Cilvēk, saudzē savas kājas! (Turpinājums blogam par Porto)


199502_1914500462249_6565738_nKad dzīvē viss iet lieliski, tad ir bail, ka kaut kas noies greizi un, kā par nelaimi, parasti tā arī notiek – otrais mēnesis brīnišķīgajā Porto iesākās ar smagām kājas sāpēm. Jau iepriekš rakstīju par to, ka Porto ielas sieviešu papēžiem ir nāve, bet pašām kurpju nēsātājām – tuvu pašnāvībai.

Vienīgās sievietes, kuras redz ar augstpapēžu kurpēm, ir sievietes, kuras ir tikko izkāpušas no mašīnas un ar mašīnu vēl tuvāk veikalam piebraukt nevar, vai arī tās, kas ir redzamas klubā, jo līdz klubam atnākušas mājas čībiņās. Ak, jā, trešā kategorija, protams, ir meitenes, kas nesen ir ieradušās Porto un vēl naivi domā, ka viņas jau šī liksta nepiemeklēs. Nāvīga kļūda.

Par to, kas izraisīja manas kājas sāpes, zinātnieki vēl arvien strīdas, bet kopsaucējs ir viens – nepareizi izvēlēti apavi. Lielos gabalus nepārtraukti staigāju kediņās, un sāka sāpēt kājas pamatne, tāpēc tad, kad jau ar kājas sāpēm biju izmocījusies gana ilgi, iegādājos lielos, dzeltenos zābakus – tādus, kādus reklamē „Timberland” un kāja divu nedēļu laikā atguva savu dzīvību.Bet pirms tam… ar asarām gāju uz lekcijām, jo kāju te rāva krampī, te viņa vienkārši smeldza, kas bija gandrīz vai patīkami pēc tam, kad kāja sarauta krampī divās vietās uz divdesmit minūtēm. Ballītes neapmeklēju, kas šķiet mazliet traumēja manu istabas biedreni, uz koncertiem arī nespēju aiziet un mentāli jau sāku gatavoties ļaunākajam – vizītei pie daktera. Vienalga, kura valsts, bet dakteri manī izraisa paniku, nemaz nerunājot par slimnīcām.

Ar Lauru

Ar Lauru

Tagad, pateicoties jauniegūtajiem zābakiem un siltajam laikam, kas atļauj nēsāt vienkāršas, kāju neierobežojošas sandales, esmu gluži kā jauns cilvēks. Desmit kilometru maršruts šķiet nieks un ir aizsāktas sērfošanas nodarbības, kas šeit ir ļoti lielā cieņā!

Es pavisam godīgi varu likt savu roku uz sirds, un teikt: „ERASMUS ir labākais, kas varētu būt ikviena studenta dzīvē!” Mums gan „ERASMUS” paiet mazliet citādāk, nekā citiem, jo neesam iecienījušas lielās ballītēs dzert, kamēr iestājas koma (un to es saku tāpēc, ka lielākoties cilvēkiem rodas priekšstats, ka tas ir tas, kas notiek apmaiņas studijās), uzvedamies kā kārtīgām dāmām pieklājas un savus lielos apartamentus izmantojam ciemiņu uzņemšanai, kas notiek katru mēnesi un reizēm pa ik pa divām nedēļām. Mums patīk izrādīt mūsu viesiem visas fantastiskās vietas – Kristāla Pili, kur pāvi dejo savu riesta deju, trusīši izskatās, kā no „Alises Brīnumzemē” un var atrast mazus, klusus un ļoti romantiskus nostūrīšu savu hipijisko dvēseles vēlmju veldzēšanai; šaurās ieliņas, kafejnīcas, okeānu un kafijas dzeršanas vietas, pilsētas nakts uguņus un izbrīnītos vīriešu skatienus, kad gaišmates kleitiņā paiet garām. Tas viss caur citu cilvēku acīm un viņu prieka un sajūsmas saucieniem, liek mums pašām atcerēties, kāpēc tik ļoti gribējām šeit nonākt un kāpēc mājās gribās braukt par kapeiku mazāk.

190107_1891807174931_1549416_n

Satiksme

Dīvainā kārtā sastrēgumus Porto ielās mana reti, vismaz es biju laikam gaidījusi trakāku skatu. Vislielākie sastrēgumi rodas brīvdienās okeāna tuvumā, kas ļoti atgādina to, kas notiek Jūrmalā vasaras karstākajos mēnešos. Un darba dienas beigās arī šur un tur var manīt sastrēgumus pie lielajiem iepirkumu centriem un pārtikas veikaliem. Tagad, kad tā padomāju, tad liekas, ka varbūt satiksmes esamību sevišķi neizjūtu, jo pārvietojos visur ar kājām un vajadzības gadījumā ar autobusu līdz okeānam tieku mazāk kā 20 minūtēs, bet to, ka ik pa laikam dzirdētu lamu vārdus, kas tiek veltīti šoferiem, kas par ilgu ir aizskatījušies uz meiteņu saulē atkailinātajiem pleciem vai izlaistajiem matiem, nevar noliegt. Ausis svilst no lamu vārdiem, bet nerada tādu negācijas sajūtu, kā Latvijā, ja vien pamanāties novērot „dusmīgā” šofera seju – to rotā smaids un seja izskatās tā it kā viņš zinātu, par ko domājis otrais un izlamājis to no panckām tikai aiz godprātības un kārtīgu šoferu solidaritātes, jo, braucot garām dāmām, pats ar’ piemiedz ar aci.

Gājēji tiek cienīti – atliek vien nostāties pie „zebriņas” un visi auto apstājas, lai atļautu kājāmgājējam nokļūt kārotajā – otrajā pusē. Un bremžu sistēma šķiet ir pati pilnība, jo neatkarīgi no tā, ar kādu ātrumu auto brauc, pie gājēju pārejas tas apstāsies nevainojami precīzi. Pat, ja gadās īgns onka vai tantuks, kam jūsu šķērsošana liek kavēt savu matu balināšanu pie friziera, uzreiz atmaigs, ja pamāsiet ar roku, uzsmaidīsiet un vēl pateicībā nolieksiet galvu. Dabūsiet arī smaidu pretī, ja paātrināsiet savu iešanas ātrumu, lai ilgi neliktu uz sevi gaidīt.

Sabiedriskie transportlīdzekļi
Populāri pārvietošanās līdzekļi ir autobusi un metro, tomēr liekas, ka autobuss tomēr ir mīļāks. To varbūt var izskaidrot ar to, ka nereti metro stacijās nedarbojas eskalatori un tas izbojā visu omīšu dienas garastāvokli! Visā pilsētā darbojas viens braukšanas talons vai kartiņa, kas funkciju ziņā daudz neatpaliek no personificētā e-talona Latvijā. Lai gan to var izmantot gan metro, gan autobusos, gan arī retajos tramvajos, tos uzpildīt var TIKAI retajās metro stacijās. Un, protams, vēl jau pastāv iespēja, ka tā „uzkārsies”, kas mums bieži vien ir noticis, un visi braucieni būs iegādāti velti.

Ar autobusu pārvietošanās ir diezgan ērta, jo pieturu ir daudz un vienā virzienā dodas dažādi autobusu numuri. Problēmas rodas vakaros, jo daži autobusi pārvietojas līdz astoņiem vakarā, bet ne vēlāk, citi – nebrauc uz vajadzīgo pusi. Otra problēma rodas lietus laikā, kad vajag tikt uz centru, jo tad liekas, ka tūlīt, tūlīt visi nositīsies. Autobuss slidenā bruģa dēļ netiek uz priekšu – ielas ir stāvas, slidenas un apkārt ir daudz automašīnu, bet autobuss tikai spolē un bālās šausmās iedzen ikvienu tajā sēdošo tūristu, kas vēl nezina, ka tāda ir norma!
Attiecībā uz sabiedriskajiem transportlīdzekļiem un biļetēm, ir jāatceras sekojošas lietas: kartiņa der visiem transportlīdzekļiem; uzpildīt var tikai metro stacijās, tikai autobusos var iegādāties biļeti arī pie šofera un to, ka ir jāievēro sava galamērķa ZONA!!! Pilsēta ir sadalīta vairākās zonās un atkarībā no tā caur cik zonām ir jābrauc, mainās biļetes cena. Vienreizējā biļete pati izmaksā 50 centus, bet brauciens cauri divām zonām – 1 eiro, bet labums ir tāds, ka biļeti var atsevišķos automātos arī „uzpildīt”, tā jāmet laukā, kad braucienu skaits ir izmantots. Par zonu neievērošanu un braukšanu bez biļetes, draud 100 eiro naudas sods, no kura esmu jau divreiz veiksmīgi izvairījusies, pateicoties savai uzstājībai, valodas zināšanām un pārliecināšanas spējām (bet par to mazliet vēlāk).

Metro šķiet ir salīdzinoši jauns pārvietošanās līdzeklis, jo to vēl arvien uzlabo un pilnveido, izveidojot jaunas pieturas un pārceļot galamērķus. Metro sistēma ir pavisam vienkārša un viegli saprotama, bet no otras puses – tie, kas ir izbaudījuši Londonas un Madrides metro sistēmu, vairs ne par ko nebrīnīsies un būs izdzīvot spējīgi! Ļaunākais ir tas, ka metro darbojas tikai līdz vieniem naktī un var nākties meklēt naktsmājas pēc kādas ballītes vai arī „apbrīnot pilsētu naktī”, kamēr tie atkal sāks kursēt. Līdzīgi ir arī ar autobusiem, pat ar tiem, kas dodas uz lidostu. Ja lidojums ir ap sešiem, tad jācer, ka autobuss pirms pieciem būs gana ātrs, bet, ja lidojums ir ap pieciem, tad lidostā visticamāk būs jāpavada aptuveni četras stundas, ja nav neviena, kas varētu aizvest ar auto. Diemžēl šobrīd nepateikšu, kā ir citās valstīs, jo citviet man vai nu ir veiksmīgi sakrituši ceļošanas laiki vai arī nav bijusi nepieciešamība uz turieni doties tik bieži. Zinu vien to, ka, piemēram, Londonā, uz lidostu naktī dosies daudz un dažādi autobusi, bet atšķirība būs to gala pieturās un izmaksās – sākot no divām mārciņām, līdz pat 25.

Tramvajs šajā pilsētā pārsvarā pārvietojas gar upi un pēc tam braucēju aizved līdz pat okeānam, bet gandrīz nekur citur ar tādu nokļūt nevarēs. Cik nu reizes ir braukts ar šo uzparikti, var secināt, ka tas vairāk ir domāts tūristu atrakcijai un tramvaju muzeja reklamēšanai, jo brauc tas lēni, ir izbūvēts ar mīkstiem krēsliem, kuriem virzienu, var pašrocīgi mainīt, jo tie [tramvaji] nespēj pagriezties, bet ne visiem gribās sēdēt ar muguru pretēji braukšanas virzienam. Tramvajiem ir divi kustību regulējošie paneļi un savu atrašanās vietu maina tikai šoferis. Viens brauciens parasti maksā vienu eiro.

Kuriozi
Par braukšanu bez biļetes metro draud naudas sods, tomēr pat kontrolieri ir tikai cilvēki un īsti nespēj panākt maciņa atvēršanu un naudas summas samaksāšanu. Kontrolieri kāpj tikai metro, jo citur – autobusos un tramvajos, nav iespējams pašmaukt garām šofera ērgļa acīm, jo vaļā ir tikai vienas durvis un nav kur likties, kā tikai spraukties garām, tāpēc arī abas divas reizes, kad tiku pieķerta, tas, protams, bija metro. Abas divas reizes likumsakarīgi braucu mājās no lidostas.

Pirmajā reizē biju tikko atgriezusies Porto no ciemošanās pie draugiem Anglijā, gulējusi knapi trīs stundas lidmašīnā un pilnīgi atbrīvojusies, klausoties sava MP3 pleijera mūzikas skaņās. Kad iekāpa kontrole pilnīgi rāmu sejas izteiksmi pasniedzu savu biļeti, kura nezin kāpēc viņa pārbaudes aparātā nozibinājās sarkana un man kartiņu tā arī nesniedza atpakaļ. Nodomāju, ka ar aparātu kaut kas nav kārtībā, bet man atbild, ka man nav biļetes. Esmu šokā, smadzenes darbojas ar aptuveni vienu desmito daļu no pilnīgās jaudas un es nespēju sakopot spēkus, lai aizvērtu savu muti. Tad nu izkāpuši laukā, mani norāja un izskaidroja, ka biļete ir jāiegādājas ČETRĀM zonām, nevis divām, bet no soda mani paglāba tas, ka lidojot projām, mana istabas biedrene man iedeva savu kartiņu līdzi, uz kuras bija vēl viens brauciens divām zonām. Vai nu cilvēkam ir viens brauciens četrām zonām vai arī divi divām zonām – tas viss der, bet otrajā variantā ir jāizkāpj no metro kādā no pieturām un jānopīkstina nākamais brauciens, kas nav sevišķi parocīgi vai izdevīgi.

Jau kuro reizi pārliecinājos, ka spēks ir manā matu un acu krāsā, kombinācijā ar smaidu un runāšanas spējām. Pasmaidīju un kontrolierim tā arī godīgi atzinos, ka esmu informēta par zonām un to darbības principiem, bet, no lidmašīnas izkāpusi, pataisno metos skriet uz metro un pat divreiz nepadomāju par to, ka mana kartiņa nav derīga visam maršrutam. Viņš nopīkstināja manu otro kartiņu un ieteica nākamreiz būt uzmanīgākai. Domājams, ka viņš saprata, ka esmu galīgi apjukusi, jo devos atpakaļ uz metro, kaut arī pati tikko biju atzinusies, ka man jākāpj tieši laukā šajā pašā pieturā. Blondīne, ko lai saka?!

Otrā reize notika studentijas festivāla nedēļas laikā, kad kontrole kāpj iekšā gandrīz ikvienā metro un ik pa pāris pieturām. Abas ar Jolantu bijām ieradušās lidostā sagaidīt manu draudzeni no Latvijas un normāli iegādājušās biļetes četrām zonām – viss kā nākas! Tā kā pieturā, kurā iekāpām, bija garas rindas un automāti reizēm niķojas attiecībā uz monētām, tad tikai manā biļetē bija četru zonu braucieni abos virzienos, Jolantas kartiņā – viens, jo automāts neļauj vairāk uzpildīt, ja uz kartiņas jau IR viens brauciens, kas apredzēts citādākam zonu skaitam un trešajā kartiņā tā arī neko neiepildījām, jo nepaspējām.

196162_1914499342221_5278316_n

Tad, kad jau sagaidījām manu draudzeni, tad grasījāmies uzpildīt arī Jolantas kartiņu, bet izrādījās, ka mūsu abu kartiņām vēl ir atlikušas minūtes no iepriekšējā brauciena un tādos gadījumos uzpildīt nav iespējams. Ilgums, kas uzrādās – 4 minūtes, metro – pēc 6 minūtēm atiet. Tik ilgi pīkstināju Jolantas kartiņu, lai redzētu, kad tad viņu beidzot varēs uzpildīt, ka netīšam nopīkstināju viņas divu zonu braucienu. Biju ne pa jokam dusmīga uz sevi par šitādu idiotismu! Un mana ietiepība neļāva Jolantai iegādāt braucienu pa jaunu. Izdomāju, ka mēģināšu nošmaukties – izkāpt pieturā, kurā nomainās zonas, jo kāpt citā vilcienā nevarējām, jo no lidostas mūsējais bija jau pēdējais. Un kā jums šķiet, kurā pieturā iekāpa kontrole? Protams, tieši tajā pašā…

Jolantai biju iedevusi savu kartiņu, tāpēc tur vismaz viss bija kārtībā, bet pati sievišķīgi mēģināju izskaidrot situāciju abiem kontrolieriem. Labi, ka abi runāja angliski, jo nebūtu spējusi izkļūt no nepatikšanām portugāliski. Mani laipni palūdza izkāpt divas pieturas pirms mūsējās, kur tad arī „parunājāmies”. Neko – iegādājos vēl vienu braucienu, jo automāts atpazīst to, ka ir jau nobrauktas divas zonas un atļauj uzpildīties vēlreiz un burtiski 4 minūtes vēlāk par savām draudzenēm jau biju vajadzīgajā pieturā! Kā bonusu ieguvu uzaicinājumu pievienoties svinēšanā pēc viņu darba laika beigām, ko laipni noraidīju, norādot uz to, ka draudzene ir tikko ieradusies mani apciemot un ar daudz mierīgāku sirdi devos mājās.

Tiesa gan – smiekli man tobrīd nenāca, jo drebēju kā apšu lapa, tomēr mani mierināja doma, ka no manis naudu jau tāpat nedabūs, jo man tādas vienkārši liekas naudas summas nav! Pozitīvā domāšana iedarbojas! Bet tagad veltīšu vēl reizes četras lielāku uzmanību biļešu iegādē, lai nav kauns mājās rādīties!

Publicēts ES Māja mājaslap2010. gada, 24. maijā, lasāms šeit!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: