Plānās sienas


Viena no katra cilvēka galvenajām ikdienas nepieciešamībām ir vienatne. Protams, ir cilvēki, kuriem nepatīk vai pat neizdodas palikt vieniem ilgāk par pusstundu, jo laiku pavada darbā ar saviem darba kolēģiem, mājās ar vīru vai sievu un bērniem, iespējams, vecākiem, radiem vai draugiem, jo kā saka: „Cilvēks nav vientuļa sala.” Galvenais ir tas, ka tomēr ikvienam IR iespēja pavadīt vismaz kādu daļiņu sava laika vienatnē ar savām domām, pabaudīt klusumu, mierīgu sestdienas vai svētdienas rītu, kā arī baudīt svētlaimīgu vakaru pie televizora, kad visi mājas darbi ir apdarīti. Godīgi sakot, šobrīd es domāju, ka tās ir naiva cilvēka domas. Kāpēc? Izskaidrojums seko zemāk… [Lūgums šo rakstu lasīt nevis ar pilnīgu nopietnību, bet nelielu daļu humora un varbūt šķipsniņu sarkasma]

kVispirms man ir jāsāk mans stāsts ar to, ka šobrīd atrodos savā praksē Anglijā, strādājot nelielā britu televīzijā, un dzīvoju kopā ar vēl 15 cilvēkiem mājā, kur, manuprāt, sienas ir veidotas no papīra. Māja patiešām ir liela, taču tas nebūt nenozīmē to, ka ir iespējams iegūt savā īpašumā klusuma brīžus tad, kad pats to vēlies. Labi, tas nebūtu tik svarīgi, jo tomēr ir jārēķinās ar milzīgo iemītnieku skaitu, taču ir grūti aprast ar to, ka rīts sākas ar domu, ka vai nu kāds danco tev pa galvu, jo kāds no augšstāva iemītniekiem ir izdomājis palēkāt pa grīdu, tik tikko izrāpies no gultas (ar nepacietību gaidu, kad pēc mājas noteikumiem drīkstēšu pārvākties uz trešo stāvu – augstāko, kāds šajā mājā ir iespējams!) vai arī ar sajūtu, ka kāds tev ir iebliezis ar grāmatu pa ausīm, jo tiek cirstas durvis, nomesti kastroļi virtuvē vai arī tiek skaļi nostampāts pa trepēm, un ausis šīs „vibrācijas” uztver kā caur ruporu.

Otrais punkts šajā stāstā ir tas, ka septiņi no mājas iemītniekiem ir spāņu izcelsmes. Zināju, ka ar šo faktu man būs visgrūtāk sadzīvot, tomēr brīnos, ka neesmu mainījusi savas domas vai izjūtas pat ne pēc trīs šeit pavadītām nedēļām. Viens svarīgs faktors šajā nevēlamajā komunikācijā ir tas, ka spāņi nesarunājas savā starpā, viņi sabļaustās… vismaz citu Eiropas valstu pārstāvju uztverē tas nozīmē tieši to! Tad nu vien spējiet iedomāties savu kluso vakaru pie televizora, kad turpat telpā sabļaustās vismaz trīs vai četri spāņi, turklāt spāniski, no kā neko nevar saprast. Pat ja tu esi mācījies spāņu valodu, un es esmu iesācēju līmenī to apguvusi, prakse šajā valodā ir smaga, jo, pirmkārt, viņi nerunā lēni (dažbrīd man liekas, ka starp spāņiem pastāv sacensības – kurš vairāk vai kurš ātrāk…) un, otrkārt, lielākā daļa nāk no Maljorkas, kas nozīmē to, ka jums ir tas „prieks un laime” klausīties tajā spāņu valodas variantā, no kuras jūs praktiski ne velna nejēdzat! Gluži kā skatīties latviešu filmu, izslēdzot skaņu un uzliekot latgaliešu subtitrus, ja nekad nav bijusi saskarsme ar šo valodu.o

Cepuri nost spāņu kultūras un tradīciju priekšā! Bet ar viņiem ir ellīgi grūti sadzīvot un komunicēt, ja viņu ir tik daudz. Lai gan viņi atvainojas, ka nerunā angliski, viņi tik un tā to turpina. Man ir bijušas ļoti jaukas sarunas ar spāņiem… ar katru ATSEVIŠĶI. Divi spāņi sarunā jau nozīmē to, ka tur ir viens par daudz, jo saruna turpināsies spāniski, neatkarīgi no jūsu spāņu valodas zināšanu līmeņa. Nedomājiet, ka ir tik šausmīgi, ka nebūtu iespējams ar viņiem sadzīvot, jo ir jāpatur prātā, ka katram ir sava sāpe un manējā ir tolerantuma trūkums, kas, protams, izpaužas manā latviešu audzināšanas un tradīciju izpratnē. Pieņemu, ka tiem, kas ir vairāk laika pavadījuši šādās kompānijās, absolūti neizjustu izmisumu par šo visu, tāpat es arī ticu, ka, ja man nebūtu bijusi jau iepriekšēja pieredze ar spāņiem, es jau sen būtu nomainījusi savu atrašanās vietu vai zaudējusi savu prātu…! Secinājums ir tāds, ka vienkārši ir jāpierod, tas arī ir viss…

koVēl kāds svarīgs aspekts šajā plāno sienu būšanā ir tas, ka tā vienkārši tiek celtas mājas Lielbritānijā. Tās uzbūvē ātri un par zemām izmaksām, nedomājot par to, ka viens cilvēks, guļot, savā gultā, var dzirdēt kā otrā stāva vannas istabā tiek nolaists ūdens vai par to, ka, spāņiem gatavojot ēdienu tad, kad citi jau guļ, dzirdēsi trauku šķindoņu, ūdens šļakstīšanos, El Mariachi dziesmas kaverversiju spalgā un šķībā izpildījumā, kā arī daudz dažādus „citus brīnumus”. Nedod Dievs, ja esi atstājis logu vaļā, jo tad putnu treļļi, kaķu ņaudēšana un jebkura cita šīs mājas iemītnieka klepošana vai nošķaudīšanās ārpusē spēj uztrūcināt no miega pat visrūdītāko miegamiku.

Savs labums, protams, ir tāds, ka nav vajadzības kāpt uz otro stāvu, lai pārbaudītu, vai vannas istaba un duša ir brīva, jo to var dzirdēt, ja mājās ir kaut neliels klusums. Tāpat ir grūti aizgulēties, piemēram, ilgāk par deviņiem vai desmitiem, jo vai nu troksnis virtuvē pamodinās vai arī no augšējā stāva varēs dzirdēt kā kāds no apzinīgajiem spāņiem ceļ augšā to spānieti, „kurai jau pirms stundas bija jābūt darbā”. Ir skaidrs, ka šajā mājā tiek pārbaudīts ne tikai nervu šūnu skaits, elastīgums un izturība, bet arī vislielākā cilvēku mīļotāja spējas. Domājams, ka pat Mātei Terēzei pa reizītei gribētos iziet laukā „paelpot svaigu gaisu” vairāku stundu garumā. Šo pašu metodiku pielietoju arī es – strādāju cik daudz un ilgi vien spēju, novilcinot laiku, kad ir jāatgriežas mājās, cenšos nogurdināt sevi līdz pēdējam, lai, ierāpjoties gultā, miega pele būtu jau klāt.

Lai cik traki arī nebūtu, uzskatu, ka šī pieredze mani norūda, turklāt pavisam noteikti palīdz izprast svešu kultūru, no kā seko daudz labumu – saprotu, ka divreiz padomāšu, vai vēlos doties uz Spāniju, lai komunicētu ar vietējiem vai tomēr labāk dotos latviešu tūristu kompānijā vien apskatīt labākās vietas. Spēju novērtēt to, kas man ir mājās – privātā telpa un gana biezas sienas, lai spētu skatīties filmu, nevienam netraucējot. Pieredze šajā trako namā (un ar šo vārdu es nepārspīlēju, jo kā nesen uzzināju, tad šī ēka ir agrāk izmantota garīgi nelīdzsvarotu cilvēku uzturēšanai) dzīvei kopmītnēs liek nobālēt. Ceru, ka kaut kas no spēcīgās spāņu pieredzes man arī pielips – vismaz kāda valodas drusciņa, kā arī saprotu, ka mana dabiskā optimisma deva vēl arvien strādā uz pilnu jaudu, jo, lai gan šeit aprakstīju visu tieši tā, kā tas ir, pārlasot gribējās daudz ko pārlabot, jo sāka likties, ka varbūt nemaz tik traki nav… Bet ir, es vienkārši sāku pierast un traucē arī cilvēciskais faktors, jo ir grūti kritiski izteikties par cilvēkiem, ar kuriem strādā kopā, atpūties kopā un plāno kopīgus braucienus. Turklāt man ir klusa aizdoma, ka pēc trim šeit pavadītiem mēnešiem, mājas klusums man liksies dīvains un nedabisks.

Katrs cilvēks šajā mājā ir pavisam noteikti liela personība (Napoleonam te būtu gaidāma  nopietna sāncensība) un interesanti gan kultūru atšķirību ziņā, gan arī cilvēcīgajā – ir aizraujoši klausīties citu valstu notikumos, tradīcijās un izprast atšķirību būtību un, iespējams, es šīs savas sajūtas neizliktu uz papīra, ja nebūtu pazaudējusi savus ausu aizbāžņus, kam nelaimīgā kārtā sekoja arī mana pleijera austiņas. Ticu, ka tās atradīšu, bet līdz tam… līdz tam šķiet, ka turpināšu dzirdēt bizonu bara pārvietošanos pa māju, kam seko visa pārējā zoodārza plejāde!

Iepriekš publicēts Polilogi.lv (saite nav vairs pieejama), 2011. gadā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: