laiks – jā! Ak, lai svētīti visi tie cilvēki, kas apžēlojās par maniem ņaudējumiem un pīkstieniem par saulītes trūkumu un konstanto lietu, un atsūtīja arī man saulītes priekus. Tiesa tas rezultējās manā apdegšanā, bet nožēlas nav un domājams, ka arī nebūs! Paldies, paldies! 😉

Ballīte – jā! Kārtējā atvadu ballīte, kas sākas mājās ar dāvanām un dziedāšanu, un beidzas klubā un pārrašanos mājās pēc trijiem… Well, manā gadījumā bija tikai atvadu ballīte un dzimšanas dienas ballītes apvienojums, jo pa dienu tiku tā notrenkāta, meklējot dāvanu un čekojot cenas, ka nekādu tusiņu patiesi nevēlējos un labi, ka tā… Kamēr es individuāli iepīpēju savu jauno zvēru un skatījos skaistu filmu, tikmēr mani mājas biedri dancoja, dzēra, piedzīvoja kautiņu ,kas sabojāja visu vakaru un aizmirsa vienu no mūsējiem pagaidīt, lai paķertu līdzi taksī uz mājām… Šie pārradās neģīmī, kamēr es sēdēju uz dīvāniņa ar maija saulīti uz sejas 🙂

Izskatās, ka ballītes tagad būs otrs populārākais pasākums aiz darba dienām, jo vesela rinda cilvēku dodas prom, pa vidu dažiem, tajā skaitā arī man, ir dzimšanas dienas… Ballītes man patīk, vienveidība – nē! Tāpat arī netīk, ka dodas kaut kur laukā tikai tāpēc, lai nepaliktu mājās… not me! Man arī vienai ir labi, so dodos laukā tikai tad, kad man patiesi gribas…

Mieriņš – jā! Pieci vai seši cilvēki devās uz Dublinu, divi spāņi uz Londonu, vēl viens iemītnieks uz Vāciju, divi citi uz mājām tepat  Anglijā, kas nozīmēja to, ka mājās paliku es, spāņu meitene Espe un vēlviens spānis – Havī ar savu draudzeni, kas nozīmēja to, ka viņš bija rāms kā jēriņš un kluss kā tās klusās veļasmašīnas, ko reklamē… 🙂 Daudz labas atpūtas, miega un enerģijas stundas, ko papildināja braucošās saldējuma mašīnas snigtā svētlaime ar saldējumu parkā… mmm… gardi gan!

Daba – jā! Dzīvošanai @Southfield ir savas priekšrocības, jo parks 15 metrus no mājas vienā pusē, kamēr 50 metrus uz otru pusi ir ezers! 😉 Tiesa gan ezerā peldēties nevar, bet nu… vismaz kaut kas! 😉

Latvieši – jā! Liekas, ka nepatīkamu pārsteigumu sagādāju latviešu grupiņai, kas latviski aprunāja mani un manu draudzeni Espi, līdz brīdim, kad skaidrā un viegli saprotamā latviešu valodā paziņoju, ka “tas nu gan nebija smuki!” pagriezos un soļoju tālāk, kamēr Espe blakus man ķiķināja par abu puišu pārsteigtajām sejas izteiksmēm un atkārtajiem žokļiem… 😀

Radošums – jā! Šajā nedēļas nogalē radošusm izpaudās gan dāvanas meklējumos – dabūjām foršu “Top Gear” torti, gan arī mazajos rakstu darbiņos dažiem blogiem, tā kā baudu visu, ko šī vieta piedāvā un pretī sniedzu “ieskatu” šejienes dzīvē, kas skatīta ar dabas bērna acīm un klausīta ar latvieša ausīm…

Nemiers – jā! Dīdos un knosos par savu dzimšanas dienu, jo tā tiks pavadīta Itālijā (uz Latviju netieku dažādu apsvērumu dēļ), mazā pilsētiņā ar nosaukumu Trieste, kur pagiadām nevaru sameklēt nevienu labu naktsmāju, bet nu nekas – nebūs jau pirmā reize nakšņojot zem klajas debess 🙂 Pārējie nemiera cēloņi ir mans darbs un cilvēki, kā arī nespēja nedz nosēdēt, nedz nogulēt normāli, pateicoties saviem apdegumiem. Nākamais nemiera cēlonis ir vēlēšanās kaut kur doties, kaut ko traku sadarīt un baudīt skaisto laiku!

Ak, jā, vēl dvēseli dīda arī labie jaunumi par latviešu papildinājumu iekš “Brit Asia TV” un gaidāmie ciemiņi! 🙂 Nespēju vien sagaidīt… 🙂 Viss jau tiek organizēts un plānots, mīlīši! :*

Muzeji – NĒ!!! Pirmkārt, jau esmu nedaudz par daudz naudiņas patērējusi, tāpēc tagad nedaudz ievilkšu vēderu un mazliet pacietīšos, otrkārt, šādā laikā un atrasties iekšā? NO WAY! Nevar zināt, kad atkal izdosies savu purniņu saulītē sildīt, kad pēdiņas varēs zālītē tā tālāk iestūķēt un kad vēl kleitiņas varēšu atļauties nēsāt… 🙂

Tāda nu brīvdienu plejāde man ir bijusi… 🙂

Kad ir šitik labas brīvdienas, tad darbiem ir divtik grūti pieķerties….  Lai ražena nedēļa jums un man ar! 😉

Pirmās reizes burvība…


… pirmajām reizēm cilvēka dzīvē ir liela nozīme, jo ar tām saistās vai nu vislabākās vai sliktākās emocijas un atmiņas, viss pārējais tiek ar tām salīdzināts, un atmiņu krātuvēs novērtēts un ievietots vai nu augstākos plauktiņos vai zemākos. Šī nedēļa pavisam noteikti man ir bijusi īpaša, jo esmu sastrādājusi tik daudz ko vēl nedarītu, bet, kas man šķiet vēl interesantāk ir tas, ka lielāko daļu esmu darījusi Sikh Channel labā, nevis Brit Asia TV. Kāpēc? Jo esmu izpalīdzīgs (otrs variants – stulbs) cilvēks, kas nemāk atteikt, ja kādam ir nepieciešamība. Otrkārt, jo šī, iespējams, ir vienīgā iespēja kaut ko tādu darīt… Bet, nu, par visu pēc kārtas…

Otrdien, kad pukojos, ka mana kolēģe ir devusies uz Lodonu, iepazīties ar jaunās filmas aktieriem un režisoriem, pēc darba dienas beigām saņēmu lūgumu, ja to tā var nosaukt (to izteica pats LIELAIS boss un arīdzan firmas līdzīpašnieks), palīdzēt kādai filmēšanai “Sikh Channel” vajadzībām. Tā kā diena man bija bijusi diez gan garlaicīga un nejutu piepildījumu par padarīto, tad piekritu. Rezultātā tiku aizvesta uz Mančesteru (jauka pilsētiņa!) un iesviesta pilnīgi un galīgi nepazīstamā pasaulē!

Berzēju ķepas par to, ka bijām tikai četratā, ieskaitot šoferi. Viena indiešu meitene Seidžela (redzēsiet vēlāk bildēs), kas ir jaunākā programmu producente un vēl viens puisis DžDžars, kas māk rīkoties ar mazo kameru… kā izrādījās, tad ar lielo kameru rīkoties pratu tikai es! Man jau tā kā medusmaize, jo lielajai kamerai nav automātiskā fokusa vai “baltā balansa”, kas nozīmē to, ka tas ir jādara manuāli. Es to protu (Paldies Monikai un Makī! 🙂  un par to dabūju arī pafilmēt! (YES!) Pirmā reize, kad es VIENA PATI uzstādīju ne tikai gaismas, bet arī kameru un vēl pat dabūju filmēt. Tā kā programma notiek pa pusei angliski, pa pusei pandžabi, tad bija ļoti interesanti, jo īpaši tāpēc, ka kultūra ir tik atšķirīga no mūsējās. Šādā veidā var iegūt lielāku izpratni ne tikai par kultūru un tradīcijām, bet arī cilvēku vērtībām un idejām, izvairoties no steroetipiem un aizspriedumiem, kas atņem iespēju ielūkoties jaunā pasaulē.

Vēl viena pirmā reize sanāca ar to, ka filmēju, stāvot uz paklāja ar basām kājām, jo tādās vietās, kur tiek aizlūgts vai mācīts nedrīkst ienākt ar apaviem, tādējādi visu piedrazojot un apgānot. Njā, bija mazliet dīvaini, bet nenormāli inčīgi! 🙂 Tad, kad uzfilmējām to, kā mazie indiešu bērni tiek apmācīti pandžabi valodā (ne visi indieši runā pandžabi – tikai tie, kas ir sikhisma piekritēji vai arī dzīvojuši konkrētā Indijas reģionā… Daži indieši pat nerunā hindu, jo Indijā ir tik daudz dažādu valodu!) un savā ticībā, devāmies uz citu telpu, kur pieauguši mācījās svētos rakstus, klausoties savos skolotājos.  Jā, arī pieaugušie vēl mācās un to visu apgūst. Tā ir liela kopiena, kur sievietes lūdzas vienā pusē, bet vīrieši – otrā! Tā kā mums vajadzēja dažus kadrus arī no šī pasākuma, tad nācās ne tikai atstāt savus apavus speciālā vietā, plauktiņā, bet arī apklāt savus matus ar lakatu. Diemžēl aizmirsu pavaicāt, kāpēc tas ir tik svarīgi, bet gan jau – būs vēl citas reizes…

Bija patiešām dīvaini just, kā visu acis atduras manā mugurā, kamēr es stāvu un uztrauco, vai pati to nenojauzdama, neaizskaru kādu cilvēku vai kaut ko svētu. Baisi, bet tieši tāpēc noteitki ļoti spilgti paliekoši manā atmiņā! 🙂 Patiesībā sikhi ir ļoti saprotoši  un iejūtīgi, bet daudziem tik un tā mazliet beidējoši! Nu ko – baidāmies no tā, ko nepazīstam, vai ne?

Pirms devāmies prom, mūs kārtīgi pabaroja ar indiešu ēdieniem. Zināju, ka ķīnieši sēž pie zemiem galdiņiem un nelieliem spilventiņiem, bet to, ka indieši, kad var, sēž un grīdas – to nu gan nē! Njā, vēl viena vienreizēja pieredze! Bildē var redzēt mani un Sikh Channel Seidželu. All in all – viss izvērtās fantastiski! 🙂 Tiesa mājās biju vien ap pusnakti un vēl arvien domāju, ka galvenais priekšnieks ir diezgan liels izmantotājs, bet par to es nebrīnos, jo lietās, kas ir saistītas ar naudu, jau sen ir skaidrs, ka cilvēki tā izturas – nav ne pirmā, ne pēdējā reize! Pa ceļam uz mājām mācījos kā skaitīt no viens līdz desmit pundžabi un kā ir paldies… visi pārējie mašīnas pasažieri bija ļoti apmeirināti, lai neteiktu vairāk! 😉 “Paldies!” ir “Šukrija!” Bet no viens līdz desmit tikko atradu māsā gūglē, kā pareizi rakstās, pievienojot klāt izrunu latviski, kā to dzirdēju es… 🙂

1 ਇੱਕ (ikk) ੧ (ikk)
2 ਦੋ (dō) ੨ (dōo)
3 ਤਿੰਨ (tinn) ੩ (tinn)
4 ਚਾਰ (chār) ੪ (čār)
5 ਪੰਜ (pañj) ੫  (pandž)
6 ਛੇ (chhē) ੬  (čēē)
7 ਸੱਤ (satt) ੭ (satv)
8 ਅੱਠ (aṭṭh) ੮ (atv)
9 ਨੌਂ (nauṃ) ੯ (nau)
10 ਦਸ (das) ੧੦ (das)

Dzīves netaisnība vai praktikanta darba sākums??


… šodien deldēju ofisa melnos “looks like” ādas krēslus, kamēr mana kolēģe devusies uz Londonu (bez maksas!), sēž kinoteātrī (Bez maksas!) filmas pirmizrādē, lok koliņu un grauž popkornu (bez maksas!) un stāda sevi priekšā filmas galvenajiem varoņiem (Piemaksa!)… Dzīves netaisnība vai vienkārši praktikanta prakses sākums, kad tevi nekur nelaiž, kamēr neesi savus zobus atrādījis un savu ādu nostrādinājis pavisam melnu? I sure hope so!

Diemžēl izskatās pēc sasodīti labas un interesantas filmas trijās valodās – angļu, spāņu un hindu… Paskaties pats!

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site