Nenosūtītās vēstules…


Jau gadiem ilgi rakstu cilvēkiem vēstules un kartiņas, jo tīk nosūtīt daļiņu sevis, daļiņu savu domu un kaut ko taustāmu un vajadzības gadījumā – plēšamu un iekurināmu.

Ir vēstules, kas ir sasniegušas savus adresātus, ir tādas, kas ir noklīdušas pasta kantoru noputējošajos plauktos un ir tādas, kas ir saglabātas piezīmju bloknotiņos, starp grāmatu lapām un uz salvešu stūriem, apskarandušas un netīras, noplukušas, bet līdz savam adresātam tā arī nav nonākušas.

Kāpēc? Jo man ir bijis, ko teikt, bet pārsteidzošā kārtā prāts ir apjautis, ka nav īstais laiks, lai to nosūtītu; Ka otrs cilvēks nav pelnījis tik atklātu/šausminoši patiesu un/vai emocionālu vēstuli – kā nu kurā gadījumā!

Jo reizēm tās ir vairāk domātas man pašai, lai pieminētu gan darīto, gan cerēto un sapņoto, kā arī jau izsapņoto un nepiepildīto. Tās ir zāles balodīša dvēselītei un šodienas “attīrīšanās” laikā atradu divas vēstules, kuras ir pelnījušas tomēr nonākt pie to adresātiem. Viena nonāks kādas nedēļas laikā kopā ar pēdējā laika papildinājumiem, bet otro vari lasīt mazliet zemāk…

Vārdi ir mainīti, jo pati vēstule, atklāti sakot, nav gluži Tavas uzmanības vērta… tā vairāk ir humoram un atgādinājumam par to, ka arī tad, kad cilvēks cieš, kā tajā brīdī šķiet, nāves mokas un sirds vairs nav īstajā vietā, jo kāds to ir (excuse my french) aizdirsis, ir veidi kā sevi pažēlot un gadus trīs vēlāk – pat sasmīdīnāt…

——————————————————————————————————————————————————-

“Misteram

Šobrīd pieminu Tevi ar drūmu domu…

Nespēju nedomāt par to, cik daudz no sevis tiku ielikusi mūsu attiecībās, cik daudziem saviem principiem pārkāpusi… Bļin, mužik, Tu domā, ka ir viegli kādam uzticēt savas dzīves grēkus un grēciņus; justies labi, ka Tevi kāds saprot, lai vēlāk divtik viltos un kā pļauku ģīmī dabūtu tekstu, ka “baidies, kar ar Tevi izrīkosies tāpat kā pagātnē, kad biju stulba gosniņa, izrīkojos ar kādu citu?

Taču nebēdā  -> Tevi es nevainoju! Pati vien beigu beigās salūzu pret Taviem centieniem, jo negribēju  būt “vēl viena”, kas lauž Tavu sirdi, pacietu visus Tavus “domugraudus” un “pērles” par to kā man vajadzētu mainīties, cenšoties atrast kādu iemeslu, kāpēc Tu to vēlies… un es sapratu, ka, lai gan no vienas puses izskatījās, ka Tu vēlies mani uzlabot, Tu patiesībā gribēji mani mainīt….

Tu patiesībā nejūties ērti tāds, kāds Tu esi – stīvs, no citiem cilvēkiem norobežojies, sakot, ka pēc paša izvēles, tāpēc izštukoji, ka arī mani vajadzētu tādu padarīt…. Nafig man pārmest tās īpašības, kuras sākumā teicies mīlēdams? Neesi pašpietiekams? Baida sieviete, kurai Tu neesi pasaules naba?

Patiesībā, Mister, Tu mani nemaz nebiji pelnījis! Tādas kā Elīna un Madara ir īstās Tev, bet pat tās pamanījās notīties… Paliec vien Tu pats ar savu sapni par Justīni… Lai Tev labi dzīvojās ar savu “mājas zeķi”! Es esmu pasaules pilsonis un tur arī kādu mīlēšu…”

Advertisements
Confessions of a Pseudo-Gaysian Suburban Dad

Thoughts on gender, race, parenting, and theater

mugursoma.lv

Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis. /M.Čaklais/

100 Days of Sunshine

Chasing the Sun around the Globe

Katie-Jane Cockerill

Adventurer, Explorer, Geocacher, Photographer, Traveller, Animal lover, Blogger, Camper

Broadcast Journalism

School of Creative and Cultural Industries, University of the West of Scotland

You'd better work

A guide to getting into and staying in the media! Hints, tips and advice on how to truly appreciate you and be your best both in and out of work! Written by Simon Wright @spimon - follow us on twitter @youdbetterwork

The Good Deed Bank

"A life which ends with death is a worthless life" [Paulo Coelho]

Gaurav's Weblog

Just another WordPress.com weblog

Observe! Analyse! Understand!

Just another WordPress.com site

Vīteņa/Vietiņa

# Gleizdi #ViņiDaraTā

melactually

Just another WordPress.com site

es te.

Just another WordPress.com site