Tosts par draugiem un sapņiem


Mamma bieži vien mēdz pieminēt teikumu, ko esmu viņai teikusi vairākus gadus atpakaļ. Laikā, kad pašai skolā ar draugiem gāja smagi, labprāt pievienojos vecāku copes braucieniem. Šajos braucienos kopā pulcējās gan vecāku darba kolēģi, gan klienti, kas jau izsenis bija kļuvuši par tuviem ģimenes draugiem, ar kuru bērniem kopīgi uzaugu. Makšķerējām, pļāpājām, ēdām noķerto, spēlējāmies brīvā dabā un gājām peldēties – idille 🙂 Bet teikums, kas atstājis iespaidu uz manu mammu bija: “..Es vēlos kaut arī man kādreiz būtu tik daudz draugu, cik jums ar tēti!”

Šodien varu teikt, ka ne visi no šiem cilvēkiem vēl aizvien ir manu vecāku draugi. Laiks iet un intereses mainās. Cilvēki mainās. Pieaugušajiem reizēm ir daudz grūtāk piedot dažas pārestības. Dažas lietas tā arī netiek izrunātas. Dažreiz traucē viedokļu nesakritība un nespēja ieklausīties. Lai kā tur arī nebūtu ar vecāku draugiem, es gribu pastāstīt par savējiem.

Mana vēlēšanās IR piepildījusies! 🙂 Jau gadu vai divus atpakaļ sapratu, ka mans draugu skaits ir košs un neaprakstāms. Jā, dažreiz kāds paziņa paslīd zem nosaukumu “draugs”, bet pieredze rāda, ka parasti tikpat ātri viņi no turienes arī izslīd… Vecums vairs nav tas, kad varētu mētāties ar šī vārda nozīmi.

DRAUGS. Cilvēkbērn, Tu dari mani laimīgu, jo esi mans draugs.

Daudz pārestībām, nakts sarunām, priekiem un asarām, izdzertiem kokteiļiem, pastaigām un braucieniem ir iets cauri. Ir daudz smiets, ir turēta roka un pagriezts plecs, kur uzstutēt zodu, lai tas bēdīgā brīdī netiktu nolaists. Ir gājis kā pa kalniem un lejām. Reizēm nepietiek garīgā spēka ieskatīties acīs un pateikt, cik ļoti mīlu šo cilvēku, bet citreiz vārdi birst kā no pārpilnības raga. Domāju, ka nav vērts censties nosaukt visus Draugus (jā, viņi ir pelnījuši LIELO burtu!) vārdā, tomēr… ir daži, kas mani iedvesmo visilgāk, visvairāk un visbiežāk… arī tad, ja satieku vien reizi vai pāris reizes gadā…

Ar Martiņu dvīņu – Ievas un Ingmāra – dubultdzimšanas dienā Vēzīšos 🙂

MARTA – mana māsa Dvīne un vissenākais, vislabākais draugs, kas man vien šai pasaulē varētu būt! Cik naktis pavadītas pļāpājot, cik bieži raudāts par neveiksmīgām, bērnišķīgām sirdssāpēm un sirdsāķīšiem, cik bieži stutējušas viena otru, kā nu vien sanācis. Tik neskaitāmi daudz reizes esam strīdējušās un kašķējušās – ne velti vēl aizvien divreiz piedomāju, kad man kāds vaicā, vai man ir māsas vai brāļi, jo šādas attiecības ir īstām māsām. Mīlu neizsakāmi ļoti un esmu pilnīgi noteikti pārliecināta, ka šīs ir, iespējams, vienīgās attiecības manā dzīvē, kur nekāds attālums vai laiks nespētu kaitēt tā pa īstam!

Draugs, kas ir braucis uz gandrīz visām manām Valmieras ballēm, uzņēmis pie sevis mājās un stutējis uz tusiņiem, pat gultu nav žēlojusi! Draugs, kam palīdzētu līķi aprakt un noslēpt pēdas, pat divreiz nedomājot! Draugs, kura bērniem jau spēļu biedri ir piemeklēti (manējie)! Draugs, kas mani ir apciemojis ik vienā manā dzīves piedzīvojumā – vai ta bijusi Anglija vai Portugāle… ticu, ka atbrauktu arī uz Antarktīdu, ja es tā gribētu…

Viņa ir mans draugs, kam ne tikai pirmais burts ir tas lielais, bet gan viņi VISI! DRAUGS. Mans vislabākais draugs, kur dēļ sirsniņa sāp, kad nevar satikt kaut vai to nīkulīgo vienu reizi mēnesī… Draugs, kuram jūtos lielāko daļu savu pozitīvo mirkļu parādā. Draugs, kuru stutētu iekšā čemodānā, lai stieptu līdzi, kur vien pati dodos. Draugs, kas nevienu reizi nav pīkstējis vai pukstējis, ka atkal esmu prom… bet zinu, ka noteikti tak arī bēdājas… Draugs, bez kura ir traki grūti, esot prom, jo šķiet, ka daļa māju sajūtas palikusi līdz ar viņu. Mans dvīnītis…

SOLVITA jeb kā man labpatīkas ārzemju draugiem saukt viņu par “Saulaino dzīvīti” jo, ja ne itāliski, tad vismaz līdzīgā valodā “Sol” nozīmē sauli, bet “Vita” dzīvi. Un tāda viņa man arī ir! Nezinu, vai manī vēl būtu palicis tik daudz pozitīvisma, ja šī dāma nebūtu ienākusi manā dzīvē…

Ar savu rūmiju, ciemojoties pie Didža Anglijā (Novembris, 2011)

Ar savu rūmiju, ciemojoties pie Didža Anglijā (Novembris, 2011)

Gandrīz četri gadi pagājuši, kopš sākām dzīvot kopā kopmītnēs, un kopš tā brīža esam rūmiji forever! Abas blondas, abas trakas un abas lieliski papildina viena otru. Jau sen visiem stāstu, ka, ja nebūtu sākusi dzīvot kojās, iespējams, tā arī nebūtu iemācījusies gatavot, savukārt Solvita ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es visupirmām kārtām nenomiru badā… Un tad, kad maciņš par plānu, tad kopīgi ceptus kartupeļus 4.00 no rīta nekad neesam smādējušas. Kopā ar Friends un Desperate Houswifes sērijām esam kopīgi notiesājušas kādu tonnu kartupeļu divatā vien…

Šis ir cilvēks, kas ikdienā trūkst nu dikti, dikti… tik ļoti bija pierasts pieskatīt ballīšu laikā un celt uz lekcijām, kad slinkums nelaida vaļā (nu, labi, varbūt ne slinkums – visi tak pieauguši cilvēki zina, kas patiesībā no rītiem neļauj normāli piecelties, tomēr es palikšu pie apzīmējuma “slinkums”), braukt ciemos uz Cesvaini, aizlienēt pidžammas bikses, kad iegriba parādījās, gaidīt taksī, kad pēkšņi pārdomāja visu sava vakara garderobi, kavēt laiku uz balkoniņa, pļāpāt līdz vēlai naktij, aprunāt puišus un mierināt par stulbajiem cilvēkiem apkārt, par kuriem evolūcija vēl nav parūpējusies…

Solvita manas kursa biedrenes cienāja ar gardām pašgatavotām trifelēm, iemācīja man visu par kaitīgajiem E un to, kura it īstā maize, ko iegādāt veikalā, kā arī nesmādēja manis taisītās ūdenspīpes un pohu siermaizītes, ko gatavoju vai pusstāvam pēc kārtējās ballītes 🙂 Viņa piekrita kopīgam ceļojumam ciemos pie mana vīrieša, kad viņš bija devies prakses gaitās Britānijā. Tas tad laikam arī būtu celojums, kas mūs abas un mūsu draudzību pārbaudīja visvairāk! Jo īpaši pacietību no manas puses un uzticēšanos no Solvitas puses.  Un, lai cik ļoti kāda no mums arī nebūtu pukstējusi vai žēlojusies, es domāju, ka abas šo celojumu atceramies ar smaidu un tirpām pakrūtē. I know I do 🙂 Skatos uz bildēm un gandrīz raudāt gribas par to, cik ļoti pietrūkst koju dzīvesbiedrenes, pašas koju dzīves un cilvēku. Izlaidums ir bijis viens no skumjākajiem brīžiem manā dzīvē. Lai kāds arī nebūtu attālums, Solvita jau izsenis ir apsolījusies izlutināt manus bērnus līdz nemaņai, un es gara acīm redzu, kā viņa maitās manas meitas ar stāstiem par mūsu koju uzdzīvi, kosmētiku un puišiem… un esmu gaužām pateicīga par viņas esamību manā dzīvē! Novēlu ikvienam atrast šādu koju draudziņu, uzsākot savas studiju gaitas, jo augstskolā atrastie draugi ir uz mūžu!

SIGNIJA

Gatavojoties ViA Cukurballei :)(Signija, Līga, Solvita, es un Martiņa)

Gatavojoties ViA Cukurballei 🙂
(Signija, Līga, Solvita, es un Martiņa)

Šī draudzība aizsākās palēnām, turklāt domāju, ka vēl aizvien neapjaušu, cik lielu lomu manā dzīvē tā ir nospēlējusui. Signija ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas mani pieņem tādu, kāda esmu un nekad nav centusies mainīt, tieši otrādi – iedrošinājusi sekot savai sirdsbalsij, neuztraukties par citu viedokļiem un… nezinu gan, vai tas atbilst patiesībai, taču man vienmēr ir licies, ka viņa jo ĪPAŠI ir centusies mani pamudināt darīt lietas, ko zināja, ka pati neizdarīs (ne jau tāpēc, ka nevarētu, bet gan tāpēc, ka tāpat kā es tagad, arī viņai bija uz pleciem uzkrauta citu cilvēku dzīve)…

Signija mani radināja pie sviestpupiņām un citām veģetāriešu ēdieniem, pamudināja biežāk nēsāt svārkus un ierādīja pareizo humpaļveikaliņu ķemmēšanas mākslu, smīdināja un audzināja Latvijas kultūras un mūzikas pasaulē, kurināja ar mani ūdenspīpes dūmu un vēl ilgi gulēja ar manis nosperto Toma Grēviņa plakātu zem auss (pēc tam, kad viņa koncertā uzrāpos uz skatuves un ieguvu ilgi kāroto autogrāfu ar Signijas vārdu). Viņas aiziešana no ViA bija tas, kas mani mocīja vēl pusgadu. Vēl loti ilgi neradu sev mieru, ilgi nevarēju savākties un domāju, ka viņas pamudinājuma man arī pietrūka pašā pēdējā mācību posmā. Cilvēks, kas tic citu cilvēku spēkiem, mazāk savējiem… Mans cilvēks visnotaļ un, ja būtu vīrietis, precētu nost kaut vai tūlīt pat!

Domāju, ka tieši Signija ir vainojama pie manas ilgo pastaigu mīlestības. Pavisam NOTEIKTI, ka viņa ir vainojama pie manām tuvajām attiecībām ar pus-bohēmisko dzīvesstilu un vēlēšanos paklačoties ar kādu no savām sirdsdraudzenēm. Signija ir viens no visskaistākajiem cilvēkiem, kādu man ir bijis tas gods pazīt – iekšēji UN ārēji, un pavisam noteikti atrodas starp pašiem svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Nedomāju, ka ir vērts uzskaitīt kopīgi pārdzīvotos sirdsdēstus un pārdzīvojumus, ilgās sarunas pa telefonu un neskaitāmās pastkartes, kas nosūtītas, bet, ko IR VĒRTS pieminēt: apēstās šokolādes tāfelītes, kad pati tās ēst vairs nevarēja, superjaukās koju vakariņas un ūdenspīpes prieciņus, milzīgo uzticēšanos dodoties kopīgi peldēt un tos retos, bet spēcīgos apskāvienus, kad man prāts galīgi bēdīgs un acis žēlas… Kaut gan pašos pamatos cenšos visu skatīt ar pozitīvismu, mazliet nožēloju, ka tā arī neizdevās piepildīt Porto sapni, jo trijatā būtu bijis vienkārši pasakaini, bet katram savs ceļš ejams… Vienīgais, ko es nožēloju ir tas, ka tad, kad draugam smagi un grūti, nespēju paņemt daļu smaguma un bēdu uz saviem pleciem, lai kaut mazliet sanāk uzelpot. Mīlu Tevi, Signij… un ļoti lepojos ar to, ko esi sasniegusi un sadarījusi! ĻOTI! Un don’t you dare to kādreiz aizmirst!

Trakie žurnaļugas (Tūja, 2011) - dažas stundas pirms šī fotoattēla uzņemšanas, uzzinājām, ka abas dosimies uz Porto :)

Trakie žurnaļugas (Tūja, 2011) – dažas stundas pirms šī fotoattēla uzņemšanas, uzzinājām, ka abas dosimies uz Porto 🙂

Ar Jolantiņu izlaidumā (Jūnijs, 2012)

Ar Jolantiņu izlaidumā (Jūnijs, 2012)

JOLANTA. Lai gan pazīstamas gandrīz jau piecus gadus, draudzenes tikai salīdzinoši nesen. Kopā piedzīvota, pārdzīvota un izsapņota Portugāle, stāsti, darbi un nedarbi, mīlestības un kaislības, kopīgi satikti jauni draugi un piedzīvota veco aiziešana, dzimšanas dienas un pastaigas, svētki un bēdas. Ļoti īsā laika posmā mūsu draudzība tika pārbaudīta visos iespējamos veidos. Domāju, ka vēl arvien neesam sarīvējušās perfekti kopā, taču pašu galveno viena par otru zinām – varam paļauties viena uz otru, uz atbalstu un sapratni, varam izrunāt lielākās bēdas un šaubas, padarot tās par pusbēdu, kā arī ticam viena otras spēkam, sapņiem un iecerēm – ko gan draugā vairāk var vēlēties?

Nezinu, vai mūsu draudzība ir tik ļoti attīstījusies vai vienkārši esam izaugušas, tomēr bijušās nesaskaņas jau sen kā aizmirstas, paturot prātā, ka viegli nav bijis tik un tā… Abas esam spēcīgas personības (viena skaļa, otra koša) un ar spēcīgiem raksturiem, kas nekad nav viegli, tomēr mums ir izdevies! Tagad abām ceļošana un valodas ir asinīs, abas skatāmies vienā virzienā un, pat, ja nesaprotam viena otru, ieklausāmies… Jolanta ļoti klusiņām un nemanāmi ieņēma paliekošu vietu manos sirds kambaros un viņas viedokli vērtēju ļoti augstu. Ja agrāk dzīvoju ar izpratni, ka pati jau visu zinu un metos dzīves ūdeņos ar galvu pa priekšu, tad tagad lietas daru daudz rūpīgāk, vairāk pārdomājot sekas un iznākumu. Jolanta bija tas dibenspērējs, kas mani pamudināja uz svarīgu lēmumu manā personīgajā dzīvē, par ko esmu neizsakāmi pateicīga. Domāju, ka ikvienam ir nācies piedzīvot mirkli dzīvē, kad esi iesprūdis un netiec ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet pats nevari saņemties kaut ko darīt lietas labā… šķiet, ka Jolantu biju novedusi tiktāl, ka viņa mani pārliecināja par to variantu, kas pašai šķita sirdij tuvāks. Aizdzina pagātnes rēgus, tā teikt… 🙂

Sakot, ka Jolanta ir spēcīga rakstura cilvēks, būtu nepateikt neko! Baidos, ka arī, lai cik ļoti es censtos raksturot viņu pašu, mūsu draudzību un iemeslus, kāpēc man patīk, ka viņa atrodas manā dzīvē, ar vārdiem nepietiks… Tas ir jāredz, jāizdzīvo un jāsajūt. Jolantiņas gaišums ir tas, kas cilvēkus pievelk, tiešums un spēja redzēt cauri – atbaida, bet tie, kas iztur… ai, tie, kas iztur, tie piedzīvos ne mazums krāšņus un skaistus momentus – pilnus smieklu, dzīves mīlestības un atdeves. Tas vīrietis, kas izrādīsies mūsu Rudmatītes dzīves partneris, būs viens riktīgi laimīgs mužiks! Otru tikpat spēcīgu, stūrgalvīgu, apņēmības pilnu, tajā pat laikā trauslu un lolojamu, dzīvespriecīgu, aizraujošu un talantīgu cilvēku manā draugu lokā neatrast… vismaz ne pagaidām…

Man par Jolantu būtu vēl un vēl, ko teikt, tomēr kaut kas jāpataupa tak arī tiem dzīves memuāriem, ko kāreiz nāksies sarakstīt… Vēl tikai vēl viens paldies par to, ka šāds cilvēks ir ienācis manā dzīvē un izcīnījis tur vietu uz palikšanu! 🙂 Un te attēls, kas pilnībā izsaka manas/mūsu Porto izjūtas: laimi, prieku un 4xS (Sun and Sand, Sea and Sangria) and so much more 🙂

Porto - having the best time of our life (2011)

Porto – having the best time of our life (2011)

And last, but not least -> DIDZIS 🙂

Beidzot atraduši "pazudušo vilcienu", ceļā uz Bournemouth :) (2011)

Beidzot atraduši “pazudušo vilcienu”, ceļā uz Bournemouth 🙂 (2011)

Mūsu pazīšanās jau kopš paša sākuma ir bijusi visai interesanta, dīvaina un tomēr tik ļoti saprotama un pareiza. Trīs lietas – labas lietas – tā mēdz sacīt, un tā ir arī ar mums – tā kārtīgi iepazināmies tikai trešajā reizē, kam sekoja kādi divi gadi of nagging par to, ka viņš nespēja atcerēties, ka esam tikušies arī citur… (es vienkārši pamanījos ātrāk salikt kopbildi, tas arī ir viss… ) 😀 Lai nu kā arī nebūtu, Didzis ir cilvēks, kurš mani pazīst caur un cauri. Kā, lai nenovērtē cilvēku, kas zina par visiem Taviem grēkiem  un nedarbiem, tomēr spītīgi izvēlas skatīties tiem pāri un redzēt to cilvēku, kāds pats vēlies būt?

Trīs vienā – labākais draugs, uzticības persona un mīļotais cilvēks – tik ļoti līdzīgs man, bet dažos aspektos pilnīgs pretstats. Ir grūti rakstīt par cilvēku bez kura ikdiena liekas tukša, nepiepildīta un vienmuļa. Vēl grūtāk ir tāpēc, ka ir nepieciešami trīs cilvēki, lai aizstātu šo vienu un arī tad nepietiek… un attālums dara savu…

Kas tik kopā nav darīts?! Kopā spertas bērnu ragutiņas, lai es, pirms dodos prom uz Porto, varētu pavizināties no kalna, kopīgi ir sveikti draugi un pārsteigti vecāki, esam stopējuši un tuvāk iepazinuši gan Latvijas daili un dabasskatus, gan arī mūsu draugu pacietību un izturību, kopā esam mācījušies un dzīvojuši, cepuši kartupeļus koju virtuvītē, dzēruši uz katru “Pokemon” frāzi (galvenais iemesls, kāpēc Ieva vairs nedzer Bloody Mary), braukuši snovot un filmēt, dejot un filmēt, atpūsties un filmēt (karoče – daudz filmējuši esam kopā… by the way – lieliska komanda, manuprāt). Esam balstījuši un stutējuši viens otru, kā nu mācējuši un realitātē kopā esam bijuši vien pusi no visa laika, cik ilgi viens otru pazīstam.

Didzis ir cilvēks, no kura esmu daudz mācījusies par cilvēciskajām īpašībām, spēku un izturību. Viņa pasaulē mīt ģimene, draugi un pārējie, ienaidnieku vienkārši nav! Bieži vien esmu teikusi, ka neuzticos cilvēkiem, kas patīk visiem, bet Didzis tāds ir – miegamika ar kucēna acīm, kurš pavisam vienkārši varētu salauzt degunu, ja līdz tam nonāk. Bet nenonāks, jo viņš ir dzimis diplomāts, ķīviņos neielaižas un māk apieties ar sievietēm… Kad jūt, ka labi nebūs, tad sniedz iespēju atkāpties vai vismaz brītiņu savākties, mierīgu sirdi piedod un pasmejās, vienmēr pa rokai tur Snickers, lai pabarotu dāmu, jo zina, ka lielākie kašķi rodas, kad esi izsalcis…

IMG_0005 (1)Ir grūti neieritināties viņa azotē un tur arī nepalikt, jo katram ir savas problēmas, ar ko tikt galā, bet viņš tik smaida, paijā galvu un māj ar savējo, sacīdams, ka visu saprot… Ja vien labās domas varētu iemainīt pret naudu… Didzis caur un cauri ir cilvēku cilvēks! Pat, ja pats to nesaprot vai noliedz, tā ir! Viņam interesantus, labsirdīgus, patiesus cilvēkus vajag kā ēst, citādi sabožas un pārdomā dzīves jēgu. Vienlīdz lieliski saprotas ar meitenēm, tāpat arī ar puišiem. Izņēmums ir stulbi izlecēji un mākslīgas tukšpaures.

Kopā nodzīvotais laiks paskrēja nemanot! Kopīgas brokastis, lekcijas un darbiņi, kopīgas vakariņas darba dienas beigās, spēles ar koju draudziņiem vai studiju biedriem, pa kādai feinai ballītei vai izbraucienam pie dabas, kad sanācis… Tā gaidīšana, kad vīrietis pārradīsies no treniņa vai sacensībām un sarunas, gatavojot ikdienišķo maltīti (vēl tagad klusumā nemāku gatavo ēst), pārrunātie dienas notikumi un cenšanās vizuāli atainot satiktos cilvēkus… Riebums, kad mana vēlme celties agrāk, aizēno plānu pagulēt ilgāk vai tā sajūta, kad augstskolā esi pavadījis vairāk kā 12 stundas kaut ko montējot vai darot, pārrodies mājās un tur saņem lielu lāča aspkāvienu, buču uz vaiga un jau gatavu, karstu ēdienu ar Kagoriņu…

Šādiem draugiem tik pieminekļus celt! Un katru reizi, kad piemirsīšu, cik man feini draugi mīt šajā pasaulē, es pārlasīšu šo bloga ierakstu… Reiz, kad biju jaunāka, kladītē rakstīju iespaidus par cilvēkiem, skaidri atceros, ka par Didzi biju ierakstījusi, ka viņš ir viena riktīgi gaiša persona, kas citus vienkārši pievelk būt līdzās. Lai kā arī dzīve nākotnē neiekārtotos, šim cilvēciņam vienmēr būs īpaša vieta manā sirdī 🙂 Un, kas zina – varbūt arī kādu pieminekli sanāks uzvelt…

Atvadu ballīte Valmierā (2011)

Atvadu ballīte Valmierā (2011)

Dāmas Madridē (2011)

Dāmas Madridē (2011)

Letiņi Madridē (2011)

Letiņi Madridē (2011)

Advertisements

Par attālumiem…


Interesanti, cik bieži man ir gribējies beidzot, tak, kaut ko ierakstīt šajā kastītē, tomēr pēdējais pusgads ir izsmēlis mani pilnībā – fiziski, garīgi, emocionāli un radoši. Lai gan šķiet, ka beidzot esmu iedzīvojusies savā jaunajā dzīvē, vēl arvien ir sāpīte par lietām un cilvēkiem, kas atstātas Latvijā. Patiesībā nē – sāpes ir tikai par atstāto Latviju un cilvēkiem.

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Teikšu godīgi, lai cik tuvi draugi man dažs labs arī nebūtu, es kādu laiku izvairos no tiem, kad jau kārtējo reizi tiek pajautāts, kad tad būšu atpakaļ, kāpēc nebraucu ciemos, kāpēc neesmu tur, Latvijā? u.tml. Dārgie, es jau pabiju ciemos Latvijā. Satiku ne gluži visus tos, ko būtu gribējies – dažas nožēlas ir palikušas, piemēram, par Baibām, manu draudzeni Žeņu, dažiem radiem un vēl čupām koju draudziņu un citiem, ko varbūt ātrumā tagad nespēju iedomāt – taču ar to arī viss beidzās… ar cilvēkiem. Latvijai vairs nejūtos piesaistīta citu iemeslu dēļ. Esmu izvēlējusies savu pasaules klaidoņa lomu. Pirmo reizi dzīvē baudu to, ka nekas nav ieplānots un pēc tam, kad būšu piepildījusi savas pēdējās saistības, varu atspert pasaules durvis plaši vaļā! Un, jā, to es gaidu ar nepacietību! Nevaru sagaidīt, kad kļūšu par īstenu pasaules pilsoni, uzsūcot citu stāstus košos un krāsainos, apskatot pasaules piemirstos nostūrus un liekot lietā ceļā iegūtās zināšanas. Beidzot mani noklusētie sapņi sāk piepildīties un mani pārsteidz, cik smagi ir atzīt, ka tie nav saistīti ar mājām… Ja neskaita, protams, to, ka nevienu pašu brīdi neesmu plānojusi audzināt savus bērnus vai barot zemi ar savu augumu kur citur kā vien Latvijā. Šobrīd tas ir arī viss! Pārējais paliek neizplānots, neizlemts…

Šodien izlasīju vēl neizlasītos bloga ierakstus savai draudzenei un viens konkrēts ieraksts iespēra man pa pēcpusi:

“Es nebiju domājusi, ka vientulība elpos man vairs ne tik pakausī, bet jau sejā. Nē, es nerunāju par burtisku vientulību – kā naftas meklētājam tuksnesī, kuram nepieciešams tikai mazs ūdens avotiņš. Es runāju par vientulību izstiepstākā nozīmē. Tev taču ir draugi? Draudzīgi paziņas, kurus gribi paturēt savā redzeslokā. Varbūt ne gluži katru otro dienu kopā tēju dzert vai šņabi, bet apzināties, ka akūtas nepieciešamības gadījumā jūs šķir tikai viens divi rajoni. Nevis valstis un okeāni. It kā jau visi modernās dzīves gadžeti jūs patur gandrīz blakus. Bet tas nekad vairs nebūs tā, divos naktī, tavā virtuvē, cigarete un tēja un izrunāta sirds.” (Atsauce šoreiz netiks pielietota, jo zinu, ka autors tā labprātāk gribētu)

Tieši tā šobrīd jūtos es…

Dzirdu, cik daudzi lād Angliju un citas zemes, jo mūsējie pazūd un daļa vairs nekad neatgriežas… Mans GAP year sākās ar nepieciešamību pēc nedaudz lielākām naudas summām, ko es uzskatu VAR sapelnīt arī mūsu latvju zemē, tomēr tas prasa nedaudz vairāk pacietības, laika un atteikšanos no jebkādas normālas dzīves iespējām (nerunāju par ballītēm un alkoholu, cigaretēm un citām “nepieciešamībām”, bet gan normālu kafijas padzeršanu ar omi svētdienās, ko neviena no mums nevar atļauties, par dāvanām māsīcas mazajiem vai lielo pastkaršu lērumu nosūtīšanu). Tagad mans brīvais gads izvēršas par pārbaudījumu gadu. Sevis pārbaudīšanu. Par robežu un spēju izzināšanu. Un viens no svarīgākajiem aspektiem ir tas, ka ar visu galā jātiek vienai. Draugi ir nenormāls atbalsts ikvienā dzīves situācijā, tomēr, ja draugi ir tūkstošiem kilometru tālu prom, tad vienīgais cilvēks, uz kuru paļauties esi Tu pats… un izskatās, ka tas arī ir tas, kas man šobrīd ir bijis vajadzīgākais (ir gan kāds izņēmums, kurš nevēlētos, lai viņu piemin, tomēr… nespēju nepateikties!)

Un vēl… šis ir ČŪSKAS GADS! Lielākoties neticu nedz horoskopiem, nedz pareģojumiem, tomēr… kopš februāra sevī jūtu kūsājam vairāk enerģijas (pilsēta arī palīdz), vairāk ideju (jo trakākas, jo labākas!) un daudz, daudz vairāk apņēmības! ŠIS IR MANS GADS, ka es jums saku! Pirmās gada apņemšanās jau ir piepildītas – darbiņu Anglijā atradu (vienas nedēļās laikā, turklāt tādu, kas vēl aizvien sagādā prieku!), Latvijā pabiju, Evucīša izlaidumu apmeklēju, draudziņus satiku, Cukurballē padancāju, pa Zviedriju pat pamanījāmies paklaiņot, esmu godīga un atklāta pret sevi un savām vēlmēm (pie tā gan vēl nāksies mazliet rūpīgāk piestrādāt), beidzot došos apciemot pilsētu, kur mana sirds un, šķiet, ka arī dvēsele, mīt – Porto, vasarā ieplānots (jau biļetes iegādātas) apciemot sen neredzētus radus un esmu atkal piesaistīta žurnālistikai, turklāt kas ir pavisam dīvaini – Latvijā. Jā, laiku pa laikam mana balss ir un būs dzirdama Latvijas Radio 1 🙂 (Šis ir vēl viens piemērs no sērijas “Nekad nesaki nekad!”)

Tagad tikai vēlos tādus nieciņus kā jaunu datoriņu un vēl šo un to, lai pilnībā varētu izmantot savu potenciālu un iegūtu jaunas iemaņas. Es jau tagad berzēju ķepiņas, jo ir saštukots tik nenormāli daudz kas!

253796_10151565459822938_1241751128_n

Man pašai iet ļoti, ļoti labi! Būtu kauns sūdzēties! Jā, veselība šobrīd pieklibo, tomēr tas tāds neliels misēklis. Dzīvokļa biedri ir Madeirā, atpūšas, bet es esmu palikusi darbos un mazo suņa jaunkundzīti pieskatīt 🙂 Darbā viss ir lieliski – cilvēku ir daudz, līdz ar to laiks paskrien nemanot, darba kolēģi ir fantastiski (bilde no darba ballītes karaoke bārā) un šobrīd veido grupiņu no man svarīgākajiem cilvēkiem šeit.

Esmu atsākusi peldēt un ik pa laikam uzņemu savus Latvijas draudziņus. Esmu iekrājusi lielu daudzumu grāmatas angļu valodā, plus ieskatījusies komiksos (ja zini, ka naudas nav, tad labāk nemaz nesākt – iesūc sevī ļoti āri), kā arī atvedu līdzi savus vēstures pierakstus (Paldies skolotājai Butulei 🙂 ), lai atkārtotu vēstures svarīgākos aspektus un nekristu kaunā, ja kāds man kaut ko pavaicā par notikumiem Latvijā (Kā nekā amerikāņu restorānā strādāju un apbrīnojami, cik daudzus interesē notikumi Latvijā). Nenormāli gaidu pavasari – kleitas arī jau ir savestas, tagad tik katru dienu nolūkojos ar kāru aci, bet ziema kā ievilkusi mūs savos nagos, vaļā laist i netaisās.

Zemāk saliku dažus attēlus no sava LV apciemojuma. Diemžēl pie tā, ka nesatiku vairāk savējos un tā arī no sirds neizballējos bija vainojams saķerts vīruss, no kura man izdevās atbrīvoties vien 2 dienas pirms atgriešanās, bet ko nu tur daudz nožēlot. Dzīve ir skaista un viss, kas notiek, notiek uz labu! Šobrīd tam ticu vairāk kā jebkad!

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

IMG_0030

Vai kādam vēl komentāri vajadzīgi? (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013): es, pati gaviļniece un Maijiņa (trūkst Solvitas, kuru es iefotoshopēšu tiklīdz man būs jauns dators) jeb labākais Z-koju 207. sastāvs.

Lost in Sweden (Februāris, 2013)

Lost in Sweden (Februāris, 2013): Edvards, Ilžuks un Didzis, bet priekškadrā briesmīgā seja pieder pašam autoram

 

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Jolantiņa, aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

Jolantiņa un aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

 

Iebalzamēta ziņa tīmeklī


Iedomājies, ka šodien, kad lasi šo ierakstu, ir 5. septembris, es tik tikko to esmu ievietojusi blogā, bet Paralimpiskās spēles Londonā vēl aizvien rit pilna sparā.

Pastiprināti izmantot savu iztēli Tev lūdzu, jo esmu grēkojusi pret saviem lasītajiem ar informācijas trūkumu par Paralimpiskajām spēlēm. Lai gan spēju dabā izdzīvot aptuveni divas nedēļas bez elektroniskajām saziņas un komunikācijas ierīcēm, ir pagrūti piepildīt bloga saturu, ja nav datora. Mācība ir tāda, ka vairs nesolīšos, ka rakstīšu katru dienu vai tamlīdzīgi, jo, taisnību sakot, ir lietas, ko vienkārši nevēlos dalīt ar citiem. Ir sajūtas, kuras, ietērpjot vārdos, izbalo gluži kā koši zili džinsi, kad tie nēsāti uz skolu, darbu un ballītēm un  izdilst līdz kāju kailumam. Šīs sajūtas ir iemūžinātas lapās, rakstot ar roku, līdz vairs nav iespējams iztaisnot pirkstus, kas žņauguši pildspalvas kontūras. Tur atradīsies tās domas, kas malušās pa galvu un ieguvušas konkrētus apveidus laikā, kad dators nav bijis pa rokai…

Tomēr pastāv arī tadas domas, idejas un sajūtas, kuras esmu pamanījusies ne tikai piefiksēt drukātā formāta mirdzošajā ekrānā, bet pat nofilmēt reizēs, kad esmu bijusi viena un ir ļoti gribējies iemūžināt tikko piedzīvoto… Zemāk esmu ievietojusi video ierakstu, kas gluži kā tāda iebalzamēta papirusa strēmele pārdzīvojusi laika skarbo dabu, ir saglabājusies virtuālajā laikā un telpā.

Neaizmirsti, ka “šodien ir 5. septembris” 🙂

Pie video kvalitātes vainojams mans divu pikseļu Bloggie, kā arī tas, ka filmēts vējainā, tumšā nostūrītī. Video netika pabeigts, jo mans namatēvs bija pabeidzis savu darba dienu un beidzot varējām doties mājās 🙂 Bet būs vēl citi video sveicieni – neuztraucies!

Lai Tev šodien laba diena!

1.DIENA (22.08.2012)


Paraolimpisko spēļu brīvprātīgā dosjē:

Vārds, uzvārds: Ieva Balode

Vecums: 23

Darba grupa: Protokola komanda

Lokācijas vieta: Paraolimpiskais atlētu ciemats

Šī, patiesību sakot, ir viena no visbēdīgākā paskata caurlaidēm – ieeja tikai un vienīgi Paraolimpiskajā atlētu ciematā un sportistu dzīvojamajā zonā (vajadzīgos kodus un ciparus nodzēsu nost, lai nesanāk nevajadzīgas nepatikšanas). Pat gribēdama nespētu saskaitīt, cik daudz un dažādu caurlaižu, zonu un sacensību vietu atrodas vienuviet, ir mazliet grūti pat pašiem orientēties, tomēr tāpēc mūsu maiņas ir sākušās jau nedēļu pirms spēļu sākuma – lai paspējam atrast vajadzīgās telpas un uzzināt nepieciešamo informāciju, izbaudīt daudz maz līdzīgu atmosfēru tai, kāda būs spēļu laikā.

Tā kā uz un no darba ierodamies savās uniformās, tad ikvienā sabiedriskajā transporta līdzeklī uzreiz varam atpazīt savējos. Šādi iepazinos ar Deivu – onkuli viņa sestajā desmitgadē, kas brīvprātīgi strādājis arī Olimpisko spēļu laikā. Viņš gādīgi uzņēmās šefību pār mani vilcienā,  lai es veiksmīgi nonāktu galā. It kā jau metro sistēmu pārzinu, tomēr pirmajā dienā negribējās nokavēt, tāpēc laipni pieņēmu viņa palīdzību 🙂

Pati nespēju saprast, kas ikdienā mani iedvesmo vairāk – atlēti, kuru skaits ar katru dienu arvien pieaug, vai brīvprātīgie, kas sabraukuši no visas Anglijas, Īrijas, Skotijas un Velsas, kā arī citu valstu pārstāvji, kas lielākoties šeit dzīvo jau kādu laiku – no Ķīnas, Japānas, Korejas, Vācijas, Kenijas, Palestīnas un daudzām, daudzām citām valstīm… Protokola komanda arī sastāv no tik dažādu valstu pārstāvjiem, raksturiem un personībām – reti kad sanāk pareizi novērtēt cilvēku, jo ikviens ir ar savu “odziņu”, īpašām zināšanām un/vai prasmēm. WOW, kas par kombo! Nespēju noticēt, ka britiem apzināti ir izdevies no tiem n-tajiem simtiem tūkstošu brīvprātīgo izvēlēties tieši šos – mūs, jo, vismaz pēc šīm pirmajām dienām, šķiet, ka mūsu grupā pastāv neaprakstāmi laba sadarbības ķīmija un attieksme pret saviem pienākumiem. Bet, protams, protams, – laiks rādīs, vai ne?

Gatavošanās pirmajai dienai

Pirmā darba diena iesākās interesanti. Pirmkārt, jutos nogurusi pēc iepriekšējās dienas, kad 250 – 300 cilvēku garā rindā stāvēju, lai saņemtu savu uniformu un akreditāciju (skat. attēlu). Arī šeit, šķiet, ka jāuzteic organizatoru plānošana un tālredzība, jo, lai gan viss nenotika minūti minūtē, es stundas laikā jau biju tikusi visam cauri un ar savu “bagātību” varēju doties mājup! 🙂 To, kas mugurā ikvienam brīvprātīgajam, kas strādā sportistu un valstu pārstāvniecību tuvumā, var redzēt attēlā zemāk. Visu redzamo nācās piemērīt, apskatīt, pārbaudīt, lai negadītos negaidītu pārsteigumu vai nepatīkamu brīžu. Tādiem sivēniem kā es, kas vienmēr pamanās sev kaut ko uzmest, notraipīties un/vai notašķīties, dubultais T-kreklu un bikšu skaits lieti noderēs 😉 Turklāt pat, ja nesanāks neko citu piemērotu sameklēt, man vienmēr paliks orģinālie Paraolimpisko spēļu suvenīri, kurus, kā es dzirdu, daudzi pārdodot e-bay.com un dažs labs sportists ir ar mieru iemainīt pat savas komandas krekliņu pret mūsejo 😀 Zinu kādu meiteni no citas komandas, kas piedalījusies arī Olimpisko spēļu rīkošanā, kas nozīmē to, ka viņai ir vēl divi krekliņi, nu, vairs palikusi ar vienu. Pārējos samainījusi ar dažādu valstu sportistiem. Ja ir kāda lieta, ko es 100% varu teikt, tad tas būtu, ka es savus suvenīrus nepārdošu, vismaz kamēr nedraud dzīvošana uz ielas :p

Pārlasot rakstīto, pašai liekas, ka nav jūtams entuaziams par redzēto, dzirdēto un darīto, tomēr tā nav – nepavisam! Jau ar pirmo darba stundu sapratu, ka šeit iegūšu to, kāpēc es tik ļoti gribēju šeit atrasties, strādāt. Enerģija, motivācija, radošums, palīdzība un izpalīdzīgums, cilvēki, vienotība, multikulturālisms un dažādas valodas – viss, kas man tik ļoti pietrūcis! Ir skaidrs, ka vārdi, ko mammai tiku teikusi, ka mana vieta visdrīzāk ir jauktu tautību darba kolektīvā, sāk iegūt vēl spēcīgāku pamatojumu. Ja iepriekš tā bija nojausma, tad tagad tā lēnām, bet pamatīgi kļūst par patiesību.

, mājās ierodos ap pusnakti, bet laimīga.

, nav tas darbs tik prestižs, kā varbūt citiem liktos, tomēr sanāk satikt interesantus cilvēkus, kas piepilda tevi ar enerģiju un motivāciju darīt lietas.

, kādu brīdi domāju, ka, iespējams, nožēlošu to, ka izvēlējos Paraolimpiskās spēles, nevis Olimpiskās, tomēr … nē, tā nebūs viss! No tiem, kas ir strādājuši arī Olimpisko spēļu laikā, to vien dzirdu, cik daudz spēcīgāka sirsnība, paļaušanās un izpratne valda tikai gatavojoties šīm spēlēm, nemaz nerunājot par to, kas būs jūtams, kad spēles sāksies 🙂

, katru dienu ar lepnumu dodos iekšā ciematā un augsti paceltu galvu atbildu uz jautājumu no kurienes es esmu – Esmu LATVIETE, nē, Anglijā nedzīvoju un, jā, ierados tieši uz šīm spēlēm – nekas vairāk un nekas mazāk 😉

, smaids var ļoti daudz ko! Uzlabot cilvēkam garastāvokli visai dienai; iedrošināt jauno māmiņu vilcienā, ka brēcošs bērns ir normāli un ka drīz jau norims; padarīt stresa piepildītas dienas nobeigumu patīkamāku; sniegt gandarījumu un veidot pozitīvu gaisotni it visur, kur dodies 🙂

Pirmās dienas kopsavilkums

Superīgi, izpalīdzīgi cilvēki visapkārt, pārstāvot visdažādākās tautības, rases, reliģijas, dzimumus un vecumus.

Sagaidītas un satiktas Krievijas, Jaunzēlandes, Ķīnas, Norvēģijas, Kubas, Kenijas, Brazīlijas komandas un pielietotas arī visas zināmās valodas, bet par Latvijas komandas ierašanos tikai dzirdētas baumas no apsargiem…

Sažņaudzies kakls, redzot kā akls Kenijas vīriešu maratona dalībnieks trenējas, skrienot apkārt parkam. Nekad nebiju redzējusi, cik sinhroni skrien maratonists un viņa skriešanas badijs. Nezinu, vai puisis, kas skrēja līdzās bija komandas biedrs vai vienkārši atbalsta persona, kas daudziem ir līdzi, bet… wow! Ja Olimpiskajās spēlēs godināja sportistu cīņas sparu, uzņemšanos, motivāciju, neatlaidību un apņēmību, tad domāju, ka Paraolimpiskajās spēlēs redzēsim to pašu, pašu tālāko limitu, uz ko cilvēks ir spējīgs iziet. Jā, iespējams, ka ir nekorekti no manas puses norādīt, ka šīs spēles dalībniekiem ir smagākas, tomēr… viss, ko es vēlos pateikt ir tas, ka apbrīnoju pilnīgi ikvienu no spēļu dalībniekiem – vai tā būtu meitene ratiņkrēslā, kas vienlaicīgi stumjās uz priekšu un raksta telefonā īsziņu, vai tas būtu aklais maratona skrējējs, vai tas būtu garais Brazīlijas sportists ar kājas protēzi, kas pienāk pie manis un pajautā  MAN, vai viss kārtībā, jo, redz, katru reizi, kad mani redz, es smaidot, bet tagad izskatoties sagurusi… Nekad, NEKAD savā dzīvē  es neesmu izjutusi tādu SPĒKU, DZĪVĪBU un … APŅEMŠANOS, kādu jūtu katru dienu savā darba vietā. Vēlos kaut varētu šīs izjūtas iemarinēt burciņā un paturēt līdz sava mūža galam, rādīt mazbērniem un kaimiņiem – dalīties šajās krāšņajās, neaprakstāmi skaistajās emocijās. Vēlos kaut šeit būtu arī Tu!

Savā dzīvē esmu visādus lēmumus izdarījusi – labus, sliktus, ne labus, ne sliktus, dažreiz par labu sev, citreiz – par labu kādam citam, reizēm nenojaušot, kas mani sagaida beigās, reizēm zinot, ka nekas labs nesanāks jau no paša sākuma, tomēr lēmums pieteikties un piedalīties Paraolimpiskajās spēlēs ir vis …. (ievietot atbilstošāko vārdu) 🙂 Un ar šīm sajūtām es dzīvošu vēl trīs nedēļas…

Baltais Ķīnietis


Pirmā darba diena, pirmā kopīgā bilde, pirmie iespaidi, pirmā sajūsma, pirmās sagaidīšanas, pirmās pazīstamās sejas, pirmais rupucis, pirmās Spēles manā mūžā. Rītdien mazliet vairāk par pirmo aizvadīto darba dienu 🙂

 

Vēl tikai ceļā (19.08.2012)


Hei, hei! Sveicieni no vasarīgās Londonas! Te ir saule, te ir karsti un cilvēki ir enerģijas un pozitīvisma pārņemti! Šī ir īstā vieta, kur būt! 🙂 Jā, tagad jau esmu uz vietas – gan pirmajā miteklī, gan arī darba maiņas uzsākusi un pirmos svarīgos cilvēkus iepazinusi, tomēr bloga ieraksts vēsta, ka vēl tikai “ceļā”, jo mazliet solījos dažam labam, ka rakstīšu katru dienu. Šis ir nu visslinkākais, ko esmu darījusi līdz šim – izveidojusi video ierakstu, kas būtībā nepasaka absolūti neko, tikai pierāda, ka lidojumu esmu pārdzīvojusi gandrīz sveika un vesela.

Pati pirmā diena tika pavadīta krāmējot koferi, pārbaudot vajadzīgo dokumentu klātbūtni, izstaigājot Rīgas lidostu, jo, lai gan pavēlu izbraucu laukā no mājas, lidostā biju gandrīz 3 stundas pirms lidojuma – pat satiku savu Agnesi. Un  atcerējos, kāpēc parasti izvēlos ceļot ar rokas bagāžu un online checking-in (garās rindas, lai nodotu lielo koferi ir vienkāršos vārdos saucams par murgu – easy and simple!), bet pats lidojums ar Wizz Air man likās brīnišķīgs.

Wizz Air vs. Ryanair

– Wizz Air salonā tāpat kā Ryanair drīkst ņemt līdzi līdz 10kg smagu somu, tomēr, cik nopratu no sievietes, kas katru mēnesi lido uz Latviju, lai apciemotu radus, tās nekad netiek nosvērtas;

– Wizz Air nododamā bagāža jeb tautā saukta par lielo mantu koferi drīkst būt līdz 32 kg smaga. Šī aviokompānija uzskata, ka koferim ir jābūt tādā svarā, kādu varētu pacelt vidusmēra WA darbinieks, tātad -> 32 kilogrami, Ryanair 15 vai 20kg vietā. Šobrīd precīzi nepateikšu cenu atšķirību, tomēr zinu, ka iegādājoties biļetes šurp ceļam, biju pārsteigta, cik lēti izmaksāja divu koferu ņemšana. Ryanairam katrs nākamais koferis uz personu, kurai jau ir bagāža, izmaksā par 35 eiro dārgāk (to mēs ar Jolantu lidojot mājup no Portugāles piedzīvojām), respektīvi – pirmais izmaksās 35, nākamais 70, tad 105…

– Tā kā Wizz Air nepārbauda somu svaru, bet gan to spēju ietilpt noteiktajos izmēros, tad nav jābaidās, ka, lidojot, piemēram, Ziemassvētkos, jūsu soma pēkšņi būs smagāka par kaut kādiem gramiem. Šī informācija atkal tika iegūta no sievietes, kas ik mēnesi atgriežas Latvijā, un bija agrāk izvēlējusies Ryanair pakalpojumus, jo lidoja caur divām lidostām – vienā soma svērusi precīsi 10 kg, bet otrā – jau 10,5 kg, par ko gribējuši, lai piemaksā… Protams, ka tā vietā cilvēki vienkārši ņēmuši laukā drēbes un vilkuši n-to kārtu sev virsū, tomēr būtību tas nemaina, vai ne? (Kādai dāmai esot norādīts, ka pončo neesot drēbju virskārta un lai stūķējot to vien iekšā jau tā pārbāztajā somā)

– Ryanair pluss ir tas, ka viņi neliek (vēl ne) maksāt par vietu pie avārijas izejas, kā to dara Wizz Aiz. Garo kāju īpašnieki vai komforta mīļotāji un rūdītie ceļotāji jau zina, ka pie avārijas izejām parasti ir vairāk rūmes kājām, turklāt it kā stjuarti izvērtējot, kurš būtu piemērots kandidāts, lai tur apsēstos un vajadzības gadījumā patiešām spētu palīdzēt. Wizz Air prasa samaksu par šo sēdvietu un te nonākam pie dilemmas – vai šajā vietā sēž tas, kam piķis makā vairāk vai tas, kurš spējīgāks. Protams, ka nav teikts, ka šīs abas lietas viena otru ieslēdz, tomēr mana pirmā lidojuma laikā šajās vietās iesēdās pavecs pāris, kur vīrietim bija nepieciešams spieķis, lai pārvietotos…

– Ryanair ir vairāk ceļojumu galamērķu, nekā Wizz Air;

– Wizz Air klientu karte izmaksā 30 mārciņas, bet lidojot tikpat bieži kā manis pieminētā ceļa biedre (katru mēnesi) šo naudiņu sanāk atpelnīt gandrīz ar pirmo lidojumu, jo biļetes, laicīgi iegādājoties, iespējams iegādāties ar līdz pat 50% atlaidi 🙂

Bet kas tālāk?

Nu, labi – pietiek par tām aviokompānijām! Tā jau tikai informācija vairāk tiem, kas varbūt meklē sev piemērotus lidojumus uz britu zemi vai varbūt kaut kur citur. Lidojuma laikā ieguvu divas jaunas domu biedrenes, ar kurām iepazinos vēl Rīgas lidostā un aizpildīju savu laiku gaisā pļāpājot, nevis guļot ar pavērtu muti, kā visdrīzāk darītu citās reizēs. Lai gan nogurums bija pamatīgs (tas pierādījās ar to, ka pēc video nofilmēšanas, Lutonas lidostā pap pusei sēžot uz grīdas, pa pusei uz sava kofera, atlūzu un autobusā nogulēju visu ceļu līdz centrālajai Londonai), lidostu izstaigāju vairākas reizes, apzināti paejot garām un neiztērējot naudiņu Starbucks gardajās kafijās. Taupu naudu un sevi – izlēmu, ka atļaušos vienu, varbūt divas kafijas – vienu ar kādu draudziņu tiekoties, otru – baudot vienatni ar datoriņu, lepni sēžot un kaut ko skribelējot savā datorā. Vismaz tāds ir plāns :p

Autobuss pienāca laicīgi, ārā bija karsts un jau pavisam drīz es centos neviena nemanīta dabūt nost melnos legingus, lai no autobusa neizkāptu sviedros izmirkusi :p Pusnemaņā aizvadīts ceļš no Lutonas lidostas uz Centrālo Londonu. Londonā uzreiz jūtams Olimpisko spēļu “pieskāriens”, jo gandrīz visur izkārti “Iedvesmo paaudzi” (“Inspire a Generation”) karogi, ikvienā pieturā pieejamas kartes, kā nokļūt no vienas sacensību vietas uz citu, gandrīz visās metro pieturās ir redzams plakāts ar lūgumu spēļu laikā ieplānot alternatīvus ceļojuma maršutus un ņemt vērā, ka brauciena ilgums varētu ieilgt.

**Neliela atkāpe – Rīgas svētki, pārdomas par cilvēkiem sabiedriskajā transportā

Esmu to teikusi agrāk un teikšu atkal – dievinu britu sabiedriskā transporta sistēmu, tā saucamo kultūru un cieņu pret līdzās sēdošajiem un cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām. Pēc tā, ko es un mamma piedzīvojām Rīgas svētku laikā, kādu attieksmi un izturēšanos redzējām pret cilvēkiem ratiņkrēslos un viņu pavadoņiem – es vispār vairs nevēlos savu kāju spert kādā autobusā. Punktu dienai, protams, pielika pašas negadījums tramvajā, kad lielā cilvēku skaita dēļ manu kāju iespieda tramvaja durvīs un izrāva gabalu no papēža. Štrunts ta par to, ka tā atgadījās, jo gadās visādi un es saprotu, ka cilvēkam liekas, ka atrodoties tuvāk durvīm pieturas divas pirms vajadzīgās, nodrošinās ērtāku izkāpšanu, bet tas, cik augstprātīgi atbild, kad pieklājīgi pavaicā, vai neatrastos salvete, jo, redz, te viens asiņo un smērē zemi… man trūkst vārdu! Viens no retajiem gadījumiem, kad gribējās izplūst asarās aiz tā, cik bezpalīdzīgi jutos (rokas pilnas ar maisiņiem, pašai salvetes nav un kājās sandalītes, kuras jāvelk pa grīdu,  citādi pilnas asiņu tās noslīdēs nost). Arī pieturā izkāpjot, kur iegādājos salvešu paciņu, un atrodoties tuvu ģībienam (asiņu bija patiešām daudz, turklāt savu iespaidu atstāja arī nesen nodotās asinis) neviens pats neapstājās, lai apvaicātos, vai viss ir labi. Pārsteidzoši, cik maz empātijas ir cilvēkos, kas labāk izvēlas kā slinkas lauvas Savannā turēties pa vējam un vērot vai upuris pats nenokritīs, nevis pienākt un uzdot šo vienkāršo jautājumu: “Vai Jums viss kārtībā? Varbūt palīdzēt tikt līdz pieturai?” Bet viss labi – latviete tak! Spēcīga un spējīga! Pārliecinājusies, ka abi vecāki ir katrs savā galā un līdz manīm netiek, sazvanīju draudzeni, kas tieši tikko ieradusies centrā un bija gatava mesties man pakaļ. Parunājām nedaudz un kļuva labāk, klibodama devos uz savu pieturu, kur apkopu savu brūci, cik nu labi varēju un noslēpu asiņainās vietas, lai nedod Dievs, kādam nepaliktu slikti redzot manu kāju, nedomādama, cik slikti metas man no cilvēku attieksmes un pretīgajiem skatieniem.

Autobusā, kopā ar kaimiņieni un viņas meitu un vēlak arī manu mammu, kas iekāpa citā pieturā, secinājām, ka reāli palīdz jau tikai tie, kas ir vecāki un kuriem bērni ir šajā pašā vecumā. Tad vēl ir tā saujiņa cilvēku, kas patiešām izprot situāciju un ir līdzjūtīgi vai vienkārši nedomā par saviem dienas plāniem, apstājās un palīdz, bet kuri man šajā dienā ceļu nešķērsoja, un tad ir visi pārējie, kuri piever acis uz dzīves skarbo realitāti un tic maģijai, ka tas, ko neredzi, nemaz neekistē. Paldies tiem pēdējiem, jo, kad izaugšu liela, nevēlos būt jums līdzīga! Tad labāk turpinu uzdzīt draudzenei šērmuļus par to, ka jāapstājas ceļa malā, lai pārliecinātos vai dzērājs grāvmalā ir vēl elpojošs un lēnām neatdod galus, nekā dzīvoju savos augstprātības un dievišķības augstumos, nolūkojoties lejup uz mirstīgajiem. Un paldies maniem vecākiem, kas jau kopš bērna kājas ir ierādījuši, kas ir līdzcietība un empātija, kas vienmēr liek domāt, vai “šodien ES neesmu tas cilvēks, kas var izdarīt labu?” Papēdis sadzīs, bet sirdsapziņa žvadzinās savas ķēdes vēl ilgi, klumburojot pa apziņas kambariem…

Ceļš uz jaunajām, pagaidu mājām

Katru reizi Londonā mani gaida jauni piedzīvojumi, jauni maršruti, nebijušas vietas. Šoreiz mājvieta man autrodas Londonas dienvidrietumos. Dzīvoju kopā ar superīgāko sievieti, kādu iespējams atrast, pat īsti nemeklējot. Kā jau vienmēr esmu teikusi – labās lietas pašas notiek! 🙂 Dzīvokļa saimnieci man ieteica ģimenes draudzene, kas pati nesen te bija viesojusies. Līdzīgās intereses, kolosālā izpratne par cilvēkam nepieciešamo telpu un attieksmi, interesantie stāsti par ceļojumiem, citu latviešu iepazīšana, kas šeit dzīvo jau vairākus gadus, kā arī vakariņas ar ārzemju draugiem – tas viss un vēl vairāk – man šo vietu liek uzskatīt par studentam piemērotu atpūtas vietu! 🙂 Pašai sava istaba, pašai savas atslēgas, ātrākais internets, kādu esmu lietojusi Anglijā, kā arī mājdzīvnieks, kas mājās pārvelkas tikai, kad izsalcis vai vēlas, lai papaijā – bezvārda melnais minka.

Uz šejieni braucu ar overgroundu – vilciens, kas pārvietojas (lielākoties) pa virszemi un, šķiet, bija pirmais brauciens ar tādu. Jutos lepna ar sevi, ka uzreiz spēju atrast, kur iegādāties biļeti, atrast vajadzīgo platformu, kā arī nelikt savai namamātei pārlieku kavēt viesības, kuras tika pārceltas nedaudz vēlāk manas vēlās ierašanās dēļ. Iepazinos ar superīgu meiteni, kurai no somas laukā rēgojās beisbola nūja (patiesībā softball, bet manam latviešu prātam tas pats vien ir, tikai tagad zinu, ka bumba ir lielāka izmēra un daži noteikumi ir citādāki). Jautāju, vai meitene vēl mācās vidusskolā vai jau aizsākusi studijas augstskolā, kas lika Kanādietei (ah…) smieties ilgi un dikti, jo izrādījās, ka šeit pārcēlusies no dzimtenes darba meklējumos un strādā par skolotāju jau 6 gadus. Nosarku, bet galu galā – kompliments tak! 🙂 Meitene parūpējās, ka skaidri zinu, kur man jākāpj laukā un izkāpa dažas pieturvietas pirms manis.

Pirmo vakaru šeit pavadīju iekārtojoties, izbaudot karstu vannu un baudot vientani, jo dzīvokļa īpašniece devās uz viesībām un uzticēja dzīvokļa pieskatīšanu. Šķiet, ka ideālāk nevarēja nemaz būt, jo pēc garā ceļa un sarunām gan vilcienā, gan lidmašīnā man negribējās vairs runāt (jā, iedomājies, ne?!) 😀 Ja, dzīvojot Birmingemā, man trokšņoja apkārt spāņi, tad šeit virs galvas mitinās trīs Kenijas pārstāvji, kam pie kājām piesieti betona kluči, jo tā vien liekas, ka ar tādiem bizo apkārt pa māju. Galvenais ir sevi pa dienu nogurdināt pietiekami vai arī aiziet gulēt gana agri, lai nejustos traucēta.

Lūk, cik garš ieraksts sanācis 🙂 Visa lielā sāpe par kāju ir izstāstīta un sajūtas ir iebalzamētas, dikti gribās pastāstīt par pirmo darba dienu, tomēr man jau drīz jātaisās uz savu maiņu, tāpēc nāksies atstāt uz citu dienu. Vakaros neesmu spējīga neko uzrakstīt, jo esmu pārāk nogurusi no sajūtu uzsūkšanas sevī, bet no rītiem gribas baudīt nelielo brīvo laiku. Atvainojos, ka nepiepildīju video pieminēto “mājas izrādīšanu”, kā arī kofera satura atrādīšanu, jo par pirmo iedomājos, ka tas nemaz nav tik forši, ka cilvēki zina, kā izskatās tur, kur tu dzīvo, turklāt tā ir sveša māja, bet par otro – sapratu, ka nav nemaz tik interesanti un orģināli :p Latvijas maize (3 kukuļi), končas, melnais Balzāms un trifeles kā suvenīri, kolosālākā pastkarte ar magnētu un uzšuve – Latvijas kontūra, Latvijas karoga krāsās, ko iegādājos tajā superīgajā suvenīru veikalā, ko pieminēju video. Nebija lēti, bet tiešām nekur citur neko tādu nevarēju atrast 😛 Tās, kopā ar končām, tiks manam otrajam sagaidītājam – portugāļu draudzenes, Lauras, brālim Dāvidam, pie kura mitināšos sava ceļojuma otrajā daļā 🙂

Ak, jā, gaidu atbildi no esmaja.lv, kam pirmajā dienā rakstīju rakstu par brīvprātīgo būšanu Olimpiskajās UN Paraolimpiskajās spēlēs, tomēr izskatās, ka tur vairs raksti netiek publicētu, tāpēc, ja nu zini, kādu, kas šādus rakstus labprāt ņem pretī un varbūt pamet arī kādu latu uz autora pusi, dod ziņu! Varbūt varam kaut ko sabīdīt, jo, cik skatos un klausos – tā patiešām ir NENORMĀLI KOLOSĀLA IESPĒJA! Turklāt nākamās spēles arī meklēs brīvprātīgos ar krievu valodas zināšanām, iespējams, ka manas zināšanas palīdzēt pārliecināt kādu citu, ka VAJAG pieteikties, vajag meklēt un vajag riskēt! Negribu teikt to klišejisko teicienu par to, ka “Vienreizēja dzīves pieredze”, bet… mazums 🙂 Turies un esi vesels! :*

Ceļojošā, optimisma un enerģijas pārbāztā varde,

Ieva

Ziedo matus labdarībai


Šim ierakstam laikam apakšvirsraksts varētu būt: “Kāpēc ziedot matus? Bet kāpēc nē?”

Pirms ķeros klāt tiši šim jautājumam, neliels ievads (vairāk gan tāpēc, ka rakstu, jo sakrājušās domas un mazliet nevēlamas sajūtas, no kurām vēlētos tikt vaļā!)

Pirms dažām dienām savu līdzdalību pieteicu “Stories beat stuff” (“Lietas pārākas par mantām”) konkursam, kuru rīko Jaunzēlandes Tūrisma padome. Konkursa mērķis, protams,  ir publicitāte, taču uzdevums dalībniekiem ir nosaukt lietu, kuru viņi būtu ar mieru iemainīt pret ceļojumu sev un trijiem saviem draugiem uz Jaunzēlandi. Ļoti ilgi domāju, kas būtu mana lielākā vērtība, kuru es būtu ar mieru atdot, lai tikai tiktu uz Jaunzēlandi, kas starp citu ir vieta, uz kuru esmu sapņojusi nokļūt kopš pirmās Gredzenu pavēlnieka filmas noskatīšanās un brīža, kad mans tēvs stāstīja par savu dzīves sapni. Patiesībā tētis jau daudz agrāk sāka stāstīt par šo brīnišķīgo salu, tomēr savus iemeslus tur nokļūt atklāju daudz vēlāk…

Ahā, lieta, ko iemainīt pret ceļojumu. Lai gan man ir čupām visādu mantu, drēbju un grāmatu, tās es atstāju mierā. Nav man to žēl, taču manās acīs tām arī nav vērtības. Tā vietā izvēlējos savus matus un… principā es šim konkursam esmu ar mieru ziedot savu sapni/ieceri/ideju par matu ziedošanu bērniem, kas slimo ar limfomu vai leikēmiju un savus matiņus ir zaudējuši slimības dēļ, kā arī to kluso cerību, ka tā varētu rīkoties vēl arī citi cilvēki. Lūk, kur var noskatīties konkursa video un nobalsot, ja vēlies: http://bit.ly/KMifRb (youtube: http://bit.ly/KtyWnC)

Un šo pašu dienu laikā esmu saņēmusi gan patīkamas un atbalstošas ziņas, īsziņas un telefonzvanus, gan arī naidīgus komentārus un neizpratnes pilnus dialogus. Zemāk ir redzams neliels jautājumu & atbilžu apkopojums, kas varētu palīdzēt varbūt mazināt šo apjukumu.

Kāpēc piedalos konkursā?

Jo vēlos piepildīt savu solījumu tēvam, ka aizvedīšu viņu uz Austrāliju un Jaunzēlandi. Šis ir pirmais solis, cerams, ka Austrālija arī kādreiz būs rakstītas “mūsu kārtīs”. Mans tētis ir cilvēks, kuram man būtu jāpateicas par mīlestību pret dabu, sportiskām aktivitātēm un prasmi nepieķerties lietām, savukārt mamma man ļāva sapņot un iemācīja novērtēt dzīves mazās lietas, priecāties un līksmot. Šiem abiem cilvēkiem man ir jāpateicas par maniem “spāniem”, kas ļāvuši piepildīt manus sapņus.

Otrs un, iespējams, pat vēl spēcīgāks iemesls ir mans nodoms nogriezt matus, lai priecētu kādu bērnu ar to skaisto matu rotu, kas ir dāvāta man pašai. To gribēju darīt jau nākamajā dienā, kad uzzināju, ka mūsu ģimenes draugu vienīgo meitēnu ir piemeklējusi slimība, kuras dēļ tika zaudēti ne tikai pašas mati, bet arī nācās nēsāt parūku, kas koda, grauza un rīvēja jūtīgo galvas ādu. Katru gadu ir bijis kāds gadījums, kas man licis atgriezties pie šīs domas, rūpēties par matiem vēl vairāk un turpināt tos audzēt, tomēr tagad saprotu, ka kaut kāda sava veida patmīlība ir bijusi arī manī… Matus tā arī netiku nogriezusi, jo nekur nevarēju atrast informāciju par to, kā tas notiek, kur to darīt un kas notiek pēc tam. Tagad es to mainīšu! Lai šis kalpo par pamudinājumu man pašai un citiem arī!

Kāpēc mati? Ziedošu matus, jo:

– Tie ir vienīgā lieta, kas pieder man un tikai man;

– Patiesību sakot, tie ir vienīgie, kas man kaut ko nozīmē un ar ko diemžēl liela daļa cilvēku asociē arī mani pašu;

– Man to ir daudz, tie ir veselīgi un gari;

– Slimība un ķīmijas terapija jau ir gana traka un emocionāli pārbagāta padarīšana jebkurai ģimenei, un papildus pārdzīvojums bērnam, kam ir jāzaudē mati. Es atceros bērnības gadus un zinu, cik nežēlīgi var būt vienaudži. Zinu neskaitāmus stāstus par to, ka cukura slimniekus apsaukā par narkomāniem, ja pieķer, ka tie špricē insulīnu, bet par to, kāda ir sajūta ar nedzīviem, uz galvas piestiprinātiem matiem, es varu tikai nojaust. Dabīgo matu parūka var ne tikai palīdzēt bērnam atgūt pašapziņu un daļiņu normālās ikdienas, bet arī palīdzēt  finansiāli, ja ģimene nevar atļauties iegādāties parūku pati.

Vai nekad neesi aizdomājies, kāpēc tik daudzi ziedo asinis? Pirmkārt, daudzi apzinās to, ka ar šo “dzīvības sulu” var glābt dzīvību, daži dodas draugu pamudināti, tā arī nesaprotot lielo jēgu. Ar daļu cilvēku ir atgādījusies kāda dzīves liksta, kas viesusi izpratni par to, ka ir brīži dzīvē, kad paša vai kāda tuvinieka dzīvība karājas mata galā un ir atkarīga no svešinieku laipnības šī apzīmējuma burtiskākajā nozīmē. Un vēl… asinis nodošanu popularizē gan televīzijā, gan internetā. Asins donoru busiņu var uzaicināt ciemos, kolektīvi ziedot un par to vēl pretī saņemt arī naudiņu. Nepārproti mani – es nenosodu tos, kas nodod asinis, jo pati arī to labprāt daru, taču cenšos panākt to, ka saproti – matus neziedo tāpēc, ka to nereklamē un daļa cilvēku pat nenojauš, kāpēc tas IR svarīgi. Un mēs to varam kopīgi mainīt! Es speršu pirmo soli, iespējams Tu nākamo un pavisam drīz varētu izveidoties vesela taciņa 🙂

Kādus matus var ziedot?

Patiesībā vienīgie mati, kādi neder ir citas parūkas, dredi, balinātie, pieliktie un sintētiskie mati, kā arī no zemes uzslaucītie vai noskūtie, jo tiem jābūt sapītiem bizē vai savāktiem astītē, pirms tie tiek nogriezti.

Ziedot VAR: krāsotus matus, sen nogrieztus, ja vien tie ir garāki par 25 cm un ir sapīti bizē vai savākti astītē (25 cm garums ir minimums parūkas izveidošanai). Mati, kas ir nogriezti pakāpeniski arī var tikt izmantoti, tomēr tad jāņem vērā, ka ikvienam slānim ir jābūt garākam par 25 cm un ieveidotiem atsevišķās slāņa bizēs vai astītēs. Cirtainus, lokainus matus drīkst iztaisnot un nogriezt virs matu gumijas.

Paturi prātā – Tev nav obligāti JĀNOSKUJ mati, lai tos ziedotu. Ja Tev ir pusmetru gari mati, tad pietiek ar pusi!

Vairāk informācijas var atrast: http://www.locksoflove.org/donate.html (Locks of Love)

Kam tiks mani mati?

Tā kā mana iedvesmas persona, paldies Dievam, ir izveseļojusies un jau dažus gadus staigā apkārt pati ar savu matu ērkuli, tad mani mati tiks kādam citam. Man nav neviena pazīstama bērna, kam būtu šāda nepieciešamība, tikai pieaugušie, tāpēc, ja zināt kādu, kam tas noderētu un varētu palīdzēt, droši dodiet ziņu!

Pagaidām citas alternatīvas ir iepriekš pieminētā “Locks of Love”, kas līdz šim ir vienīgā organizācija, kas izpelnījusies manu uzmanību, tomēr es labprātāk vēlētos, lai ziedojumu saņem kāds bērns no Latvijas. Esmu sazinājusies ar Ziedot.lv un Medicina.lv, gaidu atbildi par to, vai viņiem ir zināma kāda ģimene, kas izteikusi šādu vēlēšanos…

Pēdējie vārdi šajā ierakstā

Nāk prātā klišejiskie teicieni: “Dots devējam atdodas” un “Viss, kas ar mums notiek – notiek uz labu!” Tiklīdz biju uzfilmējusi savu pieteikuma video konkursam, aizsūtīju vēstulīti meitenei, kas man lika aizdomāties par to, cik ļoti laimīga patiesībā esmu… izstāstīju, ka viss, kas ir rakstīts zem video (youtube) ir veltījums viņai un pretī saņēmu 2 aizkustinošas vēstules. Vienā no tām viņa rakstīja:

“..un veeel gribeeeju pateikt Tev lielu lielu paldies, jo, ljooti beizhi apdomaajot savu dziivi situaacijas, esmu izdomaajusies par savu slimiibu un domaajusi kapeeec tas ar mani notika, pirms 2viem gadiem es tikai vispaar beidzot tam tiku paari! Es nosoodiiju sevi, to dienu un protams arii visu apkaarteejo pasauli, bet izlasot tavu aprakstu es sapratu, ka shii slimiiba vinjai bija jaatnaak pie manis, lai Tu tik ljooti piekjertos domai un ka Tevi tas iedvesmoja, dariit ko tik ljooti ceelu, kaa audzeet matus, kas skaistaaas muusu skaistaa rota un veinkaarshi nogreizt un zieot, varu tev teikt ka Tu jau esi mani iedvesmojusi, jo dods peec 2veim meeneshiem uz Dāniju, peectam braukshu uz aafriku paliidzeeet cilveekiem, bet atgriezhoties es savu gudriibu un pozitiivismu ieguuldiishu shajaa zemee un cilveekos! Man jau pa galvu skraida tik daudz idejas, kaa veel nekad!..

Ceru, ka ataisnošu uz mani liktās cerības un man izdosies plānotais. Pat, ja tā nebūs Jaunzēlande, es gribētu kaut izdotos vismaz šis! Un, kas zina – varbūt to varētu arī turēt par ieradumu – ik pa 3 mēnešiem iet nodot asinis un ik pa 2 gadiem apgriezt matus 🙂 Kopā tiešām var vairāk!

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

Vīteņa/Vietiņa

# Gleizdi #ViņiDaraTā

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site