Iekļaušanās studenta dzīvē


Kopš piektās klases zināju, ka esmu viens no tiem cilvēkiem, kam ne tikai patīk mācīties, bet mācības aizrauj! Nē, ne jau tādā nūģiskā, tīri teorētiskā variantā – nē, nē! Šeit es domāju tādu mācīšanās veidu, kas aizrauj un padara atkarīgu – apgūt praksi, iespējams, pieļaut kļūdas un TAD lasīt teoriju, lai izprastu savas rīcības sekas un kļūdu iemeslus; satikt daudz un dažādus cilvēkus, komunicēt ar tiem un apgūt viņu dzīves izpratni; ceļot, lai paplašinātu savu redzesloku un apgūtu vairāk valodas, kas savukārt atvieglo iespējas komunicēt ar citu tautu cilvēkiem; lasīt grāmatas, jo tajās ir iespējams iepazīties ar to cilvēku viedokļiem, domām un sapņiem, kas ir bijuši ģeniāli, interesanti un kādus, iespējams, pasaulē vairs nekad neredzēs…

Katram skolēnam, kurš ir izvēlējies pakāpties pa izglītības kāpnēm, agri vai vēlu nākas izvēlēties kādu augstskolu, kas atbilstu viņa prasmēm un interesēm. Es izvēlējos Mediju studijas un žurnālistiku Vidzemes Augstskolā, Valmierā. Pati dzīvoju Rīgā un, lai gan jau biju pieradusi pie dažādām situācijām, kurās nākas pielāgoties un rast oriģinālas idejas, lai izkļūtu no dažādu līmeņu nepatīkamām situācijām, es mazliet baidījos. Ir viegli vienatnē pielāgoties, jo šajā gadījumā ir jāpielāgojas tikai situācijai, bet pārceļoties uz dzīvi uz citu pilsētu, vēl jo vairāk – uzsākot mācības svešā augstskolā – nākas pielāgoties cilvēkiem! Daudz un dažādiem cilvēkiem – līdzīgiem tev pašam, iespējams, pilnīgiem pretstatiem, grupu cilvēkiem vai individuālistiem, kašķīgiem un bezatbildīgiem vai gudriem un kaitinoši pieklājīgiem … Nekad nevar zināt, kas sagaidāms, tomēr var cerēt! Var cerēt uz to labāko un strādāt ar sevi, iejusties un censties iedzīvoties.

Tā kā dzīvoju pietiekami tālu no augstskolas, tad pirmā kursa otrajā semestrī tiku kopmītnēs un tad nu tikai sākās!!! Līdz tam dzīvoju dzīvoklī, vienā istabiņā ar ļoti jauku meiteni, ar kuru uzreiz iedraudzējāmies – abas lasām daudz grāmatas, abām padodas rakstīšana un abas spējām novērtēt vientulību atsevišķos brīžos. Bet kursā piepildījās tas, no kā es visvairāk baidījos – bija nolasījušies individuālistu bars! (Tagad vairs tā nav, pateicoties dabiskajai atlasei) Reizēm bija sajūta, ka viens otram ķersies pie rīkles, cīnoties par budžetu. Daži sadraudzējās, citi turējās savrupus, savā mazajā bariņā, citi savukārt palika uno – tā arī es, kādu laiciņu, kas mani sevišķi neiepriecināja. Tagad saprotu, ka daudzi jutās līdzīgi. Daudzi bija bijuši „lielās zivis” savās vidusskolās un tagad nonākuši vietā, kur tādu „zivju” ir daudz, tāpēc nespēja tikt galā ar spriedzi un citu komandas biedru līderību…

Mana vientulība un nošķirtība mainījās par 180 grādiem jau ar pirmo nedēļu, ko pavadīju dzīvojot kojās. Šeit nebija vairs tikai mediju un žurnālistu bariņš, kuram nav nekādas intereses vienam par otru. Šeit bija pilntiesīga, aizraujoša, dažādu studiju programmu un mācību gadu komūna. Tūristu gidu un informāciju tehnoloģiju pārstāvji, biznesa vadības studenti un politologi, pirmkursnieki un tie, kam jau aizsācies bakalaura rakstīšanas laiks, gaļēdāji un veģetārieši, aktīvisti un „sēnes”, ko visu, protams, košāku darīja studentiem raksturīgā dzīve un izdzīvošanas instinkts.

Lūk, ko es varu teikt par studenta dzīvi kopmītnēs (kalpo arī par iemesliem, kādēļ ikvienam studentam vajadzētu nobaudīt pilntiesīgu studenta dzīvi) -> viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ studenta dzīve ir tik nozīmīga, ir tas, ka šeit satiek draugus, kuri paliks uz visu mūžu! Draugi, ar kuriem ne tikai strādāts plecu pie pleca, bet ir arī deldētas deju grīdas, strādāts pie gada projektiem, „zubrīts” caurām naktīm, saņemts atbalsts vajadzīgajos momentos, dzīvots un kopīgi gatavots ēdiens, uzticēti noslēpumi, sūtītas un saņemtas pastkartītes no Erasmus valstīm, braukts ciemos un nogaršots mammas „īpašais kulinārais meistardarbs”; Draugi, kuri ne tikai ieradīsies tavās kāzās, bet arī būs vedējmāte vai vedējtēvs un pēc tam palīdzinās ucināt mazo, kamēr vajadzēs atpūtas brīdi. Tāda ir studiju laikā iegūtā draudzība, ko jau esmu manījusi starp vecāko kursu studentiem un absolventiem vai arī dzirdējusi stāstos par kādiem īpašiem cilvēkiem…

Bet tagad mazliet vairāk par savstarpējo interakciju studentu vidū un labumiem:

Brālīga dalīšanās ar eļļas pudelēm, tualetes papīru, cukuru un sāli, kurpju aizlienēšana, matu ruļļu meklēšana un visādi citādi barteri, kas sniedz ne mazumu vien azartiskas baudas tiem, kas tikai nesen ir atklājuši studentu dzīves jaukumus;

“Ledusskapju draugu klubiņš” , kur katru otro nedēļu viens par otru rūpējas – nopērk ēdamo, pagatavo un pabaro, turklāt reizēm pat traukus neliek nomazgāt. Ak, šīs nabadzīgo studentu labās sirdis, kas ceptus kartupeļus ar majonēzi padara par visvērtīgāko, ko šai dzīvē savai dūšai var piesiet… Un tad vēl ar smaidu uz lūpām, kas noziestas ar majonēzi, var paklačoties virtuvē vai istabiņā uz grīdas par 4. stāva “burvīgo vīrieti” vai trako sievišķi, kas klīst pa kojām svētdienas rītos un visus modina augšā, meklējot riteni vai kaut ko tikpat dullu un aizdomīgu;

Visi ir brāļi un māsas. Daļa no Latvijas, daļa vēl no citurienes. Vienmēr var atrast kopīgu valodu vai tematu, par ko parunāt. Ja nelīdz latviešu, angļu un/vai krievu valoda, tad vienmēr var pielietot žestus un „starptautisko valodu”;

Garās rindas uz veļasmašīnu, kad atliek piecelties pietiekami agri no rīta, lai atklātu, ka kāds cits tur ir jau paspējis iegriezties vēl agrāk. Vai arī, satiekoties uz trepēm un pajautājot: “Ko tad Tu darīsi?” un dzirdot atbildi par plāniem mazgāt drēbes, steigšus, izmantojot elkoņus un tašiņu ar drēbēm, cenšas sāncensi apsteigt, bet, atgriežoties veselajam saprātam un parādoties bailēm par savu drēbju krāsas „nejaušu” nomaiņu, ar šokolādes tāfelīti un tasi tējas doties “izlīgt mieru”;

Garās nakts pastaigas pa koju gaiteņiem, meklējot vēl kādu neaizmigušo, ar ko papļāpāt vai truli blenzt TV ekrānā, vai jūsmot par “Bīstamajām mājsaimniecēm” u.c. nakts seriāliem, kas liek aizmirsties no vienkāršās studentu dzīves;

Vannas istabu uzpošana, beršana un uzprišināšana, lai komendantei ar ir prieks iegriezties ciemos (un tālāka izvairīšanās no viņas un viņas augiem, kas uzglūn katrā koju trepju posmā pa naktīm, bet dienās nevainīgi snauž…);

Spēcīgākais līdz šim dzirdētais drauds, ir bijis: “Es zinu, kur Tu dzīvo! Un es zinu, kurā stāvā dzīvo Tavi draugi un kur jūs ēdat…”;

Un vēl ir tie brīži, kad Tu no rītiem atver acis un pirmais, ko Tu ieraugi ir vai nu cilvēks no blakus istabiņas vai arī kāds negaidīts viesis no cita stāva, kas bļauj Tev virsū, lai Tu slien augšā savu „lazy ass” („slinko dibenu” – no angļu valodas), ir jāiet mācīties, tusēt vai iepirkties! Un tas viss šeit ir normāli – ierasta parādība! (Jāatgādina, ka lielākoties viss, kas ir šeit aprakstīts vienmēr notiek ar smaidu uz lūpām);

Tad, kad pie Tevis neierodas nakts vai rīta “viesi” , tad Tu droši vari doties pie kāda cita un pats par tādu kļūt… Reakcija? Miegaini pievērtas acis un smaids uz lūpām! Mūs vairs ne ar ko nepārsteigsi!

Tā visa ir tikai neliela daļiņa no tā, ko ik dienas piedzīvo/pārdzīvo kopmītņu iedzīvotāji. (Ak, mīļā Valmiera! Lai slavēta Tavu aizgādājamo naktsmāja, tusiņvieta un patveršanās iestāde!) Šeit visus uzņem ar atplestām rokām un plašām sirdīm, tā vismaz šķiet, jo pavisam ātri no svešinieka var kļūt par savējo, no rīdzinieka par valmierieti un no vientuļnieka par visbiežāk apciemoto koju iemītnieku…

 Iepriekš publicēts Polilogi.lv (saite nav vairs pieejama), 2010. gadā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: