Okeāns, tilti un košās ielas Portugālē


Ja man liktu nosaukt trīs lietas, kas man patīk Porto visvairāk, tad es noteikti nosauktu: okeānu, kas cilvēkam mūždien parāda to, ka lai cik veikli un izsmalcināti arī nebūtu mūsu izgudrojumi, mēs tik un tā esam niecības dabas priekšā; tiltus, kuru augstums liek noticēt putna lidojumam un „milža” ilūzijai, pārskatot visu pilsētu pa labi, pa kreisi, priekšā un aizmugurē; un košās ielas, kurās var baudīt skaļas ballītes vienā un kapa klusumu – nākamajā, daiļas, ar krāsainām flīzēm izrotātas mājas pa labi un graustus, sapelējušām sienām un nobrukušiem jumtiem – pa kreisi!

Lai gan vietējos vēl arvien nomāc „ziema” ar savu aukstumu, kas mūsu ziemai līdzinās tāpat kā Kalvītis Princesei Diānai, un sesijas laiku, mēs jau baudām retos saules starus, spirgto vēju un brīvo laiku pēc lekcijām, kurš paslīd garām nedabiski ātri. Neticās, ka nupat ir aizvadīta jau ceturtā svētdiena šajā klusajā paradīzes nostūrī. Šonedēļ kārtosim portugāļu valodas eksāmenu (iesācēju līmenī, protams!) un atvadīsimies no tās mūsu „ģimenes” daļas, kas savas „Erasmus” gaitas turpinās Lisabonā un citās Portugāles pilsētās.Ir izveidojusies īpaši cieša sadarbība starp čehu topošajiem dakteriem un latviešu topošajiem žurnālistiem, to papildinot ar greizu smaidu un asprātīgiem komentāriem no igauņu būvniecības speciālista puses – Jurgena, kas ietilpst mūsu „Mini Baltijas valstu veidojumā”. Protams, nedrīkst arī piemirst no „Trollīša Mumiņa” sērijām „mazās Majas” līdzinieci – somieti Jenni, kas ir mūsu dienas saulesstariņš, jo smej un ķiķina aiz katra stūra un pret viņas bedrītēm vaigos neviens nespēj palikt vienaldzīgs… Krāsaina kompānija mums ir novākusies, tomēr, ja var ticēt pareģojumiem, tad, kad sāksies lekcijas, „Erasmus” pulks būs vēl košākās krāsās, nemaz nerunājot par to, ka arī milzīgāks!

Musu_Maja (Little My)

Musu_Maja (Little My)

Ballītes šeit notiek cikliski – pārsvarā pirmdienās un trešdienās, kam seko piektdiena un sestdiena, turklāt pēc redzētā un piedzīvotā pirmajās ballītēs secinājām, ka:

a) Porto reti kura meitene nēsā augstpapēžu kurpes. Tas pievērš krietni vairāk uzmanības kā mūsu blondās un rudās matu krāsas kopā. Vēlāk uzzinājām, ka arī Čehijā un Igaunijā ir nepierasti redzēt meitenes uz papēžiem, kad tiek apmeklēti klubi vai dejas. Papēdīšos meitenes klabina tikai uz randiņiem, teātriem vai ballēm, vai arī tad, kad vēlas „īpaši izcelties”, lai piesaistītu klientūru (diezgan parupjš, tomēr ļoti patiess teikums no Filipa – čehu topošā ārsta)
Kā nākamais iemesls tam, kāpēc meitenes nenēsā papēžus ir tas, ka portugāļu vīrieši ir diezgan paīsi un var rasties tādas komiskas situācijas, kā, piemēram, „netīša” skatīšanās krūšu bedrītē, ja tiek nēsāts dekoltē, vai stīvs kakls no skatīšanās lejup/augšup krietni ilgas sarunas gadījumā;

b) Nesmēķētājiem šeit (vismaz pagaidām) ir grūta dzīve, jo smēķēt ir atļauts visur, tajā skaitā arī klubos! Maķedonijā, piemēram, man šķiet „vēzīša pabarošana” publiskās vietās ir atļauta vēl arvien, bet Spānijā nesen nomainījās likumi un jau ir aizliegts piedrazot gaisu ar savu izsmēķi. Izskatās, ka drīzumā arī Portugālē šādu likumu ieviesīs, tomēr ir mazas cerības, ka mēs savas apmaiņas laikā to pieredzēsim… bet līdz tam – atnākot mājās uzreiz iemēcam tikko valkātās drēbes ūdenī, apdziedējam apdegumus pēc tam, kad nepaspēju izvairīties no kādas kvēlojošās, apkārt ceļojošās oglītes, mazgājam ārā cigarešu dūmu smaku no matiem un pilinām acu pilienus no dūmiem piesarkušajās acīs;

c) Tiem, kas ir ieraduši saviesīgos pasākumus uzsākt laicīgi, teiksim ap vienpadsmitiem un jau ap vieniem naktī kustināt gurnus klubā, bet mājās būt ap kādiem pieciem vai sešiem, šeit nākas vilties. Uz klubu cilvēki parasti dodas vien ap kādiem pustrijiem, trijiem, bet mājās nāk vien ap kādiem deviņiem. Nav jau nekas šausmīgi traks, tomēr tas izslēdz iespēju pagulēt vismaz dažas stundiņas, lai bīdītu savu esību arī uz lekcijām;

d) Ieeja klubos nosacīti ir bezmaksas, tomēr tur ir „āķis” – ienākot klubā tiek izsniegta kartiņa, kuru nekādā gadījumā nedrīkst pazaudēt, citādi jāmaksā bargu soda naudu, kas svārstās no 20 eiro līdz pat 100 (atkal jau birokrātija ņem virsroku papīru ziņā). Uz šīs kartiņas tiek uzskaitīti vakara gaitā iegādātie dzērieni un katram ir noteikta summa, kas ir jāiemalko. Parasti meitenēm ir 3 eiro, kas reizēm sakrīt arī ar puišiem, bet pārsvarā puišiem ieeja klubā izmaksā no 6 eiro līdz 15. Ja summa netiek sasniegta, tad ir jāmaksā uz lapas noteiktā summa. Jāmaksā ir pie izejas, pametot klubu, un, jā, blakus stāv milzīga auguma apsargs, kam elpojot raustās nāss gluži kā bullim (vienīgais vīriešu kārtas pārstāvis, ar kuru varētu padejot, valkājot papēžus, jo augumā ir patiešām vareni izdevies).

Turpinās arī citi kuriozi, piemēram, saistībā ar mūsu „mazo mājas gariņu” – apkopēju, kas ierodas reizes divas vai pat trīs nedēļā. Ja agrāk bērnībā manu miskasti pārbaudīja tētis, lai tikai viņa dārgais bērns atkal neizmestu netīšām kaut ko vērtīgu pēc tam, kad reiz ar visu jogurta trauciņu izmetu savu kristību sudraba karotīti un aploksni ar piecīti. Tagad šāda sajūta jau robežojas ar paranoju, jo pārrodoties mājās, mantas ir mainījušas savu atrašanās vietu un ilgi glabātās plastmasas glāzītēs („zaļais dzīvesveids” vai zinieties – izmantot plastmasas izstrādājumus vairākkārtīgi) ir izmestas, „klusā daba” uz plauktiņa arī ir sabīdīta vienā stūrī, bet trauki ir noslēpti zem izlietnes.

Biju apslimusi, tādēļ divas dienas paliku kojās un arī satiku mūsu čaklo bitīti. Šķiet, ka viņa ir vienīgā portugāliete ar acīm zilākā krāsā par jebkuru somieti, ko pazīstu. Jauka, ļoti (nu ļoti) runātīga un kategoriska pret valodām – nekas, ja viņa cenšas runāt angliski, bet man IR jārunā portugāliski, tā nu tādā pusportugāļu-pusangļu-puszīmju valodā arī sarunājamies. Tagad katru rītu, kad dodamies uz lekcijām, no stūra skan tik skaļš „BOM DIA”, ka abas ar Jolantu ikreiz salecamies.

Tomēr bail ir sūdzēties, jo sirsnīga viņa jau mums ir. Grūti gan pierast, ka kāds redz visu, kā istaba ir izkārtota un kur viss tiek salikts, bet citas izejas nav. Ja Valmieras kopmītnēs, nākot ārā no dušas, uzmanījos, vai kāds no IT puišiem nav atnācis paciemoties pie manas istabas biedrenes, tad tagad, pēc pagājušās nedēļas notikumiem, uzmanos, vai tumšmatainā zilace šeit kaut kur nerosās, kamēr es vienā dvielītī tipinu uz istabiņu… Nu un, ka durvis ir aizslēgtas – viņai arī ir atslēga!

Valodu kursos apguvām dažus „internacionālos” vārdus, piemēram, to, ka mūsu skaistais meitenes vārds „Sanita” portugāliski nozīmē „WC”, mūsu kategoriskais, jebkādu darbību ierobežojošais vārds „nevar” nozīmē „snigt” un tā arī ir – te nevar snigt, bet „faca” (līdzīgs kādam ļoti prastam vārdam angliski) nozīmē „nazi”, bet angliski-portugāliski veidotā teikumā liek uz cilvēku paskatīties ar dusmīgu skatienu („Would you like to eat … eeem… (meklē vārdu angliski, bet to nevar atcerēties, tāpēc izmanto portugāļu valodu) com uma faca?” )

Nabadzīgajai studentu tautai ir jāmāk ieekonomēt līdzekļus, kā vien sanāk, tāpēc cukuru savācos tur, kur to varu dabūt pa velti – skolas kafejnīcā. Izskatās, ka esmu vienīgā, kas vēl palikusi uzticīga neveselīgai tējas vai kafijas dzeršanai, jo visi pārējie dzer bez, un līdz ar to vaļsirdīgi piešķir man. Slimojot Jolanta no lekcijām pārnesa veselas deviņas paciņas, ko pārējiem man bija sasūtījuši… mīļi un ļoti, ļoti gādīgi…

IMG_3831Domādamas, ka mums nav virtuves, meklējām citus barošanās veidus un nonācām pie secinājuma, ka ātrākais un vienkāršākais veids ir gatavot salātus. Sākotnējie pirkumi sanāca dārgi, jo lielveikalā cenas dārzeņiem un augļiem ir pamatīgi paceltas, tomēr kādas pilsētas ekskursijas laikā uzgājām mazu veikaliņu, kas ir mūsu „augļu un dārzeņu paradīze”. Tur par 6 eiro uz mums abām var iegādāt gan augļus, gan dārzeņus tā, ka kārais zobs ir apmierināts visu nedēļu! Tomēr problēma slēpjas tajā faktā, ka šī brīnumainā vieta atrodas kādus kilometrus četrus prom un otrā upes krastā. Lai nu kā arī nebūtu – līdz šim tomēr uzskatām, ka tas tomēr ir to vērts un tā arī iepērkamies – veselīgi, lēti un lutinot savas garšas kārpiņas, jo augļi ir gatavi, saldi un nenormāli kārdinoši, bet dārzeņi daži pat pamanās garšot tāpat kā mājās… Turklāt kā izrādās, tad mums ir virtuve, tikai cītīgi noslēpta un iepīta „birokrātijas valgos”, kurus nevar apiet. Meklējam dzīvokli ar virtuvi un iespēju izmitināt savus radus un draugus, kas atbrauc ciemos, citādi gribas čīkstēt par netaisnību, ka portugāļu studentiem ir pieejama virtuvīte, bet ERASMUSniekiem – figa! Nevaru vien sagaidīt, kad atkal varēsim gatavot uz nebēdu, jo cik tad var piedalīties laimes loterijā par to, ko ēdīsi skolas kafejnīcā… Tur darbojas sistēma – Tu pasūti vienu, dabū kaut ko citu, kas galīgi negaršos pēc tā, ko Tu redzi savā acu priekšā! Taču arī šādas problēmas manā gadījumā jau ir atrisinājušās, jo sāku šmaukties – pirms pusdienu talona iegāde, es ieeju iekšā, paskatos, ko cilvēki tur ēd un kā tas izskatās. Šobrīd visa šī situācija mani apmierina.

Transporta biļetes darbojas laika intervālos, nevis braucienu skaita ziņā – vienreiz nopīkstini mūsu e-talonu līdzinieku un brauc veselu stundu neatkarīgi ar cik lielu transportlīdzekļu skaitu, tomēr ir jāuzmanās, ka sēžot autobusā vai metro tavs laiks nebeidzas, jo par to arī var sodīt! Autobusā jau nekas sevišķs – pieej pie aparāta un nopīkstini vēlreiz, bet ar metro ir sarežģītāk – tur nav iekšpusē iebūvēta skenera, tāpēc jālec pieturā laukā un aši, aši jānopīkstina pie netālu izvietotā aparāta un, jā, citreiz var arī nepaspēt tikt atpakaļ…

Nākamā šausma bija tad, kad noplīsa Jolantas dators. Meklējām, kur to varētu sataisīt – vispirms devāmies uz augstskolas IT speciālistu kabinetu, kur mums saka, ka viņi var palīdzēt tikai ar instalāciju un apkopi vai konsultāciju, bet nav atļaujas datorus vērt vaļā. Bez maz vai sēdi pats un skrūvē vaļā, kamēr šamējie tevi konsultē. Neko – neatlaidāmies un lūdzām mums pateikt, kur atrast kādu, kas to tomēr varētu izdarīt. Nosūtīja mūs uz lielveikalu, kur mums paziņo, ka šāda kompānija vairs neatrodas te un vispār ir likvidējusies. Opppāāā! Nezinādamas, ko iesākt, nospriedām, ka varētu pamēģināt citā datoru iestādē, kas ir blakus mūsu kopmītnēm. Tur sieviete pārjautājusi, kur ir iegādāts dators un kāda kompānija to ir ražojusi, devās tālāk meklēt kungu, kas varētu palīdzēt. Desmit minūtes vēlāk no turienes iznācām ar lapiņu laukā, kur ir rakstīti „ACER” kompānijas kontakttālruņi, jo redz – nedz Porto, nedz visā Portugālē nelabo „ACER” datorus! Mēs varam tikai piezvanīt uz SPĀNIJAS numuru un pavaicāt ko darīt tālāk… Veiksmīgi, ka Jolanta to uztvēra ar mierīgu sirdi, jo jau bijām izgudrojušas citus datoru iegādes variantus. Šobrīd kompītis darbojas uz labo enerģiju un Jolantas mīlestību un rūpēm – izslēdzam ik pa divām stundām un tomēr vēl „elpo”…

Vot takije piražki ar mums te! Pietrūkst mājas darbu rāmuma un nesteidzīgās laika slīdēšanas, bet ziema šogad nepavisam nepietrūkst! Pie mums līst un pūš lielie vēji, tomēr aukstumu var aizbaidīt, ieslēdzot sildītāju… Até logo!

Publicēts ES Māja mājaslapā 2011. gada, 16. februārī, lasāms šeit!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: