Radīsim “ten bambinos”?


IMG_2020Latviešos ir spēks! Mūsu darba mājoklī sauktā par „Southfield” latviešu skaits ir pieaudzis līdz TRĪS! Šobrīd esam otra cilvēku skaita ziņā lielākā nacionalitāte aiz spāņiem, kuru skaits nav pamazinājies, bet gluži pretēji pieaudzis – tagad El Mariachi valodā mums te runā veseli septiņi cilvēkbērni.

Izskatās, ka viens aizbrauc, bet divi ierodas… nu, ko – varēja jau arī būt ļaunāk! Turklāt tagad man ir mieriņš, jo ir kāds, kurš vismaz daļēji saprot manus sirdsdēstus un itin bieži apciemo mani manā jumta istabiņā, kas starp citu, tagad ir atstāta tikai vienīgi manā pārziņā, jo mana poļu istabas biedrene ir izvākusies… Teikšu godīgi – reizēm ir grūti izšķirties, kurā gultā čučēt, jo izvēle ir tik liela un ērtuma ziņā abas atbilst manām vēlmēm 🙂

Mums ir vēl daži jauni iemītnieki – poļu meitene, kas runā daudz vairāk par mani – tie, kas mani pazīst personīgi, noteikti saprot, par ko tieši es jūtos tik izbrīnīta. Vēl viena meitene mums ir no Slovākijas – pagaidām liekas klusiņa un rāma kā pelīte, bet tā jau saka, ka klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Šobrīd šī meitene bauda visas mājas līdzjūtību, jo viņai ir jāstrādā tiešajā pakļautībā galvenajam bosam, kas maigi izsakoties nav patīkami. Ja tu esi tumšmataina meitene un…. principā pie tā arī pieturās – ja tu esi tumšmataina meitene, tad ir visas iespējas tikt uz randiņu ar priekšnieku „and so much more”… Vairs nespējam saprast, kuras tieši tumšmatainās meitenes bosam tik ļoti iet pie sirds, jo no pazīstamajām praktikantēm uz randiņiem ir vestas vai, ja meitenes ir bijušas pietiekami saprātīgas, tad tikai aicinātas gudras un ne tik gudras dāmas, spāņu, poļu un franču izcelsmes, dažādu formu, garumu un vecumu. Interesanti ir tas, ka neviens nav viņu manījis ar kādu aziātu izcelsmes meiteni un reizēm liekas, ka viņš pats sevi ir iecēlis nez kāda seksa dieva statusā. Šoreiz viņu tik ļoti izķidāju, jo mūsu mājā sāk mitināties arvien lielāks skaits tumšmatainu meiteņu, kas, protams, protams, nozīmē to, ka katra saņem atsevišķu uzaicinājumu uz pusdienām, vakariņām vai ideālā gadījumā – uz brokastīm… ar vārdiem „ideālā gadījumā, es domāju ideālo variantu mūsu priekšniekam. Jūtos pateicīga, ka strādāju „Brit Asia TV”, nevis kādā no citiem uzņēmumiem, jo šajā kompānijā šim priekšniekam pieder tikai daļa, nevis viss uzņēmums, bet māja, kurā dzīvoju, gan…

Nav jau tā, ka nav iespējams atteikties no nevajadzīgiem uzmanības apliecinājumiem, tomēr to iemācās tikai pēc kāda laiciņa. „Southfield komiteja” – mēs – darām, ko varam, lai brīdinātu visas jauniņās, lai iemācās skaidri un gaiši pateikt „nē!” Šie daudzie gadījumi, kas velkas jau nezin cik ilgi, vairs jau pat nesmīdina, tikai liek noskurināties un baiļoties par to, kas tālāk varētu sekot. Šis ir perfekts piemērs tam, ka nauda visu nespēj, jo lai cik daudz naudas žūkšņu viņam arī nebūtu, neviena pat i nedomā ar viņu jebkādā veidā ielaisties. Uz kalsno augumu, kā augšpusē ir uztupināts turbāns, vēl varētu pievērt acis, tomēr tā pārlieku lielā un biežā roku kratīšana, kad liekas, ka tūliņ, tūliņ tava roka izkritīs no vietas, kur daba lēmusi tai atrasties, vai fiziskais kontakts, kas nav nepieciešams parastos, ikdienišķos gadījumos, iedzen nelielu baiļu devu un liek aši, aši padarīt savu darbu un tīties prom.

Mans glābiņš ir mana gaišā matu krāsa, kas, acīmredzot, viņam sevišķi neiet pie sirds, jo mani jau nu toč par aziāti nenoturēs; mana mēle, kas skaidri un gaiši visu pasaka, kad vajadzīgs un, paldies Dievam, turas aiz zobiem, kad varētu radīt nepatikšanas ne tikai sev, bet arī citiem, kā arī manis izstrādātā tehnika – katru reizi, kad mūsu priekšnieks parādās, lai spiestu rokas un tās nelaistu vaļā no savām ķetnām, es izliekos, ka man ir pret viņu alerģija. Nedomāju, ka viņš to ir pamanījis, bet vismaz iedarbojas – katru reizi, kad viņš sniedzas pēc manas rokas vai jau ir paspējis to sagrābt un sākt kratīt, es paraustu degungaliņu uz visām pusēm un nosimulēju šķaudīšanu! Kurš gan gribētu tādu roku vēl kratīt? A man ir izdevība fiksi notīties un nenākt atpakaļ… Otrs variants, ko es izmantoju pašā savas prakses sākumā, kad biju dzirdējusi jau pirmos nostāstus par šo „īpatnējo vīrieti”, turēju uz sava datora desktopa smuku čali un neņēmu nost. Tajā laikā sēdēju pie galda, kas ir pretī durvīm, turklāt ar muguru tā, ka es nekad neredzēju, kas notiek man aiz muguras, bet manu datoru varēja itin labi redzēt… Nezinu, kurš no aspektiem man ir visvairāk palīdzējis, tomēr šobrīd jūtu līdzi pārējām meitenēm…

30393_1481348993733_2462637_nLīdzšinējie „zelta momenti” ir:
• Teksts Marijai, spāņu meitenei, kas ir pavisam neliela auguma, viņam varbūt līdz padusēm, bet dikti smukiņa: „Marija, maini savu reliģiju! Pievienojies sikhismam! Radīsim „ten bambinoss” (angļu/spāņu mistrojums, kas nozīmē „desmit vai desmitiem mazuļus”. Nevarēju atturēties neizmantot oriģinālo variantu) un tev pat nav jābūt jaunavai!”
• Saruna ar Espi, spāņu izcelsmes meiteni, ar bagātīgām formām, gariem, čirkainiem matiem un košu smaidu: „Vai tev patīk bīstami vīrieši? (šinī brīdī ir vadīts auto un turēta Espes roka tieši tajā vietā, kur atrodas viens no galvenajiem vīrieša orgāniem… – sirds) Tie ir paši labākie gultā, vai zinies!” Lieki, protams, piebilst, ka Espe, atgriežoties mājās, ieslēdzās istabā un pēc kārtīgas mazgāšanās (it kā to varētu nomazgāt un aizmirst!), ieslēdza „Youtube” un meklēja informāciju par to kā izlēkt no ātri braucošas mašīnas un palikt sveikai un veselai.
• Trīs mūsu mājas puišiem tika iedota brīvdiena, lai… izkrāmētu divus lielos furgonus ar krūzītēm un dažādiem citiem suvenīriem, kopskaitā – aptuveni 850 kastes. Nav slikts darbiņš, ņemot vērā, ka par to neviens nemaksā un visi trīs puiši studē jurisprudenci (jā, tas bija sarkasms no manas puses).
• Pārējie „zelta stāsti” jau ir baumu līmenī līdz mūsu ausīm „atnākuši” gadījumi, par to, kā viena no praktikantēm tika aizvesta uz Mr. Bala māju un, kamēr viņš devies uz augšstāvu, lai „istabu nedaudz piekārtotu”, meitene esot pa vannas istabas logu (durvis bijušas aizslēgtas, bet atslēgas – pie viņa) aizbēgusi, izsaukusi taksi, atgriezusies „Southfīldā”, nenormālākajos tempos sapakojusi visu savu iedzīvi un aizbraukusi pie draugiem. Divas dienas vēlāk viņa jau esot bijusi savās mājās ar lauztu līgumu un mieru. Kā jau teicu – šis un vēl daudzi citi stāsti dzīvo šajā mājā un tiek nodoti no „paaudzes paaudzē”, kas ierodas strādāt praksi kādā no Mr. Balam (Mr. Bal) piederošajiem uzņēmumiem.

Visā visumā darbs „Brit Asia TV” ir feins! Mans tiešais priekšnieks VJ (Vīdžejs) ir labestības iemiesojums, bet stingrs un zinošs, kas man patīk. Cenšas būt taisnīgs un objektīvs, vienmēr pasaka paldies un, savas atmiņas robežās, cenšas atcerēties gan par dzimšanas dienām, gan par prombraukšanas ballītēm, kā arī šad un tad atļaujas pajokot. Zinu, ka manu darbu novērtē, jo itin bieži dzirdu labus vārdus, komplimentus un arī kritiku. Nevaru spriest, vai tas ir tikai šajā valstī, šajā uzņēmumā vai tikai ar šo priekšnieku tā, ka kritika tiek pasniegta kā labi sagatavota, konkrēta un secīga runa, kas „ievīstīta” labajos vārdos. Vispirms tiek teiktas uzslavas, tad lēni un mierīgi nonāk pie kritiskās daļas, aiz kuras uzreiz ar plašu smaidu uz lūpām seko nākamais kompliments. Šādu taktiku varu vien ieteikt ikvienam, no kura ir atkarīga darbinieku motivācija strādāt! Galu galā, viņš taču varētu nospļauties par mani. Ja kaut ko izdaru nepareizi, neko neteikt, nosodoši uz mani paskatīties vai pat uzbļaut un viss, neieguldot nekādu lieku darbu un atsakoties no atgriezeniskās saites pilnībā. Tomēr nē. Viņš atrod laiku, lai pastāstītu, kas viņam patīk, kas – nē, pamācītu un palabotu. Vienmēr ir atvērts jautājumiem un diskusijām un beigu beigās, par ko esmu visvairāk viņam pateicīga – palīdz saprast atšķirības starp darbu šajā uzņēmumā un darbu citā, palīdz izprast darbību citu valstu uzņēmumos, kā arī norāda uz īpašībām un talantiem, kas tev, cilvēkam, piemīt, ko vēl vajadzētu uzlabot un ko vajadzētu mainīt. Ir vieta izaugsmei un loģiski, ka šādā veidā viņš izpelnās manu cieņu un apbrīnu, kas liek pūlēties man vēl vairāk, lai tikai nenāktos viņu pievilt.

Šobrīd es pildu producenta pienākumus – cenšos sarunāt cilvēkus līdzdalībai šovos, veicu izpēti, zvanu dažādām organizācijām un ekspertiem u.tml. Jā, sākumā es iesāku kā praktikants ar novirzi uz tehniskajām lietām, tomēr ar laiku mani dabiskie talanti, acīmredzot, ņēma virsroku un beigu beigās es daru to pašu, ko vienmēr – pļāpāju ar cilvēkiem! Jūtu, ka sāku pietuvināties tai savai īpašajai „nišai”, kurā varētu arī turpināt darboties vēlāk… Tad, kad izdodas sameklēt dalībniekus šovam, nedaudz vēlāk ar tiem iepazīties un skatīties video ierakstu ar apziņu, ka tas viss izskatās šādi, jo to esi paveicis tu pats, ir vienkārši neaprakstāma sajūta! Saprotu, ka nākotnē vai nu pievērsīšos producenta darbam, iespējams, kādreiz, kad nobriedīšu vairāk pat scenārista darbam, vai arī izmācīšos par intervētāju. Kas zina – varbūt kādreiz lasīsiet kādu manu grāmatu vai manis sarakstītu biogrāfiju (neesmu tik iedomīga, lai domātu, ka būtu vērts pieminēt autobiogrāfiju, taču, ja tā labi padomā, tad – „kas tad sunim asti cels, ja ne pats?” – viss ir iespējams!)

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 7. jūlijā, lasāms šeit!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: