Latvietis ar lielo “L”


Mana pieeja interneta tīmeklim un datoram vēl arvien ir ierobežota, tomēr šodien smēlos dziļu, nepārspējamu un spēcīgu motivāciju un prieka devu no citiem latviešiem, latviešiem, kurus man gribētos saukt par LATVIEŠIEM ar lielajiem burtiem. Iemesls, kāpēc šodien šāda veida motivācija un “spēriens pa dupsi” bija tik svarīgs, ir tas, ka, dzīvojot prom no mājām, prom no Latvijas, pēdējā laikā sajūtas ir arvien nomācošākas. Pat par spīti labajiem laikapstākļiem un spēcīgajai veselībai. Ir dīvaini apjaust, ka dzīvo tik lielā pilsētā, kur ir tik daudz draugu, bet jūties tik sasodīti maziņš, vientuļš un nevienam nevajadzīgs. Arī apziņa, ka šobrīd nevaru atļauties studēt tālāk (gan laika, gan finanšu ziņā), mazliet grauj ikdienā tik ierasto optimismu un pārliecību par sevi, tāpēc uzmeklēju divus blogus, kam sekoju un izlēmu padalīties. Pēdējā laikā arī tiem, kas vēl mīt mīļajā Latvijā, ir sācies mazliet jūtams depresijas vilnis (es gan ceru, ka tas mainīsies līdz ar pirmajiem siltajiem saules stariem), tāpēc ceru, ka šie stāsti uzmundrinās un sapurinās tā labi kārtīgi!

Beta_un_Martinsh_NepalaGandrīz ikvienam Valmieras studentam, kas uzsācis savas studiju gaitas ap 2007. gadu, ir zināms Vīgantu pāris (Mārtiņš un Elizabete) un viņu uzturētais blogs (bilde no bloga, Elizabetes un Mārtiņa īpašums). Abi vairākus mēnešus pavadījuši Nepālā, strādājot par brīvprātīgajiem (par pašu līdzekļiem, nevis organizāciju apmaksātā darbā ar kabatas naudu un istabu dzīvoklī) skolā, mācot bērnus un dzīvojot vietējā ģimenē. Negrasos atstāstīt viņu piedzīvojumus, jo ticu, ka daudz feināk ir uzzināt no viņiem pašiem, vai vismaz lasīt viņu piedzīvojumus blogā “Vīganti Nepālā”.

Ne tikai abu sirsnība un nesavtīgais mērķis mani iedvesmo, bet arī skaudrā patiesība par dzīvi un to, cik sīksti patiesībā esam mēs paši, kādas ir mūsus robežas, spējas un uz ko esam spējīgi, ja vien tā labi gribam. Un šie abi jaunieši gribēja, nu ĻOTI!!! Lieki piebilst, ka kaut kas tāds ne kuram katram būtu pa spēkam un ne kuram katram būtu vēlme ko tādu darīt, taču tieši tas šo pāri padara īpašus un svētītus ne tikai ar krāšņo draugu pulku un piedzīvojumu lādīti, bet arī vienam ar otru. Super-pāris, super piedzīvojums, super bildes un super-liela-iedvesma citiem, tajā skaitā arī man! LIELS PALDIES abiem, ka neslinkoja un dalījās savos iespaidos, līdzībās un atšķirībās arī ar mājās palikušajiem, bija ļoti interesanti lasīt un just līdzi! Žēl, ka neizdosies tikt uz bilžu vakaru, jo labprāt gribētu uzzināt vēl šo un to vairāk par īstenā brīvprātīgā dzīvi. Novēlu visu to labāko!

 

IMG_1731-300x224Otrs blogs (100latviesustasti.lv), kas man pēdējā laikā ir palīdzējis samierināties ar dzīves niansēm, cilvēkiem un pienākumiem, kas piederās pieaugušo dzīvei. Ieraksti ir nodrošinājuši izpratni, ka, nu, neesmu es viena pati savās likstās un nelāgajās sajūtās, bet mūsu ir krietni daudz! Attāluma šķirti, bet vienoti savā tautībā, ilgās un mīlestībā pret dzimteni, vēlmē atgriezties, meklējot veidus kā DZĪVOT (nevis eksistēt) un cenšoties to visu apvienot ar savu sapņu realizāciju un iespēju būt kopā ar sev mīļajiem.

Autori ir divi puiši, kas man personīgi nav pazīstami, bet lasot rakstīto ātri vien sāk likties, ka seni draugi. Šķiet, ka šāda rakstīšanas maniere mani arī visvairāk piesaistīja šim blogam. Ir gan lietas, kas varētu būt citādāk izveidotas, bet tas jau paliek pašu puišu ziņā – viņu darbs, viņu piedzīvojums, viņu stāsts! 🙂 Bet nu super ideja! Apsveicu par izdomu, kreativitāti un vēlu visu to pašu labāko! Lai izdodas piepildīt sapni! Un ceru, ka, ja būs vairāk to latviešu, ka tomēr neapstāsies pie skaitļa 100… Interesanti paraudzīties, kādos zemes nostūros tikai nemīt mūsu ciltsbrāļi un māsas… Lūk, neliela daļa no 5. ieraksta viņu blogā (par modeli Līgu):

“..Tāda ir pasaules kārtība, ka cilvēkiem materiālā stabilitāte nepieciešama pilnvērtīgai funkcionēšanai. Un, apgūstot citas kultūras, mēs varam labāk ieraudzīt savējo, nereti atklājas līdz tam nepamanītas nianses. Tam visam klāt – jebkura papildus valoda padara mūs daudz bagātākus. Bet neviens tevi negaidīs tā nekur, kā gaida mājās. Jo, lai arī mūsdienās tehnoloģijas paver iespēju būt ekrāna attālumā no saviem mīļajiem, sazināties ar tiem ik dienas, kā atzīst arī Līga – ne jau sarunas ir tas, pēc kā ilgojies visvairāk. Tā ir klātesamības sajūta, kas pietrūkst..”

 

Lai jauki lasās, draugs!

 

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site