Ne kārtējā Jaunā gada apņemšanās jeb bloga reinkarnācija


10698399_10205227932117897_2261197604734557778_nAtsākt rakstīt blogu NAV mana Jaunā Gada apņemšanās, līdz ar to ir cerība, ka pieturēsies 🙂 Bieži esmu atgriesusies pie domām par to, kāpēc neturpinu rakstīt blogu un vairāk kā tikai bieži esmu atvērusi šo vietni, blenzusi uz ekrānu, pielikusi pirkstus pie klaviatūras un … neko … Absolūti NEKO – ar lielajiem burtiem!!!

Es domāju, ka neapzināti esmu pieturējusies pie pašas galvenās domas, kādēļ es sāku rakstīt blogu – sākotnēji tas bija paredzēts manu Erasmus aktivitāšu dokumentācijai, tad mēs tā pa īstam  sadraudzējāmies un arī Latvijā esot, turpināju rakstīt. Tomēr tādā lielajā bildē tā bija vietne, kur stāstīt par labām lietām, pozitīviem cilvēkiem, lieliem un košiem sapņiem, to piepildījumu un nenormālo gandarījumu, ko viens cilvēkbērns var just apzinoties, ka ir nonācis īstajā vietā, īstajā laikā.

Godīgi?! Es Londonā nedaudz pazaudēju šo spožumu. Un, šķiet, ka neapzināti biju uzrakstījusi bloga atvadas vienā no iepriekšējiem ierakstiem (spied: šeit, lai lasītu), bet to es pamanīju pavisam nesen, pārlasot saraksīto.

Lai gan par dzīvi Londonā sūdzēties patiesi nevaru, jo laiks tika pavadīts gan palīdzot ģimenei, gan izplešot savus spārniņus, gan iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, par kuriem varu teikt – daļu nekad vairs savā dzīvē nesatikšu un paldies Dievam! bet par dažiem īpašiem personāžiem, par kuriem velāk varēsi arī lasīt, es varu apzvērēt, ka tie noteikti paliks draugi uz mūžu – lai tur vai kas! Bet tomēr Londonā pavadītais laiks ir bijis smagākais dzīves posms manā līdzšinējā dzīvē. Ironiski, bet izskatās, ka Skotija būs vēl smagāks!

Bet atpakaļ pie bloga, jo par visām augšupejām un lejupslīdēm rakstīšu vēlāk…

Viss rakstītais ir jāuztver ar pozitīvisma piegaršu, nelielu ironijas devu, citreiz pat sarkasmu, bet pavisam noteikti labskanīgās un košās krāsās! Lai, kas arī nebūtu noticis, lai kādiem cilvēkiem es arī nebūtu pateikusi ardievas, pagājušais gads ir bijis viens no maniem labākajiem – es uzkāpu savā pirmajā kalnā, satiku sen neredzētus draugus Soču 2014 Paraolimpiskajās spēlēs un fočējos ar Putinu (interesants stāsts, starpcitu), ar vienu kāju pabiju Āzijā (Stambulas Āzijas daļā), esmu sastapusi kolosālus un nepārspējamus cilvēkus, nokārtojusi burāšanas apkalpes sertifikātu un pierādījusi sev, ka spēju izturēt spriedzi un domāt vēsu prātu kritiskos apstākļos gan kalnos, gan uz ūdens. Dzimšanas dienu atkal aizvadīju jaunā vietā un izmēģināju … ehm… pleznas niršanā un pirmo reizi uzkāpu klintī bez stiprinājumiem, noskrēju 10933928_10205714888731508_7017721079002167324_n (1)20km sacensībās, pārvarot piecpadsmit dažādas grūtības šķēŗšļus kopā ar savām “māsām” – Alisi un Līsu, kopā arī apceļojām Norvēģijas vidieni un kāpām ledājā, laivojām pa kalnu upēm un peldējām fjordā (arī par to – speciāls stāsts), kam sekoja lielās asaras un šķiršanās, jo pārcēlos mācīties uz Skotiju. Vēl pēdējais kopīgais brauciens bija Dublina, bet visus Ziemassvētkus un Jauno Gadu nostrādāju.

Man raudāt gribas, cik ļoti man pietrūkst šo cilvēku, cik ļoti kārojas dienas pavadīt kāpjot kalnos un smieties līdz vēdera krampjiem kopā ar savu jauno ģimeni. Par to arī būs tie nākamie ieraksti – par to, kā, pametot mājas, vari atklāt sevī spēku un enerģiju ne tikai neskumt un darīt, kas darāms, bet arī izveidot tādas draudzības saiknes, kas pat sapņos nav rādījušās. Stāsti par piedzīvojumiem, par jaunatklātām prasmēm un to, kā reizēm arī nabadzīgajiem noveicās… Eh, bet visā visumā – man patiešām vienkārši veicās un lielākoties tā veiksme seko manās pēdās tieši saistībā ar cilvēkiem. Īstie cilvēki + īstajā laikā = veiksmīgākā kombinācija!!!

Un, šķiet, esmu pateicību parādā visiem labajiem gariem! xxx

Latvietis ar lielo “L”


Mana pieeja interneta tīmeklim un datoram vēl arvien ir ierobežota, tomēr šodien smēlos dziļu, nepārspējamu un spēcīgu motivāciju un prieka devu no citiem latviešiem, latviešiem, kurus man gribētos saukt par LATVIEŠIEM ar lielajiem burtiem. Iemesls, kāpēc šodien šāda veida motivācija un “spēriens pa dupsi” bija tik svarīgs, ir tas, ka, dzīvojot prom no mājām, prom no Latvijas, pēdējā laikā sajūtas ir arvien nomācošākas. Pat par spīti labajiem laikapstākļiem un spēcīgajai veselībai. Ir dīvaini apjaust, ka dzīvo tik lielā pilsētā, kur ir tik daudz draugu, bet jūties tik sasodīti maziņš, vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Arī apziņa, ka šobrīd nevaru atļauties studēt tālāk (gan laika, gan finanšu ziņā), mazliet grauj ikdienā tik ierasto optimismu un pārliecību par sevi, tāpēc uzmeklēju divus blogus, kam sekoju un izlēmu padalīties. Pēdējā laikā arī tiem, kas vēl mīt mīļajā Latvijā, ir sācies mazliet jūtams depresijas vilnis (es gan ceru, ka tas mainīsies līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem), tāpēc ceru, ka šie stāsti uzmundrinās un sapurinās tā labi kārtīgi!

Beta_un_Martinsh_NepalaGandrīz ikvienam Valmieras studentam, kas uzsācis savas studiju gaitas ap 2007. gadu, ir zināms Vīgantu pāris (Mārtiņš un Elizabete) un viņu uzturētais blogs (bilde no bloga, Elizabetes un Mārtiņa īpašums). Abi vairākus mēnešus pavadījuši Nepālā, strādājot par brīvprātīgajiem (par pašu līdzekļiem, nevis organizāciju apmaksātā darbā ar kabatas naudu un istabu dzīvoklī) skolā, mācot bērnus un dzīvojot vietējā ģimenē. Negrasos atstāstīt viņu piedzīvojumus, jo ticu, ka daudz feināk ir uzzināt no viņiem pašiem, vai vismaz lasīt viņu piedzīvojumus blogā “Vīganti Nepālā”.

Ne tikai abu sirsnība un nesavtīgais mērķis mani iedvesmo, bet arī skaudrā patiesība par dzīvi un to, cik sīksti patiesībā esam mēs paši, kādas ir mūsus robežas, spējas un uz ko esam spējīgi, ja vien tā labi gribam. Un šie abi jaunieši gribēja, nu ĻOTI!!! Lieki piebilst, ka kaut kas tāds ne kuram katram būtu pa spēkam un ne kuram katram būtu vēlme ko tādu darīt, taču tieši tas šo pāri padara īpašus un svētītus ne tikai ar krāšņo draugu pulku un piedzīvojumu lādīti, bet arī vienam ar otru. Super-pāris, super piedzīvojums, super bildes un super-liela-iedvesma citiem, tajā skaitā arī man! LIELS PALDIES abiem, ka neslinkoja un dalījās savos iespaidos, līdzībās un atšķirībās arī ar mājās palikušajiem, bija ļoti interesanti lasīt un just līdzi! Žēl, ka neizdosies tikt uz bilžu vakaru, jo labprāt gribētu uzzināt vēl šo un to vairāk par īstenā brīvprātīgā dzīvi. Novēlu visu to labāko!

 

IMG_1731-300x224Otrs blogs (100latviesustasti.lv), kas man pēdējā laikā ir palīdzējis samierināties ar dzīves niansēm, cilvēkiem un pienākumiem, kas piederās pieaugušo dzīvei. Ieraksti ir nodrošinājuši izpratni, ka, nu, neesmu es viena pati savās likstās un nelāgajās sajūtās, bet mūsu ir krietni daudz! Attāluma šķirti, bet vienoti savā tautībā, ilgās un mīlestībā pret dzimteni, vēlmē atgriezties, meklējot veidus kā DZĪVOT (nevis eksistēt) un cenšoties to visu apvienot ar savu sapņu realizāciju un iespēju būt kopā ar sev mīļajiem.

Autori ir divi puiši, kas man personīgi nav pazīstami, bet lasot rakstīto ātri vien sāk likties, ka seni draugi. Šķiet, ka šāda rakstīšanas maniere mani arī visvairāk piesaistīja šim blogam. Ir gan lietas, kas varētu būt citādāk izveidotas, bet tas jau paliek pašu puišu ziņā – viņu darbs, viņu piedzīvojums, viņu stāsts! 🙂 Bet nu super ideja! Apsveicu par izdomu, kreativitāti un vēlu visu to pašu labāko! Lai izdodas piepildīt sapni! Un ceru, ka, ja būs vairāk to latviešu, ka tomēr neapstāsies pie skaitļa 100… Interesanti paraudzīties, kādos zemes nostūros tikai nemīt mūsu ciltsbrāļi un māsas… Lūk, neliela daļa no 5. ieraksta viņu blogā (par modeli Līgu):

“..Tāda ir pasaules kārtība, ka cilvēkiem materiālā stabilitāte nepieciešama pilnvērtīgai funkcionēšanai. Un, apgūstot citas kultūras, mēs varam labāk ieraudzīt savējo, nereti atklājas līdz tam nepamanītas nianses. Tam visam klāt – jebkura papildus valoda padara mūs daudz bagātākus. Bet neviens tevi negaidīs tā nekur, kā gaida mājās. Jo, lai arī mūsdienās tehnoloģijas paver iespēju būt ekrāna attālumā no saviem mīļajiem, sazināties ar tiem ik dienas, kā atzīst arī Līga – ne jau sarunas ir tas, pēc kā ilgojies visvairāk. Tā ir klātesamības sajūta, kas pietrūkst..”

 

Lai jauki lasās, draugs!

 

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site