Gaišmate Ieva strādās “BritAsiaTV”


Daudzi studenti mūsdienās izmanto iespējas studēt ārzemēs dažādu projektu un stipendiju ietvaros, tomēr kā populārākā laikam vēl aizvien ir „Erasmus” programma. Šobrīd jauns vilnis ir aizsācies ar „Erasmus” praksēm, kas piedāvā iespēju darboties kādā ārzemju organizācijā no trīs mēnešiem līdz pat gadam.

Daži saņem samaksu, citi – nē… Lai kā arī nebūtu ar algām, „Erasmus” par „saviem bērniem” parūpējas izsniedzot naudiņu, ar kuru vajadzētu pietikt. Nav jau nekas ļoti dižs, bet izdzīvot var un paliek vieta fantāzijai kā piepelnīt vēl, lai redzētu/dzirdētu vairāk, nekā tikai melnu muti strādātu, bet šis process man vēl ir priekšā, jo vairs ir tikai divas dienas palikušas līdz es došos uz to, ko pati saucu par „Projekts Birmingema”.

mzl.mfyvdhbj„Projekts Birmingema” ir mana prakse Lielbritānijā, kur darbošos kā viens no „Brit Asia TV” jaunajiem censoņiem. Drebulis nekrata, kājas netrīc, tomēr pieņemu, ka tas ir tikai pagaidām, un uztraukums ir nozudis, jo šobrīd liekas, ka nekādi pelni nespēs aizkavēt manu došanos prom, par ko es uztraucos visvairāk! Prakses bāzes vieta atrodas Birmingemā un jaunības maksimālisms man liek berzēt rokas par to, ka šajā pašā pilsētā ir atrodams arī „BBC” Birmingemas reģionālais centrs, kas vairāk vai mazāk ir katra sevis cienoša esošā vai topošā žurnālista sapnis. Bet tas var pagaidīt! Visu lēnām un kārtīgi…

Gribu sarakstīt pēc iespējas vairāk visas savas domas, idejas un uztraukumus pirms dodos prom, lai pēc tam varētu visu atšķetināt un brīdināt vai mierināt nākamos praktizēties gribošos par to, kā tad tur ir, šajās vairs ne tik tālajās zemēs… Šeit gribētu visu pēc iespējas vairāk atdalīt no spožajām, klišejiskajām krāsām, kādās studenti tērpj savus braucienus dažādu apmaiņas programmu ietvaros. Tas, ka par manu iespēju maksā Eiropas Savienība, nenozīmē to, ka es visu raksturošu vienos ziediņos un varavīksnes krāsās. Mediju ētikā mācīja, ka organizācijas šādā veidā (ar apmaksātiem braucieniem) uzpērk žurnālistus, jo pēc šāda brauciena roka neceļas uzrakstīt kaut ko sliktu un peļamu. Pieņemsim, ka esmu augstprātīga persona, kas savos pamatos ir egoists, kurš uzskata, ka ir nopietni pelnījis šo iespēju un neņem vērā faktu, ka kāds cits par to maksā!

Tāpēc rakstīšu par visu – kultūršoku, kas noteikti būs, ņemot vērā to, ka Birmingema pēc populācijas ir otra lielākā pilsēta Anglijā aiz Londonas, par lietām, kas ir citādākas – labākas, sliktākas, šokējošākas, par ikdienu un sajūtām, par pienākumiem un strīdiem, par jaunumiem un lietām, kas iet pie sirds, par visu, kas liksies aktuāls un kādam citam, iespējams, noderīgs, jo cilvēki ir dažādi, tāpat kā to intereses un bailes (šis laikam ir tas brīdis, kad vajadzētu reklamēt komentāru lapu, kur var atstāt arī savus ieteikumus un jautājumus, uz kuriem iespēju robežās, protams, tiks atbildēts!)

Somas vēl nav pilnībā sakravātas, jo līdz pat pēdējam vakaram atradīšos augstskolā rakstot eksāmenus un piebeidzot pēdējos darbiņus. Tā ir nenormālākā laime studentam, ja trāpās tik saprotoši pasniedzēji, kas nāk solīti (daži pat vairāk kā vienu) pretī, lai tu varētu piepildīt savu sapnīti vai iegūtu kaut nelielu daļiņu no pieredzes, kas turpmākajā karjerā varētu būt kārtīgs atspēriena punkts. Dokumenti vairāk vai mazāk jau ir sagatavoti, ja vien neesmu kaut ko svarīgu piemirsusi, tāpat arī ir atrasta dzīvesvieta, ar kuru, manuprāt, man paveicās vairāk nekā es būtu pelnījusi. Iespējams, ka šāds viedoklis ir priekšlaicīgs, jo pietiek ar vienu kļūdu, lai to visu sabojātu. Kamēr citi studenti vēl tikai pošas uz savām prakses vietām, jo parasti sākums ir pirmais jūnijs, es jau izvācu visas mantas no kopmītnēm, esmu savākusies čupu ar draugu adresēm, lai sūtītu pastkartītes, esmu sabučojusi abas omes, sarunājusi „audžumeitu”, kas pieskatīs manus vecākus, saklaušinājusi dažādas dziesmas, ko klausīties, staigājot kā pa Londonas ielām, tā arī pa Birmingemu, esmu jau sastādījusi top 10, ko redzēt un darīt Birmingemā, reģistrējusies Ārlietu ministrijā drošības apsvērumu dēļ, sasūtījusi uz visiem saviem e-pastiem savas pases apdrošināšanas kopijas, kā arī izveidojusi atsevišķu blogu, kurā rakstīt par ikdienas mazajiem nieciņiem, lai vēlāk būtu vieglāk sastādīt savu praksesatskaiti un draugi tik daudz nedusmotos par to, ka devos prom tādā steigā.erasmus_logo - erasmus

Plāni jau man ir kā Napoleonam – tik uz priekšu! Reizēm knosos uz vietas, jo nevaru sagaidīt, kad došos prom, bet citreiz mostos naktī ar slapju muguru no sapņiem, kur redzu sevi dzīvojam ar savām divām somām zem tilta, par nolaupīšanām, tualešu beršanu televīzijas ēkā, pārteikšanos kameras priekšā, līdz kurai mani noteikti nemaz i nedomā pielaist, par dažādām citām maza cilvēka un liela mēroga katastrofām. Aizdomājos par to, cik tad ilgi vienam cilvēkam var veikties un tad arī sāku šaubīties par visu, ko daru, tomēr saprotu, ka visam ir jābūt tieši tā, kā tas ir … un būs…

„Erasmusam” ir viens trūkums – tas, ka cilvēks netiek nodrošināts ar nekādiem kontaktiem un netiek piešķirts nekāds garants, ka viss izdosies. Tomēr, manuprāt, tas ir arī vislielākais pluss! Jā, sirds trīc un dreb; jā, vecāki nosirmo aiz domas vien, ka viņu vienīgais bērns trīs mēnešus dzīvos tālu prom no mājām, ka būs viens pats plašajā pasaulē un nobāl domājot, ka es varētu apprecēties ar kādu tumšādaino; jā, omes stūķē ievārījuma burkas visās brīvajās somas kabatās, lai tikai mazbērniņš neciestu badu un rīvē tušu laukā no acīm, noraudot savus vaigus. Bet tas viss piederas pie lietas! Tā ir tā skola, kuru parasti vecāki bērnam liedz, kamēr citi ātrāk atvelk piena pudelīti no bērna lūpām un iegrūž dzīvē, to sauc par „dzīves skolu”!

Kas gan es varētu būt par žurnālistu, ja nespētu ātri un efektīvi rīkoties dažādās krīzes situācijās? Kā es izdzīvotu vidē, kur man nav neviena pazīstama, bet savs darbs ir jādara tik un tā, jo atkāpšanās nav pieļaujama? Lūk, to arī sniedz „Erasmus”! Tas slēpjas aiz saviem piedāvātajiem plusiem – starptautiska izglītība, stipendija un multikulturāla vide, un iemet jaunieti izdzīvošanas skolā, skarbajā realitātē, no kuras dažs labs ir slēpies aiz savas mātes svārku stērbeles līdz pat saviem divdesmit gadiem. Pluss vai mīnuss? Par to lai ikviens spriež pats. Es jums par savējo pastāstīšu tad, kad pati būšu sapratusi, vai tas patiešām ir pluss, kā es to apgalvoju iepriekš…

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 26.aprīlī, lasāms šeit!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: