Tell Me About Yourself AWARD


ImageSaka, ka labie darbi atmaksājas. Jā, redzu, kā tas notiek! 😀 Vispirms pabrīdinu Jolantu, ka Tējtasītē tikusi nominēta “Tell Me About Yourself Award” un še ku reku – pati tiku pagodināta! Lai nu kā tur arī nebūtu – tradīcijas ir jāgodina! Paldies Jolei par dāsno nomināciju un stafetes kociņa nodošanu tālāk! 🙂

Tātad -> ”The rules of accepting this award are:

 1.Thank and link back to the person that awarded you;
 2.Write 7 random things about yourself;
 3.Spread the love to 15 more bloggers”.
1. Lai cik ļoti es bērnībā spurojos pret ideju, ka vecāki varētu sagādāt jaunāku brāli vai māsu, es diezgan agri sapratu savu stulbumu un to nožēloju vēl joprojām! Iespējams, psihologi tagad sarosīsies un ņemsies analizēt, ka tas arī kalpo par iemeslu, kāpēc lielāko daļu draugu apčubinu kā savus jaunākos radinieciņus un ņemos kā vista perētāja uzmanīt katra soli vai tieši otrādi – ļaujos tikt aprūpēta un padomiem apbērta! Anyhow – mani draugi ir mana ģimene – tā, ko es pati esmu uzsākusi veidot, turklāt tos retos putnus dikti mīlu! Ceru, ka viņi to zina, lai kur arī neatrastos! 🙂
2. Lielākā daļa manu paziņu, radu un kursa biedru zina, ka manas studijas ViA patiesībā ir liela nejaušība (stāsts par to, ka jau kopš piektās klases gribēju studēt žurnālistiku un to, ka to darīšu Stradiņos, zināju jau kopš sestās, taču visu izšķīra nejauša satikšanās “Skola 2008”), tomēr tā lieta, ko lielākā daļa nezina, ir tas, ka slepus es laikam nemaz nevēlējos pēc vidusskolas studēt augstskolā. To saprotu tikai tagad, kad atskatos uz saviem lēmumiem, jo dokumentus iesniedzu tikai VIENĀ augstskolā un tikai VIENĀ programmā, turklāt vēl pie tam sāķu štukot, ka varbūt vajadzētu ņemt tūrismu un nosolījos nestudēt, ja netiktu budžetā, kas piepildījās knapi, knapi… Tā, lūk! Re, kur mans ceļš ir mani atvedis! Un, jā, es neko nenožēloju, pilnīgi un absolImageūti NEKO!
3. Vēl aizvien ticu, ka cilvēki ar labām domām pievelk labas lietas, bet, ja notiek kaut kas slikts, tad tā ir tāda kā zīme, ka kaut kas ir jāmaina, lai atkal nāktu labais! Vēl aizvien ticu, ka cilvēki ar sliktām domām, pievelk sliktas lietas un sliktus cilvēkus… reizēm pat brīžos, kad šķiet, ka tas, kas notiek, ir labs. Ticu pozitīvismam un optimismam, kā arī tam, ka sapņi piepildās tikai tiem, kas uzdrīkstās sapņot!
4. Divas nedēļas nemazgāju savu labās rokas elkoni pēc tam, kad Bryan Adams koncertā tiku pirmajā rindā un sanāca viņam pieskarties. Nebiju nemaz tik jauna un naiva tad, bet… nu, jā, jutos kā tāda grūpija mazliet. Tagad kauns, bet labās, pozitīvās koncerta sajūtas nav mani pametušas līdz pat šodienai! Un, kas zina – varbūt, ka īstie zaudētāji ir tie, kam nav neviena vai nekā, par ko jūsmot tik … tik tīri, nesamaitāti un mazliet pat skaisti, jā… 🙂
5. Bieži gribas raudāt, cik ļoti ilgojos pēc dzīves Portugālē. Vai tev nekad nav bijis tā, ka satiec kādu cilvēku, nedaudz parunājaties un saproti, ka bez maz vai dvēseļu radinieki esat? Tā, lūk, man ir ar Portugāli. Kopš pirmās reizes, kad savu kāju spēru Itālijā, domāju, ka TĀ IR MANA ZEME, tomēr liktenis pasmējās, vēderu turēdams, un manas actiņas pavērsa uz to daiļo kultūras, eksotikas un saulaino cilvēku zemi – Portugāli – kas atrodas pie okeāna un tagad arī manā sirdī… Kopš brīža, kad man ar roku pamāja un pasvēcināja Lucia Moniz (no “Love Actually” portugāļu mājkalpotājas atveidotāja), jutos tā it kā man tur būtu vienkārši lemts BŪT! Kas zina… varbūt, ka tikai sakritība…

Image

6. Palēnām cenšos savākt pastkartes no visas pasaules un noklāt savu sienu tā, ka tapetes nav vajadzīgas! 😀 Eiropa ir plaši pārstāvēta, bet pārējie pasaules kontinenti praktiski nemaz… Kartiņas ir tās, kas mani uzmundrina, atgādina par sen nesatiktiem, bet mīļiem, draugiem un kopīgiem piedzīvojumiem, kā arī vietām, kur vēl vajadzētu aizceļot… PALDIES!
 7. Mans kulinārais meistarstiķis, pateicoties kuram esmu zināma kojās, ir… karstmaizes! Dīvainākais ir tas, ka recepte visiem zināma, bet saka, ka manējās garšojot vislabāk… Ei, nu sazin! 🙂 Moš vienkārši pašiem slinkums taisīt, tāpēc tā slavē, bet… man jau prieks arī taisīt, vismaz tiem maniem mīļcilvēkiem 🙂
Tā nejauki tagad sanāk, jo sekoju pavisam nelielam skaitam blogu, turklāt lielākajai daļai jau šī nominācija ir piešķirta (Jolanta, Anna, Signija), tāpēc nosaukušu, cik nu daudz man sanāks…
Lainei, kas ar savu rakstīto vārdu palīdzēja man nonākt pie galīgā lēmuma par labu Porto – ceru, ka atsāksi atkal rakstīt! 😉
Līvai, kas pavisam nozudusi no LV redzesloka, tomēr nav pazudusi pavisam 🙂 Ceru, ka Tev iet labi!
Baibiņai, kas mazliet pamocijās ar izvēli starp La Caruna Spānijā un Porto Portugālē, priekšroku dodot spāņu mentalitātei, bet viens makten liels vasaras skolas mīļdraudziņš, par kura piedzīvojumiem tīk palasīties un pafanot!
Dacei – dāma, kuru nesatiku, šķiet, vairāk par gadu, jo abu Erasmusi tā sakrita, bet prieks, ka satiekoties, neliekas, ka kaut kas būtu mainījies! Un, jā… apskaužu tās zaļās istabas sienas, kas nu atstātas vienatnē… 😦
Blondajai iedvesmai uz divām kājām – Ievai (vienai no “trijām”, kā dzirdu…). Šķiet, ka enerģijas dzērieni Tev bērnībā jaukti kopā ar mātes pienu un sulām, jo esi vienmēr enerģiska, pozitīva un … well, fantastiska! Tā turpināt, vārdamās!
Ilzītei… šķiet, ka ir pārāk daudz “paldies”, ko teikt, lai Tu maz saprastu, cik ļoti novērtēju to, ka esmu iepazinusi to 0,5% Tavas dabas… Zini, ka esi vēl viens iemesls, kāpēc BISS man tik ļoti kustināja sirsniņu tajā gadā :*
Jevgēņijam jeb JK… eh, tāls ceļš ir noiets, līdz viens otrā sastapām draugu. Tās garās stundas pie īsfilmu montēšanas un filmēšanas, milzīgā pacietība un strīdi, kas pārtapa objektīvā viedoklī, kritiskā skatījumā un milzīgā pateicībā no manas puses par tāda cilvēka kā Tu esamību manā dzīvē… kaut ieskrienot un izskrienot… 😉 Turies! Un piedzīvo savus sapņus!
Patiesībā ir vēl daži blogi, tomēr šobrīd uz ātru roku nespēju atrast tās adresītes. Bet, nu, nekas – ja atradīsies, tad pievienošu! 😉 Lai veicās!
Ieva

Veca mīlestība nerūs…


Kādā ziemas rītā, kad devāmies iekarot Valmieras ledusklučus un filmēt tīri savam priekam, tapa šis video fragments. Saku godīgi –  domāju, ka draugs spaida kameras iestatījumus, lai nofilmētu uz sienas krāsotu logo (garš stāsts), bet tā vietā sasodītais dokumentālists nofilmēja manu atbildi uz jautājumu: “Kāpēc tik ļoti patīk Valmiera”…

Neliela atkāpe


… jo straujāk tuvojos 4. kursam, jo spēcīgāk sajūtu to, cik lielu iespaidu Valmiera un Vidzemes Augstskola ir uz mani atstājusi… un nebiedzu, protams, sajūstmināties par kārtējo “īstajā vietā, īstajā laikā” momentu, kam (tikai nesmej!) es pat ļoti, ļoti ticu! 🙂

Bet tas, kas ir pats svarīgākais, protams, ir “mani cilvēki”:

Kopā, pirms ballītes… un, jā, Marta, pēc visām ballītēm Valmierā, arī TU jau esi Valmieras cilvēks! 😉

Mans rūmijs, galvenais ēdienu meistars un smaida avots… 🙂 Dikti Tevis te trūkst! Zinu, ka Tev patiktu te! :*

Mani Porto draudziņi un cīņu biedri… trūkst mums te trešā muskatiera, bet ne jau bez pieminēšanas! Tev, Sig, VAJADZĒJA te būt, vienkārši vajadzēja… bet nu ko – turam buru par Tevi arī! :*

Visim visi man mīļie un jaukie, kas nepažēloja nedz savu laiku, nedz arī enerģiju ne tikai, lai kārtīgi no manis atvadītos, bet arī, lai padarītu šo vakaru (un rītu) neaizmirstamu un ilgi glabājamu manā “dārgumu lādītē”.

Gads iesākās patiešām koši 🙂 PALDIES!!!

Abas manas dārgās jaunkundzītes ar papildinājumu aiz kameras (šoreiz) – Ievu, to, kas Reliņa 🙂


Par ašo mājasdarbu, par palīdzību ar pēdējiem darbiņiem, par atbalstu smagajos rītos un uzmundrinājumu vēlajos ballīšu vakaros un to, ko darīji, lai nebūtu tik skumji, kad tiku atstāta viena… :* Muito bessos! :* :* :*

Par kolosālo vasaru, košajām krāsām, lielo atbalstu un neizsīkstošo smaidu un pozitīvismu! Tu esi viens no “manas Valmieras” lielākajiem zeltiem! :* Gaidām Tevi te, lai Porto ierauga, cik daudz sauļu mums ir Latvijā!!! 🙂

Protams, protams, paldies Jolantai par viņas paspārni un labo sirdi, tomēr šī bilde vairāk ir domāta visiem tiem, kas ar mani ir trakojuši, rīkojuši feinas ballītes un pasākumos ir uzvedušies tā it kā no mums būtu atkarīga ballīsū vēsture… Te ir tikai divi vārdi sakāmi AMAZING & LEGENDARY!!!

LIELAIS PALDIES!!! Jūs esat mana sirds, dvēsele un lielais smaids! Bez jums nebūtu nedz manu jauko Valmieras atmiņu, nedz arī piepildītā puncīša un dzīvesprieka, jo kam gan vajag ēdienu, ja nav draugu? You might as well stop existing… bet man katru dienu ir simtiem iemeslu smaidīt un līksmot – ar/par katru no jums!

Ar jums, cienītie, katra bēda ir pusbēda un katrs prieka mirklis ir dubultprieks! :*

Mana vienīgā nožēla ir tāda, ka nevaru jūs samazināt gluži kā attēlus un iestūķēt sev līdzi koferī…

Mīlu un ilgojos,

neviens cits kā Ievišs :*

Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site