New home… and… well… new


Eh, beidzot tas ir oficiāli! Mums ir jauna adrese, ir arī internets un jauni draugi un draudziņi…

Mums ir minka vārdā Maiks, kas šeit ir pieklīdis ilgāk, nekā es studēju ViA, mums ir nu jau pastāvīgs portugāļu draugu bariņš, kas dienas Žurnālistikas ēkā padara īpaši tīkamas un, jā, beidzot zinu savu lekciju sarakstu – patiesību sakot diezgan pasmags, bet interesantums un praktiskums pārspēj visu… Tici man – par to vēl es daudz un dikti te stāstīšu, jo pirmā diena Multimediju kursā man vienkārši aizrāva elpu – kameras, gaismas, vadi un vadiņi, regulējamās pultis un mikrofoni… ah, let me live in there! 🙂 Tas jau mijas ar apsēstību, kāda man bija ar “Jāņa Rozes” grāmatnīcu – jokojos, jokojos, kamēr dabūju tur darbu! 😀 (“Ja es Jums maksātu 20 Ls mēnesī, Jūs man atļautu šeit nakšņot? Piedodiet, bet man vairāk no vecākiem nesanāks izlūgt…” 😀 )

 

Lai gan virsraksts vēsta “Jaunās mājas”, bet līdz dzīvokļa aprakstam tā arī neesmu tikusi, lūdzu, uztvert kā zīmi, ka mani sevišķi bieži laukā no tās ēkas tāpat neviens neredzēs! 😉 Ja BŪS iespējas tur pastrādāt ilgāk, tad tā arī darīšu – Yeah, man! 🙂 Varat man nesūtīt paciņas, dāvanas vai ko tamlīdzīgu, bet, lūdzu, lūdzu, palīdziet izdomāt, ko es gribu nākotnē darīt… jo es jūtu – tieši šis laiks, te, ir tas, kas noteiks manu turpmāko darbības virzienu un negribas ne dienu lieki izmantot…. gribu mācīties, gribu apgūt un gribu visas zināšanas sasūkties! Ja vēl tā portugāļu valoda nāktu vieglāk klāt, tad es būtu pavisam laimīgs cilvēciņš te, jo lekcijas, loģiski, notiek daiļajā un skanīgajā portugāļu valodā, bet nevermind… es tik un tā visu saštukošu 😉

 

Okay, bet tagad par mūsu jauno pili… eh, prieks un laime, patiesi! Lai arī vienīgā nelaimīgā būtne šajā mājoklī ir Jolanta, kurai piespiedu kārtībā jādala gulta ar mani (būs nedēļa brīva no manis un pietrūks manis… un KĀ VĒL pietrūks, redzēsi!), es šeit esmu savā elementā – vējš, mākoņi, brīvība, kad pieveic trepes uz piekto stāvu un beidzot arī internets, lai var turēt savā azotē visus savus mīļzvērus un ģimenes locekļus… (Eh, Valmiera, Tu mani vēl arvien sauc, ja kas! Nepaiet ne diena, kad par Tevi/jums nedomātu… )

 

Smelies jel manu laimi, sauli, kas mūs, patiesību sakot, apmeklē gaužām reti, un smaidu… Te ir labi, gaužām labi… un patiesi ir grūti novilkties lejā, lietū un tipināt uz lekcijām… pietrūkst manu saulesstariņu (es zinu, ka jūs zināt, kuri tie ir.. 🙂 ), kas ar mani priekos dancātu pa peļķēm un kniksētu nepazīstamiem onkuļiem, vai pie pirmās izdevības pierunātu filmēties improvizētā video par to, kā ir skaļi dziedāt uz ielas … sirds smeldz pēc jums – katra atsevišķa un visiem kopā…

Nesen dabūju Skype kāvienu par to, ka uzvedos kā “cukura princese” – visu laiku šņaukājos par lietu un lielo ūdens daudzumu… un, vai zini, V., Tev bija taisnība – neesmu no cukura un darīšu kaut ko lietas labā – you’ll see! 😉

Bet tagad laiks bildītēm… skaties un priecājies! 🙂 Tik neskaud, labi? Es jau tāpat gana daudz Saules sūtu Tev un visiem citiem… maybe ne uz Memfisu tikai, šiem vēl labāk, kā pie mums – 26 grādi, God dammit! 😀

Advertisements

Okeāns (Yaba-daba-doooo!)



Eh, beidzot piepildīju savu mūžseno sapni – tiku klāt OKEĀNAM!!! Nē, peldējusies vēl neesmu, jo tomēr cenšos parādīt vecākiem, ka savu 21 gada vecumā varu būt arī apzinīga un saprātīga (bet to ir tik traki grūti izdarīt, jo ļoti, ļoti gribās tajos viļņos ielikties un laukā nelīst! :p)

Lūk, kā tas izskatās ->

Takiji vot i piraški… 🙂
Un tas jau vēl nav viss – tā ir tikai pludmale, kas tuvāka “mājām”… 🙂 Bet ir vēl daudz visādu skaistu vietu un izskatās, ka līdz portugāļu cienīgai sezonas atklāšanai, kas parasti ir kaut kādas maijas beigas – agrākais, jūnija vidus – vēlākais, pludmale ir mūsējā, jo neviens cits pie pilna (vai skaidra) prāta peldēties neies… :p
A mums ir labi – ūdens jau ir gana silts, lai jau mērcētos, bet ārpasaule vēl nav tik ļoti sasilusi, lai to stundu, kamēr nožutu, patiesi pavadītu sauļojoties… brrr… Bet, ja salīdzina šos brīžus ar to, ko es citos gados šajos datumos esmu darījusi, tad… nu, jā, es zinu, ka jūs mani saprotat…
Saulesstarus jums! :*

Neliela atkāpe


… jo straujāk tuvojos 4. kursam, jo spēcīgāk sajūtu to, cik lielu iespaidu Valmiera un Vidzemes Augstskola ir uz mani atstājusi… un nebiedzu, protams, sajūstmināties par kārtējo “īstajā vietā, īstajā laikā” momentu, kam (tikai nesmej!) es pat ļoti, ļoti ticu! 🙂

Bet tas, kas ir pats svarīgākais, protams, ir “mani cilvēki”:

Kopā, pirms ballītes… un, jā, Marta, pēc visām ballītēm Valmierā, arī TU jau esi Valmieras cilvēks! 😉

Mans rūmijs, galvenais ēdienu meistars un smaida avots… 🙂 Dikti Tevis te trūkst! Zinu, ka Tev patiktu te! :*

Mani Porto draudziņi un cīņu biedri… trūkst mums te trešā muskatiera, bet ne jau bez pieminēšanas! Tev, Sig, VAJADZĒJA te būt, vienkārši vajadzēja… bet nu ko – turam buru par Tevi arī! :*

Visim visi man mīļie un jaukie, kas nepažēloja nedz savu laiku, nedz arī enerģiju ne tikai, lai kārtīgi no manis atvadītos, bet arī, lai padarītu šo vakaru (un rītu) neaizmirstamu un ilgi glabājamu manā “dārgumu lādītē”.

Gads iesākās patiešām koši 🙂 PALDIES!!!

Abas manas dārgās jaunkundzītes ar papildinājumu aiz kameras (šoreiz) – Ievu, to, kas Reliņa 🙂


Par ašo mājasdarbu, par palīdzību ar pēdējiem darbiņiem, par atbalstu smagajos rītos un uzmundrinājumu vēlajos ballīšu vakaros un to, ko darīji, lai nebūtu tik skumji, kad tiku atstāta viena… :* Muito bessos! :* :* :*

Par kolosālo vasaru, košajām krāsām, lielo atbalstu un neizsīkstošo smaidu un pozitīvismu! Tu esi viens no “manas Valmieras” lielākajiem zeltiem! :* Gaidām Tevi te, lai Porto ierauga, cik daudz sauļu mums ir Latvijā!!! 🙂

Protams, protams, paldies Jolantai par viņas paspārni un labo sirdi, tomēr šī bilde vairāk ir domāta visiem tiem, kas ar mani ir trakojuši, rīkojuši feinas ballītes un pasākumos ir uzvedušies tā it kā no mums būtu atkarīga ballīsū vēsture… Te ir tikai divi vārdi sakāmi AMAZING & LEGENDARY!!!

LIELAIS PALDIES!!! Jūs esat mana sirds, dvēsele un lielais smaids! Bez jums nebūtu nedz manu jauko Valmieras atmiņu, nedz arī piepildītā puncīša un dzīvesprieka, jo kam gan vajag ēdienu, ja nav draugu? You might as well stop existing… bet man katru dienu ir simtiem iemeslu smaidīt un līksmot – ar/par katru no jums!

Ar jums, cienītie, katra bēda ir pusbēda un katrs prieka mirklis ir dubultprieks! :*

Mana vienīgā nožēla ir tāda, ka nevaru jūs samazināt gluži kā attēlus un iestūķēt sev līdzi koferī…

Mīlu un ilgojos,

neviens cits kā Ievišs :*

Darbu darbi…


Vakardien bija pirmā intervija… pirmā intervija, kurā es piedalījos… pirmā intervija, kurai  es biju klāt… pirmā intervija, kuras filmēšanā es biju klāt, biju klusa un centos būt nemanāma…

Ir skaidrs, ka, ja arī man atļautu kādu intervēt, tad beigu beigās tik un tā pārskaņotu kāda vadītāja balsi pāri! Nē, tas nav tāpēc, ka es varbūt nošautu greizi, nedz arī tāpēc, ka manas angļu valodas zināšanas būtu sliktas vai balss izklausītos pēc ķercošas vārnas – nē, ne jau tāpēc! Iemesli ir parasti un vienkārši – neesmu nedz britu, nedz aziātu izcelsmes, neesmu neviena raidījuma vadītāja un man nemaksā, vismaz ne šeit. Pēdējais kalpo par iemeslu, jo tiem, kam maksā ir sava naudiņa kaut kā jāatpelna, tad nu viņus arī dīda un baksta!

Bet es neskumstu, jo pieredze un iespējas ir traki labas! Vakardien bija pirmā intervija. Intervija ar Noelu Klarku (Noel Clarke) – aktieris un režisors, interesants cilvēks ar izcilu talantu, plašāk pazīstams Lielbritānijā, tāpēc man tika piedots, ka nezināju nedz viņa vārdu, nedz viņa filmas, nedz arī to, ka viņam top jauns darbs. Mani ieguvumi šajā intervijā?  Nekādi dižie, es teiktu – foto ar zvaigzni, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējusi, iespēja izcelties kā cilvēkam, kas visu vajadzīgo staipa līdzi, jo izrādījās, ka man vienīgajai bija derīgas baterijas mirkofoniem, kā arī iespēja sadarboties ar patiešām jaukiem cilvēkiem, kas piekrita mums atļaut filmēt viņu kluba telpās (noteikti tur atgriezīšos, jo atmosfēra ir vienkārši fantastiska!) Ieguvu daudz jaukus foto – tiesa ar citiem cilvēkiem, bet tik un tā… Un visbeidzot – ieguvu apziņu, ka nu ir p…k…ļ…!, jo Makī šodien beidz stradāt un es palieku viena… Vienīgais “Brit Asia TV” interns, vismaz šobrīd…

Tā izskatījās mūsu improvizētā “studija”. Divu stundu (brīnos, ka tik maz, jo parasti raujos daudz ilgāk) smags darbs, lai to atrastu, toties milzīīīīīgs gandarījums! 🙂 Ir, ir pasaulē labi cilvēki, kas ir gatavi izlīdzēt pēdējā brīdī… Thank God, ka ir! 🙂

Sajūtas gan paliek pliekanākas un ir grūtāk visu uztvert ar lielu pozitīvismu… es neteiktu, ka vaina ir vietā, drīzāk gan laikam kļūstu pieaugusi un visu uztveru caurs skepeses un cinisma prizmu, nav vairs tas naivums un pacilātība par labi paveiktu darbu, jo zinu, ka būtu varējusi labāk, ja jau nejūtos nogurusi… Nezinu, kā tas viss izvērstos, ja strādātu šādu praksi Latvijā… iespējams, ka justos košāka… bet varbūt arī nē… Nekas! Es esmu zvērs tik un tā! Cīnīšos kā vien mācēšu un tad jau beigās redzēs kas un kā… 🙂 Varbūt tas ir labi, ka zvaigznes nerada nekādu sajūsmu. Vismaz ne sava “spožuma” dēļ…  Mūsu šova “Film Fix” vadītājs Dens, kā arī intervētājs šajā intervijā ir, manuprāt, riktīgākā zvaigzne. Televīzijā darbojas jau kopš septiņu gadu vecuma, kad sāka uzstāties iekš “Nikolodium” (vai kā nu tur sauca to bērnu multeņu kanālu), ir raidījumu vadītājs kā televīzijā, tā arī radio un biežs pasākumu vadītājs Londonā.

Vienkāršs puisis, kurš studē biznesu, naktis pavada bibliotēkā cītīgi mācoties eksāmeniem, bet vēl atrod laiku, lai vadītu divus savus uzņēmumus, raidījumus, ceļotu un atpūstos… Intervijas vada kā sarunas ar vecu čomu un skatītājus “uzrunā” ar savu puicisko šarmu un vieglo humoru. Es gan par humoru varētu pastrīdēties, jo vakardien divreiz tiku iznesta cauri! :p Pirmkārt, jau ar skaņu, kad Dens kustināja telpā lūpas, bet neizlaida nevienu skaņu, likdams mums domāt, ka mikrofons pēkšņi ir atslēdzies! Otrs moments bija tad, kad viņš pilnīgā nopietnībā manam bosam apvaicājās, vai viņš zinot, ka es esmu agrāk bijusi striptīza dejotāja? Viss, ko es mašīnā pateicu, bija, ka esmu strādājusi grāmatnīcā, par ko viņš VJ paziņoja, ka Latvijā daudz kas ir citādāks nekā UK – striptīzs notiek grāmatu veikalos un pēc tam notiek grāmatu izstādes… Es sēdēju savā krēslā ar pilnībā nopietnu seju, kožot vaigā, lai nesātu pilnā balsī smieties… bet tas, kas mani pārsteidza visvairāk bija tas, ka mans priekšnieks patiesi noticēja, vismaz uz kādu laiciņu, kamēr man apnika, ka uz mani skatās ar tādu dīvainu skatienu… brrr….

Lai nu kā… lielisks cilvēks, kura kompānijā pavadīt laiku un zinot visu, ko viņš savos 22 gados jau ir sasniedzis, arī iemesls cienīt! Manā uztverē – īsta zvaigzne, kas savu spožumu, iespējams, vēl nav sasniegusi…

Pēdējā laikā visādas dīvainas lietas ir notikušas – gan ar dažiem latviešiem, ko ir bijis tas prieks un reiz arī nepatika satikt, kā arī Anglijas jauniešiem, jo īpaši vīriešu kārtas pārstāvjiem… iet te interesanti – tas gan, tikai man vairs īsti spēka par to patiesi nobrīnīties, šausmināties vai skurināties, izņemot gadījumu, kad pilnigi nepazīstama sieviete no autobusa mani panāca uz ielas un, apjautājoties no kurienes es esmu, atzinās, ka esmu skaistākā meitene, kādu viņa ir savā dzīvē redzējusi! Lūk, TAS mani ne tikai izbrīnīja, bet pat lika noplātīt muti kā tādai zivij, kas izmesta uz sauszemes! Apbrīnojami un vienreizēji! Pavisam noteikti – unikāli! 🙂

Summer’s here… (YES!)


Aizvadīta slinka, bet radoša nedēļas nogale! Daudz un dažādi darbiņi padarīti…

Iedegusi saulē – jā! Ak, gurdrība un saprāts mans! Veselas piecas stundas pavadīju uz mūsu mājas jumta, sauļojoties un grozoties. Kamēr lasīju grāmatu, tikmēr nodegu tā pamatīgi. Labi, ka seja vismaz ir normālos toņos! 😀 Bet nu ko tur daudz – sarkans ir labāks par baltu, jo beigu beigās būšu brūna anyway! 🙂

Zilumi – jā! (neveiksmīgs bremzēšanas gadījums ar riteni) Atgadījums ar tizlu, piedzērušos čali un mani, nospiežot instant brakes, kas veiksmīgi panāca manu treniņu ar lidošanu un veiksmīgu piezemēšanos. “Veiksmīga piezemēšanās” nozīmē to, ka galva un mugura ir sveikas un veselas, nobrāzumu nav, tikai zilumi… :p

Silts laiks – jā! Ak, lai svētīti visi tie cilvēki, kas apžēlojās par maniem ņaudējumiem un pīkstieniem par saulītes trūkumu un konstanto lietu, un atsūtīja arī man saulītes priekus. Tiesa tas rezultējās manā apdegšanā, bet nožēlas nav un domājams, ka arī nebūs! Paldies, paldies! 😉

Ballīte – jā! Kārtējā atvadu ballīte, kas sākas mājās ar dāvanām un dziedāšanu, un beidzas klubā un pārrašanos mājās pēc trijiem… Well, manā gadījumā bija tikai atvadu ballīte un dzimšanas dienas ballītes apvienojums, jo pa dienu tiku tā notrenkāta, meklējot dāvanu un čekojot cenas, ka nekādu tusiņu patiesi nevēlējos un labi, ka tā… Kamēr es individuāli iepīpēju savu jauno zvēru un skatījos skaistu filmu, tikmēr mani mājas biedri dancoja, dzēra, piedzīvoja kautiņu ,kas sabojāja visu vakaru un aizmirsa vienu no mūsējiem pagaidīt, lai paķertu līdzi taksī uz mājām… Šie pārradās neģīmī, kamēr es sēdēju uz dīvāniņa ar maija saulīti uz sejas 🙂

Izskatās, ka ballītes tagad būs otrs populārākais pasākums aiz darba dienām, jo vesela rinda cilvēku dodas prom, pa vidu dažiem, tajā skaitā arī man, ir dzimšanas dienas… Ballītes man patīk, vienveidība – nē! Tāpat arī netīk, ka dodas kaut kur laukā tikai tāpēc, lai nepaliktu mājās… not me! Man arī vienai ir labi, so dodos laukā tikai tad, kad man patiesi gribas…

Mieriņš – jā! Pieci vai seši cilvēki devās uz Dublinu, divi spāņi uz Londonu, vēl viens iemītnieks uz Vāciju, divi citi uz mājām tepat  Anglijā, kas nozīmēja to, ka mājās paliku es, spāņu meitene Espe un vēlviens spānis – Havī ar savu draudzeni, kas nozīmēja to, ka viņš bija rāms kā jēriņš un kluss kā tās klusās veļasmašīnas, ko reklamē… 🙂 Daudz labas atpūtas, miega un enerģijas stundas, ko papildināja braucošās saldējuma mašīnas snigtā svētlaime ar saldējumu parkā… mmm… gardi gan!

Daba – jā! Dzīvošanai @Southfield ir savas priekšrocības, jo parks 15 metrus no mājas vienā pusē, kamēr 50 metrus uz otru pusi ir ezers! 😉 Tiesa gan ezerā peldēties nevar, bet nu… vismaz kaut kas! 😉

Latvieši – jā! Liekas, ka nepatīkamu pārsteigumu sagādāju latviešu grupiņai, kas latviski aprunāja mani un manu draudzeni Espi, līdz brīdim, kad skaidrā un viegli saprotamā latviešu valodā paziņoju, ka “tas nu gan nebija smuki!” pagriezos un soļoju tālāk, kamēr Espe blakus man ķiķināja par abu puišu pārsteigtajām sejas izteiksmēm un atkārtajiem žokļiem… 😀

Radošums – jā! Šajā nedēļas nogalē radošusm izpaudās gan dāvanas meklējumos – dabūjām foršu “Top Gear” torti, gan arī mazajos rakstu darbiņos dažiem blogiem, tā kā baudu visu, ko šī vieta piedāvā un pretī sniedzu “ieskatu” šejienes dzīvē, kas skatīta ar dabas bērna acīm un klausīta ar latvieša ausīm…

Nemiers – jā! Dīdos un knosos par savu dzimšanas dienu, jo tā tiks pavadīta Itālijā (uz Latviju netieku dažādu apsvērumu dēļ), mazā pilsētiņā ar nosaukumu Trieste, kur pagiadām nevaru sameklēt nevienu labu naktsmāju, bet nu nekas – nebūs jau pirmā reize nakšņojot zem klajas debess 🙂 Pārējie nemiera cēloņi ir mans darbs un cilvēki, kā arī nespēja nedz nosēdēt, nedz nogulēt normāli, pateicoties saviem apdegumiem. Nākamais nemiera cēlonis ir vēlēšanās kaut kur doties, kaut ko traku sadarīt un baudīt skaisto laiku!

Ak, jā, vēl dvēseli dīda arī labie jaunumi par latviešu papildinājumu iekš “Brit Asia TV” un gaidāmie ciemiņi! 🙂 Nespēju vien sagaidīt… 🙂 Viss jau tiek organizēts un plānots, mīlīši! :*

Muzeji – NĒ!!! Pirmkārt, jau esmu nedaudz par daudz naudiņas patērējusi, tāpēc tagad nedaudz ievilkšu vēderu un mazliet pacietīšos, otrkārt, šādā laikā un atrasties iekšā? NO WAY! Nevar zināt, kad atkal izdosies savu purniņu saulītē sildīt, kad pēdiņas varēs zālītē tā tālāk iestūķēt un kad vēl kleitiņas varēšu atļauties nēsāt… 🙂

Tāda nu brīvdienu plejāde man ir bijusi… 🙂

Kad ir šitik labas brīvdienas, tad darbiem ir divtik grūti pieķerties….  Lai ražena nedēļa jums un man ar! 😉

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site