Vēl tikai ceļā (19.08.2012)


Hei, hei! Sveicieni no vasarīgās Londonas! Te ir saule, te ir karsti un cilvēki ir enerģijas un pozitīvisma pārņemti! Šī ir īstā vieta, kur būt! 🙂 Jā, tagad jau esmu uz vietas – gan pirmajā miteklī, gan arī darba maiņas uzsākusi un pirmos svarīgos cilvēkus iepazinusi, tomēr bloga ieraksts vēsta, ka vēl tikai “ceļā”, jo mazliet solījos dažam labam, ka rakstīšu katru dienu. Šis ir nu visslinkākais, ko esmu darījusi līdz šim – izveidojusi video ierakstu, kas būtībā nepasaka absolūti neko, tikai pierāda, ka lidojumu esmu pārdzīvojusi gandrīz sveika un vesela.

Pati pirmā diena tika pavadīta krāmējot koferi, pārbaudot vajadzīgo dokumentu klātbūtni, izstaigājot Rīgas lidostu, jo, lai gan pavēlu izbraucu laukā no mājas, lidostā biju gandrīz 3 stundas pirms lidojuma – pat satiku savu Agnesi. Un  atcerējos, kāpēc parasti izvēlos ceļot ar rokas bagāžu un online checking-in (garās rindas, lai nodotu lielo koferi ir vienkāršos vārdos saucams par murgu – easy and simple!), bet pats lidojums ar Wizz Air man likās brīnišķīgs.

Wizz Air vs. Ryanair

– Wizz Air salonā tāpat kā Ryanair drīkst ņemt līdzi līdz 10kg smagu somu, tomēr, cik nopratu no sievietes, kas katru mēnesi lido uz Latviju, lai apciemotu radus, tās nekad netiek nosvērtas;

– Wizz Air nododamā bagāža jeb tautā saukta par lielo mantu koferi drīkst būt līdz 32 kg smaga. Šī aviokompānija uzskata, ka koferim ir jābūt tādā svarā, kādu varētu pacelt vidusmēra WA darbinieks, tātad -> 32 kilogrami, Ryanair 15 vai 20kg vietā. Šobrīd precīzi nepateikšu cenu atšķirību, tomēr zinu, ka iegādājoties biļetes šurp ceļam, biju pārsteigta, cik lēti izmaksāja divu koferu ņemšana. Ryanairam katrs nākamais koferis uz personu, kurai jau ir bagāža, izmaksā par 35 eiro dārgāk (to mēs ar Jolantu lidojot mājup no Portugāles piedzīvojām), respektīvi – pirmais izmaksās 35, nākamais 70, tad 105…

– Tā kā Wizz Air nepārbauda somu svaru, bet gan to spēju ietilpt noteiktajos izmēros, tad nav jābaidās, ka, lidojot, piemēram, Ziemassvētkos, jūsu soma pēkšņi būs smagāka par kaut kādiem gramiem. Šī informācija atkal tika iegūta no sievietes, kas ik mēnesi atgriežas Latvijā, un bija agrāk izvēlējusies Ryanair pakalpojumus, jo lidoja caur divām lidostām – vienā soma svērusi precīsi 10 kg, bet otrā – jau 10,5 kg, par ko gribējuši, lai piemaksā… Protams, ka tā vietā cilvēki vienkārši ņēmuši laukā drēbes un vilkuši n-to kārtu sev virsū, tomēr būtību tas nemaina, vai ne? (Kādai dāmai esot norādīts, ka pončo neesot drēbju virskārta un lai stūķējot to vien iekšā jau tā pārbāztajā somā)

– Ryanair pluss ir tas, ka viņi neliek (vēl ne) maksāt par vietu pie avārijas izejas, kā to dara Wizz Aiz. Garo kāju īpašnieki vai komforta mīļotāji un rūdītie ceļotāji jau zina, ka pie avārijas izejām parasti ir vairāk rūmes kājām, turklāt it kā stjuarti izvērtējot, kurš būtu piemērots kandidāts, lai tur apsēstos un vajadzības gadījumā patiešām spētu palīdzēt. Wizz Air prasa samaksu par šo sēdvietu un te nonākam pie dilemmas – vai šajā vietā sēž tas, kam piķis makā vairāk vai tas, kurš spējīgāks. Protams, ka nav teikts, ka šīs abas lietas viena otru ieslēdz, tomēr mana pirmā lidojuma laikā šajās vietās iesēdās pavecs pāris, kur vīrietim bija nepieciešams spieķis, lai pārvietotos…

– Ryanair ir vairāk ceļojumu galamērķu, nekā Wizz Air;

– Wizz Air klientu karte izmaksā 30 mārciņas, bet lidojot tikpat bieži kā manis pieminētā ceļa biedre (katru mēnesi) šo naudiņu sanāk atpelnīt gandrīz ar pirmo lidojumu, jo biļetes, laicīgi iegādājoties, iespējams iegādāties ar līdz pat 50% atlaidi 🙂

Bet kas tālāk?

Nu, labi – pietiek par tām aviokompānijām! Tā jau tikai informācija vairāk tiem, kas varbūt meklē sev piemērotus lidojumus uz britu zemi vai varbūt kaut kur citur. Lidojuma laikā ieguvu divas jaunas domu biedrenes, ar kurām iepazinos vēl Rīgas lidostā un aizpildīju savu laiku gaisā pļāpājot, nevis guļot ar pavērtu muti, kā visdrīzāk darītu citās reizēs. Lai gan nogurums bija pamatīgs (tas pierādījās ar to, ka pēc video nofilmēšanas, Lutonas lidostā pap pusei sēžot uz grīdas, pa pusei uz sava kofera, atlūzu un autobusā nogulēju visu ceļu līdz centrālajai Londonai), lidostu izstaigāju vairākas reizes, apzināti paejot garām un neiztērējot naudiņu Starbucks gardajās kafijās. Taupu naudu un sevi – izlēmu, ka atļaušos vienu, varbūt divas kafijas – vienu ar kādu draudziņu tiekoties, otru – baudot vienatni ar datoriņu, lepni sēžot un kaut ko skribelējot savā datorā. Vismaz tāds ir plāns :p

Autobuss pienāca laicīgi, ārā bija karsts un jau pavisam drīz es centos neviena nemanīta dabūt nost melnos legingus, lai no autobusa neizkāptu sviedros izmirkusi :p Pusnemaņā aizvadīts ceļš no Lutonas lidostas uz Centrālo Londonu. Londonā uzreiz jūtams Olimpisko spēļu “pieskāriens”, jo gandrīz visur izkārti “Iedvesmo paaudzi” (“Inspire a Generation”) karogi, ikvienā pieturā pieejamas kartes, kā nokļūt no vienas sacensību vietas uz citu, gandrīz visās metro pieturās ir redzams plakāts ar lūgumu spēļu laikā ieplānot alternatīvus ceļojuma maršutus un ņemt vērā, ka brauciena ilgums varētu ieilgt.

**Neliela atkāpe – Rīgas svētki, pārdomas par cilvēkiem sabiedriskajā transportā

Esmu to teikusi agrāk un teikšu atkal – dievinu britu sabiedriskā transporta sistēmu, tā saucamo kultūru un cieņu pret līdzās sēdošajiem un cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām. Pēc tā, ko es un mamma piedzīvojām Rīgas svētku laikā, kādu attieksmi un izturēšanos redzējām pret cilvēkiem ratiņkrēslos un viņu pavadoņiem – es vispār vairs nevēlos savu kāju spert kādā autobusā. Punktu dienai, protams, pielika pašas negadījums tramvajā, kad lielā cilvēku skaita dēļ manu kāju iespieda tramvaja durvīs un izrāva gabalu no papēža. Štrunts ta par to, ka tā atgadījās, jo gadās visādi un es saprotu, ka cilvēkam liekas, ka atrodoties tuvāk durvīm pieturas divas pirms vajadzīgās, nodrošinās ērtāku izkāpšanu, bet tas, cik augstprātīgi atbild, kad pieklājīgi pavaicā, vai neatrastos salvete, jo, redz, te viens asiņo un smērē zemi… man trūkst vārdu! Viens no retajiem gadījumiem, kad gribējās izplūst asarās aiz tā, cik bezpalīdzīgi jutos (rokas pilnas ar maisiņiem, pašai salvetes nav un kājās sandalītes, kuras jāvelk pa grīdu,  citādi pilnas asiņu tās noslīdēs nost). Arī pieturā izkāpjot, kur iegādājos salvešu paciņu, un atrodoties tuvu ģībienam (asiņu bija patiešām daudz, turklāt savu iespaidu atstāja arī nesen nodotās asinis) neviens pats neapstājās, lai apvaicātos, vai viss ir labi. Pārsteidzoši, cik maz empātijas ir cilvēkos, kas labāk izvēlas kā slinkas lauvas Savannā turēties pa vējam un vērot vai upuris pats nenokritīs, nevis pienākt un uzdot šo vienkāršo jautājumu: “Vai Jums viss kārtībā? Varbūt palīdzēt tikt līdz pieturai?” Bet viss labi – latviete tak! Spēcīga un spējīga! Pārliecinājusies, ka abi vecāki ir katrs savā galā un līdz manīm netiek, sazvanīju draudzeni, kas tieši tikko ieradusies centrā un bija gatava mesties man pakaļ. Parunājām nedaudz un kļuva labāk, klibodama devos uz savu pieturu, kur apkopu savu brūci, cik nu labi varēju un noslēpu asiņainās vietas, lai nedod Dievs, kādam nepaliktu slikti redzot manu kāju, nedomādama, cik slikti metas man no cilvēku attieksmes un pretīgajiem skatieniem.

Autobusā, kopā ar kaimiņieni un viņas meitu un vēlak arī manu mammu, kas iekāpa citā pieturā, secinājām, ka reāli palīdz jau tikai tie, kas ir vecāki un kuriem bērni ir šajā pašā vecumā. Tad vēl ir tā saujiņa cilvēku, kas patiešām izprot situāciju un ir līdzjūtīgi vai vienkārši nedomā par saviem dienas plāniem, apstājās un palīdz, bet kuri man šajā dienā ceļu nešķērsoja, un tad ir visi pārējie, kuri piever acis uz dzīves skarbo realitāti un tic maģijai, ka tas, ko neredzi, nemaz neekistē. Paldies tiem pēdējiem, jo, kad izaugšu liela, nevēlos būt jums līdzīga! Tad labāk turpinu uzdzīt draudzenei šērmuļus par to, ka jāapstājas ceļa malā, lai pārliecinātos vai dzērājs grāvmalā ir vēl elpojošs un lēnām neatdod galus, nekā dzīvoju savos augstprātības un dievišķības augstumos, nolūkojoties lejup uz mirstīgajiem. Un paldies maniem vecākiem, kas jau kopš bērna kājas ir ierādījuši, kas ir līdzcietība un empātija, kas vienmēr liek domāt, vai “šodien ES neesmu tas cilvēks, kas var izdarīt labu?” Papēdis sadzīs, bet sirdsapziņa žvadzinās savas ķēdes vēl ilgi, klumburojot pa apziņas kambariem…

Ceļš uz jaunajām, pagaidu mājām

Katru reizi Londonā mani gaida jauni piedzīvojumi, jauni maršruti, nebijušas vietas. Šoreiz mājvieta man autrodas Londonas dienvidrietumos. Dzīvoju kopā ar superīgāko sievieti, kādu iespējams atrast, pat īsti nemeklējot. Kā jau vienmēr esmu teikusi – labās lietas pašas notiek! 🙂 Dzīvokļa saimnieci man ieteica ģimenes draudzene, kas pati nesen te bija viesojusies. Līdzīgās intereses, kolosālā izpratne par cilvēkam nepieciešamo telpu un attieksmi, interesantie stāsti par ceļojumiem, citu latviešu iepazīšana, kas šeit dzīvo jau vairākus gadus, kā arī vakariņas ar ārzemju draugiem – tas viss un vēl vairāk – man šo vietu liek uzskatīt par studentam piemērotu atpūtas vietu! 🙂 Pašai sava istaba, pašai savas atslēgas, ātrākais internets, kādu esmu lietojusi Anglijā, kā arī mājdzīvnieks, kas mājās pārvelkas tikai, kad izsalcis vai vēlas, lai papaijā – bezvārda melnais minka.

Uz šejieni braucu ar overgroundu – vilciens, kas pārvietojas (lielākoties) pa virszemi un, šķiet, bija pirmais brauciens ar tādu. Jutos lepna ar sevi, ka uzreiz spēju atrast, kur iegādāties biļeti, atrast vajadzīgo platformu, kā arī nelikt savai namamātei pārlieku kavēt viesības, kuras tika pārceltas nedaudz vēlāk manas vēlās ierašanās dēļ. Iepazinos ar superīgu meiteni, kurai no somas laukā rēgojās beisbola nūja (patiesībā softball, bet manam latviešu prātam tas pats vien ir, tikai tagad zinu, ka bumba ir lielāka izmēra un daži noteikumi ir citādāki). Jautāju, vai meitene vēl mācās vidusskolā vai jau aizsākusi studijas augstskolā, kas lika Kanādietei (ah…) smieties ilgi un dikti, jo izrādījās, ka šeit pārcēlusies no dzimtenes darba meklējumos un strādā par skolotāju jau 6 gadus. Nosarku, bet galu galā – kompliments tak! 🙂 Meitene parūpējās, ka skaidri zinu, kur man jākāpj laukā un izkāpa dažas pieturvietas pirms manis.

Pirmo vakaru šeit pavadīju iekārtojoties, izbaudot karstu vannu un baudot vientani, jo dzīvokļa īpašniece devās uz viesībām un uzticēja dzīvokļa pieskatīšanu. Šķiet, ka ideālāk nevarēja nemaz būt, jo pēc garā ceļa un sarunām gan vilcienā, gan lidmašīnā man negribējās vairs runāt (jā, iedomājies, ne?!) 😀 Ja, dzīvojot Birmingemā, man trokšņoja apkārt spāņi, tad šeit virs galvas mitinās trīs Kenijas pārstāvji, kam pie kājām piesieti betona kluči, jo tā vien liekas, ka ar tādiem bizo apkārt pa māju. Galvenais ir sevi pa dienu nogurdināt pietiekami vai arī aiziet gulēt gana agri, lai nejustos traucēta.

Lūk, cik garš ieraksts sanācis 🙂 Visa lielā sāpe par kāju ir izstāstīta un sajūtas ir iebalzamētas, dikti gribās pastāstīt par pirmo darba dienu, tomēr man jau drīz jātaisās uz savu maiņu, tāpēc nāksies atstāt uz citu dienu. Vakaros neesmu spējīga neko uzrakstīt, jo esmu pārāk nogurusi no sajūtu uzsūkšanas sevī, bet no rītiem gribas baudīt nelielo brīvo laiku. Atvainojos, ka nepiepildīju video pieminēto “mājas izrādīšanu”, kā arī kofera satura atrādīšanu, jo par pirmo iedomājos, ka tas nemaz nav tik forši, ka cilvēki zina, kā izskatās tur, kur tu dzīvo, turklāt tā ir sveša māja, bet par otro – sapratu, ka nav nemaz tik interesanti un orģināli :p Latvijas maize (3 kukuļi), končas, melnais Balzāms un trifeles kā suvenīri, kolosālākā pastkarte ar magnētu un uzšuve – Latvijas kontūra, Latvijas karoga krāsās, ko iegādājos tajā superīgajā suvenīru veikalā, ko pieminēju video. Nebija lēti, bet tiešām nekur citur neko tādu nevarēju atrast 😛 Tās, kopā ar končām, tiks manam otrajam sagaidītājam – portugāļu draudzenes, Lauras, brālim Dāvidam, pie kura mitināšos sava ceļojuma otrajā daļā 🙂

Ak, jā, gaidu atbildi no esmaja.lv, kam pirmajā dienā rakstīju rakstu par brīvprātīgo būšanu Olimpiskajās UN Paraolimpiskajās spēlēs, tomēr izskatās, ka tur vairs raksti netiek publicētu, tāpēc, ja nu zini, kādu, kas šādus rakstus labprāt ņem pretī un varbūt pamet arī kādu latu uz autora pusi, dod ziņu! Varbūt varam kaut ko sabīdīt, jo, cik skatos un klausos – tā patiešām ir NENORMĀLI KOLOSĀLA IESPĒJA! Turklāt nākamās spēles arī meklēs brīvprātīgos ar krievu valodas zināšanām, iespējams, ka manas zināšanas palīdzēt pārliecināt kādu citu, ka VAJAG pieteikties, vajag meklēt un vajag riskēt! Negribu teikt to klišejisko teicienu par to, ka “Vienreizēja dzīves pieredze”, bet… mazums 🙂 Turies un esi vesels! :*

Ceļojošā, optimisma un enerģijas pārbāztā varde,

Ieva

Advertisements

Kur Tev būs būt…?(!)


Jau vasarā iesākās mans “Bītlu gads”, jo sāku beidzot saklausīt kaut ko remotely līdzīgu tam, kas bija sākumā domāts dziesmu tekstos, un tā šim gadam arī būs turpināties – ar daudz vecas, fantastikas un aizkustinošas mūzikas, mani starp Angliju un citām zemēm (vēlams Latviju), jo plāni jau ir tā kā Napaleonam – pabūt visur, izdarīt visu 🙂

Vēl arvien gaidu ziņu no Olimpisko spēļu rīkotājiem un turu īkšķus (kožu vaigā un nervozi drasēju pa istabiņu), vai paņems vai nē… Tik ļoti gribās paveikt savā dzīvē kaut ko TĀDU, ko viennozīmīgi varētu pēc tam stāstīt saviem bērniem, un man vienalga, ka to varēs stāstīt vēl 70 tūkstoši citu cilvēku saviem bērniem, jo es nespiežu uz ekskluzivitāti, bet gan uz vienotību… 🙂 Vienu vārdu sakot – gribu, gribu, gribu…

Ar Bekingemas pili fonā

Jā, Anglija ir kaut kādā veidā mana zeme un, nē, ne jau tāpēc, ka latvieši tur būtu viena no biežāk sastopamajām tautām, bet gan tāpēc, ka tur ir kaut kāda maģija, tur ir klikšķis starp mani un to zemi. Man patīk kā britu tantiņas lamājas, kad domā, ka tās neviens nedzird, cenšanās uzturēt “tējas laiku” dzīvu, pieklājīgi autobusa šoferi, kas neizlamā Tevi no panckām par to, ka nesaproti, kur atrodies un kur kāpt ārā, pieklājīgi policisti, kas ne vien smaida, ieraugot cilvēkus, bet arī pieliec savu cepuri, kas skaitās lielākais cieņas izrādījums no viņu puses… Britu valoda, alus dzeršana “tējas pauzēs” (kamēr sievas dzer tēju, tikmēr vīri atnāk uz aliņu) un viss, viss cits…

Tagad arī daudz draugu mitinās šajā “mini-Amerikā” (Eiropas Brīvības un Sapņu pilsēta) – kas strādā, kas mācās, kas nespēj īsti izšķirties, kur vēlas palikt… Bet es beidzot esmu sapratusi, kur vēlos dzīvot ES. ES vēlos dzīvot tur, kur es zinu, ka man ir vislabāk! Nē, tā varētu arī nebūt Anglija vai Amerika, jo tur redz leilāki pabalsti un nodrošinājums, jo čakarē jau cilvēkus visur… ir jāmāk “atkost” sistēmu, lai Tev neuzmestu kāds un Tu zinātu kā sevi pasargāt, kādas ir Tavas iespējas un ko Tu vari darīt, pie kā vērsties…

ES vēlos dzīvot tur, kur es jūtos kā savējais, kur es varu iesākt ar savu dzīvi kaut ko vērtīgu, kaut ko darīt savas ģimenes un citu cilvēku labā un sapratu, ka mans trakojošais, brīvību mīlošais gars vēlas padzīvoties visur… :p un par Latviju, manu mīļo, dārgo Latviju, es sapratusi, ka ne jau patriotisma trūkst tiem, kas aizceļo, bet gan spēka cīnīties… un ES BŪŠU LATVIJĀ, lai tur vai kas (!!!), ja vien būs kas tāds ko es varu tai SNIEGT! Tā ir mana asinsbalss, kas mani sauc atpakaļ, tā ir mežu šalkoņa, par kuru nav jāmaksā, tā ir mammas un tēta valoda, kas mani uzrunā, tā ir mūzika un dziesmas, kas skandināmas klusumā, tā ir mana sirds un mana dvēsele, bez kuras es būtu klaidonis… tukšs, pelēks klaidonis…

Tagad tikai jāatrod tas, ko tai sniegt, jāpieaug un jāsāk kārtot ģēlas mājās… 🙂

Pirmā diena iekš UK.


Nekādi putekļi, pelni vai lietus neaizkavēja manu prombraukšanu. Anglijā ierados paredzētajā datumā – 28. aprīlī. Lidojums nebija viens no patīkamākajiem, jo vispirms nedaudz aizkavējāmies, jo dažs labs neieradās pietiekami laicīgi uz lidaparātu, kas manu jau tā sērīgo garastāvokli vēl vairāk nopietni pabojāja, jo no rīta ar mammu paēdām lidostas “Rīga” “Lido” filiālē pa 9 Ls… šo faktu, protams, uztvēra mana jūtīgā studenta dvēsele, jo tā mūsu kārtās ir milzīga nauda, turklāt nemaz tik garšīgi arī nebija! :p Pfff…

Ielidoju London Stansted un atklāju cik šausminoši labirinti ir šajā lidostā, cik šauri ir gaiteņi un cik pretīgas ir kāpnes, kad Tev ir jāstibī sava lielā soma augšup kādus pakāpienus četrdesmit, jo “slīdošās trepes” nedarbojas! Jā, atzīstu, šajā rakstā laikam no optimisma būs maz, jo tas ir par dienu, kad man nācās atstāt (kaut arī tikai uz trim mēnešiem) visu ierasto, pazīstamo un man svarīgo, pašai čortojoties par to, ka parakstījos uz kaut ko tādu… Bet nu… nemiera gars dīdīja, tad nu būs laba mācība man, mazajam šmurgulim…

Ar lielu un pulsējošu, nenormāli sāpīgu galvassāpi atradu ceļu laukā, vien nopriecājoties par to, ka šajā valstī man nebūs problēmu ar to, ka mani nesaprot, ja runāju angliski, un atradu autobusu. Nopirkusi biļeti un, turot to zobos, kamēr gaidīju autobusu, beidzot atļāvos nopētīt tā kārtīgāk visu apkārt esošo cilvēku klāstu – ļoti tumši indieši, mazliet gaišāki indieši, tumšādainie (teiktu, ka afroamerikāņi, bet šeit tā daļa par “amerikāņiem” laikam neder) – gan tumši, gan gaiši, gan mulati, kā arī arābi un musulmaņi, parastie, mazie, baltie cilvēciņi, kas šeit, Birmingemā, ir pavisam nelielā skaitā… Uzreiz tapa skaidrs, ka es ar savu bālo ādaskrāsu un blondajiem matiem izcelšos…

Ierāpusies autobusā, klusībā priecājos par skaistajiem, melnajiem sēdekļiem, kuriem katram ir pa drošības jostai, ko vēlāk nožēloju, jo autobusam sabremzējoties, aizmidzis cilvēks visu laiku slīdēja nost, bet siksna vilka atpakaļ, tāpēc sanāca saraustīta gulēšana. Brauciens bija paredzēts četrām stundām, bet beigu beigās – bija piecas! Galva sāp, kājas nav kur izstiept, ēstas ir tikai brokastis, visi brauc pa citu ceļa malu, apkārt skan visādas valodas tikai NE angļu un, ja arī atskan, tad vairs nav tāda īpatnēja akcentiņa, bet gan pamatīga, pilnīgi citādāka izloksne, kas, protams, uz manām ausīm atstāja šausminošu iespaidu! :p Sastopot kādu jaunu cilvēku, apvaicājos no kuras valsts viņš ir, jo reti kurš patiešām IR no šejienes…

Luton pieturā iekāpa daudzi citi braucēji un man blakus piesēda kāds indietis, kuram vārdu tā arī nepajautāju… (laikam sāku pārvērsties par sociāli mazliet noslēgtu cilvēku vai arī vienkārši patiešām nebija garastāvokļa runāties) Centos pēc iespējas vairāk/ilgāk gulēt, bet miegs no manis vairījās… Agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt nenovēršamajam – sarunai. Nebija tik traki, bet … likās dīvaini, ka man, cilvēkam, kuram ar visiem un vienmēr atrodas kaut kas par ko parunāt, bija tā jāpiepūlas, lai uzturētu parastu sarunu. Galvenokārt, runājām par ierastajām tēmām – kurš no kurienes ir, ko šeit dara un tamlīdzīgi, līdz tikām līdz man daudz noderīgākai informācijai – kādas ir cenas autobusiem, kā nokļūst līdz hostelim (puisis man izsauca taksi un pat piebiedrojās braucienā līdzi, lai pārliecinātos, ka mani nogādā īstajā vietā), kas ir svarīgākās vietas Birmingemā, no kā vajadzētu uzmanīties un tamlīdzīgi…

Nonākuši Birmingemā, izsaucām taksi un par piecām mārciņām, kas man likās traki lēti, jo braukāts tika daudz (Ieva nebija pierakstījusi pasta kodu, kas šeit ir DAUDZ svarīgāks par adresi), līdz sameklējām manu hosteli – “Hatters hostel” (ienāca prātā doma par Mad Hatter no Alises Brīnumzemē). Pa ceļam, kamēr meklējām īsto mājas numuru, nonācām pie lietuviešu veikaliņa, par kuru biju lasījusi jau citos blogos un biju nodomājusi uzmeklēt anyway… Tas man bija tāds mazais prieciņš! 🙂 Jutu, ka esmu pagalam nogurusi – no visas lielās nakts kravāšanas, skumjām, stresiņa un ceļošanas, kā arī to, ka optimisma un smaidīšanas šķidruma arī vairs nav daudz…

Pašā hostelī jau bija daudz jaukāk… Piereģistrējos, iepazinos ar Martu no Ungārijas, kura, uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, uzreiz man pastāstīja, ka šeit strādājot vēl viena meitene – Laura no Latvijas, kuru man gan diemžēl tā arī nesanāca satikt… Bet Martas smaids man uzlaboja garastāvokli un apziņa, ka gulta ir pavisam netālu mani darīja mundru. Istabiņā iepazinos ar meiteni no Skotijas, kas originally ir – guess! – no Indijas, bet bija jauka un ar labām angļu valodas zināšanām un rūpju pilnu skatienu, tāpēc savācos un biju jauka, kaut arī gribēju tikai ielīst karstā dušā un čučēt, čučēt, čučēt…. :p

Nočāpoju lejā, palietoju internetu, noskatījos ar austrālieti un diviem puišiem no Holandes “Simpsonu” sēriju un sajutos jau kā cilvēks, nedaudz ieēdu mūsu pašu saldskābo maizīti (paldies, Mamm!) un jutu to “warm and fuzzy feeling”… Papļāpāju istabiņā ar visām dāmām, beidzot tiku savā ilgi kārotajā dušā un viss – ielīdu gultā un atslēdzos, uzreiz! Tāpat kā izslēdzot gaismas slēdzi… Klikt!

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site