Vecie piedzīvojumi, jaunā paskatā


Hei, hei! 🙂

Palikusi kāda nedēļa līdz atsāksies skolas gaitas, līdz ar to gribēju mazliet sakārtot un pārveidot bloga izskatu. Nevēlējos riskēt kaut ko pazaudēt, tāpēc pamatdizainu neesmu mainījusi, bet esmu nedaudz to pilnveidojusi un pielāgojusi savam pašreizējam dvēseles stāvoklim 🙂

Neesmu vēl izlēmusi vai beigu beigās paturēšu “Mazā Hameleona piedzīvojumi”, jo vairs neesmu tik “maza”, bet, šķiet, ka gan “hameleons”, gan ” piedzīvojumi” vēl ataino manas ikdienas kopbildi, tāpēc svārstos – mainīt vai nē… Ir idejas?

Augšējā bilde ir nomainīta uz kalniem, jo pa lielam šis būs mans KALNU gads – Skotija, Anglija, Velsa, cerams arī Spānija, Malta, Norvēģija un, iespējams, Jaunzēlande…

Sadaļā “Iewish” esmu pievienojusi vecos stāstus par Erasmus praksi Anglijā un Erasmus studiju apmaiņu Portugālē, kurus tiku raksījusi gan http://www.esmaja.lv, gan http://www.polilogi.lv mājaslapām. Polilogi ir pārstājuši eksistēt, tāpēc nācās “rakt dziļi”, lai šos rakstus sameklētu. ES Māja vēl turpina eksistēt, tomēr viņu “Viedokļu” sadaļa ir pamatīgi pārveidota un attēli vairs nav skatāmi. Diemžēl nevarēju atrast kādi attēli tika izmantoti orģinālstāstos, tāpēc izmantoju tos, kurus varēju sameklēt un kuri likās tematiski piemēroti. Ieskaties! Es smējos pilnā balsī!

Pašai bija interesanti pārlasīt, kas piedzīvots, kādās krāsās esmu redzējusi piedzīvojumus toreiz un kā uz tiem atskatos tagad…

Jāatzīst, ka iedvesmu atjaunot vecos rakstua smēlos no daiļās un talantīgās Jolantas Sermās. Lai gan netieši, bet tieši viņa mani pamudināja pacensties sameklēt vecos garadarbus, jo … tadadāāā

10955943_821889937852413_994045933_n

Bilde uz jaunā “JAUNATNE” žurnāla ir pirmais (pirmais no neskaitāmiem) fotoattēls, kurā esam redzamas abas ar Jolantu. Tā bija diena, kad abas no priekiem burtiskā nozīmē lēkājām, jo uzzinājām, ka Vidzemes Augstskola mums ABĀM bija piešķīrusi stipendiju Erasmus studiju apmaiņai. Toreiz gan vēl nezinājām, ka abas tiksim uz Porto, bet tas jau ir cits stāsts! 😉

Daži interesanti fakti, kāpēc ŠIS attēls un ŠIS žurnāls man pašai PERSONISKI nozīmē tik daudz:
– Pusaudžu gados strādāju par brīvprātīgo LJP (Latvijas Jaunatnes Padomē) un diezgan bieži tikos ar tā laika “Jaunatne” žurnāla veidotājiem un redaktoriem. Viņi un cilvēki viņiem apkārt bija mani pirmie iedvesmas avoti starptautiskai un multi-kulturālai sevis pilnveidošanai;
– Mazliet vēlākos tīņa gados pēc tam, kad biju līdzdarbojusies starptautiskā projektā Maķedonijā, “Jaunatnē” jau bija pavīdējis neviens vien mans raksts, kas spārnoja gan manu ceļošanas nepieciešamību, gan rakstīšanu, gan gandarījumu par abu apvienošanu un citu cilvēku iedvesmošanu;
– “Jaunatne” bija mas pirmavots par Erasmus sniegtajām iespējām – vēl pirms studenta statusa apstiprināšanas, es zināju, ka arī es būšu ERASMUSnieks!
– ŠĪ konkrētā žurnāla veidošanā savu roku ir pielikusi arī Jolanta – mans plecs un kalns gan Porto studiju laikā, gan ilgi pēc tam…

Smieklīgi, bet šķiet, ka šodien ir noslēgts viens vesels cikls…
Žurnāla veidotāji iedvesmoja mani -> es turpināju iedvesmot citus, tajā skaitā arī nodrošināju kārtīgu sapurināšanu pašai Jolantai, lai viņa pieteiktos studiju apmaiņai un praksei -> mūsu blogi, atvestie stāsti un piemēri iedvesmoja citus -> Tagad Jolanta rūpējas, lai iedvesmotāji satiktu tos, kam tā iedvesma visvairāk nepieciešama… Un es esmu laimīga pielikt savu ķepu, kaut vai tikai ar stāstiem, ja ne pašas klātbūtni!

Ak, jā, un tagad lapas labajā pusē ir redzami arī mani Instagram attēli. Paši attēli gan ir jauktā secībā, bet pēc kāda (nenoteikta) laika tiem vajadzētu sākt parādīties arī hronoloģiski. Biju pamatīgi iesūnojusi gan tehnoloģiski, gan arī … slinkumā palaidusies, tāpēc tagad katru dienu cenšos sākt ar kādu jaunu attēlu no pēdējo divu gadu piedzīvojumiem, redzēto un darīto.

Tiem, kas ar mani draudzējas Facebookā lielākā daļa bilžu nebūs nekāds lielais jaunums, bet izskatās, ka mans sekotāju loks ir nekonsistents attiecībā uz konkrētu sociālo platformu, tāpēc darīšu, ko varēšu, lai to atjaunotu līdz aktuālajiem notikumiem.

Tāpat esmu atvērusi arī jaunu blogu, kas tiks rakstīts angļu mēlē. Centīšos rakstīt par vieniem un tiem pašiem notikumiem, lai vienas valodas lietotāji netiktu apdalīti no otrās, bet, jā, redzēs, vai neesmu apņēmusies par daudz… Katrā ziņā ŠIS blogs ir manas “mājas”, tāpēc, ja nespēšu “pavilkt” abus, teikšu ardievas angliskajam! 😉

Advertisements

Tell Me About Yourself AWARD


ImageSaka, ka labie darbi atmaksājas. Jā, redzu, kā tas notiek! 😀 Vispirms pabrīdinu Jolantu, ka Tējtasītē tikusi nominēta “Tell Me About Yourself Award” un še ku reku – pati tiku pagodināta! Lai nu kā tur arī nebūtu – tradīcijas ir jāgodina! Paldies Jolei par dāsno nomināciju un stafetes kociņa nodošanu tālāk! 🙂

Tātad -> ”The rules of accepting this award are:

 1.Thank and link back to the person that awarded you;
 2.Write 7 random things about yourself;
 3.Spread the love to 15 more bloggers”.
1. Lai cik ļoti es bērnībā spurojos pret ideju, ka vecāki varētu sagādāt jaunāku brāli vai māsu, es diezgan agri sapratu savu stulbumu un to nožēloju vēl joprojām! Iespējams, psihologi tagad sarosīsies un ņemsies analizēt, ka tas arī kalpo par iemeslu, kāpēc lielāko daļu draugu apčubinu kā savus jaunākos radinieciņus un ņemos kā vista perētāja uzmanīt katra soli vai tieši otrādi – ļaujos tikt aprūpēta un padomiem apbērta! Anyhow – mani draugi ir mana ģimene – tā, ko es pati esmu uzsākusi veidot, turklāt tos retos putnus dikti mīlu! Ceru, ka viņi to zina, lai kur arī neatrastos! 🙂
2. Lielākā daļa manu paziņu, radu un kursa biedru zina, ka manas studijas ViA patiesībā ir liela nejaušība (stāsts par to, ka jau kopš piektās klases gribēju studēt žurnālistiku un to, ka to darīšu Stradiņos, zināju jau kopš sestās, taču visu izšķīra nejauša satikšanās “Skola 2008”), tomēr tā lieta, ko lielākā daļa nezina, ir tas, ka slepus es laikam nemaz nevēlējos pēc vidusskolas studēt augstskolā. To saprotu tikai tagad, kad atskatos uz saviem lēmumiem, jo dokumentus iesniedzu tikai VIENĀ augstskolā un tikai VIENĀ programmā, turklāt vēl pie tam sāķu štukot, ka varbūt vajadzētu ņemt tūrismu un nosolījos nestudēt, ja netiktu budžetā, kas piepildījās knapi, knapi… Tā, lūk! Re, kur mans ceļš ir mani atvedis! Un, jā, es neko nenožēloju, pilnīgi un absolImageūti NEKO!
3. Vēl aizvien ticu, ka cilvēki ar labām domām pievelk labas lietas, bet, ja notiek kaut kas slikts, tad tā ir tāda kā zīme, ka kaut kas ir jāmaina, lai atkal nāktu labais! Vēl aizvien ticu, ka cilvēki ar sliktām domām, pievelk sliktas lietas un sliktus cilvēkus… reizēm pat brīžos, kad šķiet, ka tas, kas notiek, ir labs. Ticu pozitīvismam un optimismam, kā arī tam, ka sapņi piepildās tikai tiem, kas uzdrīkstās sapņot!
4. Divas nedēļas nemazgāju savu labās rokas elkoni pēc tam, kad Bryan Adams koncertā tiku pirmajā rindā un sanāca viņam pieskarties. Nebiju nemaz tik jauna un naiva tad, bet… nu, jā, jutos kā tāda grūpija mazliet. Tagad kauns, bet labās, pozitīvās koncerta sajūtas nav mani pametušas līdz pat šodienai! Un, kas zina – varbūt, ka īstie zaudētāji ir tie, kam nav neviena vai nekā, par ko jūsmot tik … tik tīri, nesamaitāti un mazliet pat skaisti, jā… 🙂
5. Bieži gribas raudāt, cik ļoti ilgojos pēc dzīves Portugālē. Vai tev nekad nav bijis tā, ka satiec kādu cilvēku, nedaudz parunājaties un saproti, ka bez maz vai dvēseļu radinieki esat? Tā, lūk, man ir ar Portugāli. Kopš pirmās reizes, kad savu kāju spēru Itālijā, domāju, ka TĀ IR MANA ZEME, tomēr liktenis pasmējās, vēderu turēdams, un manas actiņas pavērsa uz to daiļo kultūras, eksotikas un saulaino cilvēku zemi – Portugāli – kas atrodas pie okeāna un tagad arī manā sirdī… Kopš brīža, kad man ar roku pamāja un pasvēcināja Lucia Moniz (no “Love Actually” portugāļu mājkalpotājas atveidotāja), jutos tā it kā man tur būtu vienkārši lemts BŪT! Kas zina… varbūt, ka tikai sakritība…

Image

6. Palēnām cenšos savākt pastkartes no visas pasaules un noklāt savu sienu tā, ka tapetes nav vajadzīgas! 😀 Eiropa ir plaši pārstāvēta, bet pārējie pasaules kontinenti praktiski nemaz… Kartiņas ir tās, kas mani uzmundrina, atgādina par sen nesatiktiem, bet mīļiem, draugiem un kopīgiem piedzīvojumiem, kā arī vietām, kur vēl vajadzētu aizceļot… PALDIES!
 7. Mans kulinārais meistarstiķis, pateicoties kuram esmu zināma kojās, ir… karstmaizes! Dīvainākais ir tas, ka recepte visiem zināma, bet saka, ka manējās garšojot vislabāk… Ei, nu sazin! 🙂 Moš vienkārši pašiem slinkums taisīt, tāpēc tā slavē, bet… man jau prieks arī taisīt, vismaz tiem maniem mīļcilvēkiem 🙂
Tā nejauki tagad sanāk, jo sekoju pavisam nelielam skaitam blogu, turklāt lielākajai daļai jau šī nominācija ir piešķirta (Jolanta, Anna, Signija), tāpēc nosaukušu, cik nu daudz man sanāks…
Lainei, kas ar savu rakstīto vārdu palīdzēja man nonākt pie galīgā lēmuma par labu Porto – ceru, ka atsāksi atkal rakstīt! 😉
Līvai, kas pavisam nozudusi no LV redzesloka, tomēr nav pazudusi pavisam 🙂 Ceru, ka Tev iet labi!
Baibiņai, kas mazliet pamocijās ar izvēli starp La Caruna Spānijā un Porto Portugālē, priekšroku dodot spāņu mentalitātei, bet viens makten liels vasaras skolas mīļdraudziņš, par kura piedzīvojumiem tīk palasīties un pafanot!
Dacei – dāma, kuru nesatiku, šķiet, vairāk par gadu, jo abu Erasmusi tā sakrita, bet prieks, ka satiekoties, neliekas, ka kaut kas būtu mainījies! Un, jā… apskaužu tās zaļās istabas sienas, kas nu atstātas vienatnē… 😦
Blondajai iedvesmai uz divām kājām – Ievai (vienai no “trijām”, kā dzirdu…). Šķiet, ka enerģijas dzērieni Tev bērnībā jaukti kopā ar mātes pienu un sulām, jo esi vienmēr enerģiska, pozitīva un … well, fantastiska! Tā turpināt, vārdamās!
Ilzītei… šķiet, ka ir pārāk daudz “paldies”, ko teikt, lai Tu maz saprastu, cik ļoti novērtēju to, ka esmu iepazinusi to 0,5% Tavas dabas… Zini, ka esi vēl viens iemesls, kāpēc BISS man tik ļoti kustināja sirsniņu tajā gadā :*
Jevgēņijam jeb JK… eh, tāls ceļš ir noiets, līdz viens otrā sastapām draugu. Tās garās stundas pie īsfilmu montēšanas un filmēšanas, milzīgā pacietība un strīdi, kas pārtapa objektīvā viedoklī, kritiskā skatījumā un milzīgā pateicībā no manas puses par tāda cilvēka kā Tu esamību manā dzīvē… kaut ieskrienot un izskrienot… 😉 Turies! Un piedzīvo savus sapņus!
Patiesībā ir vēl daži blogi, tomēr šobrīd uz ātru roku nespēju atrast tās adresītes. Bet, nu, nekas – ja atradīsies, tad pievienošu! 😉 Lai veicās!
Ieva

Veca mīlestība nerūs…


Kādā ziemas rītā, kad devāmies iekarot Valmieras ledusklučus un filmēt tīri savam priekam, tapa šis video fragments. Saku godīgi –  domāju, ka draugs spaida kameras iestatījumus, lai nofilmētu uz sienas krāsotu logo (garš stāsts), bet tā vietā sasodītais dokumentālists nofilmēja manu atbildi uz jautājumu: “Kāpēc tik ļoti patīk Valmiera”…

Kāds ir tavs noslēpums?


Gribu ar tevi padalīties šīs dienas, iespējams, pat visas nedēļas vai mēneša iedvesmojošāko un vienlaikus arī aizkustinošāko video, kādu esmu skatījusies. Tas saucās “Post Secret” jeb “Atsūti noslēpumu” (viens no tulkojumiem)

Ļaušu pašam “Post Secret” radītājam tev visu izstāstīt, bet, ja nu tomēr angļu mēle ir par sarežģītu vai arī tev nav 12 minūtes laika, lai noskatītos (kaut arī es tev patiešām silti iesaku!), zemāk vari lasīt galveno ideju 🙂

Frenks Varens (Frank Warren) ir noslēpumu kolekcionārs. Tas, kas aizsākās kā traka ideja – savākt pēc iespējas vairāk noslēpumus, ko ir atsūtījuši anonīmi cilvēki, beigu beigās vairs nešķiet nemaz tik traka. Ne jau noslēpumu vākšana ir tas svarīgākais, ko Frenks dara, bet gan tas, ka viņš ļauj cilvēkiem atzīties un sajust atvieglojumu vai panākt noslēgumu. Tā sajūta, ka tu neesi viens savā nelaimē vai arī apziņa, ka noslēpumi ir briesmīgi tikai tik ilgi, kamēr neesi no tiem ticis vaļā.

Viņš ir saņēmis vairāk par miljonu kartīšu ar šādiem noslēpumiem un ik svētdienu publicē jaunākos šeit: www.postsecret.com Ieskaties, ja rodas interese! Ja saproti, ka tas ir kaut kas tev, tad Frenka adrese ir:

“Post Secret”

13345 Copper Ridge Rd

Germantown, Maryland

20874 – 3454

Vēl 2 labas lietas, ko esmu “aizņēmusies” no Frenka ir:

I FOUND YOUR CAMERA, kur tiek izvietotas bildes no kamerām un atmiņas glabātājiem, ko cilvēki ir atraduši un nosūtījuši šīs lapas veidotājam. Ja kādreiz esi pazaudējis kameru ar ceļojumu attēliem vai bildēm, kur ir saglabājušies attēli ar mīļotajiem un tuvajiem, tad zini, cik sāpīgi šos attēlus vairs nekad neredzēt. Šī lapa ir domāta, kā atradējiem, tā arī pazaudētājiem, bet šeit: http://www.ifoundyourcamera.net/category/success-stories/  vari lasīt veiksmes stāstus par tiem cilvēkiem, kas savus attēlus tomēr ir atguvuši, to starpā arī kāds aizkustinošs attēls, ko pieminēja Frenks, kur redzami jaunie vecāki ar savu nesen dzimušo mazuli.

1000 AWESOME THINGS, kur smelties pozitīvismu un dzīvesprieku par mazajām lietām, kas ar mums notiek ikdienā.

Pēdējā laikā iet arvien grūtāk ar to priecāšanās daļu, jo jūtu, ka ir tik daudzas lietas, par ko gribas skumt, BET tad es ieraugu kaut ko šādu (veidu kā pilnīgs svešinieks palīdz citam svešiniekam) un  atkal noticu pasaules labajai dabai un cilvēcīgumam. Gribot negribot jāpasmaida.

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site