„Bom dia!”*


Silti, bet vējaini sveicieni no Eiropas dienvidiem! Ir uzsāktas Erasmus studiju gaitas un lokācijas vieta nomainīta no Valmieras, Latvijā, uz Porto, Portugālē. Otra lielākā Portugāles pilsēta ar septiņiem tiltiem aprakstos, bet sešiem tiltiem kartē, vismaz pagaidām – to pēdējo vēl meklējam. Pagaidām redzēti ir tikai trīs vai četri tilti, jo izstaigāt visus nav radusies iespēja, nedz arī enerģija, jo pilsēta ir milzīga! Var staigāt stundām ilgi, bet tā arī nekur netikt…

Esam (es un mana kolēģe) nu jau nedēļu šeit un apgūstam kā portugāļu valodu, tā arī kultūru, dažādas izdzīvošanas nianses un pārvietošanās iespējas, bet visu sīki un detalizēti zemāk…

Portugāli par savas Erasmus apmaiņas zemi izvēlējos diezgan interesantu un klišejisku iemeslu dēļ – pirmkārt, gribēju apgūt portugāļu valodu un zināju, ka pašmācībai esmu par vāju – lasīt „slinku” (saka, ka savas problēmas atzīšana ir pirmais solis uz atlabšanu – nez, vai tas attiecas arī uz rakstura trūkumiem?), otrkārt, šajā augstskolā ir lieliski kursi, ko apmeklēt – gan Eiropas kino vēsture, gan arī saistošs multimediju un dizaina kurss, un trešais un ne tas grūtāk uzminamais iemesls ir tas, ka man bija apnicis purināt savas spalviņas (saistība ar manu uzvārdu) Latvijas ziemā. Visus papīrus un kursu saskaņošanas veicām jau ļoti savlaicīgi, kur mums ļoti nāca pretī kā Vidzemes Augstskolas starptautiskās daļa, tā arī Universidade do Porto darbinieki. Ļoti veikli nokārtojām mitināšanās jautājumu un bijām pārsteigtas par to, ka mums, kas dodas uz dienvidu zemi atbild ja ne trīs reizes, tad divas reizes noteikti ātrāk, nekā dažam labam kolēģim, kas devās uz ziemeļiem. Tik nu daudz par stereotipiem, ka portugāļi ir lēni, tāpat kā spāņi un grieķi. Bet nu – cik ir dzirdēts, tad par punktualitāti mēs vēl dzirdēsim!

Valodu kursi tiek pasniegti sparīgas, ļoti enerģiskas un kolosālas pasniedzējas vadībā. Uz šādiem kursiem var pieteikties ikviens Erasmus students, kurš nedodas mācīties uz valsti, kurā mācības notiek angliski, vāciski, spāniski vai franciski, jo par valodu kursiem šajās Eiropas Savienības valstīs katram pašam ir jāmaksā vai patstāvīgi jāmācās. Tātad – mums šādi kursi ir bezmaksas, jo mācības notiks portugāļu valodā un tā kā ātros tempos izskrējām cauri visām formalitātēm un papīriem, tad Portugālē nonācām veselu mēnesi pirms lekcijām, lai kā vienīgo mācību priekšmetu apgūtu šo ātro, straujo un ekspresīvo valodu. Vesela mēneša stipendiju mums maksā, lai mēs varētu apmeklēt trīs stundas valodu klasē, dzīvot un, protams, izdzīvot šajā vidē, kā arī integrēties ne tikai svešas valsts, bet arī augstskolas vidē.

Mūsu fakultāte ir milzīga un nesen uzzinājām, ka tas vēl nav viss – komunikāciju studentiem ir vēl viena, pašiem sava ēka pilsētas centrā, kas nav nemaz necila un arī aizņem krietni daudz vietas. Vidzemes Augstskolas studentiem, kas ir pieraduši kulties vien starp divām ēkām, tas ir smags pārbaudījums, bet nekas – viss ir izdarāms! Domājams, ka LU un RTU studentiem tas būtu kaut kas tīri vieglāk izdarāms, bet mēs arī nepadodamies un līdz brīdim, kad pašas studijas būs sākušās, arī mēs jau būsim pieradušas.

Grūtības sagādāja iepakoties uz pusgadu vienā ar pusi koferī – ko ņemt līdzi ēdamu (izrādās, ka vajadzēja krietni vairāk nodrošināties, nekā to izdarījām mēs), ko vilkt mugurā (kā pierādījās, tad varējām ņemt krietni mazāk džemperus un ziemas drēbes, vismaz 10 kg atstāju pie draugiem Anglijā, caur kuru lidojām, citādi būtu spiesta kaut ko mest ārā un justies kā smagumu nesošs mūlis), kā sazināties, kā atrast pareizos lidojumus, autobusus, pieturas un mītnes vietas… tas viss sekoja viens pēc otra. Man, pēc prakses Birmingemā, Anglijā, tas vairs nekādas problēmas nesagādāja, tomēr aktīvi sazinājāmies ar manu ceļa biedreni, lai viss būtu kā nākas un pirmais studiju brauciens būtu izdevies uz urrrrāāā…

Mani mīļīe studiju biedri, kompanjoni un koju draudziņi

Interesanti, ka pati nepaspēju pierast pie domas, ka dodos prom uz veselu pusgadu, jo jau atkal visu nācās sadarīt lielā steigā – visi dokumenti bija nokārtoti, bet vēl vajadzēja gan atvadīties daudz maz no visiem – kā radiem, tā arī draugiem un studiju cīņu beidriem, kā arī saplānot un nokārtot pēdējos eksāmenus, kur jau atkal lielum lielais paldies mūsu ViA pasniedzēju komandai, kas nāk pretī kā vien māk un pierādījums tam ir vakardien (svētdienā) nokārtotais eksāmens – laba atzīme un pretimnākoša pasniedzēja, kas ziedoja savu brīvdienu, lai divi nelaimīgi skuķēni varētu savu pirmo semestri pabeigt bez parādiem un liekas lidošanas starp Latviju un Portugāli. Godīgi sakot, man arī tagad neliekas, ka es būtu prom… vēl ir tā „Latvijas sajūta” iekšās, bet Latvijas ziema šķiet vien sens sapnis, jo šeit dažas dienas atpakaļ bija jau plus 22 grādi, sniegu un ledu šeit neviens nav i manījis, bet mēs jau esam pat iemēģinājušas svārciņus (slikta ideja, jo liekas, ka satiksme mums apkārt pamirst!) un kurpītes.

Lieta par ko gribējām sevi pakārt bija tas, ka neviena no mums nepaskatījās par to, kāda ir ielu situācija Porto. It kā jau Google maps izmantojām to dimensionālo karti, bet to, CIK slīpas ir ieliņas Porto, neviena no mums neiedomājās… Rezultāts – pirmās dienas likās, ka kājas velkas nopakaļ, vienu brīdi koferi paši ripo uz priekšu vai nobružā papēžus, nākamajā to var stumdīt un grūstīt un tik un tā kalnā neuzvilksi! Pēc pirmās ballītes papēžu kurpes tika nodriskātas tā, ka šķiet, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, kad es šeit esmu uzvilkusi papēžus, jo papēžiem draudzīgas ielas šeit ar uguni nesameklēsi! Tas tā – no sērijas „starp mums meitenēm runājot”.

Tagad par tādu lietu, kas varētu interesēt bikšainos pārstāvjus – gaļu! Gaļa ir, nav lēta un negaršo ne uz pusi tik labi, kā mūsējā – vienalga kā pagatavota! Un vēl sanāk visādi kuriozi, kad tiek pasūtīts ēdiens ar uzrakstu „gaļa”, bet bez norādes kāda gaļa, tad tas ir ēdiens, kurš sastāvēs no daudziem, dažāda izmēra un zvēru gaļas gabaliņiem, kam klāt, par bēdu manam kuņģim, vēl pievieno astoņkāja gabaliņus un man nenosakāmas izcelsmes jūras veltes. Otra interesantākā lieta ir tas, ka bieži vien pasūtot ēdienu restorāna vai ēstuvē (vienalga kādu gaļu vai zivi), bet ar frī kartupeļiem, klāt nāk arī rīsi. Šo lietu vēl ilgi nevarējām izprast un šķiet, ka kādu laiciņu tas tā arī paliks. Līdz šim labākā versija ir tā, ka cilvēks var izvēlēties ko un kā ēst vai arī viņi ietaupa naudu uz lielākām kartupeļu porcijām. Lieta, kas atsver gaļas dārdzību, protams, ir vīna lētums! Dzīvojam Porto, netālu no upes un jau iepriekš minētajiem tiltiem, pretī, pāri upei, ir desmitiem portvīna ražotnes, glabātuves un tirgotavas, kur vīnu var degustēt no rīta līdz vakaram un katras vietas īpašnieks, protams, nemitēsies apgalvot, ka viņa vīns ir tas labākais tāpēc un tāpēc, ka….

Angļu valoda ir izplatīta valoda jauniešu vidū, bet večukiņi aizkaitinātā tonī nekavēsies norādīt uz to, ka atrodies Portugālē un šajā valodā Tev arī vajadzētu runāt. Tomēr neskatoties uz valodas barjeru, ikviens centīsies palīdzēt, vicinoties ar rokām un raucot degunu uz to pusi, kurp būtu vēlams doties. Jāatzīst, ka vīrieši ir daudz izpalīdzīgāki par sieviešu kārtas pārstāvēm, kas tā vien šķiet, ka uzskata runāšanu angļu valodā par kaut ko sevis necienīgu. To mēs vēl mainīsim, cerams.

163804_1823836155698_5010894_nPar ielām jau stāstīju, bet kāda neatņemama Porto ieliņu atribūtika, ja atskaita to, ka divas ēkas vienādas neatradīsi – nedz dizaina, nedz krāsu ziņā, ir tas, ka ceturtdaļa ir grausti. Iedomājieties šādu skatu – māja, kurā uz balkona karājas drēbes, aiz kuras horizontāli seko tumšāka paskata siena, kur logi ir aizsisti ar dēļiem un, ja labi ieskatās, tad var redzēt zāli un augus spraucamies pa logu rāmju un durvju šķirbām, un jumta nemaz nav! Un šai „celtnei” blakus uzreiz atrodas kāda skaista mājiņa pasteļtoņos, pie kā bērni spēlē futbolu. Skats nedaudz labāks par „graustu miljonāru”. Kā mums ViA kolēģe nesen stāstīja, tad tas šeit ir normāli – ir, ir grausts, nāc pēc nedēļas – vairs nav! Nē, ne jau tāpēc, ka novāca, bet gan tāpēc, ka sabruka! Un cilvēki neceļ ne ausi…

Ah, latvieša nervus kutinošais jautājums ir par dokumentu kārtošanu un vākšanu. Te neko, un es atkārtoju – NEKO nevar nokārtot vienā un tajā pašā vietā! Papīru izņem vienā vietā, samaksā citā un parakstu saņem vēl kādā. Attālumi arī nav no mazajiem un studenta patukšais maciņš spiež pārvietoties ar savu divpēdu ātrumu. Nejēdzīga birokrātija, bet neko darīt. To var itin labi paciest, ja ir kaut kas par ko sūkstīties vairāk un mūsu lielā „sāpe” ir virtuves trūkums kopmītnēs. Esam jau pat apsvērušas iespējas īrēt dzīvoklī istabiņu un kaut vai gulēt vienā gultā (jo tad var vienas istabiņas cenu dalīt uz divi) tikai, lai ir virtuve, kur gatavot ēst. Šodienas ģeniālā ideja ir iegādāties mazo, pārvietojamo plītiņu, kas nemaz neizmaksātu tik dārgi un zaglīgi, paslepus gatavot istabiņā. Šo ideju maitā fakts, ka koju servisā ietilpst arī istabiņas uzkopšana, ko veic mazie elfi. Elfi tāpēc, ka nekad savu apkopēju neesam manījušas – viņa atnāk neviena nemanīta, padara savu un notinās, visu atstājot spodru un tīru. Patīkami, tomēr kaitinoši, ka kāds cits te apkārt ņemās… un, ka slēpsim savu ēdiena gatavojamo, tad, iespējams, ātri vien tiksim pieķertas, kur par sekām nav ne jausmas, jo neviena no mums nespēj atšifrēt portugāļu valodas noteikumus kopmītnēs.

Tik nu daudz ir pagaidām piedzīvots… par pārējo atkal mazliet vēlāk, bet stāstīt IR ko, ticiet man – gan par mūsu valodu kursu biedriem, gan arī par vietām – īpaši baznīcām un okeānu, kuru taupām siltākiem laikapstākļiem, jo grādu atšķirības mūs abas pārmaiņus ir nolikušas uz slimības gultas un nebūtu prāta darbs šādā vējā doties pie ūdens.

* Labrīt!

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 24. janvārī, lasāms šeit!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: