Slinkum, slinkum, laid mani vaļā!


Pēc atgriešanās no Anglijas esmu gandrīz visu lielisko laiku noslinkojusi. Nē, ne jau gulšņājot vasaras saules uzkarsētajās smiltīs, baudot jūras viļņu šalkoņu un nedarot neko, bet gan tieši rakstīšanā.

Domāju, ka tie, kas paši (pie)raksta savas domas, izjūtas, emocijas un piedzīvojumus, sapratīs, ka tas nemaz tik viegli nenākas, jo ir tomēr jābūt zināmam dvēseles stāvoklim. Un mans dvēseles stāvoklis sabiezēja tumšos toņos tiklīdz pārgāja pirmais prieks par atgriešanos mājās no savas trīs mēnešu ilgās prakses „Brit Asia TV” Anglijā…

Sagādāju savai mammai neizsakāmi lielu un īpašu pārsteigumu – atbraucu divas dienas ātrāk, nekā paredzēts. Paziņoju, ka mājās lidošu, bet tā vietā atradu daudz labāku, bet mazāk komfortablu variantu – braucu ar autobusu. Brauciens ilga gandrīz divas dienas un bija ļoti nogurdinošs un visādi citādi kaitinošs, tomēr šādi ieekonomēju gandrīz pusi no tās naudiņas, ko būtu maksājusi par lidojumu ar lidmašīnu, kā arī varēju atgādāt mājup VISU savu iedzīvi, ko biju iekrājusi savas trīs mēnešus ilgās dzīvošanas laikā ar „pievienoto vērtību” no manu draugu puses, kas saviem mīļajiem un tuvajiem sūtīja visādas jaukas un sirsnīgas paciņas. Manās prāta aplēsēs manu somu smagums bija pielīdzināma vismaz 50 kilogramiem. Tie, kas ir centušies pārvietot līdzīgu smagumu un daudzumu, noteikti sapratīs, cik grūti, praktiski neiespējami, ir tā izdarīt ceļojot ar lidmašīnu un to, cik dārgi tas sanāk…

Atgriežoties mājās uzzināju, ka tieši tajā naktī mūsu ģimenē ir notikusi paliela mēroga traģēdija, tāpēc mana klātbūtne mājās bija tieši vietā un laikā. Tā kā šovasar visa mana ģimene, izņemot mammu, bija pasprukusi pasaules plašajos klejojumos, tad vienīgais cilvēks, kas varēja parūpēties par darbiem mājās, kamēr mamma tiek galā ar pārējām problēmām un to risinājumiem, biju es. Laime nelaimē, tā teikt. Un visi šie darbiņi un cenšanās būt stiprajam cilvēkam, lai māmiņai nebūtu tik grūti, atturēja mani no šņukstēšanas un skumjām par tiem cilvēkiem, kas palikuši divarpus tūkstoš kilometru attālumā…

Mājās būšana, godīgi sakot, ir pavisam grūta. Pirmās dienas negribējās atmest angļu valodu kā galveno saziņas veidu, gribējās strādāt studijā un tikties ar ierastajiem cilvēkiem, gribējās iet caur parku agri no rīta un vērot, kā musulmanietes savās parandžās skrien rīta krosu, kā saimnieki ar saviem mazajiem vaukšķiem skraida un savāc mazos maisiņos savu četrkājaino draugu atstātās „pēdas”. Es ilgojos pēc braukšanas sarkanajos divstāvīgajos autobusos, kur visa kustība un sēdvietu izkārtojums darbojas kā labi ieeļļots mehānisms, ilgojos pēc steigas un iegādātām brokastīm pa ceļam uz darbu, ilgojos pēc tās krāsainības tērpos un sejas krāsās, matu izkārtojumos un attieksmē, pēc mūzikas uz ielas un lētajiem veikaliņiem. Pat spāņu bļaustīšanās no rītiem, kas mani mūždien tracināja, nu liekas kā sāpīgs klusums manām ausīm. Pēc kādas sarunas vakardien, sapratu, ka pietrūkst arī tas tolerances trūkums gan pret melnādainajiem, gan pret citām kultūrām, kā arī pret gejiem un lesbietēm, iecietības trūkums pret vecākiem cilvēkiem un vispierastākā cieņa pret sievietēm kāda valda sabiedrībā Anglijā.

Nepietrūkst vienīgi ēdiena, jo Latvijā manas garšas kārpiņas beidzot līksmo un gavilē! Tomēr arī šeit ir pamanījies iezagties neliels fiasko – ēdieni šķiet nepilnīgi, jo nededzina muti un sirdi māc skumjas, ka Latvijā indiešu ēdieni izmaksā trakoti dārgi, turklāt tos nevar dabūt gandrīz uz katra stūra kā biju jau pieradusi Anglijā. Birmingemas man kā pilsētas laikam nemaz īsti nepietrūkst, bet pietrūkst šis dzīvesveids, cilvēki un lietas, pie kurām man nācās kārtīgi piestrādāt, lai ar tām aprastu un šeit jāmin gan ēdiens, gan pārvietošanās pa ielām, gan cilvēku atskatīšanās, gan arī lietu ierastā kārtība un visas pārējās nianses un detaļas, kas pavada ikdienas dzīvi. Man vajadzēja diezgan ilgu laiku, lai pierastu pie lietām un to darbības principiem Anglijā un tagad notiek mana aklimatizācija, kuru, man par lielām šausmām, pavada skumjas un liela deva nožēlas par lietām, kuras tā arī nepaspēju paveikt, nepaspēju ieraudzīt, par cilvēkiem, ar kuriem neizdevās iepazīties… taču tas nav nekas nepierasts – ar visiem tā notiek!

Ir noslēdzies viens no manas dzīves lieliskākajiem un svētīgākajiem posmiem un viss, ko es varu darīt ir priecāties, ka tāds ir bijis, nevis gružoties par to, kas tas ir beidzies! Ar šādu domu es ceļos katru rītu un domāju, ka nekur vaļā no tās netikšu vēl kādu laiciņu… Lai tie, kas lasa šo ierakstu ar skumjām, apdomājās un palasa visu to, kas ir rakstīts iepriekš! Es NEKAD neteiktu, ka šīs skumjas mani atturētu no šādas izdevības izmantošanas otrreiz – NĒ, es to darītu atkal un atkal! Un ziniet ko? Es jau sastādu visādus ideju plānus kā tur atgriezties, kā satikt tos cilvēkus, kas ir manā sirdī cieši jo cieši iekrampējušies, kā izdarīt vēl nepadarītos darbiņus un apskatīt vēl neredzētās vietas… Šī vasara patiesi ir bijusi viena no viskailākajām manā mūžā un ar vārdu „kails” es domāju to, ka es pati sevi izģērbu gandrīz pilnīgi kailu gan emocionālā ziņā, gan raksturā, gan arī darbos. Beidzot es iepazinu TO Ievu Balodi, par kādu līdz šim es esmu tikai spējusi iedomāties un reizi pa reizei iedrošinājusies sapņot – kautrību pie malas un izdarīt to, kas ir vajadzīgs, atklātu un tiešu, bet spējīgu noklusēt nevajadzīgos faktus, labsirdīgu un vienmēr gatavu palīdzēt citiem pie viņu pienākumiem (ja vien, protams, tas neattiecas uz trauku mazgāšanu!), gatavu jauniem izaicinājumiem un lielisku plānotāju, kas spēj izdarīt vairākas lietas vienlaicīgi… Es lepojos ar šo Ievu un ceru, ka arī mani līdzcilvēki tā dara… ja, nē, tad tas nozīmē to, ka man ir vēl jāaug un jākustas uz priekšu – „Tik akmens, kas ripo, neapaug ar sūnām!”

Tagad kārtoju visus papīrus, prakses atskaites un sertifikātus par paveikto un apgūto, kā arī jaunais papīra kalns par apmaiņas studijām Portugālē, Porto universitātē, vairs nav aiz kalniem, jo ir jāpaspēj saskaņot dažādie kursi – gan obligātie, gan izvēles, jāmācās valoda, jo mācības notiks portugāļu valodā, nevis angliski, un jānokārto viss veiksmīgi Vidzemes Augstskolā. Tomēr vēl ir palicis tik daudz ko stāstīt par „Brit Asia TV” – gan par lietām, kas notikušas pēdējās nedēļās, gan jau pēc tam, kad es aizbraucu, tāpēc izlēmu, ka pēc šī ieraksta veidošu divus rakstus ar „atpakaļ ejošiem” datumiem un notikumiem, lai šis manas dzīves „posms” būtu noslēgts un iemūžināts visspožākajā veidā. Bet jūs, tie, kas vēl sapņo, domā vai nevar izlemt doties šādos un līdzīgos braucienos, sadūšojieties un speriet šo soli! Tas patiesi IR tā vērts gan pieredzes ziņā, tā mācībās –praksē un teorijā, tā arī dzīvē, gan arī viens no lieliskākajiem veidiem kā pārbaudīt savus spēkus un spējas. Galvenais ir nepazust tulkojumā – apzināties no kurienes jūs nāciet un kurp jūs dodaties un viss pārējais jau sastāsies savās vietās!

Lai veicas!
Turpinājums sekos…

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 10.septembrī, lasāms šeit!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: