Starp lielajiem guru


Tā kā pēc dzimšanas dienas svinēšanas Itālijā man vajadzēja daudz laika, lai pilnībā sadziedētu savas brūces un apdegumus, un ieietu atpakaļ normālā darba ikdienā, tad man nebija necik daudz laika, lai pastāstītu par divām nedēļām, kas sekoja…

Lūdzu, paturiet prātā to, ka es biju tā apdegusi, ka, godīgi sakot, nopietni sāku apskaust tās Islāma reliģijas piekritējas, kam vienīgā citiem atsegtā ķermeņa daļa ir acis, kaut gan es nešaubos, ka, ja spētu, tad arī tās es nosegtu, jo viena acs izskatījās tā, kā izskatās acs nedēļu pēc piekaušanas.

Tātad… esmu īsta „pisanaja krasavica”, bet tik un tā, loģiski, dodos uz darbu. Protams, kā jau tas ar mani gadās – atgadās dažādas ķibelītes. Sākot jau ar to, ka cilvēki ne pa jokam sabīstas mani ieraugot, turpinājumā ar to, ka izdomā dažādus oriģinālus nelaimes gadījumu scenārijus, piemēram – pīļu uzbrukums, kā rezultātā es lēnā garā kļūstu par vienu no viņām… un beidzot jau ar to, ka neviens cilvēks pie pilna prāta neliktu man intervēt kaut vai maza mēroga slavenību, kas nav populāra un nevienu neinteresē, bet izskatās, ka es kļūdījos! Manas dzīves, iespējams, aizraujošākais moments tika pavadīts nedroši lūkojoties pāri papīru malai, lai tikai kāds „stārs” neievērotu manu paskatu – par to visu lasiet mazliet zemāk…

Darba diena man parasti sākas ap desmitiem. Tas, ka esmu augšā jau ap septiņiem ir manas bijušās istabas biedrenes Annas nopelns, jo no rītiem vienmēr dzirdēju, kā viņa atver balkona durvis, lai ielaistu svaiga gaisa šalti mūsu „hermētiski noslēgtajā siltumnīcā”, kur neko citu izņemot balkona un istabiņas durvis nevar atvērt, jo logs ir aizlīmēts ar biezāko atrodamo izolācijas lenti, lai ziemā nesalst pirksti, klabinot to spiedpogu plakandēli – datora klaviatūru. Tajā rītā tieši tas, ka pamodos agri, manu dienu paglāba no apzīmējuma „sliktāk nemēdz būt”, ļaujot tai ierindoties starp „vienkārši neiet” dienām. Pamostos un, kamēr spaidu Annas modinātāju, lai tas beidzot pārstāj pīkstēt (mans telefons nebija uzlādēts), istabiņā iebrāžas pinkaina, neķemmēta Maria Rosa ar aizlipušām acīm un naktskrekliņu gandrīz līdz kaklam un kaut ko murmina spāniski. Kad abas ar Annu sasmējāmies, tad Rosa saprata, ka mēs neko no viņas buldurējuma nesaprotam un sāka runāt ļoooooti lēnā angļu valodā, lai es taisos, Oļegs man braucot pakaļ, mēs dodamies uz Londonu. Man divreiz nav jāsaka! Kamēr dažiem vajag piecas minūtes, lai uztaisītu ātri pagatavojamo zupu, es piecās minūtēs esmu ne tikai apģērbusies, bet arī jau iztīrījusi zobus, brutāli visu sametusi somā – gan vajadzīgo, gan nevajadzīgo, jo nekad jau neko nevar zināt, kas varētu noderēt, un arī savedusi savu seju un lūpas tik labā stāvoklī, cik nu labā to var dabūt pa 20 sekundēm… Pat nācās nedaudz uzgaidīt, kamēr Oļegs – mūsu galvenais operators un šoferis – atbrauks man pakaļ.

downloadSaprotu, ka dabūšu pa kaklu par to, ka telefons ir bijis izslēgts, tomēr ceru uz to visu pašu labāko, jo viss taču ir kārtībā – esmu sataisījusies, gatava braukt un jau prātā izdomājusi labas anekdotes, ko stāstīt, lai Oļegam brauciena laikā nenāktu miegs. Diemžēl nevaru atrast savu kameru, kas vēlāk izrādījās aizkritusi aiz manas gultas, tāpēc nelaimīga dodos uz mašīnu. Nelaimīga, jo Oļegs saka, ka šādu filmēšanu un intervijas iespēju ne par ko nedrīkst laist garām! Izrādās, ka dodamies uz krutākās un spicākās un visādi citādi ūber-svarīgākās filmas pirmizrādi – „Raavan”. Neko neizsaka šis nosaukums? Man arī nē, līdz Oļegs mani sāk audzināt… tā arī pavadām trīs stundas ceļā uz Londonu drausmīgajos satiksmes sastrēgumos – mācos izrunāt galveno aktieru vārdus, kas visi izklausās pēc viena „aš”, „ča” un „šč”, lasu relīzi par cilvēkiem, kam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību, kamēr ar vienu ausi klausos Oļega stāstos par to, cik šīs filmas direktors ir slavens, izcils un perfekts. Sēžu uzstutējusi spāņu meitenes Espes saulesbrilles, jo man tādu vēl aizvien nav, bet acis pēc apdeguma ir jūtīgas, un štukoju kā labot kameras neesamību. Oļegs neko neatvieglo, jo pārspīlētās šausmās mani kaunina gan par kameru, gan par to, kā es pieļāvu to, ka es šitā apdegu, cik es neuzmanīga un pārgalvīga, bla-bla-bla, it kā jau pati nejustos gana slikti! Viens stāstiņš gan man aizķērās. Oļegam darba biedri ir stāstījuši, ka Indija ir tāda zeme, kur ikvienas kastas iedzīvotājs pārdotu savu miesīgu māti, lai tikai iegūtu tiesības pakratīt kādas slavenības mazo pirkstiņu vai savākt zeķes. Šī iemesla dēļ viņi ir gatavi uz daudz ko par autogrāfiem un dažādiem slavenu cilvēku nieciņiem, tāpēc, ja jūsu īpašumā ir, piemēram, fanu bilde ar kādu lielo Bolivudas zvaigzni, tad bezmaksas ēdiens, dzērieni, pat nakšņošana viesnīcā un citas lietas ir garantētas! Atliek vien pavairot attēlu kopiju skaitu un aiddā uz Indiju, kur viegla dzīve un izklaides jūs gaida!

Ierodamies vienā no krāšņākajām, dārgākajām un ekskluzīvākajām viesnīcām Londonā un kamēr Oļegs dodas meklēt autostāvvietu, viņš mani atstāj gādīgo sulaiņu rokās. Sajutos pavisam īpaša un aprūpēta, jo jau ierasts nokraut katru ķermeņa brīvo ekstremitāti ar kameru somām, gaismām, vadiem, kamēr starp zobiem turi izolācijas lentu vai kādu svarīgu scenāriju. Redzu, cik daudz dažādu citu TV un radio pārstāvju klīst apkārt un izlemju jau laicīgi noskaidrot, kurp mums jādodas. Protams, lieki piebilst, ka visi uz mani skatās vai nu ar līdzjūtības pilnu skatienu, šausmām vai klusu nosodījumu. Tas pēdējais par to, cik es brūna, protams! Un man tik garām tiek aizvilktas izsmalcinātas, lielās somas ar daudz dārgāku un kvalitatīvāku tehniku, kur par vienu jaudīgo studijas gaismu Oļegs ir gatavs iemainīt ne tikai mūsu kameru un visas trīs gaismas, bet arī mani piedevām… protams, ar aizlīmētu muti, lai es nerunātu tik daudz un neizjauktu tik labu darījumu! Man tik gar acīm žilbst „D&G”, „Versace” no vienas puses, kamēr no otras puses slīd pretī „BBC”, „Reuters”, „Channel 4” un citas dzirdētas, slavenas un nedzirdētas, man nezināmas kompānijas.

Kad Oļegs ierodas, kopā ar visiem pārējiem, dodamies uz preses telpu gaidīt, kad tiksim pie intervijām. Mūsu intervētājs kavē, bet es tik sajūsminos par dialogiem starp visiem pārējiem operatoriem, radio un televīzijas pārstāvjiem – visi viens otru pazīst, risina intelektuālas sarunas par vēlēšanām, apspriež jaunākos šovus un raidījumus, plikšķina pa plecu par pēdējiem sasniegumiem un skaļi pārcilā svarīgākos jautājumus. Uzmanīgi spicēju ausis, jo jau kādu laiku atpakaļ sapratu, ka IR iespējams ierasties uz interviju absolūti neko nezinot par tiem, kurus intervē, bet visu nepieciešamo var uzzināt no pārējiem, ja vien pietiekami uzmanīgi paklausās. Žurnālisti ir tāda tauta, kur var sastapt indivīdus, kas vienkārši nespēj noturēt mēli aiz zobiem par saviem izcilajiem plāniem un ģeniālajām idejām, protams, tas attiecas uz „slavenību medniekiem” reizes piecas vairāk, nekā uz ziņu žurnālistiem. Un tad vēl ir tie cilvēki, kas vienkārši ir gatavi izdarīt jebko, lai tikai iegūtu jaunus kontaktus, ko vēlāk izmantot savā labā. Dzirdu par filmas režisora pēdējām filmām, dzirdu kritiku tam, ka filma ir uzfilmēta trīs dažādās valodās līdz ar to arī mainot aktierus vietām, ar otru ausi dzirdu mazliet šovinistiskus jociņus no kaut kādas radio stacijas darbiniekiem un visam vēl pa virsu cenšos uzturēt savu tēlu „nē-es-šādā-pasākumā-neesmu-pirmo-reizi-tāpēc-neskatieties-uz-mani-kā-uz-zaļo-gurķi!” Patiesībā cilvēki šeit ir laipni un sirsnīgi un nebūt nemetas viens otram virsū kā maitu klijas, ko es būtu sagaidījusi no šāda pasākuma. Šo pašu domu pasaku arī Oļegam, uz ko viņš noņurd, ka tas ir tikai tāpēc, ka šeit ir tikai tie, kas ir apstiprināti no slavenību aģentūru puses un visiem ir iedalīti atsevišķi interviju laiki, jo jebkurā citā gadījumā mēs jau būtu nonesti nost no kājām!

Protams, ka nekas nenotiek tā, kā ir plānots… Laiki tiek mainīti un, lai iekļautos laikā, mediju pārstāvji tiek saspiesti vairākas grupas kopā – radio, TV un interneta portāla pārstāvji. Jāatzīst, ka viss arī izdevās – dažu minūšu laikā vairāki mediji ieguva kāroto. Interviju sadalījumam bija divi atbildīgie cilvēki, no kuriem viens – puisis vārdā Enrike – protams, izrādījās no Spānijas, kas nozīmēja to, ka mums bija ekskluzīvas sarunu iespējas, jo Oļega otra pilsonība pieder Spānijai. Nejauši, atgriežoties no dāmu istabas, dzirdēju, ka viena reportiere saka otrai, ka tagad pavisam nopietni nožēlojot to, ka nav mācījusies otru valodu, jo to tagad lietderīgi varētu izmantot. Ar kaunu atzīstos, ka nākamajā reizē, kad abas cēli slāja mums garām, jo viņu pārstāvētais medijs bija ticis pie ekskluzīvās intervijas ar galveno aktrisi (visiem šāda privilēģija netika piešķirta), atļāvos Oļegu uzrunāt krieviski norādot uz to, ka abi pārzinām vairāk, nekā tikai vienu vai divas svešvalodas, par ko viena manāmi sašļuka un sniedza man negaidītu gandarījumu, kas mazliet veldzēja manu sāpi par to, ka netikām iekšā intervēt pieminēto skaistuli Ašvia Rai.

Mūsu intervijas noritēja ātri un bez jebkādas aizķeršanās, problēmas sagādāja tikai mūsu intervētāja kavēšanās un ašā tehnikas pārvietošana no vienas telpas uz otru. Varētu taču iedomāties, ka, ja tie ir luksusa numuri, ka arī gaiteņiem vajadzētu būt tādā pašā līmenī, tomēr nē – tik šauri, ka ar izstieptiem elkoņiem viens otram paspraukties garām nevarētu, kur nu vēl stiept kameru un trīskāji! Lai nu, kā arī necenstos slēpt savas apdedzinātās lūpas un no sejas nost nākošo ādu, es lieliski apzinos, ka VISI to pamanīja, bet tik un tā tikai retais atļāvās skaidri un gaiši blenzt virsū un viens no galvenajiem aktieriem, man promejot, piemiedza ar aci. Protams, ka tā bija līdzjūtības pazīme, tomēr nevarēju nejusties pateicīga par šādu laipnības izrādīšanu.

Intervijas pašas par sevi man nekādu lielo prieku nesagādāja – darbs ir un paliek darbs, tomēr, protams, ka kopīgi nobildējos ar visām iespējamām zvaigznēm. Cilvēki, kas uzskata, ka tā dara tikai slavas un varas alkstošie, paši nesaprot, ko runā! Un šo mācību man iemācīja Oļegs… strādājot televīzijā, kur katram darbiniekam viņa darbs ir „tikai pagaidu” darbs, jo īstā kaislība ir mūzikas video veidošana, aktierspēle vai producēšana, ir vieglāk piekļūt dažādiem kontaktiem un iespējām, ja vien tu, protams, tās izmanto! Oļegs, piemēram, izmantoja savu iespēju, un „Raavan” filmas direktoram pasniedza DVD ar savu īsfilmu un maigi mani pabikstīja tomēr iet nobildēties ar tām pašām zvaigznēm, sakot, ka, ja bilde būs slikta, tad vienmēr jau pastāv „Photoshops”. Šādu vārdu „spārnota” (sarkasms) un nolemtības sajūtas mākta arī paspiedu roku abiem skaistuļiem un nopozēju, cik nu labi spēju…

Šausmīga bilde, es pati zinu!

Šausmīga bilde, es pati zinu!

Tālāk, kamēr zvaigznes devās pārģērbties un sagatavoties „sarkanā paklāja uznācienam”, mēs sapakojām visu mūsu tehniku, man sapņojot atvērtām acīm par sulaiņiem un smalkiem mantu nesējiem, un devāmies meklēt pasākuma otro daļu. Kurš gan nealkst nonākt pie sarkanā paklāja? Reti kurš sapņo nokļūt uz tā un vēl mazāk cilvēku tur patiesi arī nokļūst… Interesanti bija tas, ka, lai gan visas intervijas notika vienā Londonas centra pusē, trīsdesmit minūtes vēlāk visiem jau bija jābūt savā vietā uz sarkanā paklāja – otrā Londonas centra pusē! Citi mediju pārstāvji devās kājām, citi centās piebraukt ar saviem auto, kas godīgi sakot ir pilnīgākā idiotisma pazīme, jo ap četriem, pieciem Londonā ir TĀĀĀĀDA satiksme, ka 200 metrus var braukt vairāk kā pusstundu, nemaz nerunājot par to, ka nav kur novietot savu automašīnu. Mēs izmantojām to, ka mūsu intervētājs ir vietējais, turklāt ar auto un palūdzām mūs pievest cik nu tuvu iespējams. Acīmredzot „tuvums” cilvēkiem ir relatīvs jēdziens, jo tikām pamesti likteņa varā otrā Temzas pusē! Nu, neko… darījām, ko varējām – baudījām skaisto skatu, jo tā bija viena no retajām dienām, kad spīdēja koša saulīte, un meklējām rokā vajadzīgo ēku. Gadījās neliela ķibele ar biļetēm un ieejas atļaujām, jo atbildīgā persona kategoriski apgalvoja, ka mūsu vārdu NAV mediju sarakstā. Oļegs jau atsēdās maliņā ar tādu drūmu paskatu uz sava ģīmja, ka es apratu – viņš klusībā nolādē mūsu priekšnieku par to, ka viņš atkal nav kaut ko izdarījis līdz galam, kamēr es nespēju noticēt tam, ka šāda veida iespēja tik viegli paslīd man garām, tāpēc, atcerējusies, ka jau iepriekš pieminētais Enrike bija zvanījis un pārliecinājies, ka mums patiesi IR atstātas biļetes, ņēmos tikt puisim klāt un iegūt nedalītu uzmanību, lai paspētu viņam izskaidrot visus aspektus… un šoreiz šis paskatās sarakstā un ar to mapi sev iesit pa pieri un sāk atvainoties, ka nav pamanījis mūsu vārdus ātrāk un, jā, mēs esam gan sarakstā. Es varu apzvērēt, ka Oļega mute (man par gandarījumu) pavērās tieši tik plati, lai es paspētu tur ievietot kādu biezu scenāriju, tāpēc, kamēr viņš vēl bija „speechless” es viņam apliku mūsu caurlaidi ap kaklu, pasmaidīju un, paņēmusi savu kameras somu, cēlā gaitā devos laukā, cenšoties aiz priekiem nelēkāt kā tāda sešgadīga skuķenīte.

Abhishek Bachchans un Aishwarya Rai

Abhishek Bachchans un Aishwarya Rai

Nākamais šķērslis bija tikt UZ tā paklāja! Apsardze mazliet blēņojās, tomēr pēc kāda laiciņa, kad viņiem izdevās novākt no galvenās „ieejas” visas spiedzošās meitenes, kas darbojās gluži kā tāda signalizācija uz katru garām braucošo automašīnu, tika ielaisti arī mediji. Sākumā izskatījās, ka gar norobežojumu ir izlikti tikai lielākie mediji un Oļegs bija izdomājis, ka mēs varētu šiem vienkārši nostāties līdzās un neintervēt – tikai pafilmēt aktierus un producentus un varbūt noķert pa kādam jautājumam vai kā tamlīdzīgi, līdz viņš pamanīja arī mūsu logo pretējā pusē. Kamēr atkal pārvietojāmies, Oļegs man saka, ka vajadzētu vēlreiz izrunāt jautājumus un pārbaudīt vai es varu izrunāt galveno aktieru vārdus. Es paliku kā zemē iemieta, uz ko Oļegs savukārt turpināja savu sakāmo ar vārdiem: „Nu, Tu taču saproti – mums nav intervētāja un es esmu operators, tātad TEV IR jāintervē…”

Tas, kas notika pēc tam man ir absolūtā miglā tīts. Atceros vien to, ka jutu visu laiku savu sirdi dauzāmies kaklā, acu skatiens ik pa brīdim aizmiglojās un roka trīcēja. Jutu gan karstuma, gan aukstuma viļņus. Vismaz sieviete no blakus esošā medija bija izpalīdzīga un stāstīja dažādus stāstiņus par abiem aktieriem, kas tēlo šajā filmā, kā viņiem tā nav pirmā filma, kurā šie filmējas kopā, kā šie apprecējušies pēc vienas citas filmas un tamlīdzīgi… bet man tas neko neatviegloja, jo loģiski padomāt vairs nespēju – biju šokēta. Oļegs nākamajā dienā teica, ka izskatās, ka mans šoks pārgājis tikai nākamās dienas pēcpusdienā, jo arī uz darbu nācu tramīga un bailīga. Nedomāju, ka no „sarkanā paklāja” tika izmantots sevišķi daudz kas… vismaz pašu materiālu es neredzēju un labi, ka tā, citādi gaidītu, kad zeme atvērsies, lai mani aprītu!

Visas zvaigznes bija brīnišķīgi saģērbušās un skaistas, pat viņu intervētāji cits par citu bija daiļāki. Vienā pusē bija uzstādīts milzīgs ekrāns, kur varēja redzēt, kas notiek paklāja sākumā, kur zvaigznes izkāpa no saviem limuzīniem. Uz to brīdi, kad sākās filmas ceremonijas atklāšana, satiksme jau bija slēgta, tāpēc „spiedzēju kakofonija” darbojās kā indikators tam, ka ir kāda zvaigzne uz paklāja un tad pēc spiegšanas skaļuma varēja noteikti – vai tas ir glīts vīrietis vai arī to, cik tuvu viņš jau ir mums. Izbrīnu radīja fakts, ka galvenais varonis, vīrieša lomas tēlotājs un arī izcils skaistulis (atzīstos – tur varēja saprast, kāpēc tie skuķi tā siekalojās un ģība uz margām) jau bija izgājis savu „goda apli” gar visiem medijiem un nostājies pozēt fotogrāfiem ar savu sievu pie sāna, kad dzirdējām vēl lielāku spiegšanu! Mēs savā „nostūrītī” neko nevarējām redzēt, līdz uz lielā ekrāna parādījās Šaruks Khāns (Shahrukh Khan). Redz, nenormāli liela zvaigzne, par kuru es neko nezināju, līdz darbā apvaicājos par to, kas ir vīrietis uz mūsu kafijas krūzītēm… Šaruks Khāns ir LIELA mēroga zvaigzne, kas ir izpelnījies atzinību gan Indijā (loģiski!), gan Eiropā, gan arī Āzijas un (par šo gan es varētu kļūdīties) Amerikas kino industrijā. Viņš ir gan izcils aktieris un Bolivudas numur viens zvaigzne vairāk kā 20 gadus, gan arī kino kompānijas īpašnieks un fakts, ka viņš ieradies kā īpašais viesis uz šīs filmas pirmizrādi, vien jau tai nodrošināja panākumus!

Mani Ratnam un Aishwarya Rai

Mani Ratnam un Aishwarya Rai

Pēc tam, kad biju izstostījusi savus jautājumus filmas producentam un otrā plāna aktierim, mēs iešmaucāt kinoteātrī, lai noskatītos „Raavan” pirmizrādi. Teikšu godīgi – izskatās iespaidīgi, it īpaši, ja zini, ka galvenie varoņi, ieskaitot sieviešu lomas tēlotāju, visus skatus un trikus ir pildījušu paši, tomēr manai gaumei daudz par daudz… it visa! Lieta, kas man visvairāk patīk hindi kultūrā ir tas, ka drēbes ir košas un runājot angliski viņu akcents valodai piešķir mazliet dīvainu, tomēr patīkamu, samtainu izloksni, arī dejas ir interesantas un iespaidīgas, tomēr Eiropas cilvēks, kas ir pieradis vairāk pie Holivudas ražojumiem, varētu nesaprast, kāpēc pa vidu romantiskai sarunai starp diviem mīlniekiem, pēkšņi visi sāk dejot un parādās vēl kādi 50 cilvēki momentā, kur bija jābūt diviem slepenajiem bēgļiem. Šādi tika aizvadīta mana skaistākā un tajā pat laikā drausmīgākā diena/intervija. Mierinu sevi ar domu, ka tie cilvēki mani redzēja, iespējams, pirmo un pēdējo reizi. Ja arī nē, tad man kā „neglītajam pīlēnam” ir lielākas iespējas iespiesties cilvēku atmiņās, nekā lielākajai skaistulei, jo tādas tie tak redz katru mīļu brīdi…

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 30. septembrī, lasāms šeit!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: