Kā būtu, ja būtu… ?


FxCam_1367794380771Katru dienu pavadu gandrīz stundu braucot metro uz un no darba. Reizēm snauduļoju, reizēm lasu grāmatu, citreiz vienkārši klausos mūziku un vēroju cilvēku plūsmu… Reizi pa reizei nododos pārdomām par savu dzīvi, kur esmu, kā esmu šeit nokļuvusi un ko man gribētos mainīt. Ja ne tas pēdējais posms – ko gribētos mainīt – tad visā visumā teiktu, ka šādas pārdomas nav sevišķi veselīgas…

Vakarnakt vairākas stundas pētīju darba piedāvājumus gan Latvijā, gan Londonā (neuzdrošinājos pat atvērt citu valstu piedāvājumus, lai izvairītos no kārdinājuma), jo esmu gatava pārmaiņām – kaut kam, kas sapurinās… Tā laikam ir tā lielākā problēma ar mani un man līdzīgajiem, kas dzīvo ātri, riskējot un piepildot dzīvi ar košumiem, cilvēku gūzmu un piedzīvojumiem, – mums ātri viss apnīk… 😦 Un sāku atkal pieķerties domām par to, kas ir izdarīts, ko vēl gribētos paveikt, kur gribētu pabūt, kāpēc esmu šeit un kas pie tā vainojams? (Pareizā atbilde pati, visu pati!)

Interesanti, ka vidusskolu un augstskolu pavadīju uzticīga žurnālistikai, paralēli iebāžot degunteli arī pasākumu vadīšanā un organizēšanā. Lūk, arī pirmā nopietnā manas dzīves alternatīvā izmaksa – kur un ar ko es tagad būtu, ja tomēr būtu iesniegusi papīrus arī tūrismā? Ironiski, bet lielākā daļa darba pieredzes man ir tieši viesmīlībā… Kas būtu noticis, ja nebūtu tikusi budžetā un tomēr BŪTU paņēmusi savu Gap Year…? Vai es būtu ātrāk atradusi sevi un to, ko vēlos darīt? Vai būtu iepinusies lielākos maldu mudžekļos? Es vienmēr būšu pateicīga Valmieras aurai un dvēselei, saviem pasniedzējiem, kas iedvesmoja, un draugiem, kas atbalstīja un uzšāva pa pēcpusi, kad vajadzēja, bet one can’t stop to wonder…

Kas es tagad būtu, ja būtu pieņēmusi 2. kursā darba piedāvājumu no pasniedzēja, kas redzēja manu potenciāļu un domu lidojumu? Vai es tagad būtu pilntiesīga žurnāliste? Vai arī I would have crashed and burned gluži kā Ikars, kas pielidojis saulei daudz par tuvu? Kas būtu noticis, ja es nebūtu piekritusi pieņemt darba piedāvājumu no cita pasniedzēja, uzsākot 4. kursu? Vai es būtu ar visu diplomu kabatā? Vai es būtu laimīgāka vai, iespējams, tikai ātrāk devusies prom naudas problēmu dēļ?

Vai es būtu laimīgāka, ja būtu palikusi Latvijā un ļāvusi ģimenei pašai kārtot savas likstas un palikusi skatītājos no malas? Interesanti, bet šis laikam ir vienīgais jautājums par kuru man NAV šaubu! Es nebūtu laimīgāka, bet mana dzīve būtu mierīgāka (un daudz garlaicīgāka). Būtu mazāk problēmu, bet nebūtu arī tas rūdījums. Es vilktu dzīvību tā vietā lai dzertu no pasaules dzestrās dvašas…

Reizēm liekas, ka savā dzīvē par maz esmu darījusi un, jā, vienmēr var vairāk, bet tā jau ir tā lieta ar pagātni – neko vairs nevar mainīt! Var tikai pieņemt to, kas ir bijis un izmantot savā labā! Un taisnība bija tam cilvēkam, kas teicis, ka nožēlo vien to, ko nav darījis… Arī ar mani tā ir… Nožēloju, ka nav tā bakalaura grāda vēl kabatā (bet būs, būs!), nožēloju, ka par maz esmu ceļojusi (vairāk kā dažs labs, bet krietni mazāk kā Ieva pēc 5 gadiem), noželoju, ka jau agrā, pavisam agrā jaunībā nesapratu sevi labāk un “pa ceļam”  esmu sāpinājusi daudz labu cilvēku.

DSC_4596 (2)Reizēm šausminos, ka nespēju mācīties no citu kļūdām, reizēm pat ne no savējām, un sanāk uzkāpt vienam un tam pašām grābeklim vairāk kā tikai vienreiz. Tikai tagad saprotu, ka jau gadus piecus atpakaļ es un daži no man tuvākajiem draugiem centās mani piesiet vienai vietai, vienam cilvēkam, jo uzskatīja to par pareizu. Jā, pareizu viņiem, bet ne man! Un esmu TIK ĻOTI pateicīga par to, ka man ir tādi vecāki, kādi ir manējie, kas uzreiz saprata, ka viņu bērns ir pasaules staigātājs, citu zemju bradātājs, piedzīvojumu meklētājs, koķete un nemiera gars. Žēl, ka ne vienmēr esmu klausījusies, jo IR bijušas reizes, kad esmu norimusi, kaut arī būtu vajadzējis lidot! Tik daudz, daudz reižu…

Vai es būtu tā persona, kas es esmu šobrīd, ja kaut viens gabaliņš iztrūktu? Ja nebūtu Vidzemes Augstskolas manā dzīvē, bet būtu bijusi Stradiņu Universitāte? Ja nebūtu nospļāvusies par noteikumiem, ka ārzemju praksē dodas tikai pēc otrā studiju gada, un nebūtu devusies uz mazo, dīvaino studiju Birmingemā? Ja būtu apstājusies pie saviem plāniem un sapņiem par Portugāli pie pirmajiem šķēršļiem, kā rezultātā nebūtu satikusi Lucia Moniz vai iepazinusi savus sirdsdraudziņus? Vai es būtu priecīgāka ar oficiālo izglītības dokumentu kabatā, bet nesatikusi tos kolosālos Paralimpisko spēļu cilvēkus? Vai tagad nesurstētu acis, ka netieku uz Ziemas Olimpiskajām spēlēm?

Ak, Dievs! Ir tik daudz brīnumu, kas ar mani notikuši! Ir tik daudz cilvēku, kam esmu pateicīga! Ir tik daudz kļūdas pieļautas, kuras nespēju nožēlot, un ir tik daudz pareizu lēmumu pieņemts, ka nespēju vien nopriecāties par savu tālredzību… 🙂 Bet mēs visi zinām šo skaudro dzīves patiesību – it is a 50/50 chance, isn’t it?

 

Par attālumiem…


Interesanti, cik bieži man ir gribējies beidzot, tak, kaut ko ierakstīt šajā kastītē, tomēr pēdējais pusgads ir izsmēlis mani pilnībā – fiziski, garīgi, emocionāli un radoši. Lai gan šķiet, ka beidzot esmu iedzīvojusies savā jaunajā dzīvē, vēl arvien ir sāpīte par lietām un cilvēkiem, kas atstātas Latvijā. Patiesībā nē – sāpes ir tikai par atstāto Latviju un cilvēkiem.

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Jolanta, es un Žeņa (Porto, 2011)

Teikšu godīgi, lai cik tuvi draugi man dažs labs arī nebūtu, es kādu laiku izvairos no tiem, kad jau kārtējo reizi tiek pajautāts, kad tad būšu atpakaļ, kāpēc nebraucu ciemos, kāpēc neesmu tur, Latvijā? u.tml. Dārgie, es jau pabiju ciemos Latvijā. Satiku ne gluži visus tos, ko būtu gribējies – dažas nožēlas ir palikušas, piemēram, par Baibām, manu draudzeni Žeņu, dažiem radiem un vēl čupām koju draudziņu un citiem, ko varbūt ātrumā tagad nespēju iedomāt – taču ar to arī viss beidzās… ar cilvēkiem. Latvijai vairs nejūtos piesaistīta citu iemeslu dēļ. Esmu izvēlējusies savu pasaules klaidoņa lomu. Pirmo reizi dzīvē baudu to, ka nekas nav ieplānots un pēc tam, kad būšu piepildījusi savas pēdējās saistības, varu atspert pasaules durvis plaši vaļā! Un, jā, to es gaidu ar nepacietību! Nevaru sagaidīt, kad kļūšu par īstenu pasaules pilsoni, uzsūcot citu stāstus košos un krāsainos, apskatot pasaules piemirstos nostūrus un liekot lietā ceļā iegūtās zināšanas. Beidzot mani noklusētie sapņi sāk piepildīties un mani pārsteidz, cik smagi ir atzīt, ka tie nav saistīti ar mājām… Ja neskaita, protams, to, ka nevienu pašu brīdi neesmu plānojusi audzināt savus bērnus vai barot zemi ar savu augumu kur citur kā vien Latvijā. Šobrīd tas ir arī viss! Pārējais paliek neizplānots, neizlemts…

Šodien izlasīju vēl neizlasītos bloga ierakstus savai draudzenei un viens konkrēts ieraksts iespēra man pa pēcpusi:

“Es nebiju domājusi, ka vientulība elpos man vairs ne tik pakausī, bet jau sejā. Nē, es nerunāju par burtisku vientulību – kā naftas meklētājam tuksnesī, kuram nepieciešams tikai mazs ūdens avotiņš. Es runāju par vientulību izstiepstākā nozīmē. Tev taču ir draugi? Draudzīgi paziņas, kurus gribi paturēt savā redzeslokā. Varbūt ne gluži katru otro dienu kopā tēju dzert vai šņabi, bet apzināties, ka akūtas nepieciešamības gadījumā jūs šķir tikai viens divi rajoni. Nevis valstis un okeāni. It kā jau visi modernās dzīves gadžeti jūs patur gandrīz blakus. Bet tas nekad vairs nebūs tā, divos naktī, tavā virtuvē, cigarete un tēja un izrunāta sirds.” (Atsauce šoreiz netiks pielietota, jo zinu, ka autors tā labprātāk gribētu)

Tieši tā šobrīd jūtos es…

Dzirdu, cik daudzi lād Angliju un citas zemes, jo mūsējie pazūd un daļa vairs nekad neatgriežas… Mans GAP year sākās ar nepieciešamību pēc nedaudz lielākām naudas summām, ko es uzskatu VAR sapelnīt arī mūsu latvju zemē, tomēr tas prasa nedaudz vairāk pacietības, laika un atteikšanos no jebkādas normālas dzīves iespējām (nerunāju par ballītēm un alkoholu, cigaretēm un citām “nepieciešamībām”, bet gan normālu kafijas padzeršanu ar omi svētdienās, ko neviena no mums nevar atļauties, par dāvanām māsīcas mazajiem vai lielo pastkaršu lērumu nosūtīšanu). Tagad mans brīvais gads izvēršas par pārbaudījumu gadu. Sevis pārbaudīšanu. Par robežu un spēju izzināšanu. Un viens no svarīgākajiem aspektiem ir tas, ka ar visu galā jātiek vienai. Draugi ir nenormāls atbalsts ikvienā dzīves situācijā, tomēr, ja draugi ir tūkstošiem kilometru tālu prom, tad vienīgais cilvēks, uz kuru paļauties esi Tu pats… un izskatās, ka tas arī ir tas, kas man šobrīd ir bijis vajadzīgākais (ir gan kāds izņēmums, kurš nevēlētos, lai viņu piemin, tomēr… nespēju nepateikties!)

Un vēl… šis ir ČŪSKAS GADS! Lielākoties neticu nedz horoskopiem, nedz pareģojumiem, tomēr… kopš februāra sevī jūtu kūsājam vairāk enerģijas (pilsēta arī palīdz), vairāk ideju (jo trakākas, jo labākas!) un daudz, daudz vairāk apņēmības! ŠIS IR MANS GADS, ka es jums saku! Pirmās gada apņemšanās jau ir piepildītas – darbiņu Anglijā atradu (vienas nedēļās laikā, turklāt tādu, kas vēl aizvien sagādā prieku!), Latvijā pabiju, Evucīša izlaidumu apmeklēju, draudziņus satiku, Cukurballē padancāju, pa Zviedriju pat pamanījāmies paklaiņot, esmu godīga un atklāta pret sevi un savām vēlmēm (pie tā gan vēl nāksies mazliet rūpīgāk piestrādāt), beidzot došos apciemot pilsētu, kur mana sirds un, šķiet, ka arī dvēsele, mīt – Porto, vasarā ieplānots (jau biļetes iegādātas) apciemot sen neredzētus radus un esmu atkal piesaistīta žurnālistikai, turklāt kas ir pavisam dīvaini – Latvijā. Jā, laiku pa laikam mana balss ir un būs dzirdama Latvijas Radio 1 🙂 (Šis ir vēl viens piemērs no sērijas “Nekad nesaki nekad!”)

Tagad tikai vēlos tādus nieciņus kā jaunu datoriņu un vēl šo un to, lai pilnībā varētu izmantot savu potenciālu un iegūtu jaunas iemaņas. Es jau tagad berzēju ķepiņas, jo ir saštukots tik nenormāli daudz kas!

253796_10151565459822938_1241751128_n

Man pašai iet ļoti, ļoti labi! Būtu kauns sūdzēties! Jā, veselība šobrīd pieklibo, tomēr tas tāds neliels misēklis. Dzīvokļa biedri ir Madeirā, atpūšas, bet es esmu palikusi darbos un mazo suņa jaunkundzīti pieskatīt 🙂 Darbā viss ir lieliski – cilvēku ir daudz, līdz ar to laiks paskrien nemanot, darba kolēģi ir fantastiski (bilde no darba ballītes karaoke bārā) un šobrīd veido grupiņu no man svarīgākajiem cilvēkiem šeit.

Esmu atsākusi peldēt un ik pa laikam uzņemu savus Latvijas draudziņus. Esmu iekrājusi lielu daudzumu grāmatas angļu valodā, plus ieskatījusies komiksos (ja zini, ka naudas nav, tad labāk nemaz nesākt – iesūc sevī ļoti āri), kā arī atvedu līdzi savus vēstures pierakstus (Paldies skolotājai Butulei 🙂 ), lai atkārtotu vēstures svarīgākos aspektus un nekristu kaunā, ja kāds man kaut ko pavaicā par notikumiem Latvijā (Kā nekā amerikāņu restorānā strādāju un apbrīnojami, cik daudzus interesē notikumi Latvijā). Nenormāli gaidu pavasari – kleitas arī jau ir savestas, tagad tik katru dienu nolūkojos ar kāru aci, bet ziema kā ievilkusi mūs savos nagos, vaļā laist i netaisās.

Zemāk saliku dažus attēlus no sava LV apciemojuma. Diemžēl pie tā, ka nesatiku vairāk savējos un tā arī no sirds neizballējos bija vainojams saķerts vīruss, no kura man izdevās atbrīvoties vien 2 dienas pirms atgriešanās, bet ko nu tur daudz nožēlot. Dzīve ir skaista un viss, kas notiek, notiek uz labu! Šobrīd tam ticu vairāk kā jebkad!

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

Me un Didzis pirmdienā, kad neviens muzejs nestrādā (Februāris, 2013)

IMG_0030

Vai kādam vēl komentāri vajadzīgi? (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Sushi vakars ar Martinju un Andri (un, protams, Didzi), (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Cukurballe Valmierā ar Amandu, Čūbiju un mūsu mīļo Stefuci (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013)

Evijas izlaidums (Februāris, 2013): es, pati gaviļniece un Maijiņa (trūkst Solvitas, kuru es iefotoshopēšu tiklīdz man būs jauns dators) jeb labākais Z-koju 207. sastāvs.

Lost in Sweden (Februāris, 2013)

Lost in Sweden (Februāris, 2013): Edvards, Ilžuks un Didzis, bet priekškadrā briesmīgā seja pieder pašam autoram

 

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Ar savu Mīļumu Cukurballē (Februāris, 2013)

Jolantiņa, aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

Jolantiņa un aiz kadrā palikušie: Ieva, Didzis un miss Signija Druviņa

 

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site