Pirmā diena iekš UK.


Nekādi putekļi, pelni vai lietus neaizkavēja manu prombraukšanu. Anglijā ierados paredzētajā datumā – 28. aprīlī. Lidojums nebija viens no patīkamākajiem, jo vispirms nedaudz aizkavējāmies, jo dažs labs neieradās pietiekami laicīgi uz lidaparātu, kas manu jau tā sērīgo garastāvokli vēl vairāk nopietni pabojāja, jo no rīta ar mammu paēdām lidostas “Rīga” “Lido” filiālē pa 9 Ls… šo faktu, protams, uztvēra mana jūtīgā studenta dvēsele, jo tā mūsu kārtās ir milzīga nauda, turklāt nemaz tik garšīgi arī nebija! :p Pfff…

Ielidoju London Stansted un atklāju cik šausminoši labirinti ir šajā lidostā, cik šauri ir gaiteņi un cik pretīgas ir kāpnes, kad Tev ir jāstibī sava lielā soma augšup kādus pakāpienus četrdesmit, jo “slīdošās trepes” nedarbojas! Jā, atzīstu, šajā rakstā laikam no optimisma būs maz, jo tas ir par dienu, kad man nācās atstāt (kaut arī tikai uz trim mēnešiem) visu ierasto, pazīstamo un man svarīgo, pašai čortojoties par to, ka parakstījos uz kaut ko tādu… Bet nu… nemiera gars dīdīja, tad nu būs laba mācība man, mazajam šmurgulim…

Ar lielu un pulsējošu, nenormāli sāpīgu galvassāpi atradu ceļu laukā, vien nopriecājoties par to, ka šajā valstī man nebūs problēmu ar to, ka mani nesaprot, ja runāju angliski, un atradu autobusu. Nopirkusi biļeti un, turot to zobos, kamēr gaidīju autobusu, beidzot atļāvos nopētīt tā kārtīgāk visu apkārt esošo cilvēku klāstu – ļoti tumši indieši, mazliet gaišāki indieši, tumšādainie (teiktu, ka afroamerikāņi, bet šeit tā daļa par “amerikāņiem” laikam neder) – gan tumši, gan gaiši, gan mulati, kā arī arābi un musulmaņi, parastie, mazie, baltie cilvēciņi, kas šeit, Birmingemā, ir pavisam nelielā skaitā… Uzreiz tapa skaidrs, ka es ar savu bālo ādaskrāsu un blondajiem matiem izcelšos…

Ierāpusies autobusā, klusībā priecājos par skaistajiem, melnajiem sēdekļiem, kuriem katram ir pa drošības jostai, ko vēlāk nožēloju, jo autobusam sabremzējoties, aizmidzis cilvēks visu laiku slīdēja nost, bet siksna vilka atpakaļ, tāpēc sanāca saraustīta gulēšana. Brauciens bija paredzēts četrām stundām, bet beigu beigās – bija piecas! Galva sāp, kājas nav kur izstiept, ēstas ir tikai brokastis, visi brauc pa citu ceļa malu, apkārt skan visādas valodas tikai NE angļu un, ja arī atskan, tad vairs nav tāda īpatnēja akcentiņa, bet gan pamatīga, pilnīgi citādāka izloksne, kas, protams, uz manām ausīm atstāja šausminošu iespaidu! :p Sastopot kādu jaunu cilvēku, apvaicājos no kuras valsts viņš ir, jo reti kurš patiešām IR no šejienes…

Luton pieturā iekāpa daudzi citi braucēji un man blakus piesēda kāds indietis, kuram vārdu tā arī nepajautāju… (laikam sāku pārvērsties par sociāli mazliet noslēgtu cilvēku vai arī vienkārši patiešām nebija garastāvokļa runāties) Centos pēc iespējas vairāk/ilgāk gulēt, bet miegs no manis vairījās… Agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt nenovēršamajam – sarunai. Nebija tik traki, bet … likās dīvaini, ka man, cilvēkam, kuram ar visiem un vienmēr atrodas kaut kas par ko parunāt, bija tā jāpiepūlas, lai uzturētu parastu sarunu. Galvenokārt, runājām par ierastajām tēmām – kurš no kurienes ir, ko šeit dara un tamlīdzīgi, līdz tikām līdz man daudz noderīgākai informācijai – kādas ir cenas autobusiem, kā nokļūst līdz hostelim (puisis man izsauca taksi un pat piebiedrojās braucienā līdzi, lai pārliecinātos, ka mani nogādā īstajā vietā), kas ir svarīgākās vietas Birmingemā, no kā vajadzētu uzmanīties un tamlīdzīgi…

Nonākuši Birmingemā, izsaucām taksi un par piecām mārciņām, kas man likās traki lēti, jo braukāts tika daudz (Ieva nebija pierakstījusi pasta kodu, kas šeit ir DAUDZ svarīgāks par adresi), līdz sameklējām manu hosteli – “Hatters hostel” (ienāca prātā doma par Mad Hatter no Alises Brīnumzemē). Pa ceļam, kamēr meklējām īsto mājas numuru, nonācām pie lietuviešu veikaliņa, par kuru biju lasījusi jau citos blogos un biju nodomājusi uzmeklēt anyway… Tas man bija tāds mazais prieciņš! 🙂 Jutu, ka esmu pagalam nogurusi – no visas lielās nakts kravāšanas, skumjām, stresiņa un ceļošanas, kā arī to, ka optimisma un smaidīšanas šķidruma arī vairs nav daudz…

Pašā hostelī jau bija daudz jaukāk… Piereģistrējos, iepazinos ar Martu no Ungārijas, kura, uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, uzreiz man pastāstīja, ka šeit strādājot vēl viena meitene – Laura no Latvijas, kuru man gan diemžēl tā arī nesanāca satikt… Bet Martas smaids man uzlaboja garastāvokli un apziņa, ka gulta ir pavisam netālu mani darīja mundru. Istabiņā iepazinos ar meiteni no Skotijas, kas originally ir – guess! – no Indijas, bet bija jauka un ar labām angļu valodas zināšanām un rūpju pilnu skatienu, tāpēc savācos un biju jauka, kaut arī gribēju tikai ielīst karstā dušā un čučēt, čučēt, čučēt…. :p

Nočāpoju lejā, palietoju internetu, noskatījos ar austrālieti un diviem puišiem no Holandes “Simpsonu” sēriju un sajutos jau kā cilvēks, nedaudz ieēdu mūsu pašu saldskābo maizīti (paldies, Mamm!) un jutu to “warm and fuzzy feeling”… Papļāpāju istabiņā ar visām dāmām, beidzot tiku savā ilgi kārotajā dušā un viss – ielīdu gultā un atslēdzos, uzreiz! Tāpat kā izslēdzot gaismas slēdzi… Klikt!

Birmingham, here I come! ;)


(07.04.2010, papildináts: 26.01.2015)

Atkal par vienu dienu mazāk līdz brīdim, kad došos uz Angliju… nu jau kopskaits ir sarucis līdz 20 dienām… Ak, Dies! Nav jau pirmā reize, kad dodos prom no mājām, bet šī ir pirmā reize, kad dodos prom uz tik ilgu laiku un pilnīgi bez poņas, ko es darīšu, kur es dzīvošu, ar ko dzīvošu, ar ko strādāšu kopā u.tml. Turklāt vieta ir pavisam nepazīstama, cilvēku daudz… grr… Izklausos pēc zaķpastalas, ne? Nu re – mācība nr.1.  – uzmanies ar to, ko Tu vēlies, jo tas VAR piepildīties! 😉 Uz Angliju gribēju nu jau krietnu laiciņu un tagad šis sapnis ir piepildījies un man nekas cits tikpat biedējošs nenāk prātā…

Bet nu ir jau arī pāris everģēlības prātā, daži cilvēki, ko satikt … Lasi te!

Kas to būtu domājis, bet patiesībā Birmingemā būs patiešām DAUDZ ko darīt, redzēt un censties “noķert” … Es pat nepaspēju iekš topa ielikt kaut ko par Liverpūli un “The Beatles” muzeju vai pat ar nelielu vārdiņu pieminēt “Stradford upon Avon” ar visu slaveno Mr. Šekspīru vai nelielo, bet vēsturiski kulturālo pilsētiņu ar nosaukumu “Bath” (jā, jā, gluži kā “vanna” 😉 ) vai Anglijas dzīves un uzdzīves epicentru – Londonu… Nu, jau šķiet, ka būs grūti atrast brīvo laiku, lai patiesi TO VISU arī apskatītu, jo nemaz vēl nezinu, cik daudz laika un enerģijas patērēs mans darbs iekš “Brit Asia TV”…

Patiesi būs jālūdz, lai visik tur īkšķus un sūta man Latvijas našķus un rupjmaizi, Rakveres cīsiņus un ievārījumus pa pastu, lai pietiktu naudiņas apskatīt visus Anglijas brīnumus un skaistumus… Nevar takš nodzīvot zemē trīs mēnešus un ne vella neredzēt, ne? 😉

Aye! Mans liekās uz auss, jo nu jau ir 4.15 un taustiņi sāk pazust… 😀

 

Turpinájums: Tātad… vairs nav daudz palicis – vien trīs nedēļas, līdz mazais, nekrietnais hameleoniņš būs pametis šīs daiļās Latvijās āres… 😦 Uzmācas neliela nostaļģija un ilgas, bet nu ir jāsaņemas!

Pirmā problēma rodas tajā aspektā, ka man šodien atteica dzīvesvietu, kas atradās pieņemamā attālumā no manas prakses vietas, turklāt vēl pa pieņemamām cenām… grrr…

Otrā problēma radās tajā brīdī, kad atbilstošajos datumos vairs nespēju sameklēt nevienu citu hosteli vai kaut ko daudz maz pietuvinātu tam, kas man derētu uz nedēļu… Labās ziņas ir tādas, ka vismaz uz vienu nakti MAN IR kur palikt, bet pēc tam … tumša bilde… ĻOTI iespējams, ka dzīvošu zem tilta (pozitīvais aspekts ir tāds, ka man nebūs daudz mantu līdzi, tāpēc nebūs tik grūti pārvietoties) vai arī izmantošu leģendāros couchsurfing pakalpojumus… Who knows? Man vēl ir trīs nedēļas laika! 😉

Labās ziņas ir tādas, ka Projekts “Porto” ir APSTIPRINĀTS!!! Nu, jau ir apstiprināts pilnībā, kas nozīmē to, ka es un vēl viena burvīga dāma ar vārdu Laura dosimies iekarot portugāļu sirdis, apgūt feino valodu, baudīt kultūru un apgūt multimedijus un, protams, protams, ziņot JUMS par to visu jauno un feino… 😉

Lai veicās arī TEV!

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site