Tu zini, kura ir Ieva? (“BritAsiaTV” stāsta turpinājums!)


Liekas, ka jau vairāk kā mēnesis ir pagājis, kopš Latvijas skuķis iepakoja savas kedas, noglabāja somā Latvijas maizīti un pa virsu drēbju kaudzei iestūķēja krustmātes adīto džemperi. Pagaidām ir pagājušas tikai divas nedēļas, jeb precīzāk – 9 darba dienas – laiks, kas jau paskrēja nemanot, tāpēc nemaz nešaubos, ka arī atlikušie divi mēneši ar pusi būs tādi paši.k

Par uzņemšanu šeit sūdzēties nevaru, jo viss izvērtās daudz labāk, nekā biju gaidījusi. Cilvēki ir jauki un atsaucīgi, izpalīdz ar padomu vai pamāca, ja rodas tāda nepieciešamība. Indieši ar turbāniem (patiesībā tie ir sikhi – sikhisma piekritēji) nav gatavi noprecēt katru blondīni, kas tiem paiet garām, lai gan dažu brīdi, es atzīšos, šādu domu gan es pieļāvu, tomēr tikai tik ilgi, kamēr ieguvu nelielu priekšstatu par viņu kultūru un domāšanu.

Praksē daru visu, ko vajag – ja nezinu ko un kā darīt, tad kāds mani apmāca un atstāj vietu kļūdām, bet par tām pa pirkstiem nesit –izlabo un nākamreiz atkal ļauj pamēģināt. Pagaidām man šeit patīk, lai gan nesen sapratu, ka šajā uzņēmumā studenti un praktikanti ir lētais darbaspēks. Precīzāk laikam būtu jāsaka: „šajos uzņēmumos”, jo, lai gan visi darbojas savās prakses vietās, gadās reizes, kad nākas pastrādāt otra kanāla labā, kas pieder manas prakses vietas īpašnieka brālim, reizēs, kad kādi pasākumi „pārklājas”. Jā, mūsu „darba pienākumos” neietilpst tas, kas ir rakstīts mūsu prakses līgumos, , piemēram, pusdienas, kur meiteņu galvenais pienākums ir izklaidēt biznesa partnerus, puišiem citreiz jāpalīdz pārvietot bosa mēbeles, bet kādam citam, kam ir auto, boss jāvadā šurpu, turpu. Vairāk gan šādas lietas notiek blakus mītošajā kanāla vidē, tomēr nemaz nebrīnītos, ja kaut kas tāds tiktu sagaidīts arī no pārējiem, jo priekšniecība principā ir viena un tā pati, tikai vārdi dažādi.

Esmu sapratusi, ka Birmingemā patiesi liela vara pieder tieši aziātiem, jo īpaši indiešiem. Atzīstu, iespējams, ka mans uzskats ir diezgan maldinošs, jo nedrīkst novērtēt par zemu faktu, ka darbojos konkrētā sfērā, kurai ir paredzēts precīzs lauciņš – šeit nav citu TV kanālu, kuru mērķauditorija būtu aziāti, par ko es patiesībā brīnos, jo tas varētu būt patiesi ienesīgs bizness. Pagaidām, kamēr neesmu vēl apguvusi visu iespējamo potenciālu, esmu kā strauss ar galvu zemē, bet zem zemes redzu tikai savu prakses vietu ar vidi un notikumiem, kas paveras tuvā apkārtnē, atstājot visas pārējās pasaules krāsas aiz savas muguras. Bet tikai pagaidām, es ceru!

Par to, ka indiešiem ir liela vara (neredzama , slepena un nemanāma) liecina, piemēram, tas, ka neskaitāmas dažādu nozaru firmas pieder diviem brāļiem, kas iegulda naudu viens otra biznesos, radot vēl vairāk peļņas. Otrs aspekts ir tāds, ka var izmantot daudzus britu izcelsmes aziātu mūziķus, lai vairotu savu bagātību, kas savukārt ir tendēta uz tādas pašas izcelsmes klausītājiem. Indieši piegādā indiešus indiešiem, tā teikt… Reizēm reklāmas uzņemšana indiešu uzņēmumam izmaksās lētāk, nekā līdzīga uzņēmuma reklāma, kas pieder citai elitei, jo svarīgs ir atbalsts un mazie pakalpojumiņi, kurus viens otram nodrošina… Šeit darbojas konstanta labo pakalpojumu banka, kur patiesībā apakšā plūst nauda, bet tā kā man gar to nav nekādas daļas, tad par to vairāk arī nerakstīšu. Mana alga šajā uzņēmumā ir labie vārdi, ar kuriem, patiesību sakot, priekšniecība patiesi neskopojas, jo vienmēr var dzirdēt: „Paldies”, uzsitienu uz pleca vai kādu jauku žestu, piemēram, uzsauc vakaru klubā, dažreiz pat ar visiem dzērieniem. Otro algas daļu sastāda pieredze, prakse un iemaņas, ko es šeit iegūstu, izpratne par visu lietu kustību un iespējas visu redzēt no iekšienes.

Mitinos mājā, kur pašlaik kopā dzīvojam 15 cilvēki. Šāds skaits laikam ir konstants, jo tiklīdz vienam beidzas prakses termiņš tā ierodas kāds jauns iemītnieks. Mēs ne tikai dalām traukus (tajā skaitā arī trauku mazgāšanas kārtas), bet arī dušas, pastkastīti un kopīgi deldējam viesistabas dīvāniņus un galdiņus. Par māju mēnesī maksāju 6 reizes mazāk, nekā bija paredzēts sākumā. Kā jau iepriekš rakstīju – man neticami paveicās! Daudzi ir šeit ievākušies, bet jau pēc pāris dienām pametuši šīs mājas viesmīlīgās telpas, jo, teikšu godīgi, reizēm patiešām liekas, ka mājai jumts nocelsies!

Protams, ka mājas kolorītākās personas ir spāņi, kuru mums nav maz… Gandrīz puse no iemītniekiem ir spāņu izcelsmes, tomēr es ar tiem sadzīvoju labi. Vēl viens atklātības brīdis – sadzīvoju labi tikai tāpēc vien, ka: man jau ir bijusi pietiekami liela pieredze, man ir labi ausu aizbāžņi un spāņu puiši lieliski gatavo ēst! Man šī māja ar visiem tās iemītniekiem atgādina kojas – daudz un dažādu cilvēku, kopā tiek ballēts un, protams, protams, neiztikt bez neticamajiem, „īpašajiem” atgadījumiem un stāstiņiem. Ja augstskolā vismaz reizi gadā notiek akadēmiskā rotācija, tad šeit notiek istabiņu rotācija. Tas, kurš pēdējais ievācas mājā, tiek pie istabiņas, kas, lai gan ir ļoti plaša, atrodas pie virtuves, kur var dzirdēt, kā spāņi vakarā (ar vārdu „vakarā” šeit patiesībā tiek domāta nakts) gatavo ēst. Ēst gatavošana spāņu izpratnē nozīmē sekojošas lietas: dziedāšanu, tādus izsaucienus kā: „īīīītttīīī” un „ēēēētttttēēē” (tikai jāreizina ar spalgu sieviešu kārtas pārstāves balsi), sabļaustīšanos (nē, piedodiet, bet to, kas tur notiek, es vienkārši nespēju nosaukt par sarunāšanos), ko papildina tvaiku/dūmu nosūcējs, kas acīmredzot nav spējīgs to visu pavilkt, jo pēc pusstundas sāk darboties trauksmes signāls! Es ta ar saviem ausu aizbāžņiem guļu kā Dieva ausī, bet pārējie gan no rīta nerāda sevišķi priecīgas sejas…

Brit Asia TV Music AwardsPraksē pagaidām starp visām „pirmajām lietām”, kuras esmu darījusi, vislielāko spozmi izpelnījusies „Brit Asia Tv Music Awards”, kur, lai gan noskrējos kā zirgs uz ļoti augstiem pakaviem, iemācījos ļoti daudz ko. Jūs neticēsiet, cik bieži var mainīties intervijas vieta un cik patiesībā noderīgi ir būt vienīgajai garajai gaišmatei starp tūkstošiem indiešu (nu, labi, aizkulisēs tik daudz gluži nebija), jo tad, kad tevi mēģina sadabūt rokā, ir ļoti vienkārši raksturot – > „Tu zini, kur ir Ieva?” – „Kura ir Ieva?” – „Nu, tā, garā gaišmate…” – „Ak, jā, redzēju kā šī paskrien garām uz to pusi (norāda virzienu)” (teksts tulkots no angļu valodas, ko man atstāstīja kāds kolēģis). Teiktu, ka tās bija manas „ugunskristības” – nācās sekot līdzi ļoti daudzām slavenībām, kuras es pat nepazīstu, uzmanīt tehniku un spēt visu savākt un/vai izvietot minūtes laikā un tajā pašā laikā kaut ko iegūt arī sev… Oficiāli tā bija man trešā prakses diena.

Es izvēlējos smagajam, stresainajam darbam papildus dabūt nelielu smieklu devu, pļāpājot ar citu mediju pārstāvjiem, smejoties par apkārt notiekošo un beigu beigās – varu teikt, ka nopietni pavadīju vienu no labākajiem vakariem savā mūžā. Pavisam noteikti ir skaidrs, ka es vairs nemāku atpūsties, jo reizēs, kad absolūti nekas nav jādara, tikai jānīkst bezdarbībā, tad man patiesībā ir garlaicīgi un es nogurstu vēl vairāk…

28833_390118451458_708106458_4641562_709059_n

Neticās, ka ir pagājušas vien divas nedēļas, jo patiesībā liekas, ka jau tik daudz ir izdarīts – tikai tikko tiku iesviesta šajā multikulturālajā kokteilī, ko papildina gājieni uz veikalu, kur ar badīgu skatienu meklēju kaut ko, kas pēc izskata liecinātu, ka garšas ziņā vēlāk neliks vilties (vēl arvien neesmu atradusi!); veikals, kur katru priekšmetu var iegādāties par vienu mārciņu un taisni vai nevar novaldīt savus pirkstiņus kā gribas papildināt savu šampūnu krājumu ar nieka 5 vai 6 citu dažādu firmu/smaržu pudelītēm; divstāvīgiem autobusiem, kliedzošiem/spiedzošiem spāņiem, sikhiem ar duncīšiem (pēc reliģiskās piederības duncis ir viens no pieciem elementiem, kas norāda uz to, ka indietis pieder sikhismam), „lietus-saule-lietus-lietus-lietus-saule” laikapstākļiem un manu nenorimstošo topogrāfisko idiotismu. Tad, kad spēšu vienu nedēļu nonākt visur, kur man ir vajadzīgs, neapmaldoties, tad zināšu, ka šeit esmu pavadījusi jau pietiekami daudz laika un ir pienācis laiks izceļot uz kādu citu pilsētu, lai palūkotos kā cilvēkiem klājas tur! Redzēs, kas mani sagaida nākamajās divās nedēļās, lai varētu salīdzināt kāda ir dzīve šeit, kad pa galvu un kaklu ir jāgatavojas kādam lielam pasākumam un kāda ir patiesā ikdiena. Kā saka šeit: „Cheers!”

Publicēts ES Māja mājaslapā 2010. gada, 11. maijā, lasāms šeit!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: