Prom no “caurstaigājamās telpas”…


Parunāties latviešu valodā, pat jauktā krievu-angļu-latviešu valodā ir tik sasodīti labi! Uzreiz rodas tāda enerģijas gūzma, var kalnus gāzt! Ikdienā Rīgā pastaigājos un visapkārt latvieši un krievvalodīgie, bet šeit, šeit šie cilvēki ir kā dimanti, kā pērles pelēkajā un vienmuļajā dzīvē.

Šodien laukā tik silta dieniņa, ka visi spāņi ar mani, nigērieti no Vācijas un britu, izdomāja doties uz piemājas parku, kur mums ir ezers un soliņi, kur piestutēt savu dienvidu galu un baudīt bērnu spiedzienus, jestros apkārt skraidošos šuneļus un, protams, nepiedienīgi karsto laiku. Ezerā peldēties nav atļauts, vismaz tā mēs domājām līdz šodienai…

Sēžam zālītē un sarunājamies par rītdienas gaidāmo braucienu uz Kārdifu, kad pēkšņi pamanām, ka metrus divdesmit tālāk divas trakas bābas brien ūdenī un pat i nedomā apstāties! Goda vārds, es tajā brīdī nodomāju: „Tā tik latvieši dara!” un pati pie sevis klusībā nosmējos, ka parādījusies konkurence, bet tad pēkšņi sadzirdēju ko pavisam neparastu… „Inta, nāc taču!” Man uz īsu brīdi smaids nozuda no sejas, jo šitādu izbrīnu piedzīvoju reti! Nē, latviešu šeit NAV retums, bet tā, ka nodomātu kaut ko un tas uzreiz piepildītos, turklāt vēl ar tādu izsaucienu – tas nu gan mani būtu atsēdinājis, ja jau ērti nebūtu iekārtojusies uz sēdēšanu zaļajā zālītē… Nu, ko – nepalikšu maliņā taču! Devos izpētīt, kas tad par letiņiem peldās neatļautās vietās, un tuvojos dāmām.

Kopskaitā tur atradās četras dāmas – divas latvietes ūdenī, maza meitenīte, basām kājām pa ūdeni bradājot, un pieaugusi sieviete – krievu tautības latviete. Pieklājības pēc uzrunāju kundzi angliski, lai nesabiedētu un pārliecinātos par to, ka dzirdētā latviešu valoda nav noguruma, stresa un karsto saules staru atstāts iespaids uz manām smadzenēm… Apvaicājos, vai tad šeit peldēties drīkst un atbildi saņēmu angliski ar neliela akcenta piesitienu – „Ja jau ar zīmēm aizliegts nav, tad drīkst!” Tad sieviete aši apsauca mazo meitēnu – Gerdu – perfektā krievu valodā, ko izmantoju par ieganstu, lai pavēstītu viņai, ka arī es komunicēju krieviski… Vārds pa vārdam, jautājums aiz jautājuma un beigu beigās – rezultāts tāds, ka visi esam no Latvijas, pārstāvot Krāslavu, Rīgu, Salaspili un Ventspili, bet labākais moments vēl tikai sekoja…

No ūdens izbridušas, meitenes smukā latviešu valodā saka: „Sveika, Ieva!” Nezinu, kā lai apraksta tās izjūtas, kas mani tajā brīdī pārņēma un līdz kurai mana ķermeņa daļai bija atkāries mans žoklis, bet nu… njā, to nevar aprakstīt! Kamēr viena meitene – Arnita smaidīja par manu mulsumu, otra sievietei ar meitiņu krieviski stāstīja par to, kā aptuveni pirms mēneša iepazināmies vienā veikalā un pat telefona numuriem apmainījāmies… Un patiesi – TO gadījumu gan es atcerējos! Sakritība neslēpjas vis faktā, ka sastapu kādu pazīstamu latvieti, bet gan tajā aspektā, ka satiku DIVAS pazīstamas latvietes, pie savas mājas, vietā, kas ir pusotras stundas kājām gājiena attālumā no VIŅU mājas un ņemot vērā faktu, ka negribīgi biju piekritusi doties uz parku kopā ar spāņiem, lai gan biju paredzējusi pastrādāt mājās… Rezultātā pavadīju burvīgu vakaru ar cilvēkiem, kas saprata ikvienu manu jociņu, ar kuriem varēju dalīties savos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, kā arī kopīgi barot noklīdušos suņus…

???????????????????????????????

Ak, jā… lieta, par kuru mani apskaudīs visi mani Latvijas biedri… Kamēr mani draugi, kursabiedri, radi un ģimenes locekļi gan twitterī, gan īsziņās, gan telefona sarunās un e-pastos sūdzas par neparasti lielo odu skaita uzliesmojumu, es baudu bez-odu laiku, jo izrādās, ka nezin kādu iemeslu pēc, šiem šeit nepatīk. Vai nu asinis nav tik saldas vai arī briti lieliski zina kā šūpoties Lieldienās! Bet pats galvenais ir tas, ka mana āda ir neskarta kā mazam zīdainim, vienīgās šausmas piedzīvoju, lienot cauri mūsu „dārzam” (tos džungļus vienkārši NAV iespējams nosaukt par dārziņu), kur aug pusotra metra garas nātres… brrr… tiku sadzelta ne pa jokam!

Lai gan darbs sokas tagad vēl labāk, nekā iepriekš, es lieliski apzinos to, cik samākslota ir „labā dzīve” šeit. Nejūtās britos tās īpašās dvesmas, neredz viņu dzinuļus un reizēm liekas, ka labsirdība ir tāds jaunākais trends, ko izmantot tāpēc, ka citi arī tā dara. Indieši uz naudu ir orientēti kā tādi maniaki! Nevienam nav tādas domas, ka viņi patiešām paliks Anglijā, kaut arī liela daļa tomēr paliek. Viņi krāj naudu, lai atgrieztos Indijā, kas līdzinās tam, kā musulmaņi krāj naudu, lai vismaz vienreiz dzīvē apskatītu savu svētvietu – Meku, tikai šis gadījums ir daudz smagāks, jo tas tiek darīts vairakkārt, ja vien nespēj nopelnīt šeit pietiekami, lai, atgriežoties savā dzimtenē, uzblieztu savu biznesu un stūķētu naudu lielos naudas maisos un bez rūpēm varētu uzpīpēt 100 rūpiju banknotes (patiess „bagātnieku dzīves” stāsts).

Savā prakses vietā iegūstu lielāku atzinību, vismaz es to tā saskatu. Sākumā pateicības vārdus un sajūsmu par manis paveikto darbu dzirdēju vai ik uz soļa, tagad saprotu, ka tas ir veiksmīga biznesa motivēšanas pamatā, lai ļautu cilvēciņam izriezt savus spārniņus plašāk un iegūtu lielāku pārliecību par savām spējām un prasmēm. Un tad es par šiem komplimentiem mulsu un sarku, jo nejutos tos pelnījusi, darīdama darbiņus, kas mani nekādā veidā neizaicināja. Tagad, ja kādu saņemu, tad priekā un lepnumā esmu gatava izplest savas košās spalvas , jo jūtos patiesi to nopelnījusi. Kopš čehu meitene ir prom, viss smagais darbs gulstas uz maniem pleciem, jo nākas darīt visu, taču ir arī savi bonusi… Ja visa situācija norisināsies lieliski un izdosies sarunāt īstu interviju ar Devu Patelu (galvenais varonis „Graustu miljonārā”), tad es drīkstēšu piedalīties! Tāpat es drīkstu izdomāt, vai vēlos braukt uz kādu no filmēšanām. Manā gadījumā ne visas ir obligātas, taču, ja vēlos, tad braucu! Pagaidām mans prieks un lepnums ir jauna raidījuma izveidošana par komediantiem. Trīs uzstāšanās un intervijas jau ir kabatā, vēl trīs jāizveido! Otrs lielais projekts ir kāda raidījuma ar nosaukumu „Broken Silence” 3. sezonas šova veidošana, kur man atbildīgākais darbs ir sameklēt cilvēkus, kas vēlētos piedalīties un nebaidītos nostātiem starmešu priekšā, runājot par tik delikātām lietām kā, piemēram, klubu un bāru rasistiskā attieksme pret klientiem, indiešu dārgās kāzas, vecāku sarunātās kāzas u.tml. Kad tie būs uzfilmēti, tad youtube.com tos varēs sameklēt un noskatīties…

Pirmā „lielā un nopietnā” saruna ar bosu arī man jau ir aiz muguras! Kādu dienu, ierodoties darbā, priekšnieks paziņo, ka vēlas ar mani runāt un lūdz iziet citā, atsevišķā telpā… Kā jau tipiskai sievietei – pirmās domas bija tās drausmīgākās – kaut ko esmu izdarījusi nepareizi, salaidusi grīstē vai arī ar manu darbu, attieksmi, manierēm nav apmierināti, kam, protams, sekoja jau tālākās domas par neieskaitītu praksi, Erasmus prakses pārtraukšanu un līguma laušanu, kā arī atgriešanos Latvijā kā savas augstskolas melnajai avij… Ak, Dies, tās desmit sekundes laikam ir bijušas drausmīgākās manā prakses laikā! Tagad vien spēju par to pasmieties, jo viss, ko boss teica ir tas, ka novērtē manu darbu un centību, lielo atbildības sajūtu, ar kādu ķeros klāt ikvienam darbiņam un vienīgā saņemtā kritika bija par to, lai es tik ļoti nesatraucoties, ja kaut kas neizdodas un nestresojot, jo mana veselība viņam ir ļoti svarīga. Tajā brīdī es vienkārši biju mēma! Centos izskaidrot, ka ne jau visiem neveiksme ir pieņemams variants, dažiem, kā man, neveiksme un/vai neizdošanās ir beigu posms, kuru ceram nepiedzīvot, bet nekad, NEKAD neuzsāku darbu, paturot prātā domu, ka tas varētu neizdoties… un līdz šim šāda taktika ir darbojusies gana labi! Tā arī domāju turpināt!

Tagad manā priekšā stāv četras burvīgas dienas Itālijā, kur pamanīšos pie viena nosvinēt arī savu dzimšanas dienu, kam pēc tam sekos atkārtotas svinības ar vismaz vienu no „maniem cilvēkiem” – draudzeni, kas mani apciemos šeit. Par to, kā būs gājis šajās divās nedēļās, pastāstīšu vēlāk, jo domājams, ka būs ne mazums kuriozu! Ar mani kā topogrāfisko idioti un galveno braucienu organizatori tā atgadās itin bieži, tomēr kā saka mans draugs: „Tas, kurš kauna neprotas, badu nemirst!” Ja nelīdz angļu valodas zināšanas, tad nāk talkā krievu valoda. Ja arī tā nelīdz, tad vienmēr pastāv iespējas sazināties ar roku žestiem un mīmiku…

Beidzot esmu pārvākusies no „caurstaigājamās telpas”, kā es dēvēju savu iepriekšējo istabiņu, uz daudz patīkamākiem apartamentiem, jo daudzi praktikanti ir izvākušies un pēc hierarhijas noteikumiem, es varēju izvēlēties, kur vislabprātāk vēlos dzīvot. Dzīvoju kopā ar poļu meiteni Annu, kurai ir paniskas bailes dzīvot istabiņā vienai. Mūsu karaļvalsts ir neliela jumta istabiņa ar balkonu un tiešo piekļuvi jumtam, kur karstajā laikā var izmesties peldkostīmā un paķert nedaudz svaiga brūnuma miesai un nosegt savus baltumus.

Vēl mēs daudz mazāk dzirdam spāņu kliedzienus un spiegšanu, kaut gan arī pie tā mēs jau esam pieradušas un manas panikas lēkmes par nepierasto kultūru arī ir atstājušās un palikušas iepriekšējā istabiņā! Domājams, ka mājās jutīšos kā kapsētā – klusums un miers visapkārt! Hi-hi! Tomēr vienu lietu šī vieta – Anglija – nespēj piedāvāt un tas ir tas, kas riktīgam dabas bērnam ir visvairāk nepieciešams – mežs, teltis, ūdens, laivas, daba, daba, DABA!!! Šeit, lai kaut nedaudz pabaudītu laiku pie Mātes Dabas krūts, ir jāmaksā lielas naudas summas, lai tiktu prom uz kādu mazāk civilizētu vietiņu… Iespējams, tieši tāpēc tik ļoti baudīju vienas dienas ekskursiju uz Velsu, jo tur ir plaši lauki, mazas pilsētiņas, pilis lielos kalnos un plaši, jo plaši parki! Spāņi ņirgājās par to, kā vientiesīgā latvietīte ar kameru parkā dzenāja vāveres! Bet lai jau šiem tiek – kad vēl viņi sastaps tādu kā es?

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 14. jūnijā, lasāms šeit!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: