Ievas lokācija dzīvē


Jap, esmu atpakaļ! Uz labu vai uz sliktu – who knows, bet esmu šeit, jau atkal…

Pēdējā laikā dzīve skrien tik ātri uz priekšu, ka tā vien liekas, ka nosmakšu, jo nepaspēju ieelpot. Iet traki… un šis nav tas “traki”, ko es pieminu ar smaidu uz lūpām, jo s neesmu kādu nakti vai divas gulējusi, bet dzīve tik un tā ir rožaina un priekapilna, bet šis ir tas nopietnais “traki”, ko no manis tik reti, kad dabūsi dzirdēt. Image

Šķiet, ka lietas ir ārpus manas kontroles un lai gan daru lietas, kas man patīk, es tās neizbaudu. Jo? Jo nav laika kad… nespēju atrast laiku sev, lielākā daļa darbu ir iekavēti un nesanāk tos iedzīt, lai cik maz laika arī es pavadītu miegā, vairs neatceros, kad pēdējo reizi esmu bijusi uz teātri vai arī izlasījusi kādu grāmatu. Šausmas!

Pēdējie mēneši ir pagājuši tādā kā vāveres ritenī, kad viss skrien uz priekšu un visiem visu no manis vajag pēc iespējas ātrāk – ātrāk iesniegt mājasdarbu, ātrāk pabeigt grupu darbu, ātrāk uzrakstīt bakalauru, ātrāk uzbliezt prezentāciju, ātrāk visu saskaņot, ātrāk…. visu vajag ātrāk! Un ko es? Es tā arī daru vai vismaz cenšos… dzīvoju es arī ātrāk – minūtē spēju izdzīvot dienas labāko mirkli un dienas dziļāko bezdibeni, smiekli mijas ar asarām – nepaspēj vēl sajust asaru sāļumu mutē, kad jau smej par kādu dienas epic fail momentu…

Ik dienas mostos ar domu, vai šodien es izdarīšu tikai lietas, ko man VAJAG izdarīt vai izdarīšu arī kaut ko no tā, ko es GRIBĒTU izdarīt? Un katru no šīm dienām es lieku galvu uz spilvena domājot, ka šodien atkal esmu sevi piečakarējusi, jo esmu pārliecinājusi, ka lietas, kuras es GRIBU ir tās pašas, ko man VAJADZĒTU izdarīt, un viss notiek! Tā vienu dienu, otru, trešo … un visbeidzot es saprotu, ka katra diena ir tāda pati, kā iepriekšējā, zāle ir pelēka, debesis ir pelēkas, cilvēki apkārt ir pelēki… Nav jau tā, vai ne? Bet šķiet…

Zinu, ka uz lūgumiem pagarināt dienas stundu skaitu, man neviens neatbildēs, tāpēc atļaušos izpīkstēt savu sāpi šeit un turpināšu bliezt. Šobrīd dzīvoju pēc principa “ONE DAY AT A TIME” un diemžēl neko vairāk no manis šobrīd arī nedabūsi. Tā kā katru dienu tieku pārsteigta ar kādiem jauniem “brīnumiem”, tad pat baidos vispār kaut ko ieplānot tālāk par vienu dienu uz priekšu.

Patiesībā šis ieraksts manā prātā tapa jau kādu laiciņu un tas bija pozitīvāks, kā tas, ko tu lasi šobrīd. Apsolos turpmāk likt pozitīvāku un waaay izglītojošāku materiālu, tāpēc, lūdzu, pieciet šo vienu, labi?

Patiesie iemesli, kāpēc atgriezos pie bloga rakstīšanas bija šie:

– apnicis meklēt ataisnojumus, kāpēc vairs nerakstu,

– gribas rakstīt par lietām, uz kurām man nav jāmeklē atsauce, jo šeit rakstītais ir MANS privātīpašums,

– ar rakstīšanu ir tāpat kā ar mīlestību (saka, ka, jo vairāk mīli, jo vairāk vietas mīlestībai) – jo biežāk raksti, jo vairāk gribas to darīt. My own special drug 🙂

– pietrūkst brīvprātīgas rakstīšanas, kas nebūtu obligāta un/vai vajadzīga,

– tici vai nē, bet man IR KO teikt un es zinu, ka IR cilvēki, kam tas varētu būt interesanti! 🙂 Lai arī šis raksts ir tāda pļurza, ka visdrīzāk to pēc kāda laika izdzēsīšu, ikdienā tomēr sanāk piedzīvot tādas lietas, par kurām ir vērts citiem izstāstīt, so saturies – būs arī labāki ieraksti! 🙂

– kad rakstīšu savu grāmatu (LOLoooollll), šis blogs palīdzēs atcerēties, kas tad īsti manā dzīvē ir noticis un licies svarīgs, kuras lietas mani ir iedvesmojušas un kuras nav pat pieminēšanas vērtas. Un redzēs… maybe pieminēšu arī tevi! 😉

Kādā no nākamajiem ierakstiem centīšos uzrakstīt par to, ko es šobrīd daru (darbi & nedarbi – as always), par lietām, kuras es gribētu darīt un jau esmu sākusi likt ķieģelīti pa ķieģelītim šo sapņu īstenošanai, kā arī par to, kā vienu no savas dzīves LIELĀKAJIEM sapņiem piepildīšu jau šī gada augusta beigās… 🙂

Tavs Latvijā nobāzētais hameleons Ieva

Advertisements

Tiek meklēts …


… cilvēks, kas mani pazīst tik labi, lai pēc acīm nolasītu, ka kaut kas manā dzīvē nerit tā, kā vajadzētu;

– kāds, kuram īpaši nebūtu jāpūlās stāstīt kas nav tā, bet pats saprastu un apķertu ap pleciem un turētu, līdz pazūd nemiers, visas negācijas norimst un parādās ilgi kārotā drošības sajūta… bet, galvenokārt, ļautu mazliet “nosūkt” enerģijas devu, balstoties uz simbiozes un “I owe you” principiem, lai varu izvilkt vēl vienu dienu ar visu, visu, kas darāms, kas sakrājies, kas tiek plānots un kam BŪTU jāvelta laiks… ar, kuru klusuma dalīšana neliktos mokoša, bet arī neliktu domāt par tūkstošiem citu lietu un main point – tāds, kam pašam uz pieres rakstīts, kas notiek, lai es zinu un nebīstos no izvirdumiem…

Par atalgojumu un citām fīčām došu ziņu vēlāk, ja? 🙂

Tas tāds mazais uzmetumiņš “drauga/room-mate/asistenta/izpalīga/…/” tēla atveidotājam… 🙂

 

Your truly,

Ieva

 

Prasības aug līdzi laikam, tā šķiet…

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

Vīteņa/Vietiņa

# Gleizdi #ViņiDaraTā

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site