Iepazīšanās ar ārzemju studentiem

Viens no pēdējā laika interesantākajiem un aizraujošākajiem veidiem, kā iepazīties ar ārzemju studentiem, bija tad, kad neplānoti devos ciemos uz mūsu augstskolas kopmītnēm. Laiks bija silts un pavisam noteikti nelija. To, ka nelija, pieminu, jo, jau kāpjot augšā pa trepēm, pamanīju lielu ūdens peļķi un to, ka no durvju apakšas tek ūdens. Atverot durvis ieraudzīju miniatūrus „plūdus”, jo ūdens bija it visur!

Lai tiktu iekšā, novilku savus apavus un zeķes, un ņēmu tos rokā. Ūdens bija stindzinoši auksts, tāpēc necentos noskaidrot ūdens izcelsmes vietu, bet uzreiz devos uz komendantes apartamentiem. Paziņoju par notikušo un kā jau ziņkārīgs cilvēks – sekoju līdzi, lai uzzinātu, kas tad īsti ir atgadījies! Izrādījās, ka vienā no istabiņu vannas istabām bija plīsusi truba, bet istabiņas iemītniece bija devusies atvaļinājumā.

Uzzinājusi, kas atgadījies, jau grasījos doties prom, kad šo koju komendante lūdza, vai nevaru izpalīdzēt to visu savākt vai vismaz padarīt kaut nedaudz ciešamu, kamēr viņa sadabūs rokā ēkas pārvaldnieku. Man diena bija brīva, šeit ieradusies es tāpat biju tikai, lai tikai paklačotu ar meitenēm, tāpēc nodomāju – kāpēc gan nē ( tā, lūk, notiek, kad valda totāla garlaicība un visi semestra eksāmeni ir tik tikko nolikti).

Kamēr plānoju, kur sadabūt kaut ko lietojamu, lai šo nekārtību piekārtotu, ārdurvīs parādījās bariņš meiteņu, kuras es šeit iepriekš nebiju redzējusi… Sadzirdējusi angļu valodu, uzreiz nopratu, ka meitenes ir no „Erasmus” un uzrunāju viņas. Viņas bija gājušas pavadīt puisi no Gruzijas uz autobusu un es viņas pierunāju palīdzēt. Meitenes izrādījās patiešām jaukas, jo nevilcinoties novilka savas kurpītes un devās uz savām istabiņām savākt visus iespējamos traukus ūdens smelšanai. Beigu beigās bijām savākušas no visu stāvu virtuvēm visas iespējamās slotas, plastmasas bļodiņas un spaiņus.

Ar slotu slaucījām ūdeni no koridora uz ārdurvīm un ļāvām tam plūst lejā pa trepēm, bet atverot istabiņas durvis atklājām to, ka tā bija pieplūdusi visvairāk. Ātrā reakcija atslēgt visas elektroierīces, iespējams, izglāba mums dzīvību. Tālāk savācām visas mantas, kas peldēja pa ūdens virsmu vai arī atradās uz grīdas brīdī, kad bija plīsusi truba. Jokojoties meitenēm angliski teicu, ka varēja taču būt daudz ļaunāk un meitene no Francijas – Mariona uz mani nopietni paskatījās un jautāja: „Kā gan tas ir iespējams?” un visas pārējās arī pagriezās uz manu pusi ar acīmredzamu jautājuma izteiksmi sejās. Un es atbildēju: „Pavisam vienkārši – varēja pārplīst kanalizācijas caurule!” Pārējo meiteņu sejām vispirms pārskrēja šausmu izteiksme un tad parādījās smaidiņi, kurus pēc brīža pāršalca smiekli.

Sadalījām pienākumus – pa pāriem ar šaufelītēm smēlām ūdeņus spaiņos, kamēr meitene no Norvēģijas lēja tos laukā pa logu, jo tie bija pārāk smagi, lai tos stieptu kaut kur prom. Kamēr šādi čakli strādājām, tikmēr iepazināmies tuvāk. Visas meitenes studēja tūrismu manā augstskolā un bija ieradušās „Erasmus” apmaiņas programmas ietvaros, kā jau biju pareizi nopratusi. Smējāmies par to, ka nu šī istabiņa būs vistīrākā visās kojās un izdomājām visādus smieklīgus secinājumus par šādu „mini katastrofu”, piemēram, to, ka, ja VISĀS koju virtuvēs iztrūkst lupatas un spaiņi, tad viens no diviem – vai nu pludo kāds stāvs vai arī kāds ir izdomājis ļauni pajokot;

Šāda veida „ledus laušanas” spēli vajadzētu ieviest speciāli, jo avārijas situācija, kopīga fiziska darbošanās, kuru pavada smiekli un humors, ir vislabākais veids kā iepazīties un uzzināt daudz ko jaunu par cilvēkiem apkārt, nemaz nepieminot to, ka ir interesanti bradāt ar basām kājām pa istabiņu, kas ir pilna ar ūdeni;

Appludināšana ir labākais veids, kā panākt, ka VISS pirmais stāvs ir 100% tīrs (par šo stāvu apkopēja parasti sūdzas, jo to vienmēr piebradā); Un visbeidzot – labs stāsts, ko stāstīt pavadītajam gruzīnu puisim, lai pārliecinātu, ka pēc viņa ļoti, ļoti ilgojas… Tik ļoti ilgojas, ka brīvprātīgi piekrīt slaucīt, mazgāt un berzt pirmo stāvu! Bildes, kas apstiprināja šo stāstu nākamajā dienā arī tika nosūtītas un reakcija esot bijusi nepārspējama!

Tad, kad viss jau bija tīrs un sakopts, tad kopīgi uzvārījām tēju un turpinājām iepazīšanos. Kā izrādās meitenes bija ieradušās no Francijas, Spānijas un Norvēģijas un jau piedzīvojušas gana daudz… Sākot jau ar nozaudētu somu, ierodoties lidostā, kam sekoja nespēja iekļūt savā istabiņā, jo komendante bija izgājuši (taču šī situācija ātri tika atrisināta, jo par meiteni iežēlojās blakus istabiņas biedri, kas ne tikai uzņēma pie sevis, bet arī piedāvāja čības un zeķītes – par tām Ina (meitene no Norvēģijas) jo īpaši priecājās, un piezvanīja komendantei) un visbeidzot ar to, ka bija atstājušas mašīnas atslēgas iekš mašīnas. Izrādās, ka pēdējo gadījumu esot atrisinājušas pavisam „sievišķīgā manierē” – uzlauzušas bagāžnieku, mazāko meiteni iestūmušas iekšā ar garu stieplīti, lai var aizsniegt atslēgas. Ģeniāli, ne?

Laiks doties mājās, tāpēc sarunājām, ka tiksimies laivu braucienā, kas arī izvērtās īpašs, lai neteiktu vairāk! Apdegumi, laivas, kurām izpūties gaiss, ūdenī krītošas meitenes, kuras nemāk peldēt, lamāšanās franču valodā, kad aizpeld airis, glābēji – puiši, daudz smieklu, neveiklas telšu celšanas, odu kodumi, čurāšana brīvā dabā tiem, kas to pieredz pirmo reizi un citas trakas lietas, kas noglabātas dalībnieku „slepenajās mapītēs” (Kas notiek laivu braucienā, paliek starp laivu brauciena dalībniekiem…)

Iepriekš publicēts Polilogi.lv (saite nav vairs pieejama), 2010. gadā.