Otrā Londonas elpa


Deviņi mēneši aizvadīti šajā brīnumainajā pilsētā, bet iepazīti varētu būt kādi procenti 5 (labi, ja)…

Trīs dienas esmu pavadījusi ar jauniegūtiem draugiem no Vācijas, kas atvēra to otro Londonas elpu priekš manis. Pusdienas, kas izvērtās jaunā draudzībā, vakariņas, kas noved pie kopīgas dzērienu baudīšanas un dzīves kvalitātes salīdzināšanas starp Vāciju, Poliju, Indiju, Latviju, Ganu, Angliju un ASV, šotiņi, kas aizsāk “strūklaku piedzīvojumu”  (no sava Bucket List beidzot varu izsvītrot stāvēšanu zem Marble Arch krāsainajām strūklakām), gara nakts pastaiga smieklu un čalu plīvurā, kas beidzas mazā viesnīcas istabiņā, kur dāmas atlūzt uz grīdas, bet puiši kā nosisti šņākuļo uz gultas. Karstums mocīja pilnīgu visus, līdz ar to nakts mierā ik pa laikam bija dzirdamas gan čalas, gan joki un smiekli par kāda krākšanu vai dīvaino gulēšanas pozu.

Kam brīvdiena, kam uz darbu?! Walk of Shame pa ceļam uz darbu un kolēģes komentārs, ka mugurā tā pati vakardienas kleita 😀 Dzīvokļa biedrenes laipnība atvedot jaunas drēbes no mājām, dubultā maiņa, kiķinot par visu un visiem (laikam alkohols vēl asinīs) un cenšoties pārāk bieži neskatīties pulkstenī, lai ļautu laikam skriet vēja spārniem. Vakara pirmā daļa ar Franču draugiem, kas ieradušies gan atrādīt savu otro pusīti, kas ciemos atbraukusi, gan vienkārši nosvinēt savas māsīcas dzimšanas dienu. Un tas, kā tas viss apvienojumā ar menedžera pēdējo darba dienu izvērtās par labāko vakaru Londonā. Sarunas un smiekli, dejas bārā, dzērienu jūra un vēl vairāk dejas, vēl vairāk smiekli un dejas līdz slēgšanai… Nakts kebabi, nakts autobusi un “zaļās pieturas”  meklēšana parkā, kas aizslēgts. Rāpšanās pāri divmetrīgam nožogojumam garā kleitā, somas saplēšana un jaunas rētas iegūšana, kad stipras rokas laicīgi noķer un paglābj no riktīgas nomaukšanās uz sejas. Pazuduši draugi, neliels uztraukums un kārtējā garā pastaiga, jo dažs labs ir ietiepīgs (loģiski, ka es) un nevēlas ņemt taksi, nedz arī rikšu 😀 (cenu gan mēģinājām nokaulēt, though… just in case!)

Tā apjausma, ka ir par vēlu pat nakts autubusam, jo jau aust gaisma… beidzot atrasts pazudušais draugs, kas sev laiku kavē pie viesnīcas durvīm ar diviem arābiem no Dubajas, un priecīgs smaida, ka ar mums ar viss ir kārtībā, piesēšana uz dīvāna, gaidot iespēju tikt uz tualeti, bet pamošanās uz grīdas (atkal), tajā pašā kleitā vairākas stundas vēlāk. Improvizētas “brokastis gultā” (nezinu, vai skaitās brokstis gultā, ja nav gulēts gultā, bet nu okay… lets let that slip!).

Brauciens mājās, lai pārģērbtos, ieietu dušā un savāktu mantiņas jaunai dienai. Camden Town šopings kungiem un viņu radiem un draugiem. Tiku pie krekliņa, kuru gribēju jau, kopš pirmās reizes, jo pamanījos uzliet Sangriju 😀 Kolosāli skati, daudz cilvēku un jaunas idejas jauniem pirkumiem un iekārojamām lietām. Iegādāts vīns un stundas kājāmgājiens solīto 15 minūšu vietā, meklējot London Zoo un Regent’s Park. Metām visu pie malas un devāmies uz to pašu Hyde Park, kas patiesībā bija Kensington Gardens 😀 Ūdenspīpīte, vīna pudele un alus, frisbijs un mana kā wing-man testēšana (nocopēju puišiem meiteni vārdā Anna, bet viņu prieks nebija ilgs, jo meitenei drīz bija jādodas prom), vecmeitu ballītes novērošana un cenšanās līgavu atrunāt no kāzām…

Noslēgumā – pavadītas divas dienas (un divas naktis) kopā, izdzerts liels daudz šķidruma, dalīts ēdiens un duša, apstaigāta Londona un atjaunota ticība nejaušībām un sakritībām, kā arī mīlestība pret mūziku vācu valodā, izbaudīta naksnīgās pastaigas un pagarināta dzīve vismaz par nedēļu, jo visu laiku smējāmies, bet bildes… bildes būs vēlāk… 🙂 Vienu vārdu sakot – lieliska atpūta, kad jau trešo nedēļu tiek strādāts tuvu pie piecdesmit stundām ar vienu brīvu dienu. Vairāk šada tipa pazīšanās, tiešām vairāk! Vēl labāk nebūtu sanācis, pat, ja tiktu plānots…

Advertisements

Tell Me About Yourself AWARD


ImageSaka, ka labie darbi atmaksājas. Jā, redzu, kā tas notiek! 😀 Vispirms pabrīdinu Jolantu, ka Tējtasītē tikusi nominēta “Tell Me About Yourself Award” un še ku reku – pati tiku pagodināta! Lai nu kā tur arī nebūtu – tradīcijas ir jāgodina! Paldies Jolei par dāsno nomināciju un stafetes kociņa nodošanu tālāk! 🙂

Tātad -> ”The rules of accepting this award are:

 1.Thank and link back to the person that awarded you;
 2.Write 7 random things about yourself;
 3.Spread the love to 15 more bloggers”.
1. Lai cik ļoti es bērnībā spurojos pret ideju, ka vecāki varētu sagādāt jaunāku brāli vai māsu, es diezgan agri sapratu savu stulbumu un to nožēloju vēl joprojām! Iespējams, psihologi tagad sarosīsies un ņemsies analizēt, ka tas arī kalpo par iemeslu, kāpēc lielāko daļu draugu apčubinu kā savus jaunākos radinieciņus un ņemos kā vista perētāja uzmanīt katra soli vai tieši otrādi – ļaujos tikt aprūpēta un padomiem apbērta! Anyhow – mani draugi ir mana ģimene – tā, ko es pati esmu uzsākusi veidot, turklāt tos retos putnus dikti mīlu! Ceru, ka viņi to zina, lai kur arī neatrastos! 🙂
2. Lielākā daļa manu paziņu, radu un kursa biedru zina, ka manas studijas ViA patiesībā ir liela nejaušība (stāsts par to, ka jau kopš piektās klases gribēju studēt žurnālistiku un to, ka to darīšu Stradiņos, zināju jau kopš sestās, taču visu izšķīra nejauša satikšanās “Skola 2008”), tomēr tā lieta, ko lielākā daļa nezina, ir tas, ka slepus es laikam nemaz nevēlējos pēc vidusskolas studēt augstskolā. To saprotu tikai tagad, kad atskatos uz saviem lēmumiem, jo dokumentus iesniedzu tikai VIENĀ augstskolā un tikai VIENĀ programmā, turklāt vēl pie tam sāķu štukot, ka varbūt vajadzētu ņemt tūrismu un nosolījos nestudēt, ja netiktu budžetā, kas piepildījās knapi, knapi… Tā, lūk! Re, kur mans ceļš ir mani atvedis! Un, jā, es neko nenožēloju, pilnīgi un absolImageūti NEKO!
3. Vēl aizvien ticu, ka cilvēki ar labām domām pievelk labas lietas, bet, ja notiek kaut kas slikts, tad tā ir tāda kā zīme, ka kaut kas ir jāmaina, lai atkal nāktu labais! Vēl aizvien ticu, ka cilvēki ar sliktām domām, pievelk sliktas lietas un sliktus cilvēkus… reizēm pat brīžos, kad šķiet, ka tas, kas notiek, ir labs. Ticu pozitīvismam un optimismam, kā arī tam, ka sapņi piepildās tikai tiem, kas uzdrīkstās sapņot!
4. Divas nedēļas nemazgāju savu labās rokas elkoni pēc tam, kad Bryan Adams koncertā tiku pirmajā rindā un sanāca viņam pieskarties. Nebiju nemaz tik jauna un naiva tad, bet… nu, jā, jutos kā tāda grūpija mazliet. Tagad kauns, bet labās, pozitīvās koncerta sajūtas nav mani pametušas līdz pat šodienai! Un, kas zina – varbūt, ka īstie zaudētāji ir tie, kam nav neviena vai nekā, par ko jūsmot tik … tik tīri, nesamaitāti un mazliet pat skaisti, jā… 🙂
5. Bieži gribas raudāt, cik ļoti ilgojos pēc dzīves Portugālē. Vai tev nekad nav bijis tā, ka satiec kādu cilvēku, nedaudz parunājaties un saproti, ka bez maz vai dvēseļu radinieki esat? Tā, lūk, man ir ar Portugāli. Kopš pirmās reizes, kad savu kāju spēru Itālijā, domāju, ka TĀ IR MANA ZEME, tomēr liktenis pasmējās, vēderu turēdams, un manas actiņas pavērsa uz to daiļo kultūras, eksotikas un saulaino cilvēku zemi – Portugāli – kas atrodas pie okeāna un tagad arī manā sirdī… Kopš brīža, kad man ar roku pamāja un pasvēcināja Lucia Moniz (no “Love Actually” portugāļu mājkalpotājas atveidotāja), jutos tā it kā man tur būtu vienkārši lemts BŪT! Kas zina… varbūt, ka tikai sakritība…

Image

6. Palēnām cenšos savākt pastkartes no visas pasaules un noklāt savu sienu tā, ka tapetes nav vajadzīgas! 😀 Eiropa ir plaši pārstāvēta, bet pārējie pasaules kontinenti praktiski nemaz… Kartiņas ir tās, kas mani uzmundrina, atgādina par sen nesatiktiem, bet mīļiem, draugiem un kopīgiem piedzīvojumiem, kā arī vietām, kur vēl vajadzētu aizceļot… PALDIES!
 7. Mans kulinārais meistarstiķis, pateicoties kuram esmu zināma kojās, ir… karstmaizes! Dīvainākais ir tas, ka recepte visiem zināma, bet saka, ka manējās garšojot vislabāk… Ei, nu sazin! 🙂 Moš vienkārši pašiem slinkums taisīt, tāpēc tā slavē, bet… man jau prieks arī taisīt, vismaz tiem maniem mīļcilvēkiem 🙂
Tā nejauki tagad sanāk, jo sekoju pavisam nelielam skaitam blogu, turklāt lielākajai daļai jau šī nominācija ir piešķirta (Jolanta, Anna, Signija), tāpēc nosaukušu, cik nu daudz man sanāks…
Lainei, kas ar savu rakstīto vārdu palīdzēja man nonākt pie galīgā lēmuma par labu Porto – ceru, ka atsāksi atkal rakstīt! 😉
Līvai, kas pavisam nozudusi no LV redzesloka, tomēr nav pazudusi pavisam 🙂 Ceru, ka Tev iet labi!
Baibiņai, kas mazliet pamocijās ar izvēli starp La Caruna Spānijā un Porto Portugālē, priekšroku dodot spāņu mentalitātei, bet viens makten liels vasaras skolas mīļdraudziņš, par kura piedzīvojumiem tīk palasīties un pafanot!
Dacei – dāma, kuru nesatiku, šķiet, vairāk par gadu, jo abu Erasmusi tā sakrita, bet prieks, ka satiekoties, neliekas, ka kaut kas būtu mainījies! Un, jā… apskaužu tās zaļās istabas sienas, kas nu atstātas vienatnē… 😦
Blondajai iedvesmai uz divām kājām – Ievai (vienai no “trijām”, kā dzirdu…). Šķiet, ka enerģijas dzērieni Tev bērnībā jaukti kopā ar mātes pienu un sulām, jo esi vienmēr enerģiska, pozitīva un … well, fantastiska! Tā turpināt, vārdamās!
Ilzītei… šķiet, ka ir pārāk daudz “paldies”, ko teikt, lai Tu maz saprastu, cik ļoti novērtēju to, ka esmu iepazinusi to 0,5% Tavas dabas… Zini, ka esi vēl viens iemesls, kāpēc BISS man tik ļoti kustināja sirsniņu tajā gadā :*
Jevgēņijam jeb JK… eh, tāls ceļš ir noiets, līdz viens otrā sastapām draugu. Tās garās stundas pie īsfilmu montēšanas un filmēšanas, milzīgā pacietība un strīdi, kas pārtapa objektīvā viedoklī, kritiskā skatījumā un milzīgā pateicībā no manas puses par tāda cilvēka kā Tu esamību manā dzīvē… kaut ieskrienot un izskrienot… 😉 Turies! Un piedzīvo savus sapņus!
Patiesībā ir vēl daži blogi, tomēr šobrīd uz ātru roku nespēju atrast tās adresītes. Bet, nu, nekas – ja atradīsies, tad pievienošu! 😉 Lai veicās!
Ieva

DRAUGI (!!!)


Jau kopš bērnības sapņoju par to, ka man būtu tikpat daudz draugu kā maniem vecākiem un teikšu godīgi, ņemot vērā to, ka man vēl ir lielāka daļa dzīves priekšā, es domāju, ka varētu teikt, ka mans sapnis ir piepildījies…

Ui, manu draugu loks ir plašs – sākot no Amerikas viena krasta līdz pat Austrālijai – vismaz garumā tā sanāk, par platumu gan nebūtu tik pārliecināta, ja vien nedomājiet, ka Santa Klauss arī ir savējais čoms.

Mani draugi ir unikāli un kolosāli, katrs savās īpatnībās un dīvainībās dzīvodami, ir padarījuši manu dzīvi vienreizēju! 🙂 Grūtības sagādā kontaktu uzturēšana, tomēr tas tikai norāda uz to, cik tā ir cieša un svarīga abām pusēm! E-pastā krājas virtuālās vēstules, uz sienas tiek piespraustas arvien vairāk pastkartes un otrādi!

Un šis ieraksts šorīt top, jo man negulējās, jo nevarēju satraukumā apturēt savu nerātno sirdi, jo zinu, ka šodien atbrauks četri fantastiski cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ ir tuvi manai sirsniņai – katrs citādākā – īpašākā veidā. Vēl jāiztur lekcijas un tad jau pēc kādām 6 stundām atkal sastapsimies… Eh, BISS ir bijis viens no manas dzīves lieliskākajiem notikumiem un es turu īkšķus, lai tās draudzības, kas tika veidotas TUR, saglabātos vēl ilgi, ilgi… :*

Un rītdien būs lielā regeja ballīte! Ja nebūs lielā, tad regeja noteikti! 🙂 Ha-ha-haaaa!!!

Hey, bet arī Tev tak šodien varētu būt laba diena!!!

P.S. Ņemu savus vārdus atpakaļ par vīriešiem rūtainos kreklos – some really CAN pull it off! 😉 (nu, tā, ka izskatās labi, nevis uzreiz jāvelk nost!)

Neliela atkāpe


… jo straujāk tuvojos 4. kursam, jo spēcīgāk sajūtu to, cik lielu iespaidu Valmiera un Vidzemes Augstskola ir uz mani atstājusi… un nebiedzu, protams, sajūstmināties par kārtējo “īstajā vietā, īstajā laikā” momentu, kam (tikai nesmej!) es pat ļoti, ļoti ticu! 🙂

Bet tas, kas ir pats svarīgākais, protams, ir “mani cilvēki”:

Kopā, pirms ballītes… un, jā, Marta, pēc visām ballītēm Valmierā, arī TU jau esi Valmieras cilvēks! 😉

Mans rūmijs, galvenais ēdienu meistars un smaida avots… 🙂 Dikti Tevis te trūkst! Zinu, ka Tev patiktu te! :*

Mani Porto draudziņi un cīņu biedri… trūkst mums te trešā muskatiera, bet ne jau bez pieminēšanas! Tev, Sig, VAJADZĒJA te būt, vienkārši vajadzēja… bet nu ko – turam buru par Tevi arī! :*

Visim visi man mīļie un jaukie, kas nepažēloja nedz savu laiku, nedz arī enerģiju ne tikai, lai kārtīgi no manis atvadītos, bet arī, lai padarītu šo vakaru (un rītu) neaizmirstamu un ilgi glabājamu manā “dārgumu lādītē”.

Gads iesākās patiešām koši 🙂 PALDIES!!!

Abas manas dārgās jaunkundzītes ar papildinājumu aiz kameras (šoreiz) – Ievu, to, kas Reliņa 🙂


Par ašo mājasdarbu, par palīdzību ar pēdējiem darbiņiem, par atbalstu smagajos rītos un uzmundrinājumu vēlajos ballīšu vakaros un to, ko darīji, lai nebūtu tik skumji, kad tiku atstāta viena… :* Muito bessos! :* :* :*

Par kolosālo vasaru, košajām krāsām, lielo atbalstu un neizsīkstošo smaidu un pozitīvismu! Tu esi viens no “manas Valmieras” lielākajiem zeltiem! :* Gaidām Tevi te, lai Porto ierauga, cik daudz sauļu mums ir Latvijā!!! 🙂

Protams, protams, paldies Jolantai par viņas paspārni un labo sirdi, tomēr šī bilde vairāk ir domāta visiem tiem, kas ar mani ir trakojuši, rīkojuši feinas ballītes un pasākumos ir uzvedušies tā it kā no mums būtu atkarīga ballīsū vēsture… Te ir tikai divi vārdi sakāmi AMAZING & LEGENDARY!!!

LIELAIS PALDIES!!! Jūs esat mana sirds, dvēsele un lielais smaids! Bez jums nebūtu nedz manu jauko Valmieras atmiņu, nedz arī piepildītā puncīša un dzīvesprieka, jo kam gan vajag ēdienu, ja nav draugu? You might as well stop existing… bet man katru dienu ir simtiem iemeslu smaidīt un līksmot – ar/par katru no jums!

Ar jums, cienītie, katra bēda ir pusbēda un katrs prieka mirklis ir dubultprieks! :*

Mana vienīgā nožēla ir tāda, ka nevaru jūs samazināt gluži kā attēlus un iestūķēt sev līdzi koferī…

Mīlu un ilgojos,

neviens cits kā Ievišs :*

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site