Prožektoru gaismā


Es kā kaislīgs teātra un kino cienītājs divus labākos stāstus esmu pataupījusi beigām – lai spēcīgāks iespaids! Turklāt tie patiesībā arī bija divi pēdējie, manas prakses spilgtākie un labākie notikumi, bet nu visu secīgi…

Aptuveni nedēļas divas līdz manas prakses beigu datumam, man paziņo, ka jādodas filmēt uz Londonu kopā ar Oļegu – mūsu operatoru un Džīnu – manu sarkanmataino čehu kolēģi, kas nesen bija pievienojusies mūsu kolektīvam. Izbraukšana paredzēta desmitos, loģiski, ka izbraucām tikai ap divpadsmitiem, jo kārtējo reizi bija aizķeršanās ar mašīnas sadalīšanu starp mūsu televīzijas kanālu un otru, jo nebija atstāta benzīna kartiņa un tāpēc, ka visi bija galīgi nemīlīgā omā – dusmīgi un kašķīgi, bet nu beigu beigās – mēs tomēr kustamies. Vēlāk uzzināju, ka mūsu šova vadītāja Eimija (Amy) piekrita samaksāt no savas kabatas par benzīnu, jo viņai šī intervija bija ļoti svarīga. Sākumā bija paredzēts, ka mēs filmēsim veselas trīs intervijas, tomēr divu stundu ilgā kavēšanās un kasīšanās darīja savu un pirmās intervijas nācās atcelt. Uz trešo mēs ieradāmies pietiekami laicīgi, lai paspētu uzstādīt visu tehniku, pat paspējām apmācīt Džīnu kā uzstādīt gaismas un apspraust Eimiju ar mikrofonu. Kamēr slēdzu klāt viņas mikrofonu, apvaicājos ko tad viņa šoreiz intervēs, jo parasti nevienu no zvaigznēm nedz zināju, nedz biju redzējusi vai dzirdējusi, tāpēc liels bija mans izbrīns, kad Eimija pateica, ka šodienas intervija notiks ar četriem puišiem no grupas „D-12”. Tiem, kas par šo grupu nav dzirdējuši, varu vien pastāstīt to, ka viņi ir ĻOTI slavena repa grupa un bieži ir koncertējuši kopā ar „balto repa karali” – Eminem, bet tie, kas zina – tiem nekādi paskaidrojumi nav nepieciešami. UK_Brit_Asia_TV_cilveki__stast_41

Intervija norisinājās nepiespiestā gaisotnē, jautri un atraktīvi pavadot laiku, ar daudz jokiem un smiekliem – šāda veida slavenības ir tik viegli intervēt, ka varēja manīt, ka Eimija vienkārši relaksējas. Mēs ar Džīnu gan bijām kā uz adatām un jutāmies kā mazas skolniecītes. Tas bija tad. Tagad ir citādāk ne tikai tāpēc, ka ir pagājis daudz laika, bet arī tāpēc, ka šāda veida slavenību spozme ātri pazūd. Nu, jā, bija intervija, jā, autogrāfus arī dabūjām un, jā, protams, arī nobildējāmies kopā, tomēr tik ātri, cik intervija sākās, tikpat ātri tā beidzās un vēl ātrāk šī „zvaigžņu slimība” pārgāja. Kāpēc? Tāpēc, ka tā nav mana pasaule. Man slavenības ir tikai cilvēki, kuriem piemīt talants vai kaut kas īpatnējs, kas tos atšķir no citiem. Ne vairāk, ne mazāk…

Es melotu, ja es teiktu, ka tas attiecas uz VISĀM zvaigznēm, jo tomēr pastāv četras slavenības, kas mani ne tikai iedvesmo, bet arī emocionāli uzlādē, paceļ spārnos, iepriecina un liek sirdij vairāk nekā tikai viegli notrīsēt… Tie ir: Kaspars Roga, Māris Mihelsons, Jānis Jubalts un, protams, nepārspējamais skatuves dinamīts – Renārs Kaupers! Un tieši pateicoties šiem četriem nepārspējamajiem puišiem ar palīdzību no Ingara Viļuma puses, kas jau vairākus gadus aizstāj visu mīļoto Mumiņu basģitāras spēlē, mana pēdējā nedēļa Anglijā tika aizvadīta prieka, pacilātības un nepārspējamu emociju virpulī, jo… (neliela teatrāla pauze…) www.latviesiem.co.uk rīkotajā konkursā vinnēju divas biļetes un „Prāta Vētras” koncertu Londonā!!!

Koncerts mazā, jaukā klubā ar nosaukumu „Relentless Garage” un pulcināja ap četriem simtiem Anglijas latviešu, krievu un pa dažam labam britam arīdzan! Lai arī vieta bija maza, koncerts tāds noteikti nebija, jo, kā jau aizvien, „Prāta Vētra” turēja savus klausītājus/skatītājos savā maģijā līdz pat pēdējai notij. Koncerts bija fantastisks un uzdzina tādas sajūtas, kādas es pat savos sapņos nespētu iztēloties, ka spētu kādam atstāstīt. Saprot tie, kas to ir izjutuši. Kaupers bija pilns enerģijas un izdomas, Jubalts atkal spēlēju „savu” „Spogulīt, spogulīt”, kas jau vairākus gadus man liekas visromantiskākā dziesma, kas skārusi manas ausis, Roga virtuozi sita bungas un tika sumināts, BURTISKĀ nozīmē nēsāts uz rokām, jo svinēja savu dzimšanas dienu un izbaudīja „stage diving”, bet Mihelsons un Viļums, neatpaliekot no pārējiem, veltīja visu savu prasmi un spējas, lai izklaidētu publiku un palīdzētu saviem grupas biedriem.

Pūļa daiļā dzimuma pārstāves pāršalca īsts karstuma vilnis brīdī, kad arī Kauperam sametās par karstu un krekls, kas jau kādu laiciņu lipa klāt pie viņa auguma no lielās lēkāšanas un enerģiskās dziedāšanas, pavisam vienkārši tika nomests uz zemes! Un ar to es domāju brīdi, kad cilvēks var justies tik atbrīvoti un viegli, jo ir kopā ar savējiem. Cik fantastiski ir brīži, kad pūlis un grupa uz skatuves ir viens vesels, jo visi dzied, visi dejo un ir vienkārši aizrauti līdzi… Fantastiski, fantastiski, fantastiski!

Nu, kā, lai šādā pasākumā maz domā par palikšanu svešā zemē? Jau kopš brīža, kad aiz priekiem lēkāju pa istabu uzzinājusi, ka esmu vinnējusi biļetes un jauno albumu ar visu grupas dalībnieku autogrāfiem, līdz brīdim, kad pārgurusi, nokliegtu balsi, bezspēkā gulēju autobusā jau atpakaļceļā uz Birmingemu, es visu laiku gaidīju to brīdi, kad tikšu savā zemē, kad dzirdēšu savu valodu, kad redzēšu savas vietas, savus cilvēkus un varēšu atgriezties pie saviem ikdienas darbiņiem. Jā, Anglija ir patiešām viens no manas dzīves sapņiem un prakse bija kaut kas tāds, ko es iepriekš pat iztēloties nespēju un tagad… tagad šis sapnis ir izsapņots un vieta atbrīvojusies jauniem.

Viss šis skaistais, neizsakāmais skrējiens trīs mēnešu garumā ir atstājis mani ar tāāāāādu pievienoto vērtību, ka prieks! Kam tik nav iziets cauri:
Divu dienu filmēšana Londonā, sikhisma pasākumā, kur man likās, ka noģībšu, jo pati biju tērpusies visa melnā, ar lakatu uz galvas un pleciem, ko, protams, nedrīkstēja noņemt nost, jo filmēšana notika templī. Likās, ka arī pati tā teikt pavelkos uz šo reliģiju, jo, lai gan no lūgšanām nesapratu gandrīz ne vārda, tā monotonā skandināšana, vārdu atkārtošana, bezgaiss, ņirbošās sieviešu apģērbu krāsas, mazie bērneļi, kas skraida apkārt un mazkustība, jo tika filmēta tiešraide un kustēties iznāca ļoti maz, darīja savu. Galva kļuva tāda mazliet ūdeņaina un sajūta bija tāda, it kā pievienotos jaunai sektai. Filmējām gandrīz visu dienu ar nelieliem pārtraukumiem, gulējām vien dažas stundas, jo tika nozaudētas automašīnas atslēgas, tāpēc nakšņojām vietējā skolā, sākumskolas klasītē un fizkultūras matračiem, apsedzoties ar nezin kur izraktiem paklājiem un divas dienas pārtikām tikai no indiešu ēdieniem, kuros, protams, neietilpst gaļa, kas varētu kaut nedaudz spēcināt nogurušo organismu;

Smiekli un intervijas ar Lielbritānijas labākajiem joku plēsējiem, strādājot pie pašai sava komediantu projekta priekš „Brit Asia TV”. Labākais projekts, pie kāda esmu strādājusi, jo pavisam noteikti ir paildzinājis manu dzīvi vismaz par dažām stundām un intervija ar vienu slavenākajiem un populārākajiem britu aziātu izcelsmes ziņu žurnālistiem un paviesošanās „Channel 4” telpās, kur varēju siekaloties un slienāties par to, kādas viņiem ir studijas, tehniskais nodrošinājums un speciālisti (lielāku sajūsmu es spētu izrādīt vien par BBC telpām). Redzot šādus skatus patiešām vari pamielot savu mazo dvēselīti un turpināt sapņot ar acīm vaļā, par to, kā reiz arī pats darbosies vai nu vienā vai otrā kameras pusē. Manējā noteikti ir tā otrā…

UK_Brit_Asia_TV_cilveki__stast_38

Gandrīz satiku Leonardo Di Caprio uz sarkanā paklāja Londonas centrā filmas „Inception” pirmizrādes laikā, kamēr filmējām sižetu paši savam kanālam. Bet nu, jā, atkal jau tas „asian time” visu nočakarēja, jo, cīnoties par automašīnu un benzīna karti, nokavējām. Lai gan nedevāmies, lai filmētu par pašu „Inception”, tomēr likās aizraujoša iespēja filmēt sižetu šovam par filmām, kamēr aiz muguras, fonā ar roku māj slavenākais „Titānika” slīcējs. Tomēr vakars tik un tā izvērtās gana interesants, jo, pirmkārt, dabūju pafilmēt beidzot arī ārā no studijas, turot kameru uz pleca, otrkārt, izdomāju, ka varam veikt vienas reklāmas ieskaņošanu automašīnā, jo neizdevās atrast labāku un klusāku vietu, kur citur to varētu izdarīt.

Atvadu ballīte ar visiem, visiem kolosālajiem un krāšņajiem cilvēkiem, ko tiku iepazinusi savas prakses laikā un milzīgās atvadu bučas, kad naktī devos prom uz rīta autobusu…

Jā, tas viss ir izsapņots, bet ir skaidrs, ka tālāk var būt TIKAI labāk… Cik nu daudz šajos stāstos ir bijis par žurnālistiku… vairāk gan stāstīju par cilvēkiem, par iespaidiem un pārdomām, kas mīt ne vienā vien prātā, kam zīmogs uzlikts „Made in Latvia”, tāpēc nevienam neteikšu, ka te varētu atrast kaut ko profesionāli precīzu, tomēr pašai ir gandarījums, jo ir interesanti pašai pārlasīt un prieks dzirdēt par cilvēkiem, kas atklāti pastāsta, ka lasot šo blogu, ir izlēmuši, ka tomēr izmēģinās arī savu laimi. Šādas iespējas NAV domāts TIKAI tiem, kam jau tāpat šķiet, ka pasaule tiem ir kabatā! Tās ir priekš visiem! Veiksmi un cheers, mates! [Priekā, draugi!]

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 2. novembrī, lasāms šeit!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: