Sveiciens no Porto


Pirmo mēnesi mēs bijām nodzīvojušas kopmītnēs – bez virtuves, bet ar vienu viduvēja stipruma mikroviļņu krāsni, bez jebkādām iespējām uzaicināt draugus un/vai radus ciemos un palikt pie mums, kā arī skaļuma ierobežojumiem, kas jāievēro pēc pulkstens desmitiem.183735_1875379684254_4969375_n

 Dzīvošana kopmītnēs

Vēlāk mēs uzzinājām, ka mūsu „jauno māju” dzīlēs tomēr ir noslēpta virtuve, kuru mums pat izdevās atrast. Diemžēl pārāk ātri nopriecājāmies un pat iegādājāmies pannu, tomēr nākamreiz, kad sakārojās ceptas olas, durvis uz šo „paradīzi” jau bija slēgtas un apsargs laipni (latviešu sarkasms, mīļie) paskaidroja, ka apartamenti ar virtuvi ir paredzēti portugāļu studentiem, nevis ERASMUSniekiem…

Nekāda sajūsma par to, ka katrā stāvā ir veļas mašīna un pat žāvētājs, nespēja labot ikdienas drūmo noskaņojumu, ka nevar zeķītēs notipināt uz virtuvi un pagatavot sev un savai istabas biedrei gardas brokastis. Un beigu beigās sapratām, ka arī izmaksas, ko maksājam par citur gatavotiem ēdieniem, mūsu uzturēšanos Porto nepadarīs lētāku. Idejas bija daudz un dažādas – ēst skolas kafejnīcā, kas ir vaļā līdz pat astoņiem vakarā, bet kuras ēdiens (cena: divi eiro) pirmajās dienās sagādāja problēmas ne tikai man, bet arī manam kuņģim, vai arī ēst kādā citā ēstuvē, kur tas būtu vismaz reizes divas dārgāk. Vēl viena, mazliet ekstrēma ideja, bija iepirkt visus pārtikas krājumus un gatavot vai nu citās kojās, kur IR virtuve vai arī mājās pie draugiem.

Latvijas kopmītnēs – kā nu kurās – tomēr visās ir virtuves vai kaut kas līdzīgs, ko par tādu vismaz varētu nodēvēt un tās ir pieejamas visiem. Citiem tāda ir viena uz diviem vai četriem cilvēkiem, citiem liela vai divas mazākas, bet uz visu stāvu, citās, nedaudz sliktākā gadījumā, ir viena milzīga virtuve uz visām kojām, bet IR! Un, jā, Latvijā, cik ir dzirdēts, varētu būt tā, ka vietējie studenti izmanto to, kas ir nedaudz novecojis vai ne tik smalks, bet ārzemju viesstudentiem tiks piemeklēts pats labākais un tā teikt „krutākais”, bet, nē, šeit tas tā nebūs! Te nostāda fakta priekšā – esi viesstudents – paciet!

Ir dzirdēts šis un tas par to, ka portugāļu studentiem daļu no kopmītņu maksas sedz valsts, tomēr neviens skaļi to nepauž, tāpēc arī īpaši neesmu spiedusi apspriest šo jautājumu. Esmu 100% pārliecināta, ka, piemēram, Francijā šāda sistēma vēl arvien darbojas, ko pierāda manas bijušās istabas biedrenes stāsts par viņas Erasmusu. Tāpat mūsu somu kolēģe Jenni stāstīja par to kā Somijā valsts sedz pusi no dzīvošanas izdevumiem, bet, protams, tur ir ne tikai augstāks dzīves līmenis, bet arī lielāki nodokļi, ko vecāki dāsni maksā par saviem bērniem un viņu aktivitātēm, tāpēc šis faktors tā neizbrīna. Gribētos gan, lai arī Latvijas studentiem būtu tikpat liels atbalsts no valsts puses, bet šobrīd laikam būtu jāpriecājas, ka augstskolas vispār ir atvērtas un ka ir vismaz kaut kāda materiālā palīdzība gan izcilniekiem, gan sociāli maznodrošinātajiem. Vai tas ir pietiekami, protams, ir cits jautājums.

Stipendijas

Vēl kāds diskutējams jautājums mums bija par stipendijām un to, cik nu kura valsts saviem „bērniem” piešķir. Latvija no līdzšinējām ierindojas trešajā vietā, no beigām. Par mums mazāk naudiņas saņem tikai Polijas un Čehijas studenti, tomēr viņiem darbojas sistēma, kuru arī pie mums sāk ieviest – mazāk naudas individuāli ikvienam studentam, tomēr apmaiņā brauc vairāk studentu. Šajā sistēmā studentam nav jāmaksā par studijām augstskolā, bet dzīvošanu un ceļa izdevumus ir jāsedz praktiski pašiem, jo stipendija ir tieši tik liela, lai to sauktu gandrīz par simbolisku. Lieliski tajā gadījumā, lai pēc iespējas lielāks skaits studentu izbaudītu apmaiņas studijas ārzemēs, bet tiem, kas nāk no trūcīgām ģimenēm, tā tik un tā ir problēma. Starp citu, šogad arī mūsu augstskolas studenti nobalsoja, ka ir ar mieru atteikties no konkrētas naudas summas, lai pa visiem savāktu pietiekami lielu naudas summu citiem. Arī es biju to cilvēku skaitā, tomēr tagad sāku baidīties, vai tāda pati situāciju neapmeklēs arī Latvijas studentus. Laikam jau to rādīs tikai laiks.

Tomēr man ir savs viedoklis par to finansējumu, kāds tiek dažādu valstu studentiem studijās vienā konkrētā valstī. Kā var tā būt, ka vienam naudiņa sanāk tuvu 900, bet citiem 300-350 eiro? Teikšu godīgi – šeit VAR izdzīvot ar stipendiju, kas ir aptuveni 400 eiro, bet tiem, kam ir mazāk un vēl ceļš izmaksā daudz vairāk, tiem noteikti nav viegli un nedrīkst piemirst, protams, ka pastāv iespēja, ka cilvēks nāk no daudzbērnu vai trūcīgas ģimenes un vecāki nevar „piesviest” klāt iztrūkstošo naudiņu. Un kaut gan bezdarbs šeit ir daudz mazāk jūtams nekā Latvijā gan cilvēku attieksmē, gan arī studentu ballīšu apmeklējumos, tomēr tādā valstī kā Portugāle bez pienācīgām valodas zināšanām darbu arī neatrast, jo konkurenci ārzemniekiem sastāda portugāļi, kuriem teciņus pēdās seko brazīļi.

Jaunās mājas

Tad, kad atklājās, ka tomēr nebūs mums gatavot normālu ēdienu mūsu kopmītnēs, un tas, ka ciemiņš, kas jau pēc divām nedēļām ieradīsies, būs spiests gulēt zem viena no tiltiem, situāciju padarīja drausmīgu. Liekas, ka tad man vienkārši „aizbrauca” mazliet veselais saprāts un es sāku ar maniakālu apsēstību meklēt kādu citu vietu, kur dzīvot. Vietu, kas atrastos centrā, būtu aprīkota ar virtuvi un neizmaksātu dārgāk par kopmītnēm maksājamo naudas summu – 130 eiro apmērā. Otrs nosacījums bija, ka tai ir jābūt normālai vietai, kur draugiem, kas atbraukuši, ķert siltos saulesstarus un varētu bez rūpēm atpūsties…

Pēc rūpīgas meklēšanas un uztraukumiem, ka nāksies atteikt visiem topošajiem ciemiņiem, nejauši uzgāju tajā pašā dienā ievietotu sludinājumu, kura bildes apskatījusi, uzreiz iemīlēju to vietu un sagribēju sev … Mērkaķa ātrumā sataisījāmies, pat mati vēl bija slapji, kad uzskrējušas dažus stāvus augstāk, pierunājām kādu meiteni piezvanīt un portugāliski sarunāt mums tikšanos ar īpašniekiem, kas, protams, nerunā ne vārda angliski! Nu, ko… likām lietā visas savas portugāļu valodas zināšanas, plus roku kustības, kā arī jau iepriekš apgūtos jautājumus un ne tikai dabūjām šo dzīvokli, bet pat pārliecinājām par to, ka divās istabiņās var sadzīvot trīs meitenes. Izskaidrojām, ka jo mums ļoti, ļoti patīk šī vieta un tāpēc mēs par to labi parūpēsimies, bet 400 eiro mēnesī ir daudz par daudz divām personām… Tagad saprotam, ka mums vienkārši nenormāli paveicās, jo, ja ņem vērā to, ka mēs pārredzam visu pilsētu un uz mūsu terases var izguldīt aptuveni cilvēkus trīsdesmit, nemaz nerunājot par kaut kādām ballītēm vai svētkiem, tad šķiet, ka vajadzētu vēl piemaksāt. Tomēr šeit vēl nākas sastapties ar to, par ko mūs brīdināja jau senāk – telpām bez apkures.180107_1875378844233_7065315_n

Pirmajās nedēļās likās, ka laukā ir siltāks, nekā iekšpusē, kaut arī ārā lija un pūta spēcīgs vējš. No tā visa – vēja un lietus mūs nošķīra tikai logi vai stikla durvis. Saņemot mājas atslēgas sākumā neuztvērām īpašnieka dēla joku par to, ka ziemā te vējš svilpo cauri, jo bijām priecīgas par burvīgo mājokli, bet jau pirmajā naktī sapratām, KO tieši šāds joks šajā zemē nozīmē. Zobu klabēšana, divi džemperi, vilnas zeķes un šalle apkārt, daudz siltu tējas vārīšanu un gulēšana zem segas, kas siltumu uztur līdz viena grāda temperatūrai – lūk, ko tas nozīmē šeit!

Portugāļu valoda vēl arvien ir palikusi iesācēja līmenī, jo esam interesantākais angļu valodas treniņš portugāļu studentiem. Tomēr, patiesību sakot, nav grūti izkulties no dažādiem starpgadījumiem arī nezinot portugāļu valodu, jo tā ĻOTI nāk par labu! Jā, protams, reizēm (bet tikai reizēm) cilvēki apjautāsies, vai nepārzini spāņu valodu, ko šejienieši pat ļoti labi saprot, bet mēdz izlikties, ka „ņi-bum-bum”. Neieteiktu sarunu uzreiz sākt ar spāņu valodu, ja nepārziniet portugāļu valodu, it īpaši ar vecāka gada gājuma cilvēkiem, citādi var nākties uzklausīt arī kādu asāku vārdu pārmaiņu! Labs un ieteicams variants ir pamocīties ar vārdnīcu, palauzīt savu mēli, cenšoties izrunāt teikumu vai kādu pieklājības frāzi un turpināt smaidīt un uzturēt acu kontaktu! Rezultātā cilvēki vai nu pielāgosies jums un sāks runāt vairāk internacionāliem vārdiem un izmantos žestus, vai arī paaicinās kādu, kas runā angliski, lai komunikācija virzītos … uz priekšu!

Cilvēki ir dikti draudzīgi un atsaucīgi pret ārzemniekiem, bet arī ļoti tieši – ja pamanīs kaut ko, kas ir ieintriģējis, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem blenzīs virsū un pat aci nepamirkšķinās, kad ar īgnu skatienu paskatīsies atpakaļ. Šādā vienā reizē, kad pusdienojām studentu iecienītā kafejnīcā, viens puisis visu laiku spogulī skatījās uz mums un dodoties prom, metās no manis „atvadīties” ar portugāļiem raksturīgajām divām bučām uz abiem vaigiem. Man, protams, pilna mute ar ēdamo, šoks, bet arī laba reakcija, kam sekoja iespēja kārtīgi un pamatīgi aizrīties no smiekliem par tikko notikušo…

Mēs ar Jolantu – manu Porto cīņu biedru – esam pieradušas, jo kopā esot, visi uz mums atskatās – viena blonda, otra – ruda, turklāt viņas rudās matu cirtas ir kaut kas starp sātanisko un svēto šeit – dažas omes met krustu, citas – nenovērš skatienu, riskējot ieskriet kādā stabā. Dzīve ir interesanta un pārsteigumiem pilna šeit, tas nu ir noteikti! 🙂

229160_198657763508970_100000942432588_491571_3544123_n

Publicēts ES Māja mājaslapā 2011. gada, 5. maijā, lasāms šeit!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: