Kas kopīgs cilvēkiem un zebrām?


Cilvēku un zebru dzīve tiek pavadīta strīpās – melnās un baltās. Tici vai nē, bet abos gadījumos strīpas ir pat ĻOTI laba lieta. Zebrām strīpas palīdz sevi pasargāt no plēsoņām, radot halucināciju par vienu lielu, milzīgu masu, bet cilvēkam …

… cilvēkam strīpas nozīmē labas un sliktas dienas, piedzīvojumus un nelaimes, pārmaiņas un rutīnu. Viss, kas  spētu stiprināt cilvēka pārliecību par sevi, radinātu pie pārmaiņām un sniegtu iespējas pārvarēt neierastas situācijas un problēmas – tās visas ir cilvēka strīpas. Kā baltais nomaina melno, tā labais nomaina slikto.

Lai gan apzinos, ka viss, kas šobrīd notiek, ir tikai vēl viens solis tuvāk manai nākotnei un maniem sapņiem, tomēr nepamet sajūta, ka kaut ko esmu palaidusi garām… Kaut kas trūkst!

Šobrīd tas ir pozitīvisms un laiks, ko veltīt draugiem… Par laiku sevišķi neuztraucos, jo zinu, ka pēc tam tas atkal būs. Tomēr pozitīvisms… godīgi sakot, domāju, ka tas ir pazudis, jo esmu sevi izsmēlusi. Tik daudziem ir sniegts atbalsts, palīdzīga roka, sitiens pa pēcpusi, lai kustās un dara, labi vārdi un pozitīvas domas, ka pašai nekas dižs nav palicis. Idejas un sapņi ir palikuši, bet trūkst enerģija un ticība saviem spēkiem, lai tos piepildītu.  Un atklāti sakot arī gribēšanas vairs nav.

Meklēju šo Ievu

You’re welcome and thanks! :*

Kāds ir tavs noslēpums?


Gribu ar tevi padalīties šīs dienas, iespējams, pat visas nedēļas vai mēneša iedvesmojošāko un vienlaikus arī aizkustinošāko video, kādu esmu skatījusies. Tas saucās “Post Secret” jeb “Atsūti noslēpumu” (viens no tulkojumiem)

Ļaušu pašam “Post Secret” radītājam tev visu izstāstīt, bet, ja nu tomēr angļu mēle ir par sarežģītu vai arī tev nav 12 minūtes laika, lai noskatītos (kaut arī es tev patiešām silti iesaku!), zemāk vari lasīt galveno ideju 🙂

Frenks Varens (Frank Warren) ir noslēpumu kolekcionārs. Tas, kas aizsākās kā traka ideja – savākt pēc iespējas vairāk noslēpumus, ko ir atsūtījuši anonīmi cilvēki, beigu beigās vairs nešķiet nemaz tik traka. Ne jau noslēpumu vākšana ir tas svarīgākais, ko Frenks dara, bet gan tas, ka viņš ļauj cilvēkiem atzīties un sajust atvieglojumu vai panākt noslēgumu. Tā sajūta, ka tu neesi viens savā nelaimē vai arī apziņa, ka noslēpumi ir briesmīgi tikai tik ilgi, kamēr neesi no tiem ticis vaļā.

Viņš ir saņēmis vairāk par miljonu kartīšu ar šādiem noslēpumiem un ik svētdienu publicē jaunākos šeit: www.postsecret.com Ieskaties, ja rodas interese! Ja saproti, ka tas ir kaut kas tev, tad Frenka adrese ir:

“Post Secret”

13345 Copper Ridge Rd

Germantown, Maryland

20874 – 3454

Vēl 2 labas lietas, ko esmu “aizņēmusies” no Frenka ir:

I FOUND YOUR CAMERA, kur tiek izvietotas bildes no kamerām un atmiņas glabātājiem, ko cilvēki ir atraduši un nosūtījuši šīs lapas veidotājam. Ja kādreiz esi pazaudējis kameru ar ceļojumu attēliem vai bildēm, kur ir saglabājušies attēli ar mīļotajiem un tuvajiem, tad zini, cik sāpīgi šos attēlus vairs nekad neredzēt. Šī lapa ir domāta, kā atradējiem, tā arī pazaudētājiem, bet šeit: http://www.ifoundyourcamera.net/category/success-stories/  vari lasīt veiksmes stāstus par tiem cilvēkiem, kas savus attēlus tomēr ir atguvuši, to starpā arī kāds aizkustinošs attēls, ko pieminēja Frenks, kur redzami jaunie vecāki ar savu nesen dzimušo mazuli.

1000 AWESOME THINGS, kur smelties pozitīvismu un dzīvesprieku par mazajām lietām, kas ar mums notiek ikdienā.

Pēdējā laikā iet arvien grūtāk ar to priecāšanās daļu, jo jūtu, ka ir tik daudzas lietas, par ko gribas skumt, BET tad es ieraugu kaut ko šādu (veidu kā pilnīgs svešinieks palīdz citam svešiniekam) un  atkal noticu pasaules labajai dabai un cilvēcīgumam. Gribot negribot jāpasmaida.

Nākotne


Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu jautājumus par nākotni:

– Ko grasies darīt pēc “Erasmusa”?

– Kur būsi pa vasaru?

– Ko darīsi, kad pabeigsi augstskolu?

– Kāds ir Tavs 5/10/20 gadu plāns?

Eh, mīļie… jūs tikpat labi man varētu vaicāt, ko es ēdīšu pēc septiņiem gadiem šajā pašā dienā!!! Un atbilde būtu tāda pati – ES NEZINU!!!

Es apbrīnoju savus draugus – kāds jau ir izlēmis par savu maģistrantūru, kāds tādu jau ir pabeidzis, kāds plāno precēties un jau savā prātā pārcilā bērnu vārdus, kādam jau otrais bēbis uz gurna uzstutēts. Bijušie klases un skolas biedri viens pēc otra laulājas un rada pēcnācējus, kamēr es ar tādu pašu ātrumu un pārliecību mainu pilsētas, kurās dzīvoju. Viss, par ko es domāju, ir kā pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk sevī uzsūkt zināšanas, kā “iesūkt” sevī informāciju, kā es spētu mainīt situāciju gan savā ģimenē, gan savā valstī/mājās un kā to pēc iespējas efektīvāk izmantot savās turpmākajās iecerēs… un dīvainākais ir tas, ka es nevienu šobrīd neapskaužu! Ne tos, kuri ir izdarījuši izvēli par labu ģimenei, ne tos, kuri ir izvēlējušies karjeru. Nevienu!

Manī mīt tikai neizpratne par tiem, kas neizmanto iespējas sevi pilnveidot. Nesaprotu un nespēju aizstāvēt vairs cilvēkus, kas neko nedara savas personīgās izaugsmes dēļ. Nesaprotu tos, kas ir apstājušies UN iestiguši tajā purvā, ko sauc par “vienveidību” un “nīkšanu”. Vai patiesi pietiek tikai ar eksistēšanu? Un kā tad ir ar dzīvošanu?

Es šobrīd plānoju, kā apvienot savas akadēmiskās iegribas ar savām profesionālajām, kā panākt ka vēlmes ir vienādas ar iespējām, kā panākt to, ka spēju atrasties vairākās vietās vienlaicīgi… Man īsti nešķiet, ka man pietiktu laika arī sev, bet laikam tas šobrīd nav tas svarīgākais… Esmu 1,75 m gara, tāpēc nevar teikt, ka man piemistu “Napaleona komplekss”, bet, JĀ, pie velna, MAN IR AMBĪCIJAS! Un laikam tā kā būtu pienācis laiks par tām pārstāt kaunēties, ne?

Nu un, ka reiz teicu, ka darīšu “to un to” ap šo laiku! Nu un, ka plānoju kaut kur doties… kaut ko citu darīt? NU UN?! Tā bija “vecā Ieva”… Situācija mainās, domas mainās, plāni mainās un galu galā – ambīcijas arī vai nu pieaug vai samazinās… Vissvarīgākais ir tikt tur, kur Tu pats sevi, mīļais cilvēk, spēj iztēloties… Pārējam īsti vairs nav nozīmes, jo galu galā – kam Tu atskaitīsies? Sev vai kādam citam? Ko Tu vainosi savās likstās par palaistām iespējām? Vajadzētu tā kā vainot sevi, bet pieredze rāda, ka vainojam citus un paši esam nelaimīgi… nu, tad maybe ir vērts to visu darīt citādi?!

Manuprāt, 18 – 35 gadi cilvēka mūžā ir LIELO PĀRMAIŅU laiks – vidusskolas beigšana, augstskola, sava horizonta paplašināšana, varbūt jauna izglītība, darbs, ceļošana un pats svarīgākais – SEVIS IEPAZĪŠANA!!! Ikviens ir sev parādā tieši šo pēdējo – iepazīt sevi, pārbaudīt sevi, piedzīvot jaunus kāpumus un lejas, uzzināt savas prāta un ķermeņa robežas un tiekties uz pilnību! TEV NEBŪS PALIKT UZ VIETAS!!! Draudziņ, Tu to esi sev parādā! Atņirdz zobus un velc sevi uz priekšu! And get off my back! ES daru to, ko gribu ES un ar šo dienu, 10. maiju [2011] vairs nevienam neatskaitos! Saka, ka ērgļi lido augstu, augstu… nu ko – tagad ir pienākusi arī baložu kārta!

Cheers!

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site