Par attālumiem…


Interesanti, cik bieži man ir gribējies beidzot, tak, kaut ko ierakstīt šajā kastītē, tomēr pēdējais pusgads ir izsmēlis mani pilnībā – fiziski, garīgi, emocionāli un radoši. Lai gan šķiet, ka beidzot esmu iedzīvojusies savā jaunajā dzīvē, vēl arvien ir sāpīte par lietām un cilvēkiem, kas atstātas Latvijā. Patiesībā nē – sāpes ir tikai par atstāto Latviju un cilvēkiem.

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Teikšu godīgi, lai cik tuvi draugi man dažs labs arī nebūtu, es kādu laiku izvairos no tiem, kad jau kārtējo reizi tiek pajautāts, kad tad būšu atpakaļ, kāpēc nebraucu ciemos, kāpēc neesmu tur, Latvijā? u.tml. Dārgie, es jau pabiju ciemos Latvijā. Satiku ne gluži visus tos, ko būtu gribējies – dažas nožēlas ir palikušas, piemēram, par Baibām, manu draudzeni Žeņu, dažiem radiem un vēl čupām koju draudziņu un citiem, ko varbūt ātrumā tagad nespēju iedomāt – taču ar to arī viss beidzās… ar cilvēkiem. Latvijai vairs nejūtos piesaistīta citu iemeslu dēļ. Esmu izvēlējusies savu pasaules klaidoņa lomu. Pirmo reizi dzīvē baudu to, ka nekas nav ieplānots un pēc tam, kad būšu piepildījusi savas pēdējās saistības, varu atspert pasaules durvis plaši vaļā! Un, jā, to es gaidu ar nepacietību! Nevaru sagaidīt, kad kļūšu par īstenu pasaules pilsoni, uzsūcot citu stāstus košos un krāsainos, apskatot pasaules piemirstos nostūrus un liekot lietā ceļā iegūtās zināšanas. Beidzot mani noklusētie sapņi sāk piepildīties un mani pārsteidz, cik smagi ir atzīt, ka tie nav saistīti ar mājām… Ja neskaita, protams, to, ka nevienu pašu brīdi neesmu plānojusi audzināt savus bērnus vai barot zemi ar savu augumu kur citur kā vien Latvijā. Šobrīd tas ir arī viss! Pārējais paliek neizplānots, neizlemts…

Šodien izlasīju vēl neizlasītos bloga ierakstus savai draudzenei un viens konkrēts ieraksts iespēra man pa pēcpusi:

“Es nebiju domājusi, ka vientulība elpos man vairs ne tik pakausī, bet jau sejā. Nē, es nerunāju par burtisku vientulību – kā naftas meklētājam tuksnesī, kuram nepieciešams tikai mazs ūdens avotiņš. Es runāju par vientulību izstiepstākā nozīmē. Tev taču ir draugi? Draudzīgi paziņas, kurus gribi paturēt savā redzeslokā. Varbūt ne gluži katru otro dienu kopā tēju dzert vai šņabi, bet apzināties, ka akūtas nepieciešamības gadījumā jūs šķir tikai viens divi rajoni. Nevis valstis un okeāni. It kā jau visi modernās dzīves gadžeti jūs patur gandrīz blakus. Bet tas nekad vairs nebūs tā, divos naktī, tavā virtuvē, cigarete un tēja un izrunāta sirds.” (Atsauce šoreiz netiks pielietota, jo zinu, ka autors tā labprātāk gribētu)

Tieši tā šobrīd jūtos es…

Dzirdu, cik daudzi lād Angliju un citas zemes, jo mūsējie pazūd un daļa vairs nekad neatgriežas… Mans GAP year sākās ar nepieciešamību pēc nedaudz lielākām naudas summām, ko es uzskatu VAR sapelnīt arī mūsu latvju zemē, tomēr tas prasa nedaudz vairāk pacietības, laika un atteikšanos no jebkādas normālas dzīves iespējām (nerunāju par ballītēm un alkoholu, cigaretēm un citām “nepieciešamībām”, bet gan normālu kafijas padzeršanu ar omi svētdienās, ko neviena no mums nevar atļauties, par dāvanām māsīcas mazajiem vai lielo pastkaršu lērumu nosūtīšanu). Tagad mans brīvais gads izvēršas par pārbaudījumu gadu. Sevis pārbaudīšanu. Par robežu un spēju izzināšanu. Un viens no svarīgākajiem aspektiem ir tas, ka ar visu galā jātiek vienai. Draugi ir nenormāls atbalsts ikvienā dzīves situācijā, tomēr, ja draugi ir tūkstošiem kilometru tālu prom, tad vienīgais cilvēks, uz kuru paļauties esi Tu pats… un izskatās, ka tas arī ir tas, kas man šobrīd ir bijis vajadzīgākais (ir gan kāds izņēmums, kurš nevēlētos, lai viņu piemin, tomēr… nespēju nepateikties!)

Un vēl… šis ir ČŪSKAS GADS! Lielākoties neticu nedz horoskopiem, nedz pareģojumiem, tomēr… kopš februāra sevī jūtu kūsājam vairāk enerģijas (pilsēta arī palīdz), vairāk ideju (jo trakākas, jo labākas!) un daudz, daudz vairāk apņēmības! ŠIS IR MANS GADS, ka es jums saku! Pirmās gada apņemšanās jau ir piepildītas – darbiņu Anglijā atradu (vienas nedēļās laikā, turklāt tādu, kas vēl aizvien sagādā prieku!), Latvijā pabiju, Evucīša izlaidumu apmeklēju, draudziņus satiku, Cukurballē padancāju, pa Zviedriju pat pamanījāmies paklaiņot, esmu godīga un atklāta pret sevi un savām vēlmēm (pie tā gan vēl nāksies mazliet rūpīgāk piestrādāt), beidzot došos apciemot pilsētu, kur mana sirds un, šķiet, ka arī dvēsele, mīt – Porto, vasarā ieplānots (jau biļetes iegādātas) apciemot sen neredzētus radus un esmu atkal piesaistīta žurnālistikai, turklāt kas ir pavisam dīvaini – Latvijā. Jā, laiku pa laikam mana balss ir un būs dzirdama Latvijas Radio 1 🙂 (Šis ir vēl viens piemērs no sērijas “Nekad nesaki nekad!”)

Tagad tikai vēlos tādus nieciņus kā jaunu datoriņu un vēl šo un to, lai pilnībā varētu izmantot savu potenciālu un iegūtu jaunas iemaņas. Es jau tagad berzēju ķepiņas, jo ir saštukots tik nenormāli daudz kas!

253796_10151565459822938_1241751128_n

Man pašai iet ļoti, ļoti labi! Būtu kauns sūdzēties! Jā, veselība šobrīd pieklibo, tomēr tas tāds neliels misēklis. Dzīvokļa biedri ir Madeirā, atpūšas, bet es esmu palikusi darbos un mazo suņa jaunkundzīti pieskatīt 🙂 Darbā viss ir lieliski – cilvēku ir daudz, līdz ar to laiks paskrien nemanot, darba kolēģi ir fantastiski (bilde no darba ballītes karaoke bārā) un šobrīd veido grupiņu no man svarīgākajiem cilvēkiem šeit.

Esmu atsākusi peldēt un ik pa laikam uzņemu savus Latvijas draudziņus. Esmu iekrājusi lielu daudzumu grāmatas angļu valodā, plus ieskatījusies komiksos (ja zini, ka naudas nav, tad labāk nemaz nesākt – iesūc sevī ļoti āri), kā arī atvedu līdzi savus vēstures pierakstus (Paldies skolotājai Butulei 🙂 ), lai atkārtotu vēstures svarīgākos aspektus un nekristu kaunā, ja kāds man kaut ko pavaicā par notikumiem Latvijā (Kā nekā amerikāņu restorānā strādāju un apbrīnojami, cik daudzus interesē notikumi Latvijā). Nenormāli gaidu pavasari – kleitas arī jau ir savestas, tagad tik katru dienu nolūkojos ar kāru aci, bet ziema kā ievilkusi mūs savos nagos, vaļā laist i netaisās.

Zemāk saliku dažus attēlus no sava LV apciemojuma. Diemžēl pie tā, ka nesatiku vairāk savējos un tā arī no sirds neizballējos bija vainojams saķerts vīruss, no kura man izdevās atbrīvoties vien 2 dienas pirms atgriešanās, bet ko nu tur daudz nožēlot. Dzīve ir skaista un viss, kas notiek, notiek uz labu! Šobrīd tam ticu vairāk kā jebkad!

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

IMG_0030

Vai kādam vēl komentāri vajadzīgi? (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013): es, pati gaviļniece un Maijiņa (trūkst Solvitas, kuru es iefotoshopēšu tiklīdz man būs jauns dators) jeb labākais Z-koju 207. sastāvs.

Lost in Sweden (Februāris, 2013)

Lost in Sweden (Februāris, 2013): Edvards, Ilžuks un Didzis, bet priekškadrā briesmīgā seja pieder pašam autoram

 

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Jolantiņa, aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

Jolantiņa un aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

 

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site