Attāluma attiecības


Jau kopš 9. klases, kad sāku aizrauties ar dažādiem starptautiskajiem projektiem, sapratu, ka pasaule mainās, turklāt ļoti strauji. Vai nu globalizācijas vai dabīgās cilvēku attīstības dēļ, iespējams, ir vēl kādi citi zinātniskie uzskati, par kuriem vēl neesmu dzirdējusi, kāpēc  tik bieži tiek veidotas dažādu tautību laulības vai attiecības. Dzīvojot Anglijā jau atkal tiku pārsteigta ar jaunu dzīves mācību – to, kā dažiem izdodas ne tikai uzturēt multikulturālas attiecības, bet arī tādas, kuras notiek no liela attāluma. (Jā, zinu, ka tehnoloģijas tagad ir ļoti progresīvas, bet tomēr… esmu liels tehnikas brīnumu skeptiķis laikam).

Iemesli manām lielajām pārdomām par šo tematu, pirmkārt, jau ir tas pats – savas otrās pusītes, ģimenes un draugu atstāšana uz trīs mēnešiem (nākotnē tiek plānots ilgāks prombūtnes periods), otrkārt, tas, kā mājas, kurā es dzīvoju Anglijā, iemītnieki uztur komunikāciju un atved savas otrās pusītes. Lūk, daži no piemēriem, kas mani pārsteidza šajā nedēļas nogalē:

Havī (pilnā vārdā Havjērs), puisis no Spānijas, ciemos atveda savu draudzeni, ar kuru kopā ir nu jau trīs gadus. Iepazinās abi divi kā apmaiņas studenti Francijā, runājot franču mēlē, ar angļu valodas piesitieniem. Pati meitene ir no Vācijas, taču pēc pusgada Francijā sāka mācīties arī spāņu valodu, kamēr Havī, cenšoties iepriecināt savu mīļoto, sāka apgūt vācu valodas pamatus. Trīs valodas spāņiem ir nenormāli daudz un apsveicami! Neesmu gan iedrošinājusies vēl neko vaicāt par viņu nākotnes plāniem, jo kā likums sāk darboties tas, ka cilvēks sāk aizdomāties par savu atrašanās vietu, prioritātēm un vis beidzot savu pēdējo stundiņu uz zemes un sāk stresot pārlieku daudz. To man galīgi negribētos nevienam no iepriekš minētajiem cilvēkiem novēlēt, tāpēc teikšu vien to, ka apbrīnoju, kā viņiem tas izdodas, jo abi dūdo kā tādi paradīzes laimes putniņi un plāno apmeklēt draugu kāzas Vācijā. Ka tik drīzumā arī šajā pusē nesāk skanēt kāzu zvani…

okoSāra, meitene no Francijas, atveda savu puisi Džesi, jo brīvdienās gatavojās atpūsties Anglijas dienvidos. Abi nu jau 2 gadus ir saderinājušies. Sārai ir 19, bet Džesem 31 vai 32 (mana franču valoda ir ļoti ierūsējusi, tāpēc nevarēju saprast, bet skaidri zinu, ka nebija 23!). Lai gan abi ir francūži un noteikti nepastāv valodas barjera, rodas cita problēma, kas ir saistīta ar to, ka Sāra ir pasaules klaidone. Vispirms sešu mēnešu prakse Anglijā, kas nemaz nav tik tālu no Francijas, tāpēc nav brīnums, ka attiecības IR iespējams uzturēt tik tuvas un romantiskas, taču nākamajā gadā attālums starp abiem mīlniekiem būs vairāki tūkstoši kilometru, jo Sāra gadu pavadīs mācoties ķīniešu valodu Ķīnā. Un arī šie abi sēdēja uz dīvāniņa un dūdoja tā, ka man skaudībā kuņģis sagriezās, jo zinu, ka man šāda laime tik pēc diviem mēnešiem spīd… Sāras un Džeses gadījums man liek domāt, ka laimei un attiecībām patiešām NAV vienotas formulas – katram tā ir sava, bet man pavisam noteikti ir skaidrs, ka trīs no laimes un veiksmīgu attiecību sastāvdaļām ir smags darbs vai vismaz cenšanās, atklātība un vēlams humora izjūta, kas satuvina pat tos, kas ir tālu prom viens no otra.

Trešais pāris šajā nedēļas nogalē bija meitene no Čehijas un puisis no Spānijas. Abi divi dzīvo zem viena jumta kopā ar mums (lai nemulsinātu nevienu, uzreiz pateikšu, ka mājas iemītnieku skaits ir liels – aptuveni 14 līdz 16 cilvēki, turklāt šis skaits pastāvīgi mainās), bet atklāti kā pāris tikai tagad iziet sabiedrībā. Tā kā ar čehieti kopā strādājam un bieži kopā pavadām laiku, tad zinu, ka attiecības jau pastāv ilgāku laiku, tomēr nevar zināt cik ilgi tā vēl būs, jo viņa dodas prom jau pēc nedēļas, kamēr puisim šeit ir jāpaliek vēl divi mēneši. Abi ir sarunājuši satikties Maljorkā kopā ar vēl citiem esošiem un izbijušiem mājas iemītniekiem, tomēr par šo attiecību spēku un intensitāti varēs laikam spriest tikai pēc laika, jo šobrīd neizskatās, ka abi zinātu izdevušos un laimīgu attiecību formulu… abiem ir grūti vienam saprast otru, jo pastāv valodas barjera, bet izskatās, ka apņēmība tomēr ir lielāka, tāpēc varbūt ar to arī būs pietiekami…

Ceturtais, nemanāmais pāris, kā es viņus dēvēju, ir mana istabas biedrene Anna un viņas puisis Tomass. Abi divi ir kopā jau gandrīz trīs gadus, ir saderinājušies 2,5 gadus un audzina pusotra gada vecus dvīņu puikas. Abi divi ir no Polijas, bet iepazinās Anglijā, kur arī dzīvo, bet tikai pagaidām, kamēr Anna mācās maģistros un palīdz gan mammai, gan Tomasam attīstīt poļu restorāna biznesu, jo nevēlas savus bērnus audzināt šeit. Lai gan Anna stāstīja, ka izbauda prombūtni no Tomasa un laiciņu, ko var veltīt sev, nevis tikai bērniem, es redzu, kā vakaros viņa uzlūko savu bērniņu bildes un uztraucas par Tomasu, kamēr viņš vēl arvien ir Polijā, kur tagad norisinās plūdi. Pirmajā sarunā Anna atzinās, ka pat gribēdama nevarētu šķirties no mīļotā, jo viņa un viņas mammas bizness ir cieši saistīts, turklāt abi ir tikko iegādājušies māju par kopīgiem līdzekļiem un atstāt abus bērnus bez tik kolosāla tēva kā Tomass arī negribētos. Tā Anna runāja pirmajā savā „brīvības” dienā, bet pēc divām dienām jau sāka „dziedāt citu dziesmu”, pēc kā es secinu, ka arī tuvās un intīmās attiecībās, kur viens bez otra nevar dzīvot, ir vajadzīgi atelpas brīži, lai ne tikai ievilktu svaigu gaisu plaušās, bet arī parūpētos par sevi un savu personību, lai saprastu, kāpēc tieši vēlies šo cilvēku un nevienu citu! Ir skaidrs, ka visām attiecībām mūsdienās apakšā mutuļo arī veselais saprāts un racionalitāte, tomēr romantika nav izmirusi, tā pastāv, tikai vajag nedaudz atkāpties maliņā, lai ļautu tai atkal parādīties!

Visi iepriekšminētie pāri tikai pierāda to, ka attiecības no attāluma VAR pastāvēt, pat tad, ja abi ir no dažādām valstīm un kultūrām… Lai gan pagaidām man nav nācies sastapties ar kādu pāri, kur reliģija būtu spēlējusi milzīgu lomu tajā aspektā vai attiecības ir laimīgas, vai nē, tomēr kādas divas vai trīs nedēļas atpakaļ dzirdēju kā viens no maniem darba kolēģiem stāstīja par savām attiecībām ar kādu meiteni, kur reliģiskā piederība bija galvenais strīda iemesls.

Abi bija kopā vairāk kā pusotru gadu, turklāt tajā vecumā, kad jau sāk patiešām domāt par to, ko tālāk darīt – precēties? Neprecēties? Veidot ģimeni? Mans darba kolēģis ir indietis, pēc ticības, ja nemaldos hinduists, varbūt sikhisma piekritējs, tomēr vairāk sliecos domāt par labu hinduismam, jo viņš vienmēr ir glīti noskuvies un nenēsā smagnējo rokassprādzi, kas sikhiem ir raksturīgs kā divi no pieciem elementiem, kas jāievēro/jānēsā šajā ticībā. Viņa meitene ir Jehovas lieciniece, ja pareizi sapratu, un viss ir bijis lieliski un vienkārši fantastiski, līdz, kā jau mūždien atgadās, kaut kas noiet greizi. Šajā gadījumā – meitenei sāka parādīties idejas par kopīgas ģimenes veidošanu, kas, protams, noved pie laulībām, bet abu šo reliģiju pārstāvji, kā zināms, nedrīkst precēties, vismaz ne baznīcā. Abi divi, būdami ļoti ticīgi cilvēki, nespēja atteikties no savas reliģijas un pievērsties otrai. Šādos jautājumos, es pieņemu, ka domas dalās par to, kas ir labāk – mīlestības dēļ atteikties no savas reliģijas vai pieprasīt, lai to dara otrs, kā nākamo variantu paturot šķiršanos. Šis „mīlas stāsts” beidzās ar šķiršanos. Diemžēl.

Pati atrodos attiecībās, kas iegrupējas attiecībās no attāluma, vismaz vēl divus mēnešus… Teiktu, ka pagaidām iet labi, jo esmu rakstītā vārda piekritēja un saņemu biežas vēstules, humors izpaužas Skype sarunās – gan virtuālās tekstveida sarunās, kad pirkstiņi darbojas pa klaviatūru, gan arī ar kameras un gandrīz īstu sarunu palīdzību, bet jāatzīst arī tas, ka tas nav viegli. Jūtos pateicīga, ka abi divi esam ļoti līdzīgi gan savā domāšanā, gan veidā, kā tiekam pāri ilgām vienam pēc otra, – mēs nodarbinām sevi – ar darbu, ar braucieniem un sarunām ar draugiem, ar izglītošanos un pilnveidošanos, ar visu, kas vien patrāpās pa rokai vai ikvienu ideju, kas parādās kādā prāta nostūrī. Tā ir daudz vieglāk, jo nav kad skumt, turklāt laiks paskrien ātrāk. Šādā pašā veidā cenšos uzturēt kontaktus ar saviem draugiem un ģimeni, kas pagaidām izdodas diezgan veiksmīgi, jo draugi, protams, ar dažiem izņēmumiem, ir tādā pašā situācijā kā es – atkarīgi no tehnoloģisko brīnumu attīstības un labvēlības, bet ģimene – nu, arī mana ģimene ir progresīva, vismaz mamma un nu, jau arī tētis.

Ar ģimeni pēdējā gada laikā lielākoties esam bijuši šķirti. Vispirms Latvijas robežās, jo pati mācos Valmierā, bet tēvs, darba trūkuma dēļ, strādāja Rēzeknē, kamēr mammīte palika Rīgā, kas piespieda mūs satuvināties ar visām iespējamām elektriskajām ierīcēm – telefonu un īsziņām, datoru un internetu, tagad arī web-kameru. Tagad, kad es atrodos Anglijā, bet tēvs dodas prom uz citām zemēm, atkal tiekam piespiesti izmantot šāda veida sazināšanos, kas, runājot par attiecībām no attāluma, man netraucē, jo bija pietiekami daudz laika, lai pierastu, kamēr atradāmies katrs savā Latvijas galā. Maniem vecākiem viss izdodas! Man tāpat un citiem ar, tāpēc atgriežos pie sava pirmā apgalvojuma – pasaule mainās! Straujā un elektroniskā veidā mainās. Vienīgie uzmanības cietēji ir mūsu vecvecāku gājuma cilvēki, kas neprot apieties ar tādām ierīcēm kā internets un dators, tomēr tagad pat mazajos ciematiņos ir izveidotas speciālas programmas un darbinieki, kas apmāca pensionārus izmantot datoru. Lai gan neesmu sevišķs elektroierīču piekritējs, pat es esmu spiesta atzīt, ka tās krietni vien palīdz komunicēt un uzturēt attiecības no liela attāluma. Vienīgais, ko es nevaru piedabūt ar mani komunicēt ir mans rudais mājas biedrs – kaķenīte vārdā Guga, kas manus Skype zvanus konkrēti ignorē! Kad mūsdienu tehnoloģijas attīstīsies tiktāl, ka varēšu sazināties pat ar savu mājdzīvnieku, tad gan es… nu, ko vai nu būšu uz savas pēcpuses vai arī atkal nostāšos tajā pusē, kas apgalvos, ka nabaga ekscentriķiem atkal būs jauna lietiņa, ko iegādāties saviem mīluļiem papildus ādas jaciņām un zābaciņiem.

Lai gan daudz labprātāk saņemu īstas, pa pastu sūtītas vēstules, pastkartes un tamlīdzīgas lietas, es tomēr priecājos arī par e-pastiem un virtuālajām saziņas iespējām. Galvenais jau ir pati būtība, ka par tevi kāds atceras, nevis veids kā par to liek manīt…

Iepriekš publicēts Polilogi.lv (saite nav vairs pieejama), 2011. gadā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site

%d bloggers like this: