Itālijas saulē – kā mazie vēzīši uz karstas pannas


Sāku apzināties to, ka, lai gan darbā esmu ļoti atbildīga persona, lietās, kas attiecas personīgi uz mani pašu, es esmu pat ļoti vieglprātīga būtne, turklāt kā rādās – arī neizsakāmi veiksmīga! Kā jau rakstīju iepriekš, tad savu „acītes” dzimšanas dienu sagaidīju Itālijā. Tad nu šoreiz stāsts par divu dāmu piedzīvojumiem tur.

Itālija savus viesus valdzināja ar laiku, jaukiem cilvēkiem, ēdienu un vīnu, sauli, jūru un… nu, jā, smilšu nebija, bet tas manu prieku un sajūsmu nemazināja! Galu galā – brauciens izmaksāja mazāk par 30 mārciņām, bet dzīvošana ar visu ēšanu un izklaidēm, kuras centāmies piepildīt itin visas, izmaksāja aptuveni 50, varbūt 60 eiro. Ar pilnīgu sajūsmu varu apgalvot, ka esmu „lēta” meitene – respektīvi mani sajūsmina lietas, kas citos gadījumos izmaksātu dārgāk…31343_1503977239425_7139761_n

Nē, iemesls, kāpēc pašā sākumā rakstīju, ka visur citur, izņemot, darbu, esmu vieglprātīgs cilvēks, nav tāpēc, ka uz dullo piekritām dzīvot pie nepazīstama vīrieša, bet gan sekās, kuras abas piedzīvojām mūsu ceļojuma pēdējā dienā un vēl pusotru nedēļu pēc tam. Vieglprātīgi baudījām sauli un zilganzaļo, sāļo ūdeni, pamazām mainījām sava ķermeņa nokrāsu no bāla uz rozīgu, no rosīga uz sārtu, tālāk uz sarkanu, ar cerību, ka vēlāk būsim arī brūnas. Pret apdeguma krēms tika lietots, tomēr, acīmredzot, ne pietiekamā daudzumā, jo … un te nu, sākas labākais stāsta posms – apdegām tā kā mazie vēzīši uz karstas pannas, bet izskatās, ka ar to vēl nebūtu gana! Pēdējā dienā nevarēju nopietni atvērt vienu aci, kas visu laiku asaroja. Anna atvēra un ieraudzīja skropstu, kas aug uz otru pusi. To tad dabūjām laukā, bet labāk nepalika. Visu laiku birdināju asariņas un miedzu ciet arī otru aci, jo sāka sāpēt galva no sagādātās pārpūles otrajai acij. Nākamajā rītā pamodos ar aizpampušu aci, kuru vispār nevarēju atvērt. Sāku darīt to, ko zinu vislabāk – skalot un likt kumelīšu tējas kompreses. Sapratu, ka laikam esmu dabūjusi kādu infekciju, iespējams, no ūdens, jo peldbrillītes neizmantoju, bet peldēt peldu ar acīm vaļā, jo netīk nezināt, uz kurieni es dodos.10330425_10203813284552592_7250590663472585560_n

Uz autobusa staciju devāmies pīļu gājienā. Anna pa priekšu, skubinot mūs nedaudz pasteigties! Es ar plāksteri uz acs kā pirātam tikai ar daudz mazāku grāciju un izveicību, un tumšākajām iespējamajām saulesbrillēm, turot roku uz Jakopo – mūsu namatēva pleca, lai zinātu kādā virzienā doties. Lai gan slimā actiņa bija aizklāta, tā tik un tā izjuta diskomfortu un sāpēja, tāpēc nemaz necentos pārāk bieži virināt vaļā arī otru aci. Abi mani biedri pret mani izturējās kā pret jēlu olu, tāpēc nemaz nezinu, kā es viņiem spēšu pateikties… Ap šo laiku jau sāku just, ka manas lūpas ar sāk sūrstēt, tomēr novēlu to uz sāļo ūdeni un biežo lūpu mitrināšanu. Katrā ziņā es vēl nemaz nenojautu, kas mani sagaida turpmākās nedēļās!

Autobusu sasniegušas, sabučojām mūsu perfekto itāļu namatēvu, atvadījāmies un iekārtojāmies gandrīz stundu ilgajam braucienam uz Triestes lidostu. Tā kā redzēt neko nevarēju, tad cītīgi klausījos apkārt notiekošajā un ik pa laikam iesnaudos, ļaujot asarām birt pār vaigiem. Nonākot lidostā, Annai ļāvu palikt laukā, lai uzpīpētu un pati devos sameklēt kādu soliņu, kur piestutēt savu dienvidu galu. Atvēru savu puslīdz veselo aci un ieraudzīju sarkano krustu. Domāts – darīts! Pa taisno devos iekšā, lai atļautu kādam speciālistam mani apskatīt… mani kārtīgi un ļoti saudzīgi apskatīja kāda dakterīte ar tik gariem un viļņainiem matiem, ka man sagribējās raudāt, un ne jau nu no sāpēm…

Apskatījusi mani, dakterīte teica, ka acī nekā nav, tāpēc visticamāk, ka tā ir infekcija vai nu no ūdens vai kādiem maziem smilšu graudiņiem, kas iepūsti acī, iepilināja acu pilienus ar antibiotikām un palaida mani uz manu reisu, piekodinot apmeklēt ārstu. Lidojums nebija tik traks, jo varēju mierīgi sēdēt, baudīt apkārt esošo kņadu, kas, salīdzinot ar lidojumu turpceļā, bija tīrākā bauda, jo paveicās ar to, ka vai nu lidmašīnā nebija mazu spiedzošu bērnu vai arī tie mitinājās savā saldajā sapņu valstībā. Ik pa laikam nobirdināju kādu asaru, kas tā vien lauzās no inficētās acs, bet neuztraucos, jo jau jutos daudz labāk. Jo vairāk birst asaras, jo ātrāk dzīst – organisms ātri cenšas atbrīvoties no svešķermeņa, lai varētu turpināt kārtīgi funkcionēt. Uz lidojuma beigām jau bez piepūles varēju atvērt savainoto orgānu, bet veselā acs uzņēmās šefību pār manu kustēšanos uz priekšu!

No lidostas aši tikām uz centru, kur paspējām uz autobusu mājās. Vairs nebija tik traki! Aci turēju ciet vien tāpēc, ka biju ieņēmusi galvā, ka tā es tai palīdzēšu ātrāk sadzīt. Lai gan Anglijā laikapstākļi bija drūmi un vēl arvien nomākušies – tādi paši kā tad, kad devāmies prom – es izjutu atvieglojumu, jo gaisma radīja nevajadzīgu spiedienu uz manu aci. Nonākot mājās, tikām skaisti uzņemtas – ar spiedzieniem un saucieniem par to, cik brūnas esam, ko pēc tam nomainīja „Happy Birthday to you” dziedāšana un novēloti apsveikumi dzimšanas dienā! Neviens pat nepamanīja, ka ar manu aci būtu kaut kas traks atgadījies, tāpēc aši notinos, lai tiktu savā migā un nākamajā dienā dotos uz darbu.

Loģiski, ka par darbu es nākamajā dienā varēju pilnībā aizmirst! Acs gan jutās labāk, tomēr no rīta bija nedaudz aizpampusi un aizlipusi, tomēr izskatījās veselīga. Tas, ko es nemaz nebiju gaidījusi, bija mans spoguļattēls man pretī. Ārprāts! Tanī brīdī man patiesi bija vienaldzīga mana kroplā acs, bet šokēja manas lūpas! Nu tāda „pisanaja krasavica”, ka tik prieks! Likās, ka uz lūpām ir uzmeties herpess vīruss tikai pareizinot ar simts! Ak Dievs! Jutos ļoti priecīga, ka neesmu devusies uz darbu, jo šādā paskatā tikai cirkū cilvēkus varētu biedēt!

Tā kā no ārstiem man ir… neteiksim, ka paniskas bailes, bet cieņas pilna nepatika, tad nemaz negribēju uz turieni doties, kā vien gadījumā, ja paliktu sliktāk. Fiksi ieguglēju savu kaiti un atklājās, ka manas lūpas nav vis infekciozas, bet gan apdedzinātas un tas, ko es domāju turēt par herpess vīrusu, bija apdeguma čūlas. Nu, tad iedomājieties šādu paskatu – viena acs aizsegta ar kompresi un baltu lakatu apsietu apkārt, lūpas ir mazas un šauras, ieskautas ar milzīgiem, iedzelteniem „gaisa burbulīšiem”, kas lūpām liek izskatīties kā drausmīgam kalogēla injekcijas eksperimentam, un to, kā man nāca nost āda no sejas, atstājot dzeltenus pleķīšus šur un tur. Pēdējais, protams, paspilgtināja paskatu, kas liecināja, ka ar mani ir veikts neveiksmīgs zinātnisks eksperiments, jo izskatījos pēc cilvēka, kas solārijā nav spējis kārtīgi uztrāpīt tos losjonus, kas padara dažus dzeltenus, nevis brūnus! Vienkārši burvīgi! Kaut kas tāds ar mani notika pirmo reizi… un cerams, ka pēdējo!

Acs, kā noprotat, arī nebija infekcioza, bet gan saules apdedzināta! Veids kā tas notiek ir tāds pats kā sniega aklums, tikai šoreiz nevis no tā, ka, skatoties uz sniegu, kas atstaro sauli, kaitētu savām acīm, bet gan pa tiešo no Saules. Acs ātri atkopās – jau nākamajā dienā devos uz darbu, kur cītīgi turpināju strādāt. No rīta mēģināju notušēt lūpu kontūru ar tonālo krēmu, tomēr tas izskatījās vēl briesmīgāk. Beigu beigās vienkārši aizņēmos milzīgas, tumšas brilles, lūpas sasmērēju ar lūpu vazelīnu, kas ārzemēs ir viens no labākajiem lūpu balzāmiem un apliku apkārt kaklam lielu lakatu, kur pabāzt degunu, kad kāds pārlieku cītīgi uz mani skatās. Mans boss bija burtiskā nozīmē uz pakaļas! Tāpat arī pārējie… man jau vairs nebija spēka pašai būt šokā. Ļaunākais jebkurā gadījuma jau bija aiz muguras, tāpēc to vien darīju kā klusi par sevi ņirgājos! Šī īpašība mani ļoti bieži ir glābusi no dažādām šausmīgām situācijām, tāpēc nemaz nekaunos to atzīt! Un jūs variet mani kaut sist nost, bet šīs brīvdienas vienalga ir bijušas manas lieliskākās brīvdienas vairākos gados un pavisam noteikti – arī neaizmirstamākās!

Kopš brauciena uz Triesti ir pagājušas divas nedēļas un manas lūpas ir tikai tagad pilnībā sadzijušas. Āda ir pārstājusi nākt nost un beidzot varu baudīt savu skaisto gaiši brūno ādas toni. Ceru, ka šo manu ierakstu blogā esat lasījuši vairāk ar humoru, nekā ar šausmām, jo manu prieku par šo braucienu pat viss vēlāk piedzīvotais nav spējis sabojāt un, manuprāt, tas ir lielisks stāsts UN pamācība, ko izmantot visam atlikušajam mūžam! Kauns teikt, bet mammai kā vienmēr ir bijusi taisnība! (Eh, viņa tagad aiz priekiem laikam kūleņus mājās mētā) Tas nekas, ka man jau 21 – mammai tik un tā ir vairāk, tātad arī vairāk pieļauto kļūdu un mācību iz dzīves, ko es, protams, ignorēju, jo no tēva gēnos esmu dabūjusi stūrgalvību un ietiepību, kas noved mani pie dažādām ķibelēm… bet, hei – katram savs kupris stiepjams!

Ak, jā, par kaut ko priecīgāku… Pirms izlidošanas uz Itāliju iepriekšējā dienā Anglijā gāza kā no spaiņiem, turklāt, kā likās, no visām pusēm, tāpēc bija pilnīgi vienalga, vai ir lietussargs, vai nē. Tieši šis aspekts lika sirsniņai dauzīties ātrāk, zinot, ka jau nākamajā rītā būsim saules pielietajā Itālijā. Lidmašīna priekš mums bija par lēnu, jo nepacietīgi gaidījām, kad varēsim redzēt ūdeni, kur mērcēt kājas, kad varēsim iziet no mājas nedomājot par to, vai somā ir iemests lietussargs, un kādas kurpes vilkt. Viss bija vienkārši burvīgi! Mūs autoostā sagaidīja mūsu nama tēvs, kas ir lepns motorollera īpašnieks – kā jau kārtīgam itālim pieklājas! Jakopo savāca mūsu somas un izskaidroja, kur ar mums satiksies, lai nelaistu vējā pirmo vakaru un varētu nedaudz apskatīt pilsētu. Mūsu itālis bija īsts saldumiņš visu mūsu viesošanās laiku. Tā kā ieradāmies Triestē jau pavēlu, tad visi pārtikas veikali bija jau ciet, bet Jakopo nesaskuma – tā vietā pagatavoja mums tradicionālu itāļu virtuves brīnumu – pastu ar tomātiem. Kamēr Jakopo gatavoja, mēs viņu izklaidējām ar stāstiem par to, kā mēs gatavojam, par ko beigu beigās no itāļa puses dabūjām nopietnu sejas izteiksmi, ar neticību acīs un diviem vārdiem angliski ar neticami spēcīgu itāļu akcentu – „food criminals!” (ēdiena noziedznieki). Šim izsaucienam sekoja viena uzvārīta spageti makarona sviešana pret sienu un teksts, ka mēs viņa virtuvē ēst negatavosim! Lieki piebilst, ka tādām sliņķēm, kā man un Annai to tik vien vajadzēja, jo nevienai no mums īsti netīk noņemties ar ēdiena gatavošanu. Bet makarons pret sienu tika mests, lai pārliecinātos, vai tie jau ir gatavi! Iespaidīgi un patiešām cienījami.

Mūsu četru dienu miteklis bija plašs dzīvoklis otrajā stāvā, ar koka grīdām un lielām, skaistām vannas istabām. Pirmajā stāvā atradās bārs, tāpēc par aliņu un mūziku sūdzēties nevarējām. Pa atvērtajiem logu slēģiem nedaudz pa labi varēja redzēt Adrijas jūru un saost spēcīgo, sāļo jūras gaisu. Iepazināmies arī ar Jakopo draugiem – gan itāļiem, no kuriem divas dāmas ir savstarpēji precējušās, gan ar slovēņiem, horvātiem, serbiem, krieviem, vāciešiem, austriešiem un vēl entajiem citu tautu pārstāvjiem.

10369921_10203813284232584_8424876837488387811_n

Tāpat arī mana dzimšanas diena tika nosvinēta – internacionāli. Vakaru pavadījām uz mola, kam gar abām malām slīdēja mazāka un lielāka izmēra buru kuģi, netālu no mums viens bariņš spēlēja vecās labās un arī jaunākās itāļu, serbu, horvātu un angļu dziesmas, bet aiz muguras Triestes galvenais laukums apspīdēja mūsu neoficiālo sanākšanu ar savām izgaismotajām ēkām un gaismas stabiem. Perfekts vakars, kura laikā iepazināmies ar ļoti daudz jaukiem cilvēkiem, kas tik nāca klāt, tādējādi papildinot mūsu jau tā kuplo skaitu līdz aptuveni 30 vai 40 cilvēkiem. Loģiski, ka tas notika līdz brīdim, kad mums pievienojās cilvēki, kas personīgi pazina to otro bariņu, kas spēlēja mūzikas instrumentus un mēs visi apvienojāmies kopistiskā dziedāšanā un dancošanā. Pēc pusnakts mani piecēla kājās un mūsu bariņš itāliski nodziedāja to, kas, manuprāt, bija tas pats vecais, labais „Happy Birthday to You”, kam pēc pusotras stundas sekoja vēl viens sveiciens angliski, aiz kā sekoja man veltīta dziesma. Apraudājos, cik spēcīgs bija mans aizkustinājums par to, kā var nosvinēt savu dzimšanas dienu ar pilnīgiem svešiniekiem. Vakars bija burvīgs, dienas tika aizvadītas, izbaudot tās pilnībā. Un manas baterijas tika uzlādētas manam pēdējam mēnesim iekš „Brit Asia TV”. No vienas puses liekas, ka laiks ir paskrējis nemanot, bet no otras puses – es vēl arvien skaitu dienas, līdz došos mājās… vēl 31 diena palikusi.

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 28. jūnijā, lasāms šeit!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: