Mini iedvesma

“Es lepojos ar to, ka man ir tā akadēmiskā un daudzpusīgā izglītība, kuru varēja iegūt padomju laikos.  Es pabeidzu Kijevas Vieglās rūpniecības institūtu, vēlāk – aspirantūru, bet aizstāvēju disertāciju Sanktpēterburgas Tehnoloģiju un dizaina institūtā. Institūtā mēs nebeidzami gaudāmies par to, ka jāapgūst materiālu pretestība, teorētiskā mehānika un siltumtehnika, kas šķietami mums nekad nevarētu būt vajadzīgas. toties tagad esmu pateicīgs liktenim – tas PAPLAŠINA APZIŅU, attīsta smadzenes. Mums paveicās – no mums izveidoja erudītus daudzās jomās. Pēc tam sākās pašizglītošanās un kursi – psiholoģija, mākslas zinātne, sabiedriskās attiecības, ekskursiju vadīšana, arhitektūras un mākslas vēsture. Tie bija nopietni kursi – iestājoties uz vienu vietu kandidēja pieci cilvēki. Es nekad neprātoju, vai tas man jel kā noderēs karjerā vai nenoderēs. Kad aizrāvos ar psiholoģiju, bet vēlāk arī ar socioniku, es ne tuvu nespēju iztēloties, cik ļoti man to vajadzēs darbā ar privātajiem klientiem. Es vienkārši esmu zinātkārs. Man ir ļoti daudz interešu. Lai arī šaudījos uz visām pusēm, pēc tam, jau pēc 36 gadu vecuma, gūtās zināšanas saplūda vienotā veselumā. Aizraušanos ar garīgajiem jautājumiem pat nepieminu. Kā tad bez tā? Tas ir pamats, jo jāizprot sava vieta dzīvē un jāspēj vismaz kaut kādā mērā pietuvoties atbildei uz vaicājumu – KĀPĒC”

[Konstantīns Bogomolovs, “Lilit” aprīlis, 2011]

Es ar cenšos dzīvot pēc idejas, ka viss, kas notiek tagad will make sense in the future… No vienas puses – kas gan mums, cilvēkiem, atliek, kā vien paļauties uz to, ka viss, kā dēļ esam pūlējušies nepaies bez ievērības, ka tas noderēs, ka mēs to izmantosim nākotnē, ka tas atļaus tikt pie tik ilgi kārotā… Cerība – jā, tā ir tā, kas visu vēl notur savās vietās… 🙂

Good luck to you, good luck to… well, all of us!

Nākotne

Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdu jautājumus par nākotni:

– Ko grasies darīt pēc “Erasmusa”?

– Kur būsi pa vasaru?

– Ko darīsi, kad pabeigsi augstskolu?

– Kāds ir Tavs 5/10/20 gadu plāns?

Eh, mīļie… jūs tikpat labi man varētu vaicāt, ko es ēdīšu pēc septiņiem gadiem šajā pašā dienā!!! Un atbilde būtu tāda pati – ES NEZINU!!!

Es apbrīnoju savus draugus – kāds jau ir izlēmis par savu maģistrantūru, kāds tādu jau ir pabeidzis, kāds plāno precēties un jau savā prātā pārcilā bērnu vārdus, kādam jau otrais bēbis uz gurna uzstutēts. Bijušie klases un skolas biedri viens pēc otra laulājas un rada pēcnācējus, kamēr es ar tādu pašu ātrumu un pārliecību mainu pilsētas, kurās dzīvoju. Viss, par ko es domāju, ir kā pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk sevī uzsūkt zināšanas, kā “iesūkt” sevī informāciju, kā es spētu mainīt situāciju gan savā ģimenē, gan savā valstī/mājās un kā to pēc iespējas efektīvāk izmantot savās turpmākajās iecerēs… un dīvainākais ir tas, ka es nevienu šobrīd neapskaužu! Ne tos, kuri ir izdarījuši izvēli par labu ģimenei, ne tos, kuri ir izvēlējušies karjeru. Nevienu!

Manī mīt tikai neizpratne par tiem, kas neizmanto iespējas sevi pilnveidot. Nesaprotu un nespēju aizstāvēt vairs cilvēkus, kas neko nedara savas personīgās izaugsmes dēļ. Nesaprotu tos, kas ir apstājušies UN iestiguši tajā purvā, ko sauc par “vienveidību” un “nīkšanu”. Vai patiesi pietiek tikai ar eksistēšanu? Un kā tad ir ar dzīvošanu?

Es šobrīd plānoju, kā apvienot savas akadēmiskās iegribas ar savām profesionālajām, kā panākt ka vēlmes ir vienādas ar iespējām, kā panākt to, ka spēju atrasties vairākās vietās vienlaicīgi… Man īsti nešķiet, ka man pietiktu laika arī sev, bet laikam tas šobrīd nav tas svarīgākais… Esmu 1,75 m gara, tāpēc nevar teikt, ka man piemistu “Napaleona komplekss”, bet, JĀ, pie velna, MAN IR AMBĪCIJAS! Un laikam tā kā būtu pienācis laiks par tām pārstāt kaunēties, ne?

Nu un, ka reiz teicu, ka darīšu “to un to” ap šo laiku! Nu un, ka plānoju kaut kur doties… kaut ko citu darīt? NU UN?! Tā bija “vecā Ieva”… Situācija mainās, domas mainās, plāni mainās un galu galā – ambīcijas arī vai nu pieaug vai samazinās… Vissvarīgākais ir tikt tur, kur Tu pats sevi, mīļais cilvēk, spēj iztēloties… Pārējam īsti vairs nav nozīmes, jo galu galā – kam Tu atskaitīsies? Sev vai kādam citam? Ko Tu vainosi savās likstās par palaistām iespējām? Vajadzētu tā kā vainot sevi, bet pieredze rāda, ka vainojam citus un paši esam nelaimīgi… nu, tad maybe ir vērts to visu darīt citādi?!

Manuprāt, 18 – 35 gadi cilvēka mūžā ir LIELO PĀRMAIŅU laiks – vidusskolas beigšana, augstskola, sava horizonta paplašināšana, varbūt jauna izglītība, darbs, ceļošana un pats svarīgākais – SEVIS IEPAZĪŠANA!!! Ikviens ir sev parādā tieši šo pēdējo – iepazīt sevi, pārbaudīt sevi, piedzīvot jaunus kāpumus un lejas, uzzināt savas prāta un ķermeņa robežas un tiekties uz pilnību! TEV NEBŪS PALIKT UZ VIETAS!!! Draudziņ, Tu to esi sev parādā! Atņirdz zobus un velc sevi uz priekšu! And get off my back! ES daru to, ko gribu ES un ar šo dienu, 10. maiju [2011] vairs nevienam neatskaitos! Saka, ka ērgļi lido augstu, augstu… nu ko – tagad ir pienākusi arī baložu kārta!

Cheers!

Knosos un dīdos, i ņi kak…

Nu, joks par to, ka kļūšu par pirmo sievieti – operātori, ir saskāries ar skarbo realitāti un miris dabīgā nāvē.. Mums Latvijā ir daudz sieviešu opērātoru, turklāt lieliskas! Nezinu, kā būs tālāk un kam ir lemts piepildīties no pārējiem maniem sapnīšiem, tomēr zinu, ka, ja apstāšos, tad noteikti iegrūdīšu sevi mini augstskolas pirms-beigšanas depresijā – KO darīt tālāk? Mācīties? Strādāt? Brīvprātīgā darbs un ceļošana? Un tālāk jau seko nākamais jautājums – KUR? Ir idejas?