Tosts par draugiem un sapņiem

Mamma bieži vien mēdz pieminēt teikumu, ko esmu viņai teikusi vairākus gadus atpakaļ. Laikā, kad pašai skolā ar draugiem gāja smagi, labprāt pievienojos vecāku copes braucieniem. Šajos braucienos kopā pulcējās gan vecāku darba kolēģi, gan klienti, kas jau izsenis bija kļuvuši par tuviem ģimenes draugiem, ar kuru bērniem kopīgi uzaugu. Makšķerējām, pļāpājām, ēdām noķerto, spēlējāmies brīvā dabā un gājām peldēties – idille 🙂 Bet teikums, kas atstājis iespaidu uz manu mammu bija: “..Es vēlos kaut arī man kādreiz būtu tik daudz draugu, cik jums ar tēti!”

Šodien varu teikt, ka ne visi no šiem cilvēkiem vēl aizvien ir manu vecāku draugi. Laiks iet un intereses mainās. Cilvēki mainās. Pieaugušajiem reizēm ir daudz grūtāk piedot dažas pārestības. Dažas lietas tā arī netiek izrunātas. Dažreiz traucē viedokļu nesakritība un nespēja ieklausīties. Lai kā tur arī nebūtu ar vecāku draugiem, es gribu pastāstīt par savējiem.

Mana vēlēšanās IR piepildījusies! 🙂 Jau gadu vai divus atpakaļ sapratu, ka mans draugu skaits ir košs un neaprakstāms. Jā, dažreiz kāds paziņa paslīd zem nosaukumu “draugs”, bet pieredze rāda, ka parasti tikpat ātri viņi no turienes arī izslīd… Vecums vairs nav tas, kad varētu mētāties ar šī vārda nozīmi.

DRAUGS. Cilvēkbērn, Tu dari mani laimīgu, jo esi mans draugs.

Daudz pārestībām, nakts sarunām, priekiem un asarām, izdzertiem kokteiļiem, pastaigām un braucieniem ir iets cauri. Ir daudz smiets, ir turēta roka un pagriezts plecs, kur uzstutēt zodu, lai tas bēdīgā brīdī netiktu nolaists. Ir gājis kā pa kalniem un lejām. Reizēm nepietiek garīgā spēka ieskatīties acīs un pateikt, cik ļoti mīlu šo cilvēku, bet citreiz vārdi birst kā no pārpilnības raga. Domāju, ka nav vērts censties nosaukt visus Draugus (jā, viņi ir pelnījuši LIELO burtu!) vārdā, tomēr… ir daži, kas mani iedvesmo visilgāk, visvairāk un visbiežāk… arī tad, ja satieku vien reizi vai pāris reizes gadā…

Ar Martiņu dvīņu – Ievas un Ingmāra – dubultdzimšanas dienā Vēzīšos 🙂

MARTA – mana māsa Dvīne un vissenākais, vislabākais draugs, kas man vien šai pasaulē varētu būt! Cik naktis pavadītas pļāpājot, cik bieži raudāts par neveiksmīgām, bērnišķīgām sirdssāpēm un sirdsāķīšiem, cik bieži stutējušas viena otru, kā nu vien sanācis. Tik neskaitāmi daudz reizes esam strīdējušās un kašķējušās – ne velti vēl aizvien divreiz piedomāju, kad man kāds vaicā, vai man ir māsas vai brāļi, jo šādas attiecības ir īstām māsām. Mīlu neizsakāmi ļoti un esmu pilnīgi noteikti pārliecināta, ka šīs ir, iespējams, vienīgās attiecības manā dzīvē, kur nekāds attālums vai laiks nespētu kaitēt tā pa īstam!

Draugs, kas ir braucis uz gandrīz visām manām Valmieras ballēm, uzņēmis pie sevis mājās un stutējis uz tusiņiem, pat gultu nav žēlojusi! Draugs, kam palīdzētu līķi aprakt un noslēpt pēdas, pat divreiz nedomājot! Draugs, kura bērniem jau spēļu biedri ir piemeklēti (manējie)! Draugs, kas mani ir apciemojis ik vienā manā dzīves piedzīvojumā – vai ta bijusi Anglija vai Portugāle… ticu, ka atbrauktu arī uz Antarktīdu, ja es tā gribētu…

Viņa ir mans draugs, kam ne tikai pirmais burts ir tas lielais, bet gan viņi VISI! DRAUGS. Mans vislabākais draugs, kur dēļ sirsniņa sāp, kad nevar satikt kaut vai to nīkulīgo vienu reizi mēnesī… Draugs, kuram jūtos lielāko daļu savu pozitīvo mirkļu parādā. Draugs, kuru stutētu iekšā čemodānā, lai stieptu līdzi, kur vien pati dodos. Draugs, kas nevienu reizi nav pīkstējis vai pukstējis, ka atkal esmu prom… bet zinu, ka noteikti tak arī bēdājas… Draugs, bez kura ir traki grūti, esot prom, jo šķiet, ka daļa māju sajūtas palikusi līdz ar viņu. Mans dvīnītis…

SOLVITA jeb kā man labpatīkas ārzemju draugiem saukt viņu par “Saulaino dzīvīti” jo, ja ne itāliski, tad vismaz līdzīgā valodā “Sol” nozīmē sauli, bet “Vita” dzīvi. Un tāda viņa man arī ir! Nezinu, vai manī vēl būtu palicis tik daudz pozitīvisma, ja šī dāma nebūtu ienākusi manā dzīvē…

Ar savu rūmiju, ciemojoties pie Didža Anglijā (Novembris, 2011)

Gandrīz četri gadi pagājuši, kopš sākām dzīvot kopā kopmītnēs, un kopš tā brīža esam rūmiji forever! Abas blondas, abas trakas un abas lieliski papildina viena otru. Jau sen visiem stāstu, ka, ja nebūtu sākusi dzīvot kojās, iespējams, tā arī nebūtu iemācījusies gatavot, savukārt Solvita ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es visupirmām kārtām nenomiru badā… Un tad, kad maciņš par plānu, tad kopīgi ceptus kartupeļus 4.00 no rīta nekad neesam smādējušas. Kopā ar Friends un Desperate Houswifes sērijām esam kopīgi notiesājušas kādu tonnu kartupeļu divatā vien…

Šis ir cilvēks, kas ikdienā trūkst nu dikti, dikti… tik ļoti bija pierasts pieskatīt ballīšu laikā un celt uz lekcijām, kad slinkums nelaida vaļā (nu, labi, varbūt ne slinkums – visi tak pieauguši cilvēki zina, kas patiesībā no rītiem neļauj normāli piecelties, tomēr es palikšu pie apzīmējuma “slinkums”), braukt ciemos uz Cesvaini, aizlienēt pidžammas bikses, kad iegriba parādījās, gaidīt taksī, kad pēkšņi pārdomāja visu sava vakara garderobi, kavēt laiku uz balkoniņa, pļāpāt līdz vēlai naktij, aprunāt puišus un mierināt par stulbajiem cilvēkiem apkārt, par kuriem evolūcija vēl nav parūpējusies…

Solvita manas kursa biedrenes cienāja ar gardām pašgatavotām trifelēm, iemācīja man visu par kaitīgajiem E un to, kura it īstā maize, ko iegādāt veikalā, kā arī nesmādēja manis taisītās ūdenspīpes un pohu siermaizītes, ko gatavoju vai pusstāvam pēc kārtējās ballītes 🙂 Viņa piekrita kopīgam ceļojumam ciemos pie mana vīrieša, kad viņš bija devies prakses gaitās Britānijā. Tas tad laikam arī būtu celojums, kas mūs abas un mūsu draudzību pārbaudīja visvairāk! Jo īpaši pacietību no manas puses un uzticēšanos no Solvitas puses.  Un, lai cik ļoti kāda no mums arī nebūtu pukstējusi vai žēlojusies, es domāju, ka abas šo celojumu atceramies ar smaidu un tirpām pakrūtē. I know I do 🙂 Skatos uz bildēm un gandrīz raudāt gribas par to, cik ļoti pietrūkst koju dzīvesbiedrenes, pašas koju dzīves un cilvēku. Izlaidums ir bijis viens no skumjākajiem brīžiem manā dzīvē. Lai kāds arī nebūtu attālums, Solvita jau izsenis ir apsolījusies izlutināt manus bērnus līdz nemaņai, un es gara acīm redzu, kā viņa maitās manas meitas ar stāstiem par mūsu koju uzdzīvi, kosmētiku un puišiem… un esmu gaužām pateicīga par viņas esamību manā dzīvē! Novēlu ikvienam atrast šādu koju draudziņu, uzsākot savas studiju gaitas, jo augstskolā atrastie draugi ir uz mūžu!

SIGNIJA

Gatavojoties ViA Cukurballei 🙂
(Signija, Līga, Solvita, es un Martiņa)

Šī draudzība aizsākās palēnām, turklāt domāju, ka vēl aizvien neapjaušu, cik lielu lomu manā dzīvē tā ir nospēlējusui. Signija ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas mani pieņem tādu, kāda esmu un nekad nav centusies mainīt, tieši otrādi – iedrošinājusi sekot savai sirdsbalsij, neuztraukties par citu viedokļiem un… nezinu gan, vai tas atbilst patiesībai, taču man vienmēr ir licies, ka viņa jo ĪPAŠI ir centusies mani pamudināt darīt lietas, ko zināja, ka pati neizdarīs (ne jau tāpēc, ka nevarētu, bet gan tāpēc, ka tāpat kā es tagad, arī viņai bija uz pleciem uzkrauta citu cilvēku dzīve)…

Signija mani radināja pie sviestpupiņām un citām veģetāriešu ēdieniem, pamudināja biežāk nēsāt svārkus un ierādīja pareizo humpaļveikaliņu ķemmēšanas mākslu, smīdināja un audzināja Latvijas kultūras un mūzikas pasaulē, kurināja ar mani ūdenspīpes dūmu un vēl ilgi gulēja ar manis nosperto Toma Grēviņa plakātu zem auss (pēc tam, kad viņa koncertā uzrāpos uz skatuves un ieguvu ilgi kāroto autogrāfu ar Signijas vārdu). Viņas aiziešana no ViA bija tas, kas mani mocīja vēl pusgadu. Vēl loti ilgi neradu sev mieru, ilgi nevarēju savākties un domāju, ka viņas pamudinājuma man arī pietrūka pašā pēdējā mācību posmā. Cilvēks, kas tic citu cilvēku spēkiem, mazāk savējiem… Mans cilvēks visnotaļ un, ja būtu vīrietis, precētu nost kaut vai tūlīt pat!

Domāju, ka tieši Signija ir vainojama pie manas ilgo pastaigu mīlestības. Pavisam NOTEIKTI, ka viņa ir vainojama pie manām tuvajām attiecībām ar pus-bohēmisko dzīvesstilu un vēlēšanos paklačoties ar kādu no savām sirdsdraudzenēm. Signija ir viens no visskaistākajiem cilvēkiem, kādu man ir bijis tas gods pazīt – iekšēji UN ārēji, un pavisam noteikti atrodas starp pašiem svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Nedomāju, ka ir vērts uzskaitīt kopīgi pārdzīvotos sirdsdēstus un pārdzīvojumus, ilgās sarunas pa telefonu un neskaitāmās pastkartes, kas nosūtītas, bet, ko IR VĒRTS pieminēt: apēstās šokolādes tāfelītes, kad pati tās ēst vairs nevarēja, superjaukās koju vakariņas un ūdenspīpes prieciņus, milzīgo uzticēšanos dodoties kopīgi peldēt un tos retos, bet spēcīgos apskāvienus, kad man prāts galīgi bēdīgs un acis žēlas… Kaut gan pašos pamatos cenšos visu skatīt ar pozitīvismu, mazliet nožēloju, ka tā arī neizdevās piepildīt Porto sapni, jo trijatā būtu bijis vienkārši pasakaini, bet katram savs ceļš ejams… Vienīgais, ko es nožēloju ir tas, ka tad, kad draugam smagi un grūti, nespēju paņemt daļu smaguma un bēdu uz saviem pleciem, lai kaut mazliet sanāk uzelpot. Mīlu Tevi, Signij… un ļoti lepojos ar to, ko esi sasniegusi un sadarījusi! ĻOTI! Un don’t you dare to kādreiz aizmirst!

Trakie žurnaļugas (Tūja, 2011) – dažas stundas pirms šī fotoattēla uzņemšanas, uzzinājām, ka abas dosimies uz Porto 🙂

Ar Jolantiņu izlaidumā (Jūnijs, 2012)

JOLANTA. Lai gan pazīstamas gandrīz jau piecus gadus, draudzenes tikai salīdzinoši nesen. Kopā piedzīvota, pārdzīvota un izsapņota Portugāle, stāsti, darbi un nedarbi, mīlestības un kaislības, kopīgi satikti jauni draugi un piedzīvota veco aiziešana, dzimšanas dienas un pastaigas, svētki un bēdas. Ļoti īsā laika posmā mūsu draudzība tika pārbaudīta visos iespējamos veidos. Domāju, ka vēl arvien neesam sarīvējušās perfekti kopā, taču pašu galveno viena par otru zinām – varam paļauties viena uz otru, uz atbalstu un sapratni, varam izrunāt lielākās bēdas un šaubas, padarot tās par pusbēdu, kā arī ticam viena otras spēkam, sapņiem un iecerēm – ko gan draugā vairāk var vēlēties?

Nezinu, vai mūsu draudzība ir tik ļoti attīstījusies vai vienkārši esam izaugušas, tomēr bijušās nesaskaņas jau sen kā aizmirstas, paturot prātā, ka viegli nav bijis tik un tā… Abas esam spēcīgas personības (viena skaļa, otra koša) un ar spēcīgiem raksturiem, kas nekad nav viegli, tomēr mums ir izdevies! Tagad abām ceļošana un valodas ir asinīs, abas skatāmies vienā virzienā un, pat, ja nesaprotam viena otru, ieklausāmies… Jolanta ļoti klusiņām un nemanāmi ieņēma paliekošu vietu manos sirds kambaros un viņas viedokli vērtēju ļoti augstu. Ja agrāk dzīvoju ar izpratni, ka pati jau visu zinu un metos dzīves ūdeņos ar galvu pa priekšu, tad tagad lietas daru daudz rūpīgāk, vairāk pārdomājot sekas un iznākumu. Jolanta bija tas dibenspērējs, kas mani pamudināja uz svarīgu lēmumu manā personīgajā dzīvē, par ko esmu neizsakāmi pateicīga. Domāju, ka ikvienam ir nācies piedzīvot mirkli dzīvē, kad esi iesprūdis un netiec ne uz priekšu, ne atpakaļ, bet pats nevari saņemties kaut ko darīt lietas labā… šķiet, ka Jolantu biju novedusi tiktāl, ka viņa mani pārliecināja par to variantu, kas pašai šķita sirdij tuvāks. Aizdzina pagātnes rēgus, tā teikt… 🙂

Sakot, ka Jolanta ir spēcīga rakstura cilvēks, būtu nepateikt neko! Baidos, ka arī, lai cik ļoti es censtos raksturot viņu pašu, mūsu draudzību un iemeslus, kāpēc man patīk, ka viņa atrodas manā dzīvē, ar vārdiem nepietiks… Tas ir jāredz, jāizdzīvo un jāsajūt. Jolantiņas gaišums ir tas, kas cilvēkus pievelk, tiešums un spēja redzēt cauri – atbaida, bet tie, kas iztur… ai, tie, kas iztur, tie piedzīvos ne mazums krāšņus un skaistus momentus – pilnus smieklu, dzīves mīlestības un atdeves. Tas vīrietis, kas izrādīsies mūsu Rudmatītes dzīves partneris, būs viens riktīgi laimīgs mužiks! Otru tikpat spēcīgu, stūrgalvīgu, apņēmības pilnu, tajā pat laikā trauslu un lolojamu, dzīvespriecīgu, aizraujošu un talantīgu cilvēku manā draugu lokā neatrast… vismaz ne pagaidām…

Man par Jolantu būtu vēl un vēl, ko teikt, tomēr kaut kas jāpataupa tak arī tiem dzīves memuāriem, ko kāreiz nāksies sarakstīt… Vēl tikai vēl viens paldies par to, ka šāds cilvēks ir ienācis manā dzīvē un izcīnījis tur vietu uz palikšanu! 🙂 Un te attēls, kas pilnībā izsaka manas/mūsu Porto izjūtas: laimi, prieku un 4xS (Sun and Sand, Sea and Sangria) and so much more 🙂

Porto – having the best time of our life (2011)

And last, but not least -> DIDZIS 🙂

Beidzot atraduši “pazudušo vilcienu”, ceļā uz Bournemouth 🙂 (2011)

Mūsu pazīšanās jau kopš paša sākuma ir bijusi visai interesanta, dīvaina un tomēr tik ļoti saprotama un pareiza. Trīs lietas – labas lietas – tā mēdz sacīt, un tā ir arī ar mums – tā kārtīgi iepazināmies tikai trešajā reizē, kam sekoja kādi divi gadi of nagging par to, ka viņš nespēja atcerēties, ka esam tikušies arī citur… (es vienkārši pamanījos ātrāk salikt kopbildi, tas arī ir viss… ) 😀 Lai nu kā arī nebūtu, Didzis ir cilvēks, kurš mani pazīst caur un cauri. Kā, lai nenovērtē cilvēku, kas zina par visiem Taviem grēkiem  un nedarbiem, tomēr spītīgi izvēlas skatīties tiem pāri un redzēt to cilvēku, kāds pats vēlies būt?

Trīs vienā – labākais draugs, uzticības persona un mīļotais cilvēks – tik ļoti līdzīgs man, bet dažos aspektos pilnīgs pretstats. Ir grūti rakstīt par cilvēku bez kura ikdiena liekas tukša, nepiepildīta un vienmuļa. Vēl grūtāk ir tāpēc, ka ir nepieciešami trīs cilvēki, lai aizstātu šo vienu un arī tad nepietiek… un attālums dara savu…

Kas tik kopā nav darīts?! Kopā spertas bērnu ragutiņas, lai es, pirms dodos prom uz Porto, varētu pavizināties no kalna, kopīgi ir sveikti draugi un pārsteigti vecāki, esam stopējuši un tuvāk iepazinuši gan Latvijas daili un dabasskatus, gan arī mūsu draugu pacietību un izturību, kopā esam mācījušies un dzīvojuši, cepuši kartupeļus koju virtuvītē, dzēruši uz katru “Pokemon” frāzi (galvenais iemesls, kāpēc Ieva vairs nedzer Bloody Mary), braukuši snovot un filmēt, dejot un filmēt, atpūsties un filmēt (karoče – daudz filmējuši esam kopā… by the way – lieliska komanda, manuprāt). Esam balstījuši un stutējuši viens otru, kā nu mācējuši un realitātē kopā esam bijuši vien pusi no visa laika, cik ilgi viens otru pazīstam.

Didzis ir cilvēks, no kura esmu daudz mācījusies par cilvēciskajām īpašībām, spēku un izturību. Viņa pasaulē mīt ģimene, draugi un pārējie, ienaidnieku vienkārši nav! Bieži vien esmu teikusi, ka neuzticos cilvēkiem, kas patīk visiem, bet Didzis tāds ir – miegamika ar kucēna acīm, kurš pavisam vienkārši varētu salauzt degunu, ja līdz tam nonāk. Bet nenonāks, jo viņš ir dzimis diplomāts, ķīviņos neielaižas un māk apieties ar sievietēm… Kad jūt, ka labi nebūs, tad sniedz iespēju atkāpties vai vismaz brītiņu savākties, mierīgu sirdi piedod un pasmejās, vienmēr pa rokai tur Snickers, lai pabarotu dāmu, jo zina, ka lielākie kašķi rodas, kad esi izsalcis…

Ir grūti neieritināties viņa azotē un tur arī nepalikt, jo katram ir savas problēmas, ar ko tikt galā, bet viņš tik smaida, paijā galvu un māj ar savējo, sacīdams, ka visu saprot… Ja vien labās domas varētu iemainīt pret naudu… Didzis caur un cauri ir cilvēku cilvēks! Pat, ja pats to nesaprot vai noliedz, tā ir! Viņam interesantus, labsirdīgus, patiesus cilvēkus vajag kā ēst, citādi sabožas un pārdomā dzīves jēgu. Vienlīdz lieliski saprotas ar meitenēm, tāpat arī ar puišiem. Izņēmums ir stulbi izlecēji un mākslīgas tukšpaures.

Kopā nodzīvotais laiks paskrēja nemanot! Kopīgas brokastis, lekcijas un darbiņi, kopīgas vakariņas darba dienas beigās, spēles ar koju draudziņiem vai studiju biedriem, pa kādai feinai ballītei vai izbraucienam pie dabas, kad sanācis… Tā gaidīšana, kad vīrietis pārradīsies no treniņa vai sacensībām un sarunas, gatavojot ikdienišķo maltīti (vēl tagad klusumā nemāku gatavo ēst), pārrunātie dienas notikumi un cenšanās vizuāli atainot satiktos cilvēkus… Riebums, kad mana vēlme celties agrāk, aizēno plānu pagulēt ilgāk vai tā sajūta, kad augstskolā esi pavadījis vairāk kā 12 stundas kaut ko montējot vai darot, pārrodies mājās un tur saņem lielu lāča aspkāvienu, buču uz vaiga un jau gatavu, karstu ēdienu ar Kagoriņu…

Šādiem draugiem tik pieminekļus celt! Un katru reizi, kad piemirsīšu, cik man feini draugi mīt šajā pasaulē, es pārlasīšu šo bloga ierakstu… Reiz, kad biju jaunāka, kladītē rakstīju iespaidus par cilvēkiem, skaidri atceros, ka par Didzi biju ierakstījusi, ka viņš ir viena riktīgi gaiša persona, kas citus vienkārši pievelk būt līdzās. Lai kā arī dzīve nākotnē neiekārtotos, šim cilvēciņam vienmēr būs īpaša vieta manā sirdī 🙂 Un, kas zina – varbūt arī kādu pieminekli sanāks uzvelt…

Atvadu ballīte Valmierā (2011)

Dāmas Madridē (2011)

Letiņi Madridē (2011)